Kailcirte: kaimiņa skatījums

Kā jau solīju rakstā  Kailcirte: sākums, izmantojot negatīvos un pozitīvos piemērus no kailcirtes, ko pie manām mājām pērn novembrī veica AS "Latvijas valsts meži" (LVM), pastāstīšu, kā mīkstināt kailcirtes nodarījumu. Rakstāmā ir daudz, tāpēc šajā rakstā aplūkošu tikai sociālos aspektus. Turklāt šos sociālos aspektus aplūkošu tikai no viena skatupunkta - kā jūtas cilvēks, kas pie kailcērtamā meža dzīvo.

Iedzīvotāji bieži protestē pret kailciršu veikšanu pie viņu mājām. Esmu gan lasījis izteikumus, kuros noniecinātas iedzīvotāju tiesības izteikties par viņu dzīvesvietai blakus esošo mežu apsaimniekošanu, kas skan apmēram: "Cilvēks nopērk mazu zemes gabaliņu pie kādam citam piederoša meža, un tad sūdzas, kad mežu īpašnieks apsaimnieko mežu tā, kā pats vēlas." Tajā pašā laikā kādā seminārā Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane apgalvoja, ka mežu īpašnieki cenšas pie savām mājām mežus cirst izlases cirtē, jo arī viņi kailcirti pie savām mājām negrib.

Mans gadījums ir mazliet specifisks (lai gan domāju, ka līdzīgi ir daudzos citos gadījumos Latvijā). Manas sievas ģimene šajās mājās dzīvoja jau tad, kad Latvijas neatkarība nebija atjaunota, visa zeme piederēja valstij un LVM vēl nebija dibināts. Īsāk sakot, mēs te bijām pirmie. Arī arguments "nopērc mežu un saimnieko kā gribi" šajā gadījumā nestrādā, jo mežs ap mūsu mājām pieder valstij un valsts mežu nopirkt nevar. Taču varētu gribēt, lai valsts mežs tiktu apsaimniekots valsts iedzīvotāju interesēs, un gan jau ne tikai mežu īpašnieki, bet arī citi cilvēki kailcirtes pie savām mājām negrib.

Iemesli negribēšanai var būt dažādi - gan samaitāts skats, gan lielāka vēju ietekme uz māju un pagalmu, gan labāka mājas redzamība no attāluma... Lai kādi būtu šie iemesli, mans pirmais ieteikums - neveikt kailcirtes pie apdzīvotām mājām. Pieņemu, ka privātīpašniekiem ar maziem mežu īpašumiem šāda pieeja varētu sagādāt problēmas (lai gan sk. A. Grasmanes komentāru iepriekš), bet valsts mežos būtu visnotaļ saprotami respektēt cilvēku vēlmi dzīvot meža, nevis izcirtuma malā. Arī uzņēmumi, kas ieguvuši FSC sertifikātu, ir apņēmušies ievērot sabiedrības intereses mežu apsaimniekošanā (pat tad, ja šie meži ir privāti).

LVM gan nevairās no kailciršu veikšanas blakus mājām, tomēr vismaz mūsu klātbūtne tika ievērota. Par to, ka kailcirte tiks veikta, mēs tikām brīdināti jau labu laiku iepriekš. Pie mums ieradās LVM pārstāvis, ar kuru kopā izstaigājām ciršanai paredzēto mežu, un viņš man izstāstīja, kur būs cirsmas robežas, kurus kokus paredzēts saglabāt (vēlāk gan izrādījās, ka ne viss, ko viņš norādīja kā saglabājamu reāli tika saudzēts) un pat radīja iespaidu, ka man ir tiesības uz viedokli. Jāatzīst, nemēģināju šo sajūtu gaisināt, tiešām mēģinot norādīt, ka es gribētu, lai cirsts tiek citādi.

Katrā ziņā tas, ka šeit atrodas māja, tika ņemts vērā, izvēloties atstājamos ekoloģiskos kokus - viena to grupa tika atstāta tieši mājām tuvākajā izcirtuma galā. Tātad, lai gan arī uz mums attiecas iepriekš minētās negatīvās sekas kailcirtei pie mājām, mazliet tomēr aizvējš un aizsegs mājai ir saglabāts. Piemēram, šajā fotogrāfijā no izcirtuma puses jūs nemaz neredzat, ka māja ir turpat aiz kokiem.

Viens no jaukumiem dzīvei mežā ir tas, ka atbilstošā sezonā vari iziet turpat pie mājas un sagādāt sev meža veltes vakariņām. Nocirstais mežs gan nebija mums būtiskākā ogošanas un sēņošanas vieta (un par laimi nebija arī pēdējais palikušais meža nogabals pie mūsu mājām), taču par meža nozīmi ogošanai un sēņošanai LVM pārstāvis nemaz nepajautāja. Tas man atgādināja, ka reiz kāds cits LVM pārstāvis man skaidroja, ka uzņēmums nevar zināt, kuri meži cilvēkiem ir svarīgi ogošanai un sēņošanai. Vismaz viena iespēja taču ir - pajautāt.

Dažas dienas pirms mežizstrādes darbu sākšanas arī darbu vadītājs atnāca izstāstīt, ko un kā darīs. Apsolīja, ka laikā no divpadsmitiem naktī līdz sešiem rītā darbus neveiks, lai netraucētu. Mums mājās ir mazi bērni, kam guļamlaiks gan nav gluži no divpadsmitiem līdz sešiem, bet vai nu meža tehnika nebija tik skaļa, vai bērni pieraduši pie citu bērnu trokšņošanas, un mūsu naktsmiers traucēts netika.

Skatoties kartē, redzams, ka cauri mūsu mājai iet ceļš, tāpēc reizēm cauri pagalmam braukā svešas mašīnas. Pēdējos gados īpaša problēma ir bijuši kokvedēji, jo kartē nevar redzēt to, ka caur mūsu pagalmu izbraukt ar smago mašīnu nevar. Tad nu pa laikam kāds kokvedējs iesprūda mūsu pagalmā un pēc tam mīcījās atpakaļgaitā mežā iekšā, lai apgrieztos. Par šo izstāstījām arī mežizstrādes vadītājam un, lūk, kokvedējiem tika uzstādītas skaidras norādes, lai mūsu pagalmā nebrauc, bet apgriežas ātrāk.

Tātad kopsavilkumā, ja, veicot mežizstrādi pie apdzīvotām mājām, gribat iespējami izvairīties no šīs mājas iemītnieku dusmām un neapmierinātības, būtu ieteicams:

priekšroku dot izlases cirtei, nevis kailcirtei;

izvēloties kailcirti, ekoloģiskos kokus saglabāt māju tuvumā (ja vien nav liels risks, ka šos atstātos kokus pēc kailcirtes izgāzīs vējš);

informēt iedzīvotājus par plānotajiem darbiem;

noskaidrot, kā māju iedzīvotāji izmanto šo mežu un iespēju robežās šīs vajadzības respektēt;

cik vien iespējams, samazināt traucējumus iedzīvotājiem mežizstrādes darbu laikā (t.sk., nestrādāt pa nakti un izvairīties no tehnikas braukāšanas pa iedzīvotāju īpašumu).

Nākamajā "Kailcirtes" turpinājumā - ieteikumi, kā mazināt ietekmi uz vidi.

Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com

Novērtē šo rakstu: