Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Kā pārvērst Latvijas „veiksmes stāstu” īstenībā

Ivars Zariņš, Saeimas deputāts (SC)
02.07.2013.
Komentāri (34)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Valdība un banku ekonomisti cenšas pasniegt notiekošo Latvijā kā pārliecinošu „veiksmes stāstu”, pamatojot to ar Latvijas makroekonomiskajiem rādītājiem, kas nenoliedzami izceļas uz apkārtējā fona. Pašlaik.

Savukārt autoritatīvi nozaru eksperti aizvien uzstājīgāk norāda uz satraucošo situāciju savās nozarēs – vai tā būtu ceļu būve vai zinātne, vai medicīna, vai kultūra, vai demogrāfija, vai kāda cita nozare.

Arodbiedrības un citas sabiedriskās organizācijas aizvien satrauktāk norāda uz pieaugošo sabiedrības nevienlīdzību un nabadzības īpatsvaru, ko nenoliedzami izjūt arī sabiedrība.

Vai paradokss? Vai varbūt kādam nav taisnība, kāds pārspīlē un situāciju vērtē neadekvāti? Varbūt tā nemaz nav – ekonomikas izaugsmes mums nemaz nav, ceļi mums nesabrūk, zinātne plaukst, demogrāfiskās krīzes un reģionālo problēmu nav, tauta neizmirst un mūsu darbaspēks neatstāj valsti?...

Katram ir taisnība. Un patiesībā šeit nav nekā paradoksāla - viss notiekošais ir loģisks un savstarpēji likumsakarīgs. Vienkārši katrs uzlūko notiekošo no sava - šaura vai pavisam virspusēja konteksta, nespējot redzēt notiekošo kopsakarībās, tāpēc situācijas vērtējums ir tik pretrunīgs, un vienpusīgs.

Patiesībā viss notiekošais ir viena „veiksmes stāsta” dažādās medaļas puses. Tāpēc tik svarīgi būtu ieraudzīt šīs kopsakarības, kas nosaka notiekošos procesus mūsu valstī, ja patiešām esam gatavi īstenot reālu savu veiksmes stāstu. Nu vismaz nepazust ar esošo…

Nabadzība – „veiksmes stāsta” otrā puse

Notiekošā būtība nav nemaz tik paradoksāla - mūsu esošās izaugsmes pamatā ir centieni efektīvāk izmantot savus resursus, izdevumu apgriešana. Tas nenoliedzami bija un ir nepieciešams, tomēr turpināt uz to balstīt savu izaugsmi nozīmē piedzīvot „zirga likteni”, kuru pieradināja strādāt bez ēšanas, un arī bez dzeršanas to būtu strādāt pieradinājuši, tikai tas ņēma un nobeidzās. Kādēļ tā?

 Salīdzinoši zemās darba spēka izmaksas ir viena no izdevumu pozīcijām, ar ko tiek nodrošināta mūsu konkurētspēja. Nabadzība un pieaugošā sociālā nevienlīdzība ir vienkārši loģisks un neizbēgams esošā ekonomiskā kursa rezultāts. Tieši tāpat kā ēnu ekonomikas lielais īpatsvars - piespiedu veids, kā esošā ekonomiskā kursa ietvaros nodrošināt savu konkurētspēju: nevis ieguldot, lai celtu produktivitāti, bet gan, lai apgrieztu savas izmaksas un spētu ražot lētāk.

Ja tiešām vēlamies situāciju mainīt, nevis tikai nevarīgi cīnīties ar samilstošajām šī ekonomiskā kursa sekām, ir jāveic nopietnas kursa korekcijas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas gadījumā esošais ekonomiskais kurss ir strupceļš, lai arī cik tas skaisti tagad izskatītos.

Kādēļ? Jo turpināt veiksmīgi konkurēt balstoties uz izmaksu samazinājumu nav iespējams ilgstoši, ne tikai tāpēc, ka tādejādi ievelkam sevi nabadzības un trūkuma spirālē, kad vairs nespējam uzturēt valstij un sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru, ko nu uzskatāmi varam redzēt, bet arī tāpēc, ka globalizācijas apstākļos arvien atradīsies citas svešzemju alternatīvas ar vēl zemākiem izmaksu risinājumiem, tādejādi liekot mums zaudēt sasniegtās „konkurences priekšrocības” vai arī liekot mums virzīties pa nabadzības spirāli tālāk, lai veiksmīgi konkurētu.

Bet, tā kā Latvija ir vienotā darbaspēka tirgū, tas noved pie darbaspēka aizplūšanas, kur tas tiek labāk apmaksāts, ko mēs uzskatāmi varam redzēt, un šo kā jau globālu procesu mēs nespējam kontrolēt, bet tomēr ignorējam to, cerot, ka tas nez kāpēc var pagriezties pretējā virzienā. Un šeit ir fundamentāla esošā „veiksmes stāsta” kļūda – tas tiek veidots, nespējot redzēt notiekošos procesus caur plašāku sistēmas prizmu.

Labklājības formula un Latvijas „veiksmes stāsts”

Kā to uzskatāmi pierāda pasaules vēsture, lai radītu noturīgu labklājību, izšķiroši svarīgi ir nevis tas, cik bagāta ar resursiem ir valsts, nevis tas, cik čakli un taupīgi tiek īstenoti centieni nopelnīt, bet gan tas, cik prasmīgi un mērķtiecīgi valsts ir spējusi ieguldīt savus centienus un resursus, lai kļūtu radošāka (inovatīvāka) un caur to produktīvāka - spējot radīt aizvien jaunus un jaunus produktus ar lielāku pievienoto vērtību, kuru rada zināšanas, nevis savu resursu izsmelšana.

Tādejādi valsts nodrošina sev plašas nebeidzamas izaugsmes iespējas, kuras ierobežo tikai uzkrātā radošuma izmantošanas potenciāls. Tādejādi, to pastāvīgi vairojot, valsts nodrošina ilgtspējīgu izaugsmi un pieaugošu sabiedrības labklājību. Tāda ir būtība „veiksmes formulai”, kuras īstenošanai velta savus centienus un resursus valstis, ko mēs stādām sev kā veiksmes piemērus.

Bet mēs rīkojamies tam pretēji – tieši apgriežot resursus faktoriem, kas ir izšķirīgi svarīgi šādas ilgtspējīgas izaugsmes īstenošanai: zinātnei, infrastruktūrai, cilvēkkapitālam, lai nodrošinātu sev nesamērīgi skaistus fiskālos rādītājus, līdzīgi kā modele, kura skaistuma dēļ nolēmusi nomest svaru, bet tā aizrāvusies ar to, ka jau saslimusi ar anoreksiju, tādejādi strauji izsmeļot sevi - cenšoties aizvien vairāk „apgriezt” savus resursus, nedomājot par sava organisma veselību. Tas īstermiņā dod vienkāršu iespēju īstenot izaugsmi, pat strauju izaugsmi, ko mēs arī varam pašlaik novērot, bet šīs iespējas ir ierobežotas, vēl jo vairāk esot globāli integrētā ekonomikā, kur vienmēr atradīsies kāds cits, kas spējīgs savas izmaksas optimizēt vēl „labāk” – tāpēc pieturēties pie šāda ekonomiskā kursa nozīmē turpināt iet pašiznīcinošā strupceļā.

Tieši tāpēc attīstītās valstis atbrīvojas no ražotnēm, kurās inovāciju iespējas ir izsmeltas, pārvietojot tās uz jaunattīstības valstīm, lai tās turpina nodrošināt šo ražotņu konkurētspēju uz savas iekšējās efektivitātes rēķina - cīnoties savā starpā ar zemākām izmaksām. Tā rezultātā attīstītās valstis iegūst sev lētākas produkcijas piegādes, kuras tālāk tiek izmantotas, lai ražotu savus augsti tehnoloģiskos produktus, nodarbinot savu darbaspēku ar augstāku produktivitāti - tādejādi vairāk nopelnot un atstājot nopelnīto pie sevis.

Mēs savukārt uztveram šādus investorus kā dieva svētību. Bet tā labākajā gadījumā ir īslaicīga svētība un var pārvērsties par lāstu, ja paļausimies tikai uz to un joprojām neko nedarīsim, lai būtu spējīgi sekot attīstīto valstu piemēram, jo, esot vienotā preču, kapitāla un darbaspēka tirgū, mēs esam pakļauti šī tirgus veidotajai ietekmei uz kapitāla, preču un darbaspēka plūsmām. Un, kāda tā ir, to mēs uzskatāmi redzam – šeit ieplūst pamatā spekulatīvais kapitāls, Latvijai ir izteikti negatīva ārējās tirdzniecības bilance un joprojām aizplūstošs darbaspēks un intelektuālais potenciāls.

Tālāka integrācija vienotajā tirgū - mūsu glābiņš?

Vienotais tirgus var būt kā svētība un var būt kā lāsts - tas atkarīgs no pašas valsts, cik sagatavota tā ir šiem vienotā tirgus spēles noteikumiem. Piemēram, Somija to saprata ļoti labi un rūpīgi izdarīja savus mājas darbus, pirms integrēties kopējā tirgū, un tagad var baudīt tā iespējas. Savukārt Dienvideiropas valstis to izdarīja nesagatavotas, to izteikti negatīvās ārējās tirdzniecības bilances ir uzskatāms tam apliecinājums. Līdz ar to arī uzskatāms rezultāts.

 Arī Latvija līdzīgi Dienvideiropas valstīm nav sagatavojusi sevi vienotā tirgus spēles nosacījumiem, to uzskatāmi apliecina mūsu ārējās tirdzniecības bilance – mēs spējam nopelnīt mazāk, nekā patērējam no citiem. Bet mēs vēlamies steigt tālāk integrēties, ieviešot vienoto valūtu – eiro, kas būs ne tikai valūtas maiņa, par ko tik daudz tiek sabiedrībā diskutēts, bet arī jauni, daudz ciešāki integrācijas nosacījumi un suverenitātes zaudēšana ne tikai monetārajā, bet arī fiskālajā un ekonomikas attīstības jomā – šādi noteikumi pašlaik tiek izstrādāti priekš eirozonas jaunajai kārtībai, bet sabiedrībai par to netiek dota faktiski nekāda informācija, lai gan tam būs daudz lielāka ietekme nekā plaši apspriestajiem monetārajiem aspektiem saistībā ar valūtas maiņu.

Turklāt tiek sajaukti cēloņi ar sekām, kad tiek runāts par eirozonas krīzi – nevis fiskālās disciplīnas trūkums (piemēram, Spānijai budžeta izdevumi bija labāk sabalansēti nekā Vācijai), bet gan nepietiekamais konkurētspējas līmenis radīja krīzi, kā rezultātā sāka „plīst” fiskālie rādītāji. Un šie krīzes cēloņi nav novērsti, tiek tikai mazāk vai vairāk veiksmīgi karots ar sekām – fiskālajiem rādītājiem, tāpēc par eirozonas krīzes pārvarēšanu atļaujas runāt tikai finansisti un politiķi, kas neredz tālāk par savu lauciņu.

Ar to ir jārēķinās arī mums. Sevišķi, ja vēlamies pievienoties šai krīzes zonai.

Taču mēs rīkojamies kā pasakā „Trīs sivēntiņi” - steidzam celt sev skaistu salmu namiņu, cerot tajā dzīvot ilgi un laimīgi: ar skaistiem, ārējiem pareiziem parametriem (fiskāliem rādītājiem), ziedojot tiem fundamentāli svarīgos izaugsmes faktorus, uz kuriem mūsu namiņam būtu jāturas, lai tas būtu stabils un drošs, - darbaspēku, infrastruktūru, zināšanu potenciālu.

Neko nedarām, jo nav naudas?

Atrunas, ka tam trūkst naudas, tomēr nevar uzskatīt par īsti pamatotām. Zinot Māstrihtas kritēriju prasības un globālo situāciju finanšu tirgos, tā tomēr izskatās pēc ērtas nīkuļu atrunas, lai nevajadzētu neko darīt, nevajadzētu lemt un uzņemties atbildību. Tāpēc ir atruna – trūkst naudas. Lai gan pareizāk būtu atzīt, ka trūkst prasmes un uzņēmības parūpēties par savu valsti. Tas ir gluži kā zemnieks, kurš vairās iesēt savā zemē savus graudus, neticot, ka tie varētu sadīgt un nest ražu, tāpēc savai saimei tiek gudri skaidrots, ka tā būs nesaprātīga graudu tērēšana un labāk ir taupīgi sadalīt to, kas ir. Taču, lai cik taupīgi sadalītu to, kas ir – tā pie lielākas turības netikt.

Nu jau, šķiet, to sapratuši ir arī paši „salmu namiņa cēlāji” un sāk runāt, ka Latvijai ir nepieciešams veikt pāreju uz augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu. Teorētiski viss pareizi. Skan kā no grāmatas. Bet praktiski, esošā ekonomiskā kursa apstākļos tā ir utopija, ņemot vērā reālo situāciju – Latvijas infrastruktūras stāvokli, novārdzināto Latvijas inovāciju potenciālu, Latvijas uzņēmumu attīstības līmeni un to gatavību inovācijām, kā arī valsts gatavību to veicināt. Reāli tas būtu pa spēkam tikai pavisam nedaudziem Latvijas uzņēmumiem. Tāpēc, lai sekmīgi iekustinātu šo procesu, ir nepieciešama aktīva valsts līdzdalība. Citādāk nu kā gan var iedomāties, ka, esot vienotā tirgū, mūsu uzņēmumi varēs sekmīgi konkurēt inovāciju jomā ar citu valstu uzņēmumiem – ņemot vērā šo uzņēmumu uzkrāto inovāciju potenciālu, to iespējas saņemt atbalstu savām inovāciju aktivitātēm un to īstenošanai izveidoto infrastruktūru citās valstīs? Atkal fundamentāli sistēmiska kļūda mūsu „veiksmes stāstā”.

Kā uztaisīt „uzrāvienu” no nekurienes?

Būtu maksimāli naivi un bezatbildīgi paļauties, ka to mums nodrošinās ārvalstu investori tikai tāpēc, ka mēs fiskāli skaisti izskatīsimies. Diemžēl izskatās, ka tāds arī ir mūsu plāns. Taču, kā mēs redzam, šis skaistums galvenokārt pievilina finanšu spekulantus, mūsu aktīvu uzpircējus, kas mūsu gadījumā ilgtermiņā var radīt vairāk problēmu nekā labuma. Savukārt produktīvām investīcijām ražošanas sektorā bez sakārtotas biznesa vides un atbilstošas infrastruktūras pats svarīgākais ir produktīva darbaspēka nodrošinājums. Bet Latvijā jau tagad, esošā ekonomiskā kursa rezultātā, jau mūsu pašu uzņēmējiem tā pietrūkst. Pamatoti ir aizdomāties, uz kādas bāzes investori, pat ja tie karsti vēlētos to darīt Latvijā, lai veido šīs te jaunās produktīvās ražotnes?...

Ir acīmredzami, ka bez nozīmīgām reformām izglītības, zinātnes un inovāciju jomā tas vienkārši nav iespējams.

Tāpat kā tas nav iespējams bez nozīmīgām, mērķtiecīgām investīcijām tam nepieciešamajā infrastruktūrā.

