Kamēr „sabiedriskā televīzija” klusē, Ventspils pašvaldība atklāj, kā LTV līdz šim barojusies no tās naudas
PIETIEK27.08.2017.
Komentāri (17)
Iesaki rakstu: 
SIA Latvijas Televīzija valdes priekšsēdētājs Ivars Belte (attēlā) kategoriski atsakās atklāt, kādu finansējumu no Ventspils pašvaldības un tās struktūrām līdz šim ir saņēmusi viņa vadītā „sabiedriskā televīzija”, šo informāciju pēc Pietiekpārstāvja pieprasījuma ir atklājusi Ventspils pašvaldība, - šodien publicējam to pilnībā.
Kā zināms, Latvijas Televīzijas (LTV) vadītājs nesen „oligarhu sarunu” kontekstā nāca klajā ar skaļu paziņojumu par sadarbības pārtraukšanu ar Ventspils pašvaldību. Pēc tā LTV tika nosūtīts šāds oficiāls informācijas pieprasījums par uzņēmuma finansiālajām saitēm ar Ventspils pašvaldības struktūrām:
1) kad un kādi līgumi pēdējo 3 gadu laikā ir tikuši noslēgti starp LTV un Ventspils pilsētas domi vai Ventspils pašvaldības struktūrām?
2) kādus pakalpojumus šo līgumu ietvaros LTV ir sniegusi?
3) kādus finanšu līdzekļus šo līgumu ietvaros LTV ir saņēmusi?
4) kurus no šiem līgumiem un ar kādu pamatojumu LTV gatavojas pārtraukt?
Taču izrādījās, ka „sabiedriskās televīzijas” vadība nevēlas skaļo paziņojumu pamatot ar kādiem konkrētiem faktiem, pamatojot savu viedokli ar to, ka sabiedriskajai televīzijai neesot jāsniedz informācija par saviem darījumiem jebkurai „trešajai personai, kas nav šo darījumu slēdzēja puse”, tātad faktiski – sabiedrībai.
Kā oficiālā informācijas sniegšanas atteikumā skaidroja Belte, „saskaņā ar pastāvošo tiesu praksi atbilstoši Administratīvā procesa likumam, Iesnieguma likumam un Informācijas atklātības likumam par iestādi noteiktos gadījumos var tikt atzīta arī privātpersona (kapitālsabiedrība)”.
Taču, „lai kapitālsabiedrību atzītu par iestādi, nav nozīmes tās piederībai, bet gan tam, vai attiecīgajai privātpersonai ir ar likumu vai līgumu deleģētas kādas funkcijas/uzdevumi valsts pārvaldes jomā. Ja privātpersona neveic publiskas funkcijas, tad tā nav uzskatāma par iestādi neatkarīgi no tā, vai tās kapitāldaļas pieder valstij”.
Kā skaidro Belte, LTV darījumi ar Ventspils pašvaldību un/vai tās struktūrvienībām noslēgti par reklāmas pakalpojumu sniegšanu un raidījumu sponsorēšanu.
Līdz ar to šajā gadījumā, sniedzot reklāmas (sponsorēšanas) pakalpojumus, LTV neesot veikusi valsts pārvaldes funkcijas, kā arī neesot pildījusi sabiedrisko pasūtījumu, bet „darbojās kā privātpersona (komersants), tāpēc nav uzskatāma par iestādi Administratīvā procesa likuma, Iesnieguma likuma un Informācijas atklātības likuma izpratnē”.
Šādā situācijā, kā uzskatot LTV vadītājs, sabiedriskajai televīzijai neesot jāsniedz sabiedrībai informācija par tās slēgtiem darījumiem.
Taču, kamēr par šo informācijas sniegšanas atteikumu lemj Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, šos datus jau ir sniegusi Ventspils pašvaldība, kurai tie tāpat tika oficiāli pieprasīta un kura acīmredzot atšķirībā no „sabiedriskās televīzijas” ir nolēmusi, ka šādu līdzekļu izmantojums nedrīkst tikt slēpts. Šodien publicējam pašvaldības sniegto informāciju pilnībā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
