Iesaki rakstu: 
Šobrīd valdība tuvojas savam pirmajam eksāmenam - budžeta pieņemšanai, kad varēs redzēt, kuras nozares valdībai un valdošajiem tiešām ir prioritāte un kuras tādas ir tikai vārdos. Izskatās, ka veselības nozarē pielikums 55 miljonu eiro apmērā ne tuvu nav tāds, kā gaidīja medicīnas profesionāļi un pacienti.
Kur gan pazudis Apvienotā saraksta plānotais Memorands Nr.2? AS premjera kandidāts pieprasīja premjera partijai Jaunā vienotība un premjera amata kandidātam K.Kariņam memorandu, kur būtu jāatspoguļo nākamās koalīcijas uzdevumi turpmākajiem gadiem un finansiālais ietvars, kur prasītu budžeta rāmi, lai neturpinātos ballīte, kur šobrīd sasistās pudeles jāvāc AS, bet prasītu samazināt Latvijas atpalicību no pārējām Baltijas valstīm.
Taču nepagāja pat mēnesis no valdības apstiprināšanas, un dzīres turpinās – Latvija tikko ir aizņēmusies vēl 750 miljonus eiro, kur kopējais valsts parāds jau pārsniedz 50% no IKP. Tad kur pazuduši AS solījumi sekot līdz visiem tēriņiem, nepieļaut nepārdomātu aizņemšanos un tērēt tik, cik nopelna? Kalns turpina dzemdēt peles….
Arvien vairāk pazūd Apvienotā saraksta (AS) E.Smiltēna stingrais plecs un dzelžainā sazobe ar Finanšu ministriju un premjeru. Un kam gan tas vairs būtu aktuāli, ja pašam algas pieaugums par 74% un nu par sūri grūto darbu Saeimā var saņemt nepilnus 8000 eiro ar papildu dienesta auto, reprezentācijas izdevumiem u.c..
Arī deputātam “parastajam” alga ir pieaugusi līdz 4000 eiro. Bet profesionālai ārstniecības personai alga 2023. gadā pieaugs par veseliem 50 eiro “uz rokas” ārstiem un nedaudz vairāk medicīnas māsām. Šāds dāsnums pat nesasniedz plānoto minimālo likmi ārstiem 2455 eiro, 1473 eiro medicīnas māsām un 982 eiro māsu palīgiem. Veselības aprūpē atalgojumam “kalns dzemdēja peli”, kur algas pieaugums nav salīdzināms pat ar inflācijas koeficientu.
Kaut Latvijas Veselības un sociālo aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) tās vadītāja V. Kera personā vēl rudenī draudēja ar vērienīgu streiku, tagad klusi smaida un bildējas kopā ar veselības ministri L.Menģelsoni. Arī šeit vēlamais minimums sasniegts – LVSADA atgādinājusi par sevi, izkliegusi saukļus, kaut kas pie algas pielikts, būs, par ko turpināt paklaigāt, ar vārdu sakot - darīts.
Lai arī LVSADA draudi par protesta akcijām un streikiem ir regulāri, tie nav bijuši īpaši nozīmīgi, jo šī arodbiedrība bez slēpšanās ir sadarbojusies ar partiju Saskaņa un, lai sapulces izskatītos daudzskaitlīgas, piesaistīja dažādas Rīgas domes uzņēmumu arodbiedrības.
Daudz nopietnāka un vērā ņemama ir Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, kur tās ilggadējā vadītāja S. Veide tiek cienīta un uzklausīta kolēģu vidū un tiešām spēj rādīt pretestību Veselības ministrijas (VM) neprofesionālajiem lēmumiem. Būs interesanti redzēt notikumu attīstību, kur medicīnas personālam tikai no aprīļa un ne solītajā apjomā būs “gaidītais” algas pielikuma krikucītis.
Vēl nesen veselības ministre solīja pilnas slodzes algu modeli, kur mazāk jāstrādā, bet saņems vairāk. Vai šī ir tā jau augstāk minētā likme algai? Medicīnas sabiedrībā šis veselības ministres solītais algas modelis izraisījis milzīgu nesapratni – ja maksās tikai par stundām, t.i. slodzi, tad ko darīt, ja slimnīcai nav pietiekama apjoma Nacionālā veselības dienesta (NVD) apmaksāto pakalpojuma pasūtījuma kvotu?
Ja NVD pasūtījumu izpilda jau dienas pirmajā pusē, tad atlikušo dienas daļu būs jāsēž un jāšūpo kājas kā padomju laikā, kad bija jāatsēž darba stundas, pat neko nedarot (ja neskaita domino un nardu spēles). Citā darbā citā slimnīcā veselības ministre taču neļaušot strādāt, tikai vienā, kur brangi maksās…
Vai tas jau ir slēpts L. Menģelsones mēģinājums spiest slimnīcas atlikušajā laikā piedāvāt medicīnas komercpakalpojumu, lai tauta sāk pierast, ka valsts apmaksātas medicīnas vairs nebūs (ja nu vienīgi pāris stundas dienā)?
Tas, ka slimnīcām reģionos katastrofāli trūkst medicīnas personāla un profesionāļi, piestrādājot vairākās darbavietās, dodas uz citām slimnīcām Latvijā, lai tur būtu nodrošināta veselības aprūpe atbilstoši deklarētai ārstniecībai, - tas laikam veselības ministri maz uztrauc, jo var taču jebkuru problēmu uzdot risināt slimnīcas padomei, kaut tā ir uzraugošā, nevis vadošā struktūra slimnīcā (ir jau pārbaudīts ar LOK).
Varbūt arī te L.Menģelsones kaulainā pri(h)vatizācijas roka jau uzsākusi pri(h)vatizācijas shēmu – ārstu reģionālajās slimnīcās nepietiks (visi strādā jeb atsēž slodzes Rīgā ar aizliegumu papildus strādāt), deklarētā slimnīcas ārstniecība netiks izpildīta, tāpēc NVD apmaksāta pasūtījuma tur vairs nebūs.
Klasisks reiderisma teorētiskais bankrots, kur var šādu “nerentablu” uzņēmumu/ slimnīcu viegli komercializēt ar draugiem. Galu galā medicīniskās ierīces un remonti daudz kur reģionos slimnīcās par Covid19 naudām dāsni sapirktas jaunu jaunās.
Tai pat laikā konkrēto medicīnisko manipulāciju tarifu netaisnīgā apmaksa turpina saglabāties – daudzas ķirurģiskās operācijas vēl joprojām ir neadekvātās kosmosa cenās, kuras apmaksā NVD (uz pārējo tarifu rēķina, kas ir ubaga ziedojuma apmērā). To praktizētāji varēs slēgt labus līgumus ar pri(h)vatizētajām slimnīcām reģionos, jo ārstēt tur taču vajag.
Mediķu konfliktam Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcā kā viens no punktiem ir atalgojums, un slimnīcas vadība pārmet VM ilgi nepārskatītos netaisnīgos tarifus un strauji pieaugušos komunālos maksājumus, ko nepieciešams kompensēt.
Protams, ka tarifu pārskatīšana, mediķu algu pieaugums, rūpes par cilvēkresursiem, kvalitatīva veselības aprūpe u.c. ir definēti valdības deklarācijā un nu jau detalizēti valdības rīcības plānā, kurš gan netiek rakstīts pirmo reizi. Katrā deklarācijā galamērķis ir tarifu pārskatīšana, kvalitātes sistēmas un klīnisko vadlīniju ieviešana, kā arī virkne citu labo darbu, kas 4 gadu laikā jāpaveic (tautas valodā to sauc copy/paste).
Dīvaini, kādēļ plāns un termiņi ir, ziņojumi par izpildi ir, bet taustāmu rezultātu nav gan no bijušā premjera M.Kučinska valdības, gan vecās K.Kariņa valdības. Tagad atkal viss tiek sākts no gala, it kā iepriekš vispār nekā nebūtu bijis. Valdības teātra trupa jaukti vecā ar jauniem aktieriem, luga un ainas tās pašas, sižets stabili ierasts, nomainās tikai afišas un biļešu cenas.
Ir pieklusis Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas mediķu protests, un izskatās, ka ministre L.Menģelsone jau priecājas par savu pirmo Pirra panākumu, taču tas viss ir tikai ārēji. Tāpat kā Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas dienas stacionāru “atvēra” divreiz, vienreiz ar ministru D.Pavļutu un nesen otrreiz ar lentītes griešanu un nu jau jauno ministri L.Menģelsoni.
Būtu gan interesanti zināt, cik bērnu tur būtu jau ārstējušies, ja slimnīcas valdes priekšsēdētājam V. Ābolam svarīgākas par bērniem, kuri tur jau varēja ārstēties, nebūtu bildes kopā ar L. Menģelsoni un A.Ašeradenu.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
