Kāpēc igauņi no mums ir atrāvušies, bet leiši aizgājuši garām kā stāvošiem?

Ja neskaita cariskās Krievijas mantojumu ar rūpniecības karogiem un pirmās Latvijas atstātās zemkopības piezīmes, tā pa īstam latviešu tautsaimnieki nemaz nav izcēlušies. Pa īstam, tas nozīmē – izmantot gan savu ģeogrāfisko stāvokli, gan cilvēku resursu, gan spēju novērtēt izdevības, kas parādās vai tiek noliktas deguna priekšā, pa rokai.

Protams, ka padomju okupācija noteica valsts kopējo attīstību, taču arī tajos aprobežotajos laikos Latvija atradās pa vidu abām māsām – kā tāda nepieskaitīta.

Kamēr igauņos vienmēr bija desas un leišos – labi ceļi, mēs kolekcionējām padomju nomenklatūras izcilniekus.

Nomainiet Maskavu ar Briseli un redzēsiet, ka stilistiski Rīga savu pienesumu pasaules birokrātijas vai ierēdniecības vērpjamajam ratiņam nav mainījusi. Tas pats centīgums, ko varēja novērot, turot pasaules revolūcijas dzīpariņu – tas pats izpildīgums, ja runa ir par modernā laikmeta diegu galiem – ekseļiem, tabulām un normatīviem.

Tas gan nekur nav uzrakstīts, taču dabā diemžēl izskatās tieši tā – valsts ir izveidota, lai notiktu valsts pārvalde. Otrādi – ka pārvaldei būtu jākalpo valstij – mums nesanāk. Un tāpēc nesanāks arī politiskā atveseļošanās vai mainība, ko ik pa laikam prasa dienas kārtība, jo – ierēdniecība savas pozīcijas neatdos, bet politiķiem šis izaicinājums nav aktuāls. Nav tāpēc, ka vienā gadījumā ir slinkums, citā – stulbums, bet trešajā – nav gribas, jo birokrātija dresūrai nepakļaujas. Tā pati dresē…

Kāpēc igauņi no mums ir atrāvušies, bet leiši aizgājuši garām kā stāvošiem? Viens spilgts piemērs, ko varēja novērot pirms pāris nedēļām. Tā sakrita, ka Starptautiskā Valūtas fonda uzraudzības misijas pārstāvji ar vienu komandējumu apmeklēja gan Latviju, gan Lietuvu. Vizīte loģiska, jo aizdevēji ne tikai aizdod, bet arī skatās, kā aizdoto naudu dabūt atpakaļ. Ko viņi ierauga Latvijā?

To pašu, ko mēs. Inflācijas batutu, produktivitātes knapumu, investīciju kruķus, darbaspēka deficītu. Tad viņi nāk klajā ar rekomendācijām, ar vadlīnijām, kas faktiski būs Latvijas tautsaimniecības tuvākā laika kontroldarbs. Viņi saka: no īpašuma nodokļa vajadzētu paņemt vairāk, nevajag tik daudz nodokļu atvieglojumus dot, un tad vēl ir tāda lieta kā – vēl viens nodoklis, ko jūs tā pa nopietnam neesat vēl izmantojuši. Oglekļa nodoklis dažādām nozarēm, uz kurām neattiecas Eiropas Savienības kvotu tirdzniecības sistēma. Mūsējie sēž pie galda un pieraksta. Ja ir diskusijas par šiem jautājumiem, tad tikai pie vīriešu tualetes vai pīpētavās – 10 metri no ieejas… Jo Latvijā tā dara! Ja mums ir rekomendācija, tad tas jau ir darba plānā kā pamata rāmis.

Tāpēc nebrīnīsimies, ja vasaras beigās valdība pamatos ne tikai augstāk uzskaitīto nodevu palielinājumu, bet arī, piemēram, pacels par vienu procentu PVN. Tikai par vienu… Un, kad SVF misija pasaka Latvijas pusei, ka “uzsvars būtu jāliek uz izaugsmi veicinošu nodokļu reformu”, tad nav ilūzijju – kā šo rekomendāciju mūsējie iztulkos.

Tā sauktā izaugsme jau faktiski ir sākusies – kad valsts pārvalde un politiskā konjunktūra ar vieglu roku un grūtu galvu sev gadumijā palielināja algas, vienlaikus dodot tādu kā mājienu uzņēmējiem – ka viņiem jāstrādā labāk… Tā dzīvajā izskatās cūcība.

Kas notiek ar šiem pašiem SVF uzraudzības misionāriem Lietuvā? Viņi šausmās saprot, ka Lietuva ir neatkarīga valsts un tā ir ieviesusi solidaritātes maksu visām komerecbankām. Tā nebija SVF rekomendācija! Nu un, ka nebija?! Mums pašiem savas galvas un dzimumorgāni – atbild Lietuva. Varbūt – ne tik rupji, bet šo domu cilvēki no starptautiskā fonda saprata.

Beigās viņi draudēja, ka šīs darbības “varētu vājināt Lietuvas kā stabilas valsts ar prognozējamiem nodokļiem reputāciju”… Kā jums liekas, ko lielajam valūtas fondam atbildēja Viļņa? Apaļu – neko. Banku solidaritātes maksājums veido apmēram 500 miljonus lielus ieņēmumus Lietuvas budžetā, kam jānodrošina valsts aizsardzības stiprināšanas plāns. Lietuva šo nemainīs pret kaut kādām rekomendācijām un varbūtības teorijām.

Un te arī sākas atšķirība – kāpēc mums arvien grūtāk nākas elpot leišiem mugurā… Mēs kalpojam – klausām, Lietuva – dara, klausās…

Jo atgādināšu – arī uz mūsu politiķu galdiem ir nolikti līdzīgi nodevu projekti, kas skartu komercbankas. Tām beigu galā ir rekordlielas peļņas visos punktos, kur viņi veido izslaukumus. Ko šajā sakarā grib pateikt mūsu Finanšu ministrija? “Skaidrība par ārkārtas nodokli bankām un energouzņēmumiem būs augustā.” Jeb citiem vārdiem sakot – kaut kad maijā… Tātad – esam tuvāk vārdam “nekad”.

Turklāt, ja leišiem tas ir solidaritātes maksājums, lai bankas no vārda “solidaritāte” tā kā mazliet sakaunētos jeb justos līdzatbildīgas kopā ar sabiedrību, tad latvieši saka – ārkārtas nodoklis… Kas tur ārkārtējs? Kad bankas mētā eriborus un citas likmes, kas pārsvarā nekad nestrādā par labu klientam – tā nezin kāpēc nav ārkārtas situācija. Tā ir dzīve. Tā ir ekonomika.

Kāpēc solidaritātes maksājums viņos raisa nemieru? Tā taču ir tieši tāda pati mehānika, kā viņi pieprot ik uz soļa – mēs neko, mēs pa maliņu, jūs tikai beigās samaksājiet…

Ja nu kādu dienu notiktu tā, ka Starptautiskais Valūtas fonds atgrieztos ar misiju Latvijā un šausmās konstatētu, ka mums ir pašiem savs labklājības un izaugsmes plāns, kas atšķiras no starptautisko augļotāju rekomendācijām un idejām – proti, ka mēs vispirms esam atbildīgi nodokļu maksātāju, nevis aizdevēju priekšā – tad zaķītis kādu dienu varētu kļūt arī par gaumīgu plēsēju jeb, piemēram, meža sanitāru.

Bet, kamēr mēs pārtiekam no pārtikas precēm un citu uzspiestiem dzīves modeļiem – nekas nemainīsies. Tur jau arī slēpjas igauņu un leišu izrāviens – dzīvot tā, lai nākamās paaudzes saprot, kāpēc… tā vajag dzīvot. Latvieti, nepadodies? Varbūt tomēr padoties? Padoties Igaunijas un Lietuvas piemēriem, kas jau izturējuši pārbaudījumus.

Novērtē šo rakstu: