Iesaki rakstu: 
Bailes un nezināšana, manuprāt, ir galvenie iemesli, kas jautājumu par iespējamo bēgļu uzņemšanu Latvijā šobrīd pacēluši tik emocionāli sakāpinātā līmenī. Sākusies kā pamatota un vajadzīga diskusija par to, cik bēgļu Latvija spētu uzņemt un integrēt, patlaban diskusija publiskajā telpā kļuvusi par emocionālu ‘kliegšanu’, kurā dominē strupceļā vedošs, kategorisks sauklis „Nekādu bēgļu!”. Ņemot vērā, ka tajā iesaistās aizvien vairāk kristiešu, vēlos piedāvāt pārdomām piecus īsus argumentus, kāpēc Latvijai būtu jāuzņem šie 250 bēgļi.
1. Pats Kristus mums prasa ar žēlsirdību izturēties pret grūtībās nonākušu svešinieku, aicina to uzņemt, paēdināt, pabarot. Jēzus Kristus Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā saka: „Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.” Ko mēs – kristieši – varēsim atbildēt uz Pestītāja jautājumu, kā esam izturējušies pret Sīrijas un Irākas pilsoņkaru bēgļiem, kuriem bija vajadzīga palīdzība?
Pāvests Francisks savā vēstījumā 2014. gada Pasaules migrantu un bēgļu dienai uzsver, ka ikviens cilvēks, arī bēglis, ir Dieva bērns, kurā iespiests Kristus attēls. „Esam aicināti ieraudzīt un palīdzēt arī citiem saskatīt imigrantos un bēgļos ne tikai problēmu, ko jāatrisina, bet arī brāli un māsu, kurus jāpieņem, jāciena un jāmīl. Dievs noliek viņus mūsu ceļā, lai mēs sniegtu savu ieguldījumu taisnīgākas sabiedrības un atvērtākas kristiešu kopienas veidošanā, dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju,” uzsvēra pāvests.
2. Eiropas Savienības (ES) dienvidu valstis ir skārusi ļoti nopietna bēgļu krīze, kurai risinājumu var sniegt tikai visas ES līmeņa rīcība. Ne Itālija, ne vēl jo vairāk ekonomiskās krīzes nomocītā Grieķija vienas pašas vairs nespēj uzņemt desmitiem tūkstošiem imigrantu un patvēruma meklētāju, kuri tajās ierodas no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Nepieciešama tūlītēja visas ES palīdzība. Vairāk nekā desmit gadus strādājot ar ES jautājumiem, esmu praksē pārliecinājies, ka solidaritāte ir ES darbības pamatā.
Mēs šodien par pašsaprotamu uzskatām ES dāsno finansējumu Latvijas ekonomikas un infrastruktūras attīstībai un pilnībā paļaujamies uz ES politisko un NATO militāro atbalstu. Tāpēc laikā, kad Itālijas kara lidmašīnas solidaritātes vārdā sargā Latvijas gaisa telpu, pateikt, ka mēs negribam solidarizēties ar itāļiem šajā viņiem būtiskajā jautājumā, būtu, maigi sakot, vismaz nekorekti. Vairāk vai mazāk bēgļus uzņemt ir gatavas pilnīgi visas ES dalībvalstis, izņemot Ungāriju, kuru pašu pēdējā gada laikā pārpludinājuši 80 tūkstoši bēgļu.
3. Runa ir tikai par 250 iespējamiem bēgļiem, kuri Latvijā tiktu uzņemti divu gadu laikā ES pārvietošanas programmas ietvaros no Itālijas un Grieķijas, kā arī no bēgļu nometnēm t.s. trešajās valstīs ārpus ES. Runa ir tikai par 250 cilvēkiem, nevis par 2500 vai 250 tūkstošiem bēgļu. Turklāt šī ir vienreizēja bēgļu sadales programma, nevis kādas vispārējas, ilgstošas politikas sākums. Jau kopš Eiropas Komisijas sākotnējā piedāvājuma publiskošanas Latvija kopā ar citām Austrumeiropas dalībvalstīm ES līmenī ir sekmīgi iebildusi pret jebkādas ilgstošas, obligātas bēgļu sadales politikas izveidi, un tāda politika ir jāturpina.
Protams, šāda bēgļu pārvešana uz citām valstīm ir tikai īstermiņa risinājums, un ilgtermiņā nepieciešama gan cīņa ar cilvēku kontrabandu bēgļu izcelsmes valstīs, gan to iemeslu novēršana, kas liek cilvēkiem doties uz Eiropu. Pat, ja, piemēram, pēc diviem gadiem Eiropas Komisija atkal nāktu klajā ar citu bēgļu sadales priekšlikumu, tam atkal no jauna būtu jāsaņem ES dalībvalstu, tostarp arī Latvijas piekrišana. Iespējams, ka arī es tad teiktu, ka diemžēl Latvija nevar uzņemt vairāk par 250 patvēruma meklētājiem, ja šos cilvēkus nebūs izdevies iekļaut mūsu sabiedrībā. Tomēr vismaz patlaban arguments, ka Latvija ES programmas ietvaros nu nekādi nespētu uzņemt pat 250 cilvēku, jo tie, redz, sagraušot latviešu nāciju, neiztur nekādu kritiku.
4. Bēgļu uzņemšana ir vienkāršas, elementāras cilvēcības jautājums, ņemot vērā, ka liela to daļa bija spiesti pamest savas dzimtās mājas, lai glābtos no kara. Jā, Itālijā un Grieķijā iebraukušo vidū ir visai daudz ieceļotāju no Āfrikas, kuri uz Eiropu dodas, lai meklētu labāku iespēju nopelnīt. Tomēr ļoti liela daļa no patvēruma meklētājiem ir cilvēki, kuri glābjas no prātam neaptveramās vardarbības Sīrijas un Irākas pilsoņkaros, cilvēki, kuri šajos karos zaudējuši mājas un ģimenes locekļus.
5. Visbeidzot, pēdējais arguments, kas vismaz man ir viens no būtiskākajiem, lai izšķirtos par atbalstu šo 250 bēgļu uzņemšanai – tā varētu būt iespēja Latvijai kaut nedaudz palīdzēt Sīrijas un Irākas kristiešiem. Jo diemžēl Latvija līdz šim, pretēji Francija, Beļģijai, Polijai un Lietuvai, nav brīvprātīgi izlēmusi uzņemt šajās valstīs vajātos kristiešus. Tomēr, ņemot vērā, ka daļu no bēgļiem mūsu valsts amatpersonām būs iespēja personīgi intervēt un izvēlēties bēgļu nometnēs, man ir cerība, ka šo atlasīto cilvēku vidū būs vismaz daži asīrieši kristieši no Sīrijas un Irākas un tā arī Latvija būs sniegusi savu mazo artavu šo mūsu ticības brāļu glābšanā.
Jo tieši asīriešu kristieši ir visvairāk cietusī reliģiskā grupa Sīrijas un Irākas sunnītu un šiītu musulmaņu pretstāvē, un tieši kristieši, kuri tur dzīvojuši tūkstošiem gadu, tiek nogalināti un izdzīti no mājām tikai un vienīgi viņu ticības dēļ. Lai iegūtu priekšstatu par Sīrijas un Irākas kristiešu šā brīža likteni, iesaku noskatīties internetā īsu dokumentālo filmu latviski „Apskaujot Krustu”:
http://www.netforgod.tv/s/permn.php?dt=14_12&lg=LV
Pārpublicēts no katolis.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
