Kāpēc es nebalsošu par „Attīstībai/PAR”

Daudzi patiešām uzskata, ka sliktākajā gadījumā „Attīstībai/PAR” vienkārši turpinās „Vienotības” iestaigāto centriski eiropeisko status quo ārpolitikā un nosacītu korupcijas apkarošanu iekšējās lietās.

Šādos gadījumos allaž atļaujos nepiekrist, taču sarunu biedriem parasti trūkst laika un pacietības, lai līdz galam uzklausītu manu kritiku „Attīstībai/PAR” un aiz tās stāvošajiem politdarboņiem.

Izmantojot radušos iespēju, centīšos paskaidrot savu nostāju un izcelšu piecus iemeslus, kāpēc es nekad nebalsošu par iepriekšminēto partiju.

1. Ideoloģijas trūkums. Gluži tāpat kā vairums citu Latvijas partiju „Attīstībai/PAR” turēšanās pie noteiktas ideoloģijas ir atrodama tikai partijas programmā (kas, salīdzinot ar citiem, jau ir apsveicami) un atsevišķu atslēgas personu izteikumos.

Šeit uzreiz jāatzīmē, ka partija „Attīstībai/PAR” sastāv no divām partijām – senākās „Latvijas Attīstībai” (LA) un nesen izveidotās „PAR”. Mana kritika šoreiz ir veltīta partijas senākajam spārnam.

LA biedru un dibinātāju sastāvs un iepriekšējo gadu darbība, kurai tuvāk pieskaršos atlikušajos punktos, skaidri norāda uz to, ka LA ideoloģisko pamatu veido varaskāre un ekonomiskās intereses, nevis tiekšanās pēc jelkādiem politiskiem ideāliem. Manuprāt, LA izvēle sev piekarināt liberālisma birku ir pamatojama ar diviem ļoti racionāliem un ilgtermiņā izplānotiem apsvērumiem. 

Pirmkārt, liberālisms partijas dibināšanas brīdī (2013.gadā) joprojām bija ejoša prece Eiropā, un partijas vadībai bija tuvi kontakti ar Eiropas liberāļu apvienību ALDE, kas nozīmētu, ka tai pēc nokļūšanai varas aprindās būs spēcīgs Briseles lobijs. 

Otrkārt, pēc „Vienotības” eventuāla norieta Latvijas politiskajā skatuvē visticamāk atbrīvotos vieta jaunai proeiropeiskai un liberālai partijai, ko ar lielu prieku ieņemtu LA. Līdz ar to nākas secināt, ka „Attīstībai/PAR” postulētais liberālisms jau pašos pamatos ir „ar baltiem diegiem šūts” un daļa partijas biedru (LA) visticamāk to izmanto kā viegli manipulējamu platformu nokļūšanai „pie siles”.

2. Politiskie staigātāji. „Attīstībai/PAR” ir kļuvusi par rekordisti t.s. politisko staigātāju kategorijā. Partijas elite sastāv no personām, kas vēl šogad atradās pilnīgi citās, savā starpā nesaistītos politiskajos spēkos. 

Spilgtākie piemēri ir Artis Pabriks, kurš vēl pagājušā gada rudeni skandināja, ka nekad nepametīs „Vienotību”, un Ilze Viņķele, kas kopā ar „Vienotības” liberālo spārnu nodibināja „PAR”, bet pati aizlaidās studēt uz ASV, nepildot savus amata pienākumus Saeimā. Daļa no I.Viņķeles jaunizceptajiem „PAR” biedriem vēlāk mainīja savas domas iestājās atpakaļ „Vienotībā”. Kā pēdējo ir vērts pieminēt Mārtiņu Bondaru, kurš ilgi nedomādams pameta paša vadīto Latvijas Reģionu apvienību (LRA) un pievienojās LA šī gada martā.

Lai gan katrs no iepriekšminētajiem politiķiem partijas maiņu pamato citādāk, ir skaidrs, ka politiskā kursa izmaiņas bija saistītas ar „Vienotības” un LRA zemajiem reitingiem un pieaugošajiem draudiem „izkrist” no nākamās Saeimas sasaukuma. Manuprāt, tik vieglprātīga staigāšana šurpu turpu no personām, kas gatavojas ieņemt valsts augstākos amatus, nav pieļaujama.

3. Vecie vēži. Lai gan „Attīstība/Par” ir ieguldījuši daudz darba, lai sevi prezentētu kā „jauno partiju”, tās kodolu joprojām veido cilvēki, kas uz Latvijas politiskās skatuves grozās jau vismaz 10 – 20 gadus. Kā piemēru apskatīšu partijas reģionu pirmos numurus un viņu iepriekšējo politisko pieredzi – 

1) Rīgas pirmais numurs Daniels Pavļuts – no 2003.-2006.gadam bija Kultūras ministrijas valsts sekretārs, 2011.gadā ar Zatlera Reformu partijas ziņu kļuva par ekonomikas ministru, pēcāk darbojās kā ministru Vjačeslava Dombrovska un Edgara Rinkēviča padomnieks. Secinu, ka D.Pavļuts Latvijas politikai ir pietuvināts vismaz 15 gadus. 

2) Vidzemes pirmais numurs Artis Pabriks – 1998.gadā piedalījās oligarha Andra Šķēles kabatas projekta „Tautas partija” dibināšanā, 2004.gadā kļuva par ārlietu ministru, 2007.gadā tika izvirzīts kā „Tautas partijas” kandidāts uz Valsts prezidenta amatu, pēcāk iestājās „Vienotībā”, kuras rindās 2010.gadā kļuva par aizsardzības ministru, bet 2014.gadā tika ievēlēts Eiropas Parlamentā. A.Pabriks ir bijis Saeimas deputāts četros Saeimas sasaukumos. Latvijas politikā A.Pabriks darbojas jau vismaz 20 gadus. 

3) Kurzemes pirmais numurs Juris Pūce – 2002.gadā tika ievēlēts Sociāldemokrātu savienības domē un kandidēja 8.Saeimas vēlēšanās. Sociāldemokrātu savienība 2002.gadā atdalījās no Jura Bojāra vadītās LSDSP, pēcāk tika pārsaukta par Sociāldemokrātisko partiju SDP, bet 2010.gadā kopā ar Jāņa Jurkāna izloloto „Tautas Saskaņas partiju” un Sergeja Dolgopolova „Jauno centru” nodibināja „Saskaņas centru”. 2010.gadā J.Pūce ar sava klasesbiedra Edgara Jaunupa ziņu kļuva par Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru. Toreiz E.Jaunups siltā vietiņā iekārtoja vēl vienu savu klasesbiedru – advokātu Lauri Leju, viņam, tika VID ģenerāldirektora vietnieka amats. Savukārt 2013.gadā J.Pūce nodibināja partiju „Latvijas Attīstībai”. J.Pūce Latvijas politikā ir darbojies vismaz 16 gadus. 

4) Zemgales reģiona pirmais numurs Ilze Viņķele – 2000.gadā kļuva par VARAM ministra padomnieci un preses sekretāri, pēcāk iestājās „TB/LNNK”, bija Roberta Zīles palīdze Eiropas Parlamentā, 2006.gadā kļuva par īpašo uzdevumu ministra ES līdzekļu apguves lietās parlamentāro sekretāri, 2008.gadā bija viena no partijas „Pilsoniskā savienība” dibinātājiem. 2010.gadā tika ievēlēta Saeimā no „Vienotības” un tika iecelta Finanšu ministrijas parlamentārās sekretāres amatā, tika ievēlēta arī 11.Saeimā un 12.Saeimā. I.Viņķeles tēvs Juris Vidiņš un vīrs Juris Viņķelis arī ir aktīvi darbojušies Latvijas politikā. I.Viņķele Latvijas politikā aktīvi darbojas vismaz 18 gadus. 

5) Latgales pirmais numurs Mārtiņš Bondars – 1998.gada kļuva par Viļa Krištopana Ministru kabineta biroja vadītāju, 1999.gadā par Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāju. 2000.gadā iestājās „TB/LNNK”, 2014.gadā tika uzņemts „Reģionu aliansē” un kļuva par LRA priekšsēdētāju. Iepriekš ir bijis Saeimas deputāts, kā arī kandidējis uz deputāta amatu Eiropas Parlamentā, kā arī izvirzījis savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam. M.Bondars Latvijas politikā darbojas vismaz 20 gadu.

Pieņemu, ka tālāk komentāri ir lieki – „Attīstībai/PAR” valdošo kliķi veido Latvijas politikas smagsvari, kuri vienā vai citā veidā iepriekš ir atradušies pie Latvijas vadības grožiem. Jebkādas runas par šīs partijas „svaigumu” ir vienkārši absurdas.

4. Pelēkie kardināli. Aiz „Attīstībai/PAR” stāv neskaidri finansējuma un ietekmes avoti, kurus tā visticamāk ir pārmantojusi no LA, kas sākotnēji bija ieplānots kā atsevišķu politekonomisko grupējumu instruments savas ietekmes palielināšanai Latvijas politikā. Nosaukšu tikai dažas personas, kurām reiz ir bijusi (vai joprojām ir) vērā ņemama ietekme „Attīstībai/PAR” rindās – 

1) Edgars Jaunups – partijas sarakstos nav atrodams, taču viņa intereses oficiāli partijas rindās pārstāv tēvs Modris Jaunups, labi pazīstams Latvijas satiksmes nozares aprindās. Par E.Jaunupu, komentāri, manuprāt, ir lieki. Viņš ir bijis iejaukts vairākos korupcijas skandālos un ir sevi pierādījis kā cilvēku ar neskaidriem ienākumu avotiem. Neskatoties uz to, ka E.Jaunups nekad nav bijis uzņēmējs, klīst baumas, ka viņa bagātība ir mērāma miljonos. Laikā, kad rakstīju šo rakstu, publiskajā telpā virmoja baumas par t.s. „pirts sarunu” nopludināšanu, kurās tieši iesaistīts ir arī E.Jaunups, korupcijā apsūdzētais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un odiozais uzņēmējs Māris Martinsons. 

2) Māris Martinsons – kopā ar I.Rimšēviču tiek apsūdzēts plaša mēroga kukuļņemšanas organizēšanā banku nozarē. Tiek uzskatīts, ka M.Martinsonam joprojām ir tuvi sakari ar E.Jaunupu. Uz šo brīdi M.Martinsons atrodas sev neglaimojošā situācijā – pakāpeniski zaudē savus uzņēmumus un tiek apsūdzēts plaša mēroga korupcijā. M.Martinsona ieinteresētībā „Attīstībai/PAR” atbalstīšanā, visticamāk, ir saistīta ar personīgajām ambīcijām – nepieciešamību „glābt savu kažoku”. 

3) Emīls Jakrins – partijas „Latvijas Attīstībai” dibinātājs, izbijis „nacionālists” (bijis „NA” biedrs”). Pašlaik vada bēdīgi slaveno Rīgas Domes Satiksmes departamentu un uztur tuvas attiecības ar Nila Ušakova ģimeni (līdzīgi kā „nacionāliste” Baiba Broka draudzējas ar N.Ušakova sievu Ivetu Strautiņu). E.Jakrins bija bijušā satiksmes ministra Ainara Šlesera biroja vadītājs no 2008.-2009.gadam – šajā laikā izcīnīja savu vietu oligarhu pārvaldītajā satiksmes nozarē, 2011.gadā kļuva par CSDD valdes locekli, bet 2016.gadā par N.Ušakova kabatas uzņēmuma „Rīgas Satiksme” valdes locekli un Rīgas Domes Satiksmes departamenta direktoru.

4) Ainārs Ščipčinskis – partijas sarakstos nav atrodams, taču viņa intereses partijas rindās oficiāli pārstāv sieva Dace Rukšāne, erotisko romānu autore, kas vēl nesen sociālajā tīklā Twitter nespēja līdz galam atšķirt, kurā partijā viņa ir iestājusies – „Attīstībai/PAR” vai „Progresīvie”. A.Ščipčinskis ir PR uzņēmuma McCann Worldgroup Latvia valdes priekšsēdētājs. Šīs vasaras sākumā viņa vadītais uzņēmums iegādājās Ērika Stendzenieka kompāniju „Mooz!”. A.Ščipčinskis ir bijis viens no dāsnākajiem LA ziedotājiem un laika posmā no 2013.-2018.gadam kopā partijai ir ziedojis 89 728,72 eiro. Domājams, ka par tik dāsnu ziedošanu A.Ščipčinskis ir ieguvis tiesības veidot partijas priekšvēlēšanu PR kampaņu, bet pēc vēlēšanām iegūs prioritāru vietu valsts institūciju reklāmu iepirkumu sarakstos. Šie ir tikai daži no „Attīstībai/PAR” pelēkajiem kardināliem. Mazliet iedziļinoties, secinu, ka potenciāla ietekme partijā varētu būt palikusi arī, piemēram, baņķierim Valērijam Belokoņam (iesaistīts skandālos par naudas atmazgāšanu caur Baltic International Bank), ekonomistam Uldim Osim (90.gados, būdams finanšu ministrs, bija atbildīgs par pāreju uz tirgus ekonomiku, vēlāk konsultēja Aivara Šķēles „Tautas partiju” un A.Šlesera „Latvijas Pirmo partiju’”), miljonāram Olafam Berķim (agrāk bija redzamākais Aivara Lemberga oponents, savu kapitālu nodrošinājis pateicoties AS „Ventbunkers”) u.c. Latvijas politikai ilglaicīgi pietuvinātām finansiāli ietekmīgām personām.

5. Iepriekšējā darbība. „Attīstībai/PAR” ir nepārliecinoši sevi prezentējusi pašvaldību darbā. 2017.gada pašvaldību vēlēšanās Rīgā „Attīstībai/PAR” ierindojās otrajā vietā (uzreiz aiz „Saskaņas”), neskatoties uz to, partijas deputāti Domes darbā ir bijuši salīdzinoši neaktīvi. Tas man liek domāt, ka partija jau sākotnēji orientējās tikai uz šī gada Saeimas vēlēšanām un tās plānos nemaz neietilpa nopietnas opozīcijas sastādīšana N.Ušakovam.

Interesanti, ka ar laiku partijas deputāti sāka novērsties no opozīcijas vienotās nostājas un atsevišķos balsojumos sāka atbalstīt „Saskaņas” iniciatīvas. Partijas līderis J.Pūce toreiz skaidroja, ka ar „Saskaņu” ir pienācis laiks veidot „konstruktīvu dialogu”. Savukārt aizkulisēs ļaudis sprieda, ka „Attīstībai/PAR” nevēlēšanās nostāties opozīcijā N.Ušakovam ir saistīta ar Rīgas brīvostas dāsnajiem ziedojumiem E.Jaunupa basketbola klubam „VEF”.

Tāpat pieminēšanas vērts ir fakts, ka 2017.gada pašvaldību vēlēšanās Rēzeknē „Attīstībai/PAR” startēja kopā ar prokremliskā Daugavpils miljonāra Aleksandra Mirska partiju „Alternative”. Iepriekš A.Mirskis sevi ir prezentējis kā Kremlim lojālu politiķi, kura ideoloģiskie uzskati bija „par šerpu” pat priekš „Saskaņas”, kuru politiķis pameta 2011.gadā. Tiesa, partijas „Alternative” atklāti prokremliskā nostāja 2017.gadā nekavēja tās sadarbošanos ar „Attīstībai/PAR”.

Jānorāda, ka šādas likumsakarības (ideoloģisko robežu trūkums) ir visai raksturīgas partijas galvenajam ideologam J.Pūcem, kurš iepriekš neoficiālās sarunās ir vairākkārtēji paudis pārliecību, ka „politiķim primārais ir iegūt varu, pat, ja tas nozīmē sadarboties ar saviem oponentiem” (precīzs vārdu salikums mainīts).

No visa iepriekšminētā esmu spiests secināt, ka partija „Attīstībai/PAR” šajā priekšvēlēšanu ciklā ne tuvu nav „mazākais ļaunums”, kā to dēvē daudzi tās potenciālie vēlētāji. Vēl jo vairāk, manuprāt, „Attīstībai/PAR” ir ļoti daudz analogu īpašību ar pašu asi kritizēto KPV LV, tā kā man ir ārkārtīgi grūti ieraudzīt kādas fundamentālas atšķirības starp to vai šo partiju grožus kontrolē A.Gobzems / A.Šlesers vai E.Jaunups / M.Martinsons. Abos gadījumos šīs partijas pārstāv atsevišķu personu, nevis Latvijas tautas intereses.

Novērtē šo rakstu: