Kā man gāja tūrisma izbraucienā Ukrainā par jūsu naudu, nodokļu maksātāji
Linda Curika*28.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iebraukt Ukrainā ir bailīgi. Tas ir ilgs ceļš līdz Polijas un Ukrainas pierobežai, no kurienes jāpārsēžas vilcienā, ar kuru jābrauc 12 stundas. Mājinieki ir satraukti, bet mierinu viņus, ka tas nav nekas īpašs. Ja jau pat Blinkens ir veicis šo ceļu, ASV specdienesti noteikti zina, ko dara, un tam jābūt droši.
Nesaku, ka pati līdz galam tam neticu. Pirms izbraukšanas ar vilcienu mums iedod bruņu vestes un izskaidro, kā tās uzvilkt. Pastāsta, ka raķetes šāviens ir kā svilpiens. Ja to dzirdi, tad raķete ir tuvu un tev esot aptuveni 2 sekundes laika, lai nogultos zemē. Tas nedod drošības sajūtu. Domāju par to, ka līdz galam neesmu nokārtojusi mantojuma jautājumus.
Pirms aizmigšanas vēl pārbaudu "Telegram" kanālus, kuros kopš kara sākuma pavadu pārāk daudz laika. Kā jau visi, ar cerību, ka tur parādīsies zīme, ka viss ir galā. Varbūt Putins ir beigts, varbūt Ukraina uzvarējusi vai, iespējams, krievi masveidā iznākuši ielās un specvienību vīri pārgājuši viņu pusē. Neko tādu neatrodu arī šoreiz, vien karti, kurā norādīts, ka šajā naktī īpaši aktīvi ir uzbrukumi tieši dzelzceļiem Ukrainas teritorijā.
Vilciens traucas šķietami lielā ātrumā un čīkst. Pie katra čīkstiena satrūkstos, domājot, vai tā ir raķete un būtu jālec zemē uz grīdas. Kad esi pieradis dzīvot mierā, tu neatšķir raķetes skaņu no parastas sliežu pārmijas. Atbraucam septiņās stundās. Laikam patiesi bijusi steiga.
Mēs esam ceļā kopā ar Lietuvas, Igaunijas un Polijas iekšlietu ministriem, lai tiktos ar Ukrainas iekšlietu ministru un parakstītu līgumu par atbalstu. Lai gan daudzi politiķi tiek kritizēti par "politisko tūrismu," es redzu, cik šī vizīte ir nozīmīga iespēja ukraiņiem izstāstīt savu stāstu. Viņi uz to neskatās kā uz ķeksi, viņi darbojas kā kara gidi ar izstrādātu programmu. Pēc tam tajās pašās vietās, kur esam bijuši mēs, redzu Trudo un citas NATO valstu amatpersonas.
Mēs esam Bučā, pie Irpiņas tilta, Hostomeļas lidostā. Katrā vietā, caur kuru braucam, ir ieplānota apstāšanās un iekšlietu ministrs vai kāds no viņa komandas izstāsta stāstu. Irpiņas tilts ir simbols tam, no kurienes Ukraina bēg un uz kurieni vēlas doties. Bēg no sagrāves, tā saucamās krievu pasaules un vēlas doties uz Eiropu. Tiek organizēts grupas foto pie milzīga autoplača, kurā grēdās sakrautas cauršautas mašīnas. Kādā no mašīnām palikusi izbirusi makaronu paka un pamperu iepakojums. Ir pavasaris, un starp atlūzām pamazām spraucas pavasara ziedi.
Mēs traucamies cauri piepilsētām, kas atgādina Mežaparku – priedes, zema apbūve, vietvietām pa kādai vecai mājai. Dažas izpostītas, citās vien izsisti logi. Cilvēki sakopj teritoriju. Braucam garām veikaliem, caur kuru izsistajiem skatlogiem redzami tukši, izlaupīti plaukti. Braucam garām benzīntankiem, kas noslaucīti no zemes un no kuriem palikuši vien stabi ar logo. Mums garām uz riteņiem pabrauc pusaudži, kas taisa trikus.
Apstājamies uz ielas, kuras malā stāv iznīcināti Krievijas tanki. Desmit iznīcināti Krievijas tanki, ja esam precīzi. Mums izstāsta stāstu, ka ukraiņi jau bija padevušies, viņiem bija palikuši divi tanki. Tomēr viņu komandieris lika neatkāpties, tādēļ tika lemts par māņu kustību, kuras rezultātā šie te divi ukraiņu tanki iznīcināja desmit krievu tankus. Pa ielas malu iet kundzīte ar iepirkumu maisiem. Viņa mums uzkliedz: "Slava Ukrainai!" – un visi korī atbild: "Varoņiem slava!"
Braucam cauri ciematiem, garām parkiem, kuros agrāk spēlējās bērni un pilsētas turīgākā daļa noteikti devās atsvaidzinošos rīta skrējienos. Tagad visur ir ierakumi. Uz ielām malās betona bluķi un metāla eži – ja nu krievi nolemj atgriezties, tad ielas varēs slēgt. Visa pilsēta pamazām tiek celta no jauna, bet tai pašā laikā ir gatava, ka karš tur var arī atgriezties.
Hostomeļas lidostā vēl notiek attīrīšanas darbi. Apjomu, kādā darbojas Ukrainas aktivitātes mediju telpā, pa īstam sāku saprast tajā brīdī, kad tur ieraugu vairāk nekā 100 žurnālistu no visas pasaules. Viņiem tiek dota iespēja filmēt, fotografēt un intervēt. Preses konference uzrīkota iznīcinātās lidostas laukā, aiz muguras sašauts angārs un milzīgā lidmašīna "Mrija". Saule iespīd cauri šāviņu saēsto angāra jumtu, un šo skatu nepalaiž garām neviens fotogrāfs. Vēlāk šīs bildes redzu starptautisko mediju portālos.
Viss beidzas tikpat ātri, kā sācies. Tas ir strikti ieplānots scenārijs, mēs kāpjam mašīnās, žurnālisti tiek iesēdināti mikroautobusos. Pārdesmit minūtēs arī visa tehnika, kas bija nepieciešama preses konferencei, – tulkošanas kabīnes, pagarinātāju metri, mikrofoni un skaļruņi – jau ir sakārtota un ielikta transportēšanai. Lai tiktu izvilkta laukā jau pavisam drīz. Jo stāsts ir jāstāsta.
Fotogrāfijas no Ukrainas kara sociālajos tīklos izplatās strauji, veidojot globālu izpratni par Krievijas karu un nodrošinot ukraiņus ar pārliecinošiem argumentiem, lai izcīnītu NATO un ES atbalstu. Jaunas sievietes vairākās Eiropas valstīs uzvelk baltas apakšbikses un nošķiež tās ar asinīm, izmisumā protestējot pret Krievijas armijas veiktajām izvarošanām. Krievijas vēstniecības ēkas vai paši vēstnieki tiek aplieti ar sarkanu krāsu. Maza meitenīte pagrabā dzied dziesmu no "Frozen", un tā izplatās pa visu pasauli. Čellists spēlē skumju Baha skaņdarbu ar sagrautu Harkivu fonā. Medmāsas, brīvprātīgie un ugunsdzēsēji fotografē cietušos un kara sekas ar saviem telefoniem un izvieto savas bildes sociālajos tīklos.
Visi šie attēli un tos pavadošie stāsti palīdz formēt stāstu par spēcīgu, varonīgu Ukrainu un ukraiņiem kā sīkstiem izdzīvotājiem, kamēr Krievija parādās kā nežēlīgs un slikti ekipēts agresors. Šodien tie kalpo kā skaudrs atgādinājums, bet jau pavisam drīz tiks izmantoti, tiesājot Krievijas atbildīgās amatpersonas par kara noziegumiem.
Pirmo reizi ar cilvēkiem, kas strādā Ukrainas informācijas kara frontē, sastapos jau 2014. gadā. Viņi bija atklāti – Ukrainā ir karš, un kara laikā ir citi likumi. Tādēļ tapa Informācijas politikas ministrija (tagad – Kultūras un informācijas ministrija). Tās izveides primārais mērķis – pretspars Krievijas aktivitātēm informācijas telpā. Kad to izveidoja, daudzi Ukrainas žurnālisti protestēja, jo bažījās par cenzūru un vārda brīvības ierobežojumiem. Orveliski tā tika saukta par "Patiesības ministriju". Ukraiņi bijuši arī aktīvi, ziņojot par dažādiem dezinformācijas piemēriem un "feikiem" caur savu ļoti populāro projektu "Stop FAKE".
Nešaubos, ka brīdī, kad Krievija uzsāka karu Ukrainā, esošās iestrādnes un sapratne par to, kā darbojas informācijas telpa, ļāva daudz ātrāk reaģēt. Un es teiktu, ka Ukraina veiksmīgi darbojas dažādos līmeņos. Viņi strādā ar pasaules politikas līderiem, izstāstot savu stāstu, sniedzot informāciju, kas iepriekš nav izskanējusi publiski, un ļaujot ar to dalīties, runājot ar medijiem. Tas ļauj izplatīt savus vēstījumus daudz plašāk. Krīzes laikā komunikācijai pietrūkst laika, jo visa enerģija aiziet krīzes risināšanā. Karš ir radikālākā no iespējamajām krīzēm, un ir patiesi iespaidīgi vērot, cik lielu svaru viņi uzliek komunikācijai. Viņi tam velta laiku un skaidri zina, ko dara un ko vēlas pateikt.
Sociālajos tīklos uzbrukums ir daudz patīkamāka un efektīvāka metode nekā aizstāvēšanās. Jā, ukraiņi vēl joprojām nodarbojas ar atspēkošanu, tomēr prioritāri viņi iet uzbrukumā. Ar savlaicīgi izplatītām drošības dienesta ierakstītām sarunām starp krievu karavīriem un viņu ģimenēm. Ar asprātīgiem, nicinošiem attēliem, kas izsmej krievu karavīrus, Putinu un viņa līdzgaitniekus. Ar mērķētiem uzbrukumiem sociālajos tīklos uzņēmumiem, kas vēl joprojām turpina uzņēmējdarbību Krievijā.
Nešaubos, ka lielākā daļa no lasītājiem ir pavadījuši ne mazumu laika, domājot – ko darīt, ja sākas karš. Bēgt? Palikt un karot? Lai kāda būtu atbilde, pie kuras esat nonākuši, Ukrainas karš ir parādījis arī to, ka iespējamās rīcības ir daudz plašākas. Tu vari palikt un karot veidos, kas tev ir saprotami un īstenojami. Ne visiem jāiet karot ar šauteni plecā, tikpat nozīmīga ir karošana informācijas laukā ar telefonu rokās. Un arī ne mazāk bīstama. Lai izdarītu spiedienu uz politiķiem globālā mērogā, ir nepieciešami pierādījumi un jāsasniedz arī noteikts sabiedrības informētības līmenis, lai šo spiedienu būtu vieglāk izdarīt.
Laikā, kad valda asa netaisnības un bezpalīdzības sajūta par to, ka nevaram mainīt Krievijas politisko kursu, mēs varam turpināt šērot "mēmes", kas izsmej Krievijas armiju, un fotogrāfijas no Bučas, Irpiņas un Mariupoles. Un nešaubīties, ka Ukrainai tas palīdz.
* nu jau bijušās iekšlietu ministres Marijas Golubevas komunikācijas padomniece
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
