Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc dažām dienām būs pagājis mēnesis kopš brīža, kad Aivars Lembergs no Ventspils – ij nemēģināšu precīzi pateikt, kas viņš tiesas un prokuratūras izpratnē īsti skaitās, kas ne, tā ka palikšu pie šī ģeogrāfiskā apzīmējuma – nāca klajā ar paziņojumu, kurš vēl pirms gadiem pieciem būtu sacēlis īstu politisku vētru ar, visticamākais, tālejošām sekām.

Ko tad viņš tādu pateica? Pavisam īsi un skaidri: ar mutes brūķēšanu pazīstamais kungs izteica ārkārtīgi nopietnus – ja raudzīties no valstisko interešu viedokļa – apvainojumus četrām ļoti augsti stāvošām valsts tiesībsargāšanas iestāžu amatpersonām, kuri prasīties prasītos pēc vismaz formālas izvērtēšanas un vismaz formāla publiska slēdziena no sērijas – visu pārbaudījām, nekā tur nav, visi četri ir īsteni godavīri.

Šos apvainojumus vēl nopietnākus padarīja fakts, ka atšķirībā no citām reizēm, kad, tā sacīt, patiesības formu daudzveidību labi apguvušais Lembergs ir atsaucies uz „viena tante teica” avotiem, šoreiz kungs no Ventspils īsti pat nemēģināja „filtrēt bazāru”.

Ja attiecībā uz diviem bēdīgi slaveniem kungiem no Valsts ieņēmumu dienesta – Ediju Ceipi un Jāni Boroviku – Lembergs vēl izmantoja veco labo formulu „man saka” un „es nevaru apgalvot, ka tas tā ir”, tad par pārējiem diviem izteikumi bija daudz tiešāki – nekādu „man šķiet”, „varbūt” un „mans viedoklis ir tāds un tāds”.

„Degvielas kontrabanda, jumts – Sparāns tāds. Tas no Satversmes aizsardzības biroja, iekšējā drošības dienesta vadītājs, pakļauts tikai Maizītim. Viņš tātad ir kurators un jumts par degvielas visu kontrabandu,” – tas par Pietiek lasītājiem labi zināmo SABistu Aigaru Sparānu.

Turklāt, ja tekstam par Sparānu Lembergs kārtības labad beigās tomēr piemetināja „tā man stāsta”, tad jau pilnīgi „vienos vārtos” bija teksts par ne mazāk bēdīgi slaveno Juri Jurašu no KNAB – nocitēsim precīzi, tas ir tā vērts:

„Cigarešu kontrabandas boss ir Jurašs. Tas ir KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs, kurš nodrošina savu kontroli par sistēmu ļoti vienkāršā veidā. Ja kāds nedara tā, kā vajag viņam, tad viņš aiziet pie tā un saka, ka jums vai tur jūsu vīram, tēvam vai brālim, vai kam ir nopietnas problēmas.”

Tātad – Ventspils itkāmērs skaidri, gaiši un acīmredzami pauda nevis kaut kādu viedokli, bet ziņas: tā un tā, KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs ir cigarešu kontrabandas boss. Un vēl detalizēti izskaidroja – jau atkal bez „viena tante teica” piesaukšanas:

„Un būs nopietnas problēmas. Nu, un tas cilvēks dara tā, kā viņam saka. Nu klusē, vai kaut ko neredz, kaut ko neizlasa, vai kaut ko neizdara. Un attiecīgi viņam VIDā ir vadošs cilvēks, kas par to lietu atbild, kas tad arī visu to praktiski nodrošina.”

Kas notiktu kaut tik tiesiskā valstī, kāda Latvija bija, teiksim, pirms desmit gadiem? Protams, naivi iedomāties, ka – ja vien tas nebūtu kādam politiski izdevīgi – sāktos nopietnas izmeklēšanas un pārbaudes, kas novestu pie reāliem rezultātiem.

Taču kaut kas darīts – un paziņots – pilnīgi noteikti tiktu. Kaut ko – no sērijas „rūpīgi izvērtēsim un, ja nu kas, reaģēsim skarbi un apņēmīgi” noburkšķētu ģenerālprokurors, kaut ko pieminēto kungu sakarā paziņotu attiecīgo iestāžu vadība, vēl kaut ko politiķi, bet paši aizvainotie kungi sašutuši protestētu. Ar vārdu sakot, vismaz skata pēc kaut kāda darbības imitācija notiktu.

Kas ir noticis 2016. gada Latvijā mēneša laikā pēc Lemberga paziņojuma? Nulle. Nekas. Pilnīgi un absolūti nekas. It kā nekas vispār nebūtu noticis. It kā politiski nozīmīgs cilvēks nebūtu paziņojis, ka četri ļoti augsta ranga valsts drošībnieki ir nākamie vaškeviči.

Panaivāks cilvēks noteikti var atrast nervus nomierinošu skaidrojumu: redz, tas taču patiesībā ir pat ļoti, ļoti labi. Totālā vienaldzība pret Lemberga paziņojumu, rau, liecina tikai un vienīgi par to, ka Ventspils oligarhs vairs galīgi nav tas, kas bija kādreiz, un pat menedžētie zaļzemnieki viņam, latviski izsakoties, paklusām liek virsū mīksto.

Patiesībā gan realitāte ir cita: kāpēc tādam Lemberga pieminētam „astoņkāja” tausteklim Sparānam vai Jurašam vajadzētu kaut kā reaģēt, ja viss ir sakārtots un viss valstiskais organizētās noziedzības „astoņkājis” ir tajā formā un stadijā, kad tam vairs par šādiem sīkumiem vienkārši nav jāuztraucas, - visur, no kurienes varētu draudēt kādas briesmas, priekšā ir kāds no „savējiem”.

Atcerēsimies, domāju, visspilgtāko faktu no izdevuma Astoņkājis pirmā numura: izbijis iekšlietu ministrs par to pašu Sparānu raksta tiesībsargāšanas iestādēm oficiālu iesniegumu – tā un tā, miljonārs Vasilijs Meļņiks man teica, ka šim te SABistam (un arī kādam tagadējam ārlietu ministram) par „pakalpojumiem” samaksājis 100 tūkstošus eiro, rīkojieties, lūdzu!

Reakcija? Attiecīgās iestādes izrādās tik efektīvi „sakārtotas”, ka Ģenerālprokuratūra pat neizsauc eksministru izklāstīt detaļas, kas varētu palīdzēt pārbaudēs. Un kāpēc lai izsauktu, ja nekādas pārbaudes nemaz netiek veiktas? Un kas gan lai tās veiktu, ja visi potenciālie veicēji ir „astoņkājī” vai arī no tā tādā vai citādā veidā atkarīgi (vai iebiedēti)?

Pietiek jau ir aprakstījis to aizkustinošo paniku, kādā šo „tiesībsargāšanas” iestāžu vadītāji pat pa vairākiem lāgiem mēģināja kādai citai iestādei pārsūtīt Astoņkāja pirmo numuru, lai tikai kādam citam iesmērētu šo karsto kartupeli.

Ar to varēja mēroties tikai tāpat Pietiek nule atspoguļotie Saeimas Nacionālās drošības komisijas – tās, kura, lūk, it kā veicot specdienestu (tātad visu sparānu, boroviku un Co.) „parlamentāro uzraudzību” – deputātu pīkstieni: oi, nu ko tad mēs, mēs jau vispār neko nezinām, tās jau tikai tādas runas vien...

Tagad gluži vienkārši sportiskas intereses pēc jau atkal esmu aizsūtījis visiem iesaistīto iestāžu un specdienestu vadītājiem faktiski identiska satura iesniegumus – tā un tā, re, ko te Lembergs izteicies, sakiet, lūdzu, kā tieši uz šiem izteikumiem reaģēsiet.

Domāju, nešaubīšos, apgalvojot, ka saņemtās „atbildes” jau atkal apliecinās – pašlaik mēs dzīvojam valstī, kur sparāniem, jurašiem un visiem pārējiem „astoņkāja” taustekļiem un citiem orgāniem nav, par ko uztraukties. Un nekas neliecina, ka kaut kas pārskatāmā nākotnē varētu mainīties.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...