Kaimiņvalsts speciālie dienesti meklē Guļānu ģimenes miljonus – 1. daļa

LR Augstākajā tiesā ir tiesnesis Andris Guļāns. Sabiedrībai viņš ir zināms ar savu profesionalitāti administratīvajās lietās strīdos ar valsts iestādēm, piemēram, strīdos par piedziņas lietām ar VID, ar savu stalto un simpātisko ārieni (viņš ļoti labi izskatās ar nepazīstamu jaunu blondīni, ar kuru kopā bieži parādās publiskās vietās un izturas ļoti maigi), ar draudzību ar Vienotībai pietuvināto advokātu Romualdu Vonsoviču.

Bet tagad viņš būs zināms arī saistībā ar sava dēla Armanda – nu jau Andrisoviča - Guļāna savādajiem darījumiem. Kopējais virsraksts šim stāstam varētu būt - kaimiņvalsts specdienesti meklē Guļānu ģimenes miljonus, vai stāsts par to, kā Armands Andrisovičs Guļāns daudz, daudz reižu par ļoti lielu naudu darījis nelabas lietas, bet pēc tam aizpludinājis “Vienotās Krievijas” politiķa un peruāņu “cienījamo biznesmeņu” naudu.

2013.gadā Armands Guļāns ar sava Krievijas partnera Dmitrija Boikova starpniecību iepazinās ar privāto investoru grupas pārstāvi no Krievijas Federācijas. Iepazīšanās notika Rīgā. Guļāns piedāvāja finansiāli piedalīties savā biznesā, kas saistīts ar dīzeļdegvielas un industriālās eļļas pārdošanas starpniecību ES un Baltijas valstīs, bet Boikovs garantētu investīciju drošību, apstiprinot, ka jau agrāk sadarbojies ar Guļānu un ka viņam ir sviras, lai iedarbotos uz Guļānu radušos problēmu apstākļos.

Pēc Guļāna vārdiem, attiecīgajai industriālajai eļļai bija unikāla formula, kas ļāva izmantot to ļoti daudzās nozarēs. To it kā bija izgudrojis kāds poļu inženieris, kas sācis to ražot Antverpenes terminālā un Polijas rūpnīcā un sācis to pārdot Kipras kompānijas KAYLA LTD. (VAT CY102894671) vārdā ar preču nosaukumiem MALSMAR, OSNLS, LUBOIL G-100, SYNTHFORM-2.

Lai būtu pārliecinošāk, Guļāns uzrādīja eļļas iepirkumu, glabāšanas un pārdošanas kontraktus, kvalitātes sertifikātus utt. Vēlāk izrādījās, ka pircēji konkrēto “eļļu” izmantoja kā bezakcīzes dīzeļdegvielu, t.i., lēja to automobiļu degvielas tvertnēs.

Lai veiktu investīcijas, tika nolemts nopirkt jau gatavu BVI jurisdikcijas kompāniju, par kuras dibinātājiem vienādās daļās kļuva Boikovs un investoru pārstāvis no Krievijas. Investīcijas tika sāktas 2014.gada februārī un turpinājās līdz 2015.gada jūlijam, kad Guļāns pārtrauca izmaksāt procentus un atmaksāt investīcijas.

Boikovam tika nodota skaidra nauda Krievijā vai arī tika ieskaitīta kompānijas kontā bezskaidras naudas veidā, un pēc tam Boikovs, pamatojoties uz aizdevuma līgumiem, pārskaitīja naudas līdzekļus uz Guļāna kontrolēto firmu norēķinu kontiem: no sākuma Bulgārijas firmai DIKSHA SP. LTD. (tika noformēta uz citas personas vārda 2014.gada decembrī), bet pēc tam Maltas firmai OM HOLDING LTD. (2015.gada beigās Guļāns to pameta, pirms tam uzkrājot lielus parādus Kipras reģistratoriem par tās apkalpošanu).

2014.gada maijā, lai labāk pārliecinātu investorus, Guļāns un Boikovs uzaicināja investoru pārstāvi aplūkot industriālās eļļas ražošanu Polijas pilsētas Koneckas (adrese: 87-702 Koneck 145) rūpnīcā, kas piederēja Polijas firmai TRANS OIL. SP. Z O.O (KRS 0000388638, NIP PL5732830502, REGION 241977113, valdes priekšsēdētāji – Norberts Kruks un Bartošs Domagala).

Vēlāk izrādījās, ka šo firmu kontrolē Lietuvas pilsonis Vigondas Poleikis, kurš kontrolēja arī Lietuvas kompāniju UAB NAFMERA (reģ. Nr. 167389613), kas aktīvi tirgoja naftas produktus Guļāna partneru kompānijām.

Pēc tam bija brauciens uz Bulgāriju, kur Guļāns investoru iepazīstināja ar savu pārstāvi Todoru Kotsevu, kurš kontrolēja eļļas pārdošanu Bulgārijā un Itālijā (Guļānu ar viņu iepazīstināja Todora sieva, kas bija Latvijas pilsone). Guļāns stāstīja, ka Varnas ostā viņš nomā rezervuārus, kuros glabājas industriālā eļļa un ka pārdošanas apjomi Bulgārijā un Itālijā augot, pateicoties Todora pūlēm.

Vēlāk tas tika dokumentāli apstiprināts: eļļa ļoti lielos apjomos 2014.-2015.gadā tika nogādāta Itālijas pilsētās Bari, Casalazzara, Valdaso, Gravina, Roma, Cerignola, Terlizzi, Torino, Lecce, Bisceglie, Ionica, Bologna, Mottola (iespējamie pasūtītāji bija firmas MM TRADING SRL un DE. CO. ARL), kā arī Bulgārijā uz kompānijas DIKSHA SP. LTD. adresi Kosta Lulchev str., Sofia, 1113 un uz adresēm: ul. Suhodolska 189, Sofia 1373 un PORT ODESOS PBM SA, South Industrail Zone, 9000 Varna. Itālijas gadījumā krava tika nosūtīta uz Guļāna kontrolētas firmas OM HOLDING LTD. adresi (nosūtītājs arī bija viņa kontrolēta Ungārijas firma STYRENE HUNGARY KFT., 5000 Szolnok, Gutenberg ter. 1, Fsz. 2, Adoszam: 25037070-2-16).

Guļāns bija izdomājis, kā pēc iespējas mazāk pievērst ceļu policijas uzmanību nelegālajai kravai: eļļa tika ielieta nevis autocisternās, bet gan kubveidīgos flexitanks, ko pēc tam iekrāva parastajās kravas mašīnās. Bet 2015.gada 10.martā tomēr viena no kravas mašīnām tika aizturēta saistībā ar aizdomām par viltotiem dokumentiem (bija paredzēts, ka prece tiks realizēta Itālijā) un nepareizu preces klasifikāciju (dokumentos bija uzrādīta smēreļļa, nevis dīzeļdegviela), tādējādi – nepilnīgu nodokļu nomaksu.

Polijas kompānijas WPHU TRANS-AN automašīnas vadītājs Marcin Prusak nespēja sniegt skaidras liecības, un automašīna kopā ar kravu tika arestēta. Guļāns noalgoja itāļu advokātu Emiliano Teofilo, lai atbrīvotu automašīnu ar kravu, bet to tomēr neizdevās veikt, un advokāts tā arī no Guļāna nesaņēma ne apsolīto honorāru, ne radušos zaudējumu atlīdzību. Maija beigās un augusta sākumā tika aizturētas vēl divas automašīnas.

Pēc atgriešanās no Bulgārijas Latvijā Guļāns piedāvāja par investīciju naudu iegādāties biodīzeļdegvielas ražošanas uzņēmumu SIA MEŽROZĪTE netālu no Jelgavas, kuram bija savs rezervuāru parks naftas produktu glabāšanai. Pēc Guļāna vārdiem, tas varēja kļūt par pamatu nākamajam holdinga uzņēmumam BALTOIL GROUP.

Pēc viņa iecerēm, līdztekus biodīzeļdegvielas ražošanai uzņēmuma teritorijā būtu jāattīsta dīzeļdegvielas pārkraušana no Baltkrievijas, kā arī jāuzbūvē loģistikas termināls. Vilinošā perspektīva piedalīties milzīgā Eiropas biznesa projektā aizrāva investorus: 2014.gada beigās viņi finansēja, kā pēc tam izrādījās, uzņēmumu bez perspektīvām par 640 tūkstošiem eiro un bez tā vēl izsniedza Guļānam papildus vēl vairākus simtus tūkstošus eiro viņa tirdzniecības operācijām.

Pirmais mēģinājums uzsākt biodīzeļdegvielas ražošanu 2015.gada februārī izgāzās tādēļ, ka Guļāns nespēja atjaunot investoriem apsolīto licenci. Kad licence tomēr tika iegūta, Guļāns nespēja no saviem apgrozāmajiem līdzekļiem nodrošināt izejvielu (rapša eļļa) pirmās partijas iegādi. Tā rezultātā paši investori patstāvīgi iepirka kaut kādu daudzumu izejvielu, bet tās nepietika, lai palaistu pilnu ražošanas ciklu.

Rūpnīca tika apstādināta ļoti drīz pēc ražošanas uzsākšanas, vēlāk tā tika izlaupīta, bet 2018.gada martā Guļāns veica darbības, lai uzņēmumam piederošie 10 hektāri zemes nonāktu paša Guļāna kontrolē esoša uzņēmuma SIA GRANARI īpašumā, ko šobrīd aktīvi cenšas pārdot. Minētās darbības tika veiktas ar Latvijas pilsoņa Jerlana Salmenova palīdzību, kurš it kā izsniedza SIA MEŽROZĪTE aizdevumu, ko tā nespēja atdot.

2014.gada beigās Boikovs noīrēja māju Jūrmalā un pārcēlās uz dzīvi Latvijā, izmantojot savu otro, Izraēlas pilsonību ar mērķi, kā viņš pats teica, labāk kontrolēt Guļāna operācijas un nodarbotos ar SIA MEŽROZĪTE attīstību. Guļāns faktiski visu laiku atradās ārpus Latvijas, galvenokārt Polijā, neinformējot investorus par savām darbībām.

2015.gada maijā Guļāns atkal uzaicināja investoru uz ražotni Polijā – šoreiz uz uzņēmumu Bardo (adrese: ul. Fabryczna 31, 57-256 Bardo), kas piederēja Polijas firmai DUO MASTER SP. Z O.O. (KRS 0000395167, NIP 7481578577, REGION 161357071), no kura tika veiktas ļoti daudz eļļas piegādes pēc Guļāna kompāniju pasūtījumiem.

Vēlāk izrādījās, ka firmas patiesā labuma guvējs bija sens Guļāna draugs Robert Sowa, kurš to kontrolēja caur savu Polijas kompāniju WEJRON S.A. Pēc vizītes Guļānam izdevās pārliecināt investorus izsniegt viņam vēl vairāk nekā 600 tūkstošus eiro it kā tirdzniecības operācijām, kurus viņš uzreiz sadalīja savām kontrolētajām firmām: Polijā BFS SP. Z O.O. (piederēja kompānijai OM HOLDING LTD.), Ungārijā STYRENE HUNGARY KFT. Un Lielbritānijā ONLINE HOUSE LLP., un, visdrīzāk pārvērta skaidrā naudā.

2015.gada jūlijā Guļāns neizmaksāja investoriem ikmēneša procentus. Viņš to izskaidroja saistībā ar to, ka apstākļos, kad strauji kritušās pasaules naftas cenas, dīzeļdegvielas un eļļas pircēji nemaksā par viņiem piegādāto preci. Augustā atkal Guļāns neko nesamaksāja, bet septembrī samaksāja tikai 10 tūkstošus eiro, bet pēc tam vispār pārtrauca procentu apmaksu un pamatsummas atmaksu, 2016.gada sākumā, kad investoru prasījumi pastiprinājās, piedraudēja investoriem ar Latvijas policiju un drošības dienestiem un pārtrauca jebkādus sakarus ar viņiem. Boikovs atteicās no sava galvojuma par Guļānu un šobrīd tiek pakļauts vajāšanai Krievijā.

Vēlāk izrādījās, ka 2015.gada sākumā Guļāns iegādājās transporta kompāniju Latvijā SIA KRISTEG un sāka izmantot pašam piederošu transportu (divas autocisternas) industriālās eļļas un dīzeļdegvielas piegādēm. Krievijas investors ieteica iegādāties tādu kompāniju jau sen, bet tad Guļāns atbildēja, ka vēl nav pienācis laiks to darīt, bet pēc tam tomēr nopirka to par svešu naudu un noformēja uz sava vārda. Tiesa gan, ka saistībā ar neveiktiem līzinga līguma maksājumiem, banka atņēma līzingā esošās automašīnas, un Guļānam nācās to pamest.

Kad firma vēl strādāja, Guļāns izdomāja veidu, kā nopelnīt uz PVN atmaksas rēķina. Viņš autocisternu piepildīja ar degvielu un nosūtīja noteiktā maršrutā (piemēram, Polija-Slovākija-Ungārija-Rumānija-Bulgārija), bet pēc tam pieprasīja PVN atmaksu katrā valstī.

2016.gadā noskaidrojās, ka Guļāns ir piedalījies arī PVN gāzes afēras Čehijas uzņēmumā VEMEX sagatavošanā un realizācijā, kuras viens no iniciatoriem bija sens dāņu draugs Ginters Skarins.

Lai tajā piedalītos, viņš nopirka Čehijas firmu FLEX POWER TRADE S.R.O., ar Skarina palīdzību saņēma licenci gāzes tirdzniecībai, bet pēc tam, kad afēra tika atklāta, bet Skarins arestēts, Guļāns pārdēvēja kompāniju par GULANS ENERGY S.R.O., noformēja to uz Dmitrija Boikova vārda un mēģināja nodarboties ar legālu dabasgāzes tirdzniecību, noalgojot šim mērķim pieredzējušu treideri Petr Kalina. Bet viņiem atkal nekas nesanāca, un, uzkrājot parādus pret valsti, piegādātājiem un Kalinu, Guļāns pameta kompāniju.

Pašlaik Armands Andrisovičs Guļāns ir parādā kreditoriem 3,5 miljonus eiro un 3,2 miljonus ASV dolāru. No šīs summas ieinteresētie speciālisti no kaimiņvalsts drošības dienestiem var rēķināties ar 50%, kas rada pietiekami augstu risku LR.

Vai tas pārliecinās Guļānus būt uzmanīgākiem attiecībā uz finansēm? Vai jau pārliecināja? Droši vien to zina tikai Drošības policija. Kaut var arī nezināt. Bet katram gadījumam publiskai aplūkošanai izliksim pieticīgā puiša, sava tēva cienīga dēla Armanda Andrisoviča Guļāna dažas saimnieciskās darbības epizodes. Tā ka – turpinājums šai publikācijai sekos jau drīzumā.

Novērtē šo rakstu: