Kā satelīts ir Aldis Gobzems?

Lai nerunātu aplinkus, teikšu uzreiz – es Aldim Gobzemam ticu tikpat daudz, cik pašreizējās elites pārstāvjiem. Tas ir – necik. Turklāt pēdējo nedēļu KPV LV masveidīgā piarēšanās manā gadījumā ir devusi pretēju efektu, un ticība Gobzema kunga teiktajam ir sarukusi līdz nullei. Vēl jo vairāk, esmu nonācis pie secinājuma, ka aiz Gobzema kunga populisma stāv nevis viņš pats un vēlme strādāt sabiedrības labā, bet gan atsevišķu politisko grupējumu intereses.

Gobzema aktivitāšu patiesos mērķus var iedalīt divos līmeņos – taktiskajā un stratēģiskajā. Katrā no tiem ir savi ieguvēji un savi zaudētāji.

Pirmajā līmenī galvenie ieguvēji un Gobzema PR kampaņas pasūtītāji visticamāk ir ar banku ABLV saistītas personas. To mērķis visticamāk ir izmantot Gobzemu kā instrumentu, lai diskreditētu valsts lielās finanšu institūcijas (FKTK, Finanšu ministriju un maksātnespējas nozari kā tādu). ABLV mērķis labākajā gadījumā ir panākt bankas likvidācijas procesa atcelšanu vai vismaz nodrošināt sev izdevīgu maksātnespējas procesu.

Par ABLV galveno ruporu šajā informācijas kampaņā ir kļuvis kādreiz respektablais izdevums „Dienas Bizness”, kas baņķieru pretiniekus bombardē ar nievājošām karikatūrām un Gobzema komentāriem par maksātnespējas nozarē valdošo bardaku. Tā visa rezultātā „Dienas Biznesa” saturs nu jau kādu laiku atgādina politiskās propagandas piemērus no deviņdesmitajiem („Šķēle pret Lembergu” un „Šķēle pret Panteļējevu” utml.).

Šajā kampaņā tieši iesaistīta ir arī „Dienas Biznesa” vadība un žurnālists Sandris Točs. „Dienas Bizness” kopš 2015.gada novembra pieder bijušajiem AS „Diena” padomes locekļiem Jānim Svārpstonam un Jānim Maršānam. Laikrakstam jau kādu laiku nav nekādas saistības ar plašāk zināmo „Dienu”, un tā redakcijas politiku nosaka abi iepriekšminētie kungi.

Svārpstons ir cieši saistīts ar „Rīgas Tirdzniecības ostu” (praktiski pieder Šlesera un Šķēles ģimenēm), kā arī ar vairākiem tranzīta nozares uzņēmumiem – „Baltijas Tranzīta Serviss”, „Kravu Ekspedīcija”, „Riga Coal Terminal”, „Riga Fertilizer Terminal”, „Rīgas Ostas Elevators” u.c. Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas jūras tranzīta nozarē ir liela t.s. oligarhu ietekme, bet kopš Nila Ušakova varas nostabilizēšanās Rīgā – arī partijas „Saskaņa” ietekme.

Otrs „Dienas Biznesa” īpašnieks Jānis Maršāns agrāk ir bijis Aināra Šlesera vadītās Satiksmes ministrijas valsts sekretārs. Sociālajos tīklos atrodamā informācija liecina, ka pašlaik Maršāns ir arī Gvatemalas goda konsuls Latvijā. Papildus ieņemamajiem amatiem Maršāns ir atsācis arī publicista karjeru, piemēram, „Dienas Biznesa” redaktora slejās izplatot sazvērestības teorijas, ka Latvijas mediju telpa atrodas ASV kontrolē. Starp citu, Maršāna komentārus un citus „Dienas Biznesa” rakstus ar prieku atgremo arī vietējie prokremliskie mediji, piemēram, vesti.lv un press.lv.

ABLV un Gobzema PR kampaņas galvenais īstenotājs taktiskajā līmenī gan nav pats Maršāns, bet ar partiju „Saskaņa” saistītais žurnālists Sandris Točs.

Toča kungs jau kopš 90.gadu beigām Latvijas žurnālistu aprindās ir izcēlies ar diezgan lielu toleranci pret pasūtījuma rakstiem. Agrāk, strādājot laikrakstos „Diena” un „Neatkarīgā Rīta Avīze”, viņam nebija nekādu problēmu atklāti lobēt oligarhu intereses, savukārt kopš 2014.gada viņš ir uzskatāms par pilntiesīgu „Saskaņas” cilvēku. 2014.gada 10.februārī žurnālists kļuva par Nila Ušakova preses sekretāru, bet jau gadu vēlāk „Rīgas namu pārvaldniekā” bija izkārtojis siltu vietiņu savam dēlam Mārtiņam.

Šeit varētu likt punktu un no Ušakova rokas puiša Toča veikli pārlēkt uz Gobzema PR kampaņas ieguvējiem stratēģiskajā līmenī – partiju „Saskaņa”.

Otrajā un, manuprāt, svarīgākajā līmenī galvenie ieguvēji no Gobzema PR kampaņas ir partija „Saskaņa”. Ušakova un kompānijas mērķis šajā gadījumā ir radīt šķelšanos latviskajās partijās, diskreditēt tās latviešu elektorāta vidū un dot iespēju „Saskaņai” sevi prezentēt kā nosvērtu un stabilu partiju, kas nav iejaukta valdošās elites korupcijas shēmās. Šo ir vērts paanalizēt mazliet ciešāk.

Pirmkārt, Gobzema publiskie paziņojumi ir nekas vairāk kā ūdens liešana. Pat, ja aiz tiem stāv reāli fakti, Aldim nav, ar ko tos atbalstīt, un tas nemaz nav viņa interesēs. Gobzema patiesais mērķis ir sacelt pēc iespējas lielāku informatīvo troksni ap pašreizējām varas partijām, kurā varētu veikli pazust un palikt nepamanīta jebkāda „Saskaņu” diskreditējoša informācija.

Otrkārt, maksātnespējas administratoru skandālā ir ievilktas tikai latviskās partijas – „Nacionālā apvienība”, „Vienotība” un pat līdz šim pie varas stūres netikusī JKP. Visās šīs partijas ir iepriekš paudušas skaidru pārliecību, ka pēc vēlēšanām nesadarbosies ar „Saskaņu”. Salīdzinot ZZS un „Latvijas Attīstībai” savās attiecībās ar „Saskaņu” vismaz kuluāros ir bijušas daudz pielaidīgākas. Savukārt pats Gobzems ir norādījis, ka viņa pārstāvētajai KPV LV nekādu „sarkano līniju” koalīcijas dibināšanai vispār nav.

Treškārt, KPV LV Latvijas politiskajā spektrā aizvien atklātāk sāk tuvināties „Saskaņai” un tās potenciālajam elektorātam. Jau iepriekš biju minējis, ka Gobzema kungs savā Facebook profilā ir sācis komunicēt ar vēlētājiem krievu valodā. Šonedēļ viņa pārstāvētā partija ir lauzusi jaunu barjeru un noorganizējusi veselu diskusiju, kas ir veltīta t.s. krievu skolu jautājumam.

Diskusija tika aizvadīta šī gada 18.jūnijā T/C „Galleria Riga” mākslas galerijā „Happy Art Museum”. Starp citu, „Happy Art Museum” ir iecienīta vieta Latvijas krievu kopienas pārstāvju neformālai sanākšanai. Piemēram, 2016.gadā galerijā tika demonstrēta filma par Vladimiru Vaškeviču „Uzbrukums valstij”, pasākumā toreiz piedalījās arī viens no prominentākajiem Kremļa interešu pārstāvjiem Eiropā – Andrejs Mamikins.

Gobzema kunga personīgajā Facebook profilā un grupā „Русское образование в Латвии” dalību pasākumā apsprieda vairākas personas, kas ir saistītas ar nesenajiem krievu skolu aizstāvības protestiem un atsevišķos gadījumos atklāti lobē Kremļa intereses Latvijā.

Piemēram, par KPV LV organizēto diskusiju interesi pauda Drošības policijas gada pārskatos regulāri iekļautais Boriss Zeļcermans, interneta veikala „SuperPutin.lv” dibinātāja un Kremļa propagandas sižetu aktrise Nataļja Rusinova, krievu skolu aizstāve Irina Smorigo, kas protesta akciju laikā ir manīta ar plakātu, kas apgalvo, ka Latvijā notiek „krievu izglītības holokausts”, kā arī Drošības policijas redzeslokā nonākušie protestu organizētāji Degi Karajevs un Jevgēņija Krjukova. Krjukovu šī gada 2.maijā drošībnieki pat esot „operatīvi aizturējuši”.

Starp citu, arī „Saskaņa” pēdējās nedēļās ir papildinājusi savas rindas ar krievu skolu aktīvistiem Konstantīnu Čekušinu un Drošības policijas gada pārskatos iekļauto Margaritu Dragili. Acīmredzot KPV LV un „Saskaņa” ir nolēmuši kopīgiem spēkiem pacīnīties par Latvijas Krievu savienības elektorātu.

Līdz ar to esmu nonācis pie secinājuma, ka aiz Alda Gobzema un KPV LV pēdējo nedēļu publiskajām aktivitātēm stāv nevis viņu pašu labā griba, bet ietekmīgi politiski un ekonomiski grupējumi, kuriem viņi ir tikai satelītprojekts savu interešu izbīdīšanai.

Pagaidām izskatās, ka KPV LV tiks piešķirta „Saskaņas” mazā brāļa loma. Visticamāk tas tiks darīts pēc Krievijas vadošās partijas „Vienota Krievija” parauga, kas savās interesēs izmanto opozīcijā esošo Liberāldemokrātu partiju ar Vladimiru Žirinovski priekšgalā. Nepieciešamības gadījumā šie sistēmiskās opozīcijas suņi var pacelt balsi un apriet tos, kuri apdraud viņu saimnieku. Latvijas gadījumā šādu politiskās kontroles modeli ir sākusi pārņemt „Saskaņa”, kur Žirinovska loma ir atvēlēta Gobzemam, bet aprejamie ir latviskās partijas, kas apdraud „Saskaņas” nokļūšanu valdībā.

Novērtē šo rakstu: