Kā strādā „Juraša brigāde”: primitīvi, bet pagaidām efektīvi
Pietiek lasītājs23.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bijusī KNAB darbiniece, tagadējā prokurore Madara Griķe, viņas izbijusī kolēģe, tagadējā advokāte Alla Barbaša, kas agrāk bija pazīstama ar uzvārdu Juraša, viņas visu veidu partneris Aleksandrs Berezins, tiesu izpildītāja Elīna Balasanjana, par sadarbību ar krievu specdienestiem aizturētais „uzņēmējs” Igors Bobirs, - Jura Juraša „brigāde” dažādās kombinācijās turpina darboties primitīvi, bet efektīvi, un par šīs darbības izpausmēm pienāk aizvien vairāk jaunas informācijas.
Nesen Pietiek lasītājiem bija iespējams noskatīties no pirmā acu uzmetiena ne tik vienkārši izprotamu, taču patiesībā – ļoti zīmīgu, pat skandalozu video, kurā redzamās personas bija Rīgas rajona tiesas tiesnese Ivonna Ādamsone-Struža, kā arī jau pieminētās prokurore M. Griķe un bēdīgi slavenā J. Juraša nu jau bijusī dzīvesbiedre, kādreizējā Rīgas brīvostas darbiniece, advokāta A. Berezina bērna māte A. Barbaša.
Video bija redzams, kā prokurore M. Griķe, ieraugot, ka tiesas zālē atrodas „nevēlami” cilvēki, tāpat kā tiesnese un advokāte A. Barbaša gluži vienkārši aizbēg uz citu zāli. Tas jau tāpat izskatās, maigi izsakoties, dīvaini, bet vēl savdabīgāki ir šīs „aizbēgšanas” apstākļi un ticamie iemesli.
Toreiz tika norādīts, ka šaurās aprindās ir labi zināma zvērināta tiesu izpildītāja E. Balasanjana, par kuras attiecībām ar to pašu J. Jurašu un „izpalīdzēšanu” viņam ir dzirdēts diezgan bieži, - viņa sava „saimnieka” uzdevumā cenšas tikt pie notiesātā uzņēmēja Mohammada Gulami ģimenes īpašumiem, un tāpat „komandā” ir arī cilvēki, kuri, darbojoties organizētajā grupā, uzpērk izsolāmos īpašumus par niecīgām cenām, lai pēc tam jau tos laistu apritē.
Saistībā ar šo interesanto video tika vēstīts, ka tieši pēc tiesu izpildītājas „lūguma”, protams, iesaistoties A. Barbašai un prokurorei M. Griķei, kurai ir arī sava loma bēdīgi slavenajā M. Gulami Vecrīgas viesnīcas lietā, bija sasaukta tiesas rīcības sēde, lai „savējo” lokā, bez garām runām paveiktu tiesu izpildītājai nepieciešamos priekšdarbus un „sagatavotu augsni”.
Taču kompanjones sagaidīja nepatīkams pārsteigums, - nez no kurienes tiesas zālē bija uzradies cilvēks no malas, un tas nu nevienai no iesaistītajām personām galīgi nebija vajadzīgs. „Neērtā” situācija tika atrisināta vienkārši – gan tiesnese, gan arī kompanjones no tiesas zāles, kurā oficiāli bija nolikta sēde, vienkārši aizbēga, lai savas tumšās lietas kārtotu jau tālāk no nevēlamām acīm.
Centieni „par sviestmaizi” tikai pie M. Gulami īpašumiem vēl turpinās, un te vietā ir aprakstīt gadījumu, kurā iesaistīts pašlaik iesēdinātais J. Juraša „kompanjons” I. Bobirs un kurš uzskatāmi rāda – kādas tieši metodes izmanto šī „Juraša brigāde”. Primitīvas, bet vismaz pagaidām efektīvas.
Runa ir par kādu nekustamo īpašumi – zemi ar 2007. gadā ekspluatācijā nodotu privātmāju Ropažu pagasta Gaidās, Strazdu ielā. Kā rāda zemesgrāmata, 2010. gadā to par 175 tūkstošiem latu iegādājas kāds 1967. gadā dzmis Oļegs K.
Taču tad, kā gadījies, kā ne, ar Zemgales rajona tiesas 2020.gada 16.marta lēmumu īpašums Oļegam K. tiek atņemts, un to savā īpašumā par krietni mazāku summu – 137 tūkstošiem, turklāt jau eiro, nevis latu iegūst kāda neko neizsakoša SIA „4B1”.
Savukārt pēc tam paiet nedaudz vairāk nekā pusgads, un īpašumu jau par gandrīz 100 tūkstošiem lielāku summu – 232 tūkstošiem eiro iegādājas cita tikpat nepazīstama SIA „RC7 Group”.
Kā notiek īpašuma nonākšana „4B1” rokās? Zemesgrāmata pastāsta tikai to, ka lietā ir bijis iesaistīts bēdīgi slavenais tiesu izpildītājs Rolands Veinbergs un kāds mistisks 1973. gadā dzimis kungs vārdā Dans Vāvers, kam par labu Oļegs K. pāris gadus pirms mājas atņemšanas sadomājis nostiprināt 250 000 eiro lielu hipotēku, kā runā zinoši cilvēki, lēmumu piepalīdzot izdarīt nu jau nelaiķim Genādijam Vaļaginam.
„Lursoft” dati rāda, ka SIA „4B1” vienīgais īpašnieks ir vēl viens mazāk zināms „astoņkāja” pārstāvis – bijušā Valsts robežsardzes priekšnieka, ģenerāļa Gunāra Dāboliņa dēls Jānis Dāboliņš.
Taču vēl ineresantāks ir tālākais šī īpašuma pircējs – SIA „RC7 Group” iepriekšējais nosaukums ir bijis „Ekonomiskās drošības aģentūra”, un tajā 25% pieder kādam Aleksandram Rjabikinam, bet 75% - tam pašam J. Juraša kompanjonam I. Bobiram.
Neoficiāla informācija liecina, ka naivajam Oļegam K. no īpašuma „likumīgā” ceļā palīdzējusi atbrīvoties kā reiz advokāte Alla, tolaik vēl uzvārdā Juraša, un te arī „puzle” saliekas – izmantojot advokātes „padomus”, vienam muļķim tiek atņemta māja ar zemi, kas pēc maksimāli īsas īpašnieku ķēdītes izmantošanas nonāk... J. Juraša kompanjona īpašumā.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