Un grozījumi likumdošanā, kas veicinātu zinātnes un tautsaimniecības iespēju sinerģiju. Piemēram, paredzot nodokļu atlaides uzņēmumiem par veiktajiem ieguldījumiem inovācijās.

Un neviens investors to visu mūsu vietā neizdarīs.

Tas ir tik acīmredzami un saprotami. Uz ko mēs vēl gaidām? Jo mēs joprojām neko nedarām, pat rīkojamies pretēji! Nu absurds, bet loģiski un pamatoti no nospraustā ekonomiskā kursa prizmas, kura ietvaros tas vienkārši nav iespējams, jo tad būtu jāpārkāpj tā uzliktie fiskālie kritēriji, tos noturēt nebūs iespējams, ja tiks pieļauta pilnasinīgāka ekonomikas stimulēšana. Un tas ir vēl viens fundamentāls iemesls, kāpēc „uzrāviens” nav iespējams esošā ekonomiskā kursa ietvaros un tiek pieļauts tikai vārdos. Lai gan tieši caur ekonomikas izaugsmi būtu pareizi nodrošināt šos skaistos fiskālos kritērijus, nevis otrādi, kā tas tiek darīts tagad.

Trūkst naudas vai prasmes?

Piemēram, Latvijas gadījumā, pat ja atļautos palielināt esošo budžeta deficītu par 1% no IKP, mēs joprojām paliktu par priekšzīmīgi disciplinētu Eiropas valsti un joprojām iekļautos Māstrihtas kritērijos atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm, kuras uztur vēl lielākus budžeta deficītus, lai stimulētu savas ekonomikas. Mēs tādejādi iegūtu apmēram 200 miljonus eiro, kurus nevis notērētu, lāpot tekošās budžeta vajadzības (tātad neviens nepiedāvā bezatbildīgu tērēšanu!), bet gan prasmīgi izmantotu savas ekonomikas attīstībai – beidzot izveidojot pietiekoši jaudīgu instrumentu, ar kuru finansēt valsts attīstībai nepieciešamās prioritātes (nevis kā tagad - tikai deklarējot tās un tad solot kaut kad nākotnē tās sākt īstenot, kad tām būs finansējums).

Turklāt, nevis pa tiešo tērējot šo attīstībai pieejamo finansējumu, kā to cenšas darīt valdība pašlaik, bet gan izveidojot Attīstības banku un ieguldot šos 200 miljonus bankas kapitālā, tādejādi radot sev iespēju caur šādu banku piesaistīt attīstībai finansējumu aptuveni 2 miljardu eiro apmērā, kuru censtos izmantot ne tik daudz, lai banka pati finansētu attīstības projektus, bet gan darot to caur fondiem, kas specializējas konkrētas jomas finansēšanā atbilstoši valsts prioritātēm – piemēram: inovāciju fonds, fonds infrastruktūras attīstībai, fonds ēku energoefektivitātes un renovāciju projektiem, fonds lauksaimniecības zemes un mežu iegādei Latvijas zemniekiem, fondu finansējums būtu nepieciešams tik daudz piesauktās „zaļās ekonomikas” īstenošanai, kuras realizācija bez papildus finansējuma piesaistīšanas ir vienkārši tukša muldēšana, jo tās iedarbināšanai ir nepieciešami lieli sākotnējie ieguldījumi, utt. - viss atkarīgs no tā, cik daudz un kā esam gatavi sākt stimulēt savu ekonomiku.

Mums tam būtu reāls instruments, nevis tikai skaistas formas un izsalcis skatiens pēc labā ārvalstu investora. Turklāt, šādi organizējot attīstībai pieejamo finansējumu, to varētu palielināt vēl vairākas reizes, jo caur šiem fondiem varētu piesaistīt naudu no citiem finansēšanas avotiem, kas specializējas konkrētajā jomā vai vēlētos tajā ieguldīt, piemēram, pensiju fondi - tie ir vēl vairāki miljardi, ko varētu piesaistīt un iepludināt valsts attīstībā, ne tikai Eiropas struktūrfondu naudu, kā to bikli esam paredzējuši savā Nacionālajā attīstības plānā.

Patiesībā naudu var atrast visam, ko vēlamies nofinansēt un atrisināt. Tikai tad rūpes būtu sagatavot finansējumam vajadzīgos projektus. Un kādam par to būtu jāuzņemas atbildību. Ērtāk ir pateikt, ka naudas nav un nedarīt neko.

Lai stiprinātu Attīstības bankas kapacitāti un kreditētspēju, šajā bankā savu naudu varētu turēt valsts uzņēmumi, kā arī pašvaldības un to uzņēmumi - tādejādi nodrošinot sev papildu finansējuma iespējas saviem attīstības projektiem. Tā mēs izveidotu sev varenu attīstības instrumentu, ar kura palīdzību paši varētu celt savu labklājību un veidot investīciju iespējas arī citiem ārvalstu investīciju avotiem. Tā savulaik no drupām, burtiskā un pārnestā nozīmē, sevi uzcēla Vācija. Vai mums tas tagad nav vajadzīgs?

Turklāt saskaņā ar Eiropas likumdošanu šo attīstības naudu mēs drīkstētu izmanot arī savu sociālo izaicinājumu risināšanai – piemēram, palīdzot finansēt mājokļa iegādi jaunajām ģimenēm, ko nekad nedarīs komercbankas, bet kas ekonomiski izdevīgi būtu valstij, jo tādejādi tiktu risināts ne tikai demogrāfijas jautājums, bet arī stimulēta tautsaimniecības attīstība, re-emigrācija un ēnu ekonomikas mazināšana.

Uz sabalansētu budžetu caur labklājību, nevis nabadzību

Kopumā caur attīstības finansējuma izmantošanu tiktu stimulēti valsts budžeta ienākumi, kas rezultātā dotu iespēju nodrošināt valdības kāroto skaisto fiskālo ietvaru, turklāt ilgtspējīgi - nevis caur izdevumu apgriešanu, bet gan caur ienākumu palielināšanu, kas dotu papildu iespēju finansēt valsts sociālās programmas – izglītībai, zinātnei, veselības aprūpei, u.c.

Tādejādi, īslaicīgi „pārkāpjot” esošo fiskālo ietvaru (kas saskaņā ar Eiropas regulējumu pat nemaz netiktu uzskatīts par ietvara neievērošanu, jo fiskālo rādītāju stabilitāte ir jānodrošina ekonomiskā cikla, nevis atsevišķa gada, ietvaros - ko arī dara citas Eiropas valstis) un uzdrošinoties caur to stimulēt valsts attīstību, mums ir iespējams risināt savus samilzušos tautsaimniecības un sabiedrības izaicinājumus un nodrošināt ilgtspējīgu, veselīgu valsts finanšu stāvokli, ko esošais ekonomiskais kurss nespēj nodrošināt.

Labi, ja kāds tomēr tik ļoti baidās aiztikt „svēto govi” - valdības noteikto fiskālo ietvaru, tad attīstības finansējuma veidošanai varam izmantot to Latvijas bankas rezervju daļu, kura mums tūlīt, pēc eiro ieviešanas vairs nebūs nepieciešama, lai nodrošinātu lata stabilitāti.

Diemžēl, neko tādu mēs nedarām un arī netaisāmies darīt. Jo mums jau ir „veiksmes stāsts”, pie kura ir jāturas. Un argumentācija, ka nevaram neko citu darīt, lai parūpētos par savas valsts attīstību, sabrūkošo valsts infrastruktūru, risinātu sabiedrības nabadzības un demogrāfijas izaicinājumus, jo tam nav naudas – tomēr sanāk, ka ir tikai atruna, lai nevajadzētu neko darīt un nevajadzētu atzīt fundamentālu izvēlētā ekonomiskā kursa kļūdainību. Nu, vai arī tā ir paklausīga kalpošana finanšu industrijas lobijam, bez dziļākas izpratnes vai intereses par tautsaimniecības un sabiedrības procesiem.

Diemžēl tā, jo kā gan savādāk vērtēt valdības paslepus pieņemto lēmumu steigt likvidēt Latvijas Hipotēku un zemes bankas licenci un Attīstības bankas vietā veidot Attīstības institūciju, kura būs tikai kā izkārtne - gandrīz bez jebkādas kapacitātes un iespējas piesaistīt finansējumu attīstībai. Un, protams, ka visa attīstībai paredzētā nauda šajā gadījumā glabāsies kādā skandināvu bankā...

Bet sabiedrībai tikmēr tiks gudri skaidrots, kāpēc naudas nekam nepietiek, un, dalot sabiedrību „pareizajos” un „nepareizajos”, tiks likts tai turpināt ķīvēties savā starpā - lai patiesības un varas monopols tiktu noturēts un kāda „veiksmes stāsts” varētu turpināties…

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Populistu rotaļas: uz kārts likta Latvijas nākotne

FotoCeturtdien pie Saeimas notika vieni no lielākajiem protestiem pēdējo gadu laikā, kuros piedalījās vairāki tūkstoši mediķu un viņu atbalstītāju. Šie protesti skaidri rāda, kādas sekas ir nepamatotiem un bezatbildīgiem politiķu lēmumiem, kuri ir aizrāvušies ar populistiskiem saukļiem un sola pienest uz paplātes visu visiem uz brokastlaiku.
Lasīt visu...

21

Kas notiks, kad visi sāks visu vērtēt pēc komerciālās atdeves?

FotoReti kurš nepamanīja Latvijas Radio darbinieku skaļo sacelšanos par zemajām algām. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa, un atļaušos sacīt, ka sabiedriskie mediji vēl atrodas gluži labā situācijā, jo viņi vienmēr var aiziet pie valdības un, apelējot uz savu ārkārtīgi lielo nozīmīgumu nacionālajā drošībā, pieprasīt no valsts budžeta papildu naudu.
Lasīt visu...

6

Lembergs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu

Foto2019.gadā esmu vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas toreizējā ministra Edmunda Sprūdža izteikumiem LNT raidījuma “900 sekundes” diskusijā (16.10.2012.), kuras laikā toreizējais ministrs pauda pārliecību par manu atstādināšanu no Ventspils domes priekšsēdētāja amata, cita starpā sakot: „Jums ir jāsaņem [..] taisnīgs sods, zaglim, tāpat kā filmā, ir jāsēž cietumā”; „un tieši, pateicoties tai Jūsu nesodāmībai, kuru Jūs pērkat par publisku nodokļu maksātāju naudu, tajā skaitā par Ventspils iedzīvotāju naudu.”
Lasīt visu...

21

LNT Ziņu dienesta kolektīvā vēstule

Foto1.decembris būs pēdējā diena, kad ēterā iziesim mēs - LNT Ziņu dienesta komanda, un pēc tam beigs pastāvēt LNT Ziņu dienests esošajā sastāvā.
Lasīt visu...

12

Unikālais izaicinājums

FotoVai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku izaicinājumu? Ja ne visā mūžā, tad tikai pēcpadomju gados. Ja ne no katra cilvēka, tad no valsts visaugstākās amatpersonas. Vai Latvijā ir kāds precedents fotogrāfijā fiksētajam izaicinājumam?
Lasīt visu...

3

Vai tieslietu ministrs apšauba tiesu varas autoritāti

FotoLatvijas Tiesnešu biedrība vairākkārt paudusi nostāju par Ekonomisko lietu tiesas izveidi, kas kopumā atbilst Tieslietu padomes viedoklim - jaunas tiesas izveide ir sasteigta, nav pietiekami izvērtēti visi ar to saistītie faktori, kā arī nav ņemtas vērā citas iespējas, kas lietu izskatīšanu padarītu efektīvāku.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Cilvēkiem šobrīd tiek atņemtas fundamentālas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu bez korupcijas

Otrdien, 5. novembrī, Ministru kabineta sēdē tika skatīts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tiesu...

Foto

Sabiedrībai ir radīts nepareizs priekšstats, mūsu tiesu sistēma darbojas labi: uzruna Latvijas tiesnešu ikgadējā konferencē

Mūsu sabiedrības un kopējās identitātes pamats ir kopīgu vērtību kopums, kas...

Foto

Mazais brālis ir apjucis

Kā jau ierasts, uzreiz pēc “Saskaņas” kongresa savu kongresu rīkoja arī “Gods kalpot Rīgai”. Līdz šim šī partija bija “Saskaņas” mazais brālis,...

Foto

Kāpēc Krievijas mūziķim Grigorijam Ļepsam sen bija jāaizliedz iebraukt Latvijā?

Ir gana daudz iemeslu. Viņš pats nekad nav noliedzis senas un tuvas draudzīgas pazīšanās ar Krievijas...

Foto

Pārdomas par nāvi

Par eitanāziju, medicīniski asistētu pašnāvību un tiesībām uz cieņpilnu nāvi diskutē politiķi, prese, sabiedrība un mediķi, turklāt diskutē laiku pa laikam. Šīs diskusijas...

Foto

Garkalnes domes priekšsēdētājam steidzami jāsniedz paskaidrojumi par Valsts kontroles pārbaudē atklātajiem pārkāpumiem

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP!) pieprasa Garkalnes domes priekšsēdētājam Mārtiņam...

Foto

Humānisma sagraušana

2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu...

Foto

Iespējams, ka koalīcija ir pārpratusi slaveno pirmsvēlēšanu saukli “Valstij jāsāk ar sevi”

Aicinām finansējuma partijām no valsts budžeta būtisko pieaugumu atlikt kā minimums līdz nākamās Saeimas...

Foto

Padomju spiegi Bulgārijā un tepat Latvijā – „quo vadis Europa”?

No neilgās padomju bērnības man atmiņā ir palikušas tikai pāris lietas – ta,s kā nesu pirmās...

Foto

Nauda veselības aprūpei ir, bet nav politiskās gribas

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) ir veikusi padziļinātu Latvijas un kaimiņvalstu budžetu analīzi un secinājusi, ka ir iespējams nodrošināt...

Foto

Aizkustinošas pieticības ekselence

Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim,...

Foto

“Saskaņa” izvēlas stagnāciju

Sestdien notikušajā kongresā “Saskaņa” neizmantoja iespēju jaunam restartam un izlēma saglabāt esošo situāciju, izvēloties stagnāciju. Par “Saskaņas” jauno līderi tika ievēlēts smagsvars un...

Foto

VARAM „neapbižo(t)” Zemgali

Šobrīd nozīmīgākās un ilgtermiņā lielāko ietekmi uz Latviju kā valsti nesošās pārmaiņas ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Reformai būtu jāsaved kārtībā valsts reģioni,...

Foto

Teātris nav „Rimčiks”: atklātā vēstule teātra sabiedrībai

Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: "animal symbolicum"

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst...

Foto

Privāto automobili no 2021. gada nevarēs atļauties iegādāties ļoti liela iedzīvotāju daļa

Latvijas Transportlīdzekļu tirgotāju asociācija (LATTA) aicina Latvijas sabiedrību pievērst uzmanību un iestāties pret valdībā...

Foto

Vai tiek bruģēts ceļš uz kārtējo Satversmes tiesas spriedumu?

2019. gada 11. oktobrī Valsts kanceleja publicējusi jauno valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības likumprojektu “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu...

Foto

Apdraudēta daudzu pamatskolu pastāvēšana

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) nosūtījusi vēstuli visām Saeimas frakcijām, paužot bažas par apdraudējumu bērnu tiesībām apmeklēt pamatskolu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai un...