Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau kādu laiku atpakaļ līdztekus tādiem jau zināmiem formulējumiem kā bruņots konflikts un karš (konvencionāla karadarbība) parādījās vēl divi jauni termini – informatīvais karš un hibrīdkarš, kas būtībā ir sinonīmi. Visos iepriekš minētājos formulējumos viens no svarīgākajiem vārdiem ir tieši „karš”.

Kā zināms, karš ir plašs konflikta stāvoklis starp valstīm, organizācijām vai relatīvi lielām cilvēku grupām, ko raksturo vardarbīga, fiziska spēka pielietošana pret pretējo karojošo pusi un dažreiz arī pret civiliedzīvotājiem.[1]

Agrāk ar vārdu „karš” saprata divas identificējamas, pamanāmas, cilvēku grupas vai valstis, kur vieni pret otriem piemēroja ieročus. Savukārt līdz ar globālā tīmekļa parādīšanos un globalizāciju palika arvien grūtāk tieši identificēt saucamo „agresoru”, kurš parasto ieroču vietā sāk izmantot informatīvo telpu, lai ar tās palīdzību mainītu cilvēku uztveri un attieksmi pret dažādākiem notikumiem pagātnē un tagadnē tādejādi jau laikus veidojot noteiktu viedokli attiecībā pret notikumiem nākotnē.

Jēdziena „informatīvais karš” atsegums ir meklējam tā pirmajā vārdā. Proti, līdz šim ierastais rezultāts, kurš tika panākts piemērojot ieročus, tiek panākts ar informācijas palīdzību. Turklāt, vārds „informācija” ir tulkojuma visplašākā nozīmē, sākot no atsevišķu notikumu atspoguļošanas, vai otrādāk – neatspoguļošanas, tā arī veicot rūpīgu izvēli, kāda veida informāciju publiskot. Mūsdienās lielu lomu spēlē arī tas saucamais „sabiedrības viedoklis”, kurš parādās komentāru formātā pie attiecīgajiem rakstiem, vai kā atsevišķi ieraksti sociālajos tīklos.

Pēdējā laikā informatīvā kara nozīmīgumu jau sāk arvien labāk saprast, kaut arī, manuprāt, saprast ir viens, bet iedot attiecīgus instrumentus tiesībsargājošām institūcijām un veidot normatīvo regulējumu – pavisam cita lieta. Ko īpaši grūti izdarīt, kad informatīva kara gadījumā nereti informācijas radīšanas un ievietošanas vieta var būt ārpus attiecīgās valsts teritorijas. Tātad – arī jurisdikcijas.

Par informatīvo karu un tā dažādākajām izpausmēm varētu rakstīt gari un plaši, bet, tas nav šī raksta mērķis. Proti, raksta mērķis vairāk ir mēģināt saprast, vai informatīvajā karā rezultāts ir neizšķirts, vai arī, tomēr nedaudz zaudējam. Kā iepriekš jau tika minēts, informatīvā kara mērķis ir mainīt sabiedrības viedokli par pagātnē notikušiem notikumiem un veidot noteiktu viedokli par nākotnē iespējamiem notikumiem.

Tad nu šajā ziņā manā redzeslokā nonāca labi analizējams materiāls, proti, pētījums, kura laikā tika secināts, ka Baltijas valstīs samazinājies iedzīvotāju skaits, kas Krievijas-Ukrainas konfliktā Krieviju uzskata par galveno vaininieci[2]. Iesākumā pret pētījuma secinājumiem izturējos ļoti rezervēti, pieļaujot, ka tas ir tieši tādēļ tapis, lai kultivētu sabiedrībā viedokli, ka blakus mums patiesībā dzīvo visnotaļ labs un draudzīgs kaimiņš, kuru sākotnēji nespējam novērtēt. Respektīvi, izteikts informatīvā kara ierocis – veidot sabiedrībā viedokli, ka Ukraina jau nu nav tāda balta un pūkaina, savukārt Krievija nav nemaz tik ļauna un agresīva.

Tomēr, papētot pētījumu autorus, sāku aizdomāties vēl vairāk, jo pētījums veikts 2019.gada janvārī, izmantojot tiešās intervijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tā mērķis bija noskaidrot Baltijas sabiedrību polarizācijas potenciālu. Aptauja tika veikta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieka Mārtiņa Kaprāna vadībā, sadarbojoties vadošajām Baltijas valstu socioloģisko pētījumu kompānijām.[3]

Ja paņemam par atskaites punktu Krimas jautājumu Ukrainas un Krievijas konfliktā, ņemot vērā, ka kopš konflikta norises brīža ir parādījies daudz vairāk faktu. Piemēram, Krievijā Aizsardzības ministrija apstiprināja jaunu apbalvojumu – medaļa „Par Krimas atgriešanu”, ar kuru jau 2014.gada 24.martā aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu apbalvoja Krievijas jūras kājniekus un citus[4] kara dalībniekus. Šādas medaļas esamības fakts un kas to pasniedz un kam, faktiski noņem jebkādas saprātīgas šaubas par to, vai Krimas jautājums bija iedzīvotāju brīvas gribas izpausme, vai – militāristu inscenēts pasākums, bez šaubām, par kuru ļoti labi zināja Krievijas prezidents – Putins. Cits fakts – Krimu pašlaik Krievija uzskata par savu, pretēji citu valstu viedoklim.

Tagad nonākam pie satraucošākā, proti, fakti nav mainījušies, bet iedzīvotāju attieksme pret šiem faktiem gan? Citēju fragmentu no pētījuma: Latvijā šādu iedzīvotāju skaits ir samazinājies vismazāk. Šobrīd 36,7% aptaujāto uzskata, ka par konfliktu lielākoties atbildīga Krievija, bet 2016.gadā tā uzskatīja vairāk - 41,5% aptaujāto. Tikmēr Igaunijā un Lietuvā par to, ka konfliktā lielākoties atbildīgā ir Krievija, pārliecināts lielāks skaits iedzīvotāju. Igaunijā šogad tā uzskata 42,5% iedzīvotāju, bet 2016.gadā tā domāja 56,8%, savukārt Lietuvā šobrīd tā uzskata 41,1%, bet pirms trīs gadiem - 63% aptaujāto.

Iepriekš minētais, manuprāt, ir ļoti satraucošs paziņojums, jo viedokļu maiņa nenotiek pati no sevis. Izskatās, ka ir notikušas mērķtiecīgas un daudzpusīgas darbības, lai veiktu sabiedrības viedokļa ietekmēšanu.

Ja tik būtiski tiek mainīts sabiedrības viedoklis, kurš tad ir bijis agresors, tad parādās retorisks jautājums – kā var mainīt sabiedrības viedokli, ja sākotnējā faktiskā situācija nav tik viegli identificējama?

Manā skatījumā pētījuma rezultāts jau ir kā izteikts trauksmes zvans par to, ka pašlaik informatīvajā karā mēs vēl neesam tajā pusē, kura sevi var saukt par uzvarētāju.

Viena lieta fakta konstatēšana, otra – skatījums ko un kā labāk darīt, lai situācija uzlabotos. Būtiskākais – sabiedrība jāinformē par informatīvo karu, un, jo vairāk būs tā elementu parādīšana, jo labāk. Kā tiek fiksēta kāda viltus vai pārlieku slavinoša ziņa – nekavējoties jāliek blakus faktu izklāsts. Tā arī šoreiz jāmet pie malas visa kautrība un politiķiem normatīvajā līmenī ir jāparedz pietiekoši daudzi un efektīvi instrumenti, lai nepieļautu maldīgu viedokļu rašanos un kultivēšanu. Protams, ka uzreiz kāds pamanīsies iebilst par cenzūru. Jā, tā būs sava veida cenzūra, bet, attaisnojamais leģitīmais mērķis ir valsts eksistence un drošība. Ja pa pilienam vien sabiedrība tiek indēta, tad diezgan muļķīgi neko nedarīt, lai šo indēšanu pārtrauktu.

P.S. Te smags darba lauks jaunajiem politiķiem. Jācer, ka viņi to apzinās. Jā, un kaut kā sen neko neesmu dzirdējis no Jāņa Sārta vadītā STRATCOM centra Krievijas propagandas sakarā, varbūt par NATO algu šis kungs varēja jau izrādīt lielāku iniciatīvu un pašatdevi (STRATCOM koridoros runā, ka kungs braukā ar ASV vēstniecības auto un uz rokas mēnesi saņemot ap 7 500 EUR)!


[1] https://lv.wikipedia.org/wiki/Kar%C5%A1

[2] https://www.tvnet.lv/6546130/baltijas-valstis-samazinajies-iedzivotaju-skaits-kas-krievijas-ukrainas-konflikta-krieviju-uzskata-par-galveno-vaininieci

[3] https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/48895/

[4] https://life.ru/t/%D0%BD%D0%BE%D0%B2%D0%BE%D1%81%D1%82%D0%B8/151348

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Dzirkstele

FotoMaz ir to, kuri patiesi spēj novērtēt, kas tikko ir noticis. Jaunievēlētais Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis, uzzinot, ka ir ievēlēts par prezidentu, vēršoties pie žurnālistiem, uzrunāja bijušās Padomju Savienības valstis, sakot - mēs varam! Mēs spējam nostumt malā padomju nomenklatūru un atbrīvoties no viņu virsvadības. Ja mums tas izdevās – arī jūs to spējat!
Lasīt visu...

12

Vēstījums 2019. gada Lieldienās

FotoKristus ir augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas! Jau divtūkstoš gadus mēs cits citu šādi sveicam. Kad kaut ko dara tik ilgi, var iezagties pierastība, taču šoreiz īstuma elpu Lieldienu sveicienam piešķir apņēmība atjaunot kristīgās Eiropas simbolu – Parīzes Dievmātes katedrāli. Piepeši tas ir ļoti svarīgi franču tautai un daudziem cilvēkiem visā pasaulē, arī Latvijā.
Lasīt visu...

21

Latvijā valsts apmaksā par trešdaļu mazāk inovatīvo medikamentu nekā Lietuvā un Igaunijā

FotoLatvijā pacientu nodrošinājums ar valsts kompensētajiem jaunākās paaudzes medikamentiem būtiski atpaliek no pārējām Baltijas valstīm. Turklāt, neskatoties uz būtisko izrāvienu 2018.gadā, Latvijas atpalicība šajā jomā ar katru gadu pieaug, liecina Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) apkopotie dati par inovatīvo zāļu pieejamību Baltijas valstīs 2018.gadā.
Lasīt visu...

21

Nacionālais suicīds

Foto2019.gada 15.aprīlī viena latviešu tautas daļa tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Koalīcijas partijas sadarbības sanāksmē vienojušās par kopīgu atbalstu Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam Levitam Valsts prezidenta amatā. Kandidatūra Valsts prezidenta amatam koalīcijai būs jāiesniedz maija sākumā Saeimas prezidijam. Visticamāk, opozīcijas partijas līdz maija sākumam nāks klajā ar savu redzējumu par labākajiem augstā amata kandidātiem. "No koalīcijas partijām ir izvirzīts viens kandidāts, vairāk nav. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Levita kungam nevarētu būt Saeimas vairākuma atbalsta," pēc sadarbības sanāksmes paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV).”
Lasīt visu...