Iesaki rakstu: 
Tā saucamo “Kolektīvo Rietumu” stratēģisko mērķi attiecībā uz Krieviju formulēja ASV aizsardzības ministrs un atvaļinātais četrzvaigžņu ģenerālis Loids Džeimss Ostins preses konferencē dienu pēc viņa un ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizītes Kijevā 24. aprīlī. Citāts: “Mēs vēlamies, lai Krievija tiktu novājināta tiktāl, lai vairs nevarētu darīt to, ko tā darīja, iebrūkot Ukrainā. Viņi jau zaudēja ievērojamu daļu sava militārā potenciāla, un mēs vēlamies, lai viņiem nebūtu iespējas ātri to atjaunot.” Savā rakstā mēģināšu izvērst šo tēmu plašāk.
Šeit būtu jāizšķir trīs komponentes. Pirmā - militārā komponente, kas paredz Krievijas militāru sagrāvi Ukrainā. Turklāt atgūstamo teritoriju apjoms, vai tie būs Doņeckas un Luhanskas apgabali vai Krima, - tas jānosaka ukraiņiem pašiem.
Cik var spriest no publiski pieejamas informācijas, tad situācija Ukrainas frontē tuvākajā laikā kļūs izšķiroša. No vienas puses, Ukraina vēl nav saņēmusi pietiekamā daudzumā rietumvalstu bruņojuma, kā arī nav sagatavots personāls, kas būtu apmācīts rīkoties ar šo bruņojumu un kas ļautu ukraiņiem uzsākt plašu pretuzbrukumu. No otras puses, Krievija ir savilkusi pēdējās rezerves Ukrainas austrumu frontē ar mērķi uzsākt jaunu ofensīvu, saprotot, ka šobrīd laiks strādā ukraiņu labā.
Ukraiņu uzdevums šajā situācijā ir noturēt pretinieku veicot mobilo aizsardzību, atkāpjoties, kur nepieciešams, un veicot prettriecienu atsevišķos sektoros, kad apstākļi tam labvēlīgi, līdz brīdim, kad tiks uzkrāti pietiekoši spēki pretuzbrukuma veikšanai.
Otrā komponente - ekonomiskās sankcijas. Šo pasākumu mērķis ir, pirmkārt, maksimāli izolēt Krieviju no ārējā tirgus, tai skaitā finanšu, un, otrkārt, efektīvi realizēt sankcijām pakļauto Krievijas pilsoņu aktīvu un īpašumu apzināšanu un to arestu ar sekojošu konfiskāciju, vienlaicīgi paplašinot sankcionēto personu loku.
Trešā komponente - atteikšanās no Krievijas energoresursiem, kas Krievijai ir galvenais kara vešanas finansējuma avots. Abas pēdējās komponentes ir savstarpēji saistītas, jo nevar efektīvi izmantot otro, ja nepielieto trešo. Piemēram, problemātiski būs atslēgt no SWIFT norēķinu sistēmas tās Krievijas bankas, caur kuram tiek veikti norēķini par naftas un gāzes piegādēm.
Un tagad pieņemsim, ka visi iepriekš minētie pasākumi tiek veiksmīgi realizēti. Vai tas dos Krievijas kaimiņvalstīm un ne tikai tām pilnīgu drošības sajūtu? Domājams, ka nedos līdz tam brīdim, kamēr Krievijas rīcībā būs kodolbruņojums. Kā panākt Krievijas atbruņošanu no masu iznīcināšana ieročiem? Šeit būs viens no iespējamiem scenārijiem.
Konsekventi realizējot otro un trešo komponenti, Krievijas ekonomika agri vai vēlu nonāks līdz sabrukumam, kas savukārt var novest pie atsevišķu reģionu vēlmes atbrīvoties no Maskavas atkarības, iegūstot kontroli pār vietējiem resursiem. Tas var būt īstais brīdis kad Rietumiem sākt tirgu ar Maskavu par pilnīgu atteikšanos no kodolbruņojuma, pretī saņemot sankciju daļēju atcelšanu.
Šodien no tādu valstu ka Francija un Vācija vadītājiem izskan doma par to, ka nevar pieļaut Krievijas pazemošanu un jādod iespēja saglabāt Kremļa žurkai seju. Šādu raižu pamatā varētu būt šo valstu vēsturiskā pieredze, kad drastiskie Versaļas līguma nosacījumi pēc Pirmā pasaules kara kļuva par vienu no iemesliem nacistu nākšanai pie varas Vācijā.
No morāles viedokļa šādai pieejai nav attaisnojuma. Krievijas zaldātu pastrādātie un ukraiņu dokumentētie kara noziegumi ir tik plaši, ka šeit jau nevar būt runa par atsevišķu indivīdu vai apakšvienību nekontrolētu rīcību, bet gan plānveidīgu un augstākās vadības akceptētu pasākumu virkni (līdz šim brīdim Kremlis nevienu no šiem noziegumiem nav atzinis). Tam vēl pievienojiet plānveidīgu civilo objektu apšaudi, un to jau sauc par genocīdu. Lai Kremļa žurka, kuru ASV prezidents nosauca par miesnieku un kara noziedznieku, pats rūpējas par savu seju, ja tajā vēl kaut kas cilvēcīgs ir palicis.
Ja jautājumam pieiet no tā saucamā Realpolitik skata punkta, tad arī šajā gadījumā runāt par “sejas saglabāšanu” nav pamata. Ja runa par vēsturi, tad Antantes valstis apzinājās, ka ir “pāršāvušas pār strīpu” ar Versaļas līguma nosacījumiem attiecībā pret Vāciju, tāpēc arī pievēra acis uz to, ka Vācija slepus bruņojas un pārkāpj arī citus Versaļas nosacījumus. Turklāt Anglijas un Francijas tautām bija svaigas atmiņas par Pirmā pasaules kara šausmām, tāpēc šo valstu valdības līdz pat Vācijas iebrukumam Polijā pacieta Hitlera diktātu, par katru cenu mēģinot izbēgt no jauna kara. Kā zināms, tad tas nepalīdzēja.
Ja runa Par Otro pasaules karu, tad denacifikācija Vācijā pēckara periodā bija iespējama tikai un vienīgi tāpēc, ka valsts atradās pilnīgā sabiedroto kontrolē. Krievijas gadījumā noteiktu apstākļu dēļ pilnīga kontrole par šo valsti netiks nodrošināta, un tāpēc nekāda denacifikācija no ārpuses nebūs iespējama. Pirmais, ko izdarīja Kremļa žurka, nākot pie varas, bija kontroles pārņemšana pār masu informācijas līdzekļiem, un visus šos gadus Krievijas tauta tika plānveidīgi zombēta, radot ārējā ienaidnieka tēlu. Pūliņi nebija velti, un rezultāti nāca klajā Bučā, Irpiņā un citas vietās. Tā ka runāt ar šo publiku var tikai no spēka pozīcijām.
Laiku pa laikam ārvalstu presē paceļas jautājums par kodolieroču pielietošanu no stūrī iedzītas Kremļa žurkas puses. Skaidrību šajā jautājumā jau ir ieviesušas ASV, norādot, ka atbilde būs adekvāta, turklāt tā skars Kremļa žurku un viņa pietuvinātos personīgi. Acīmredzot šo viennozīmīgo mājienu Kremlī ir pareizi sapratuši, tāpēc arī kodolpričindāļu žvadzināšana ir pierimusi, vismaz uz laiku.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
