Kāpēc ir tik grūti aizrotēt korupcijas un kontrabandas piesedzēju Jaunzemi? Jau atkal atbildi sniedz Indriķa Latvieša „Nāve 2”

Prelūdija Nr. 7. Ieva Kaunzeme

Šodien vajadzēja iešaut nedaudz vairāk nekā parasti. Pavisam nedaudz vairāk. Nē, Valsts ieņēmumu departamenta ģenerāldirektore Ieva Kaunzeme nebija alkoholiķe, nekādā ziņā ne, taču bija situācijas, bija spriedze, bija stress, un šī tomēr bija un palika cilvēces pārbaudīta metode, kā ar to cīnīties. Nedaudz no rīta, tad vēl nedaudz, vēl mazliet, un tagad viņa gaidīja, kad viņu aizvedīs mājās.

Šodien bija iemesls. Liels, nopietns iemesls. Apaļus trīs gadus, kopš 2019. gada februāra, viņa dienu dienā bija ar zobiem un nagiem cīnījusies par šo amatu, rijusi krupjus burtiski desmitiem – un tas viss bija veltīgi? Bijušais žurnālists, tagadējais glumais ziņu pienesējs Andrejs Varvars, kuru viņa vienlaikus nicināja un bez kura tomēr nespēja iztikt, bija atnesis jaunu riebeklību – izrādās, par godu trim gadiem amatā nezināmi labdari bija visiem departamenta darbiniekiem e-pastā izsūtījuši viņas “neoficiālo biogrāfiju”.

Bija pilnīgi veltīgi uzdot iekšējiem drošībniekiem atklāt izsūtītāju – jau iepriekš bija notikuši līdzīgi gadījumi, un viņai nebija ne mazākās vēlēšanas vēlreiz vērot šīs atklāti ņirdzīgās, slēpti naidīgās fizionomijas, kuru īpašnieki gandrīz atklāti gaidīja viņas krišanu un jau berzēja sasvīdušās rokas.

Nē, bija lietas, ko vienkārši vajadzēja pieņemt un pacietīgi gaidīt, ko atnesīs paisums. Nu gluži kā Toma Henka varonim, ar ko viņa reizēm sevi paklusām salīdzināja – nonākušam vienam pašam uz vientuļas salas, katru dienu stājoties pretī jauniem izaicinājumiem un mēģinot izdzīvot. Un ko viņa par to saņēma pretī? Nu ko?...

“Par I. Kaunzemes agrākajiem gadiem ir zināms ļoti maz. Oficiālajā biogrāfijā lasāms tikai tas, par ko viņa ir vēlējusies, lai citi to zinātu. Protams, I. Kaunzemei nav patīkami atcerēties, teiksim, komjaunietes gaitas jaunībā vai studiju biedru baumas par pleķiem iegūtajā izglītībā. Tomēr arī oficiālā I. Kaunzemes biogrāfija sniedz krāšņu ieskatu tipiska Latvijas ierēdņa veidošanās gaitā.

Savu nodokļu maksātāju naudas saņēmējas karjeru I. Kaunzeme sāka uzreiz pēc universitātes pabeigšanas 1993. gadā, iestājoties darbā Sociālajā ministrijā. Tur viņa noturējās tikai pāris mēnešu, bet pēc tam pārcēlās uz darbu parlamentā par vienas komisijas vadītājas palīdzi. Tomēr arī tur I. Kaunzemei izdevās noturēties tikai dažus mēnešus, pēc kuriem viņa atgriezās Sociālajā ministrijā, un šoreiz viņu paturēja darbā sešus gadus, kuru laikā viņa uzkalpojās līdz departamenta vadītājas amatam.

2000. gadā līdztekus veiksmīgi uzsāktajai kopdzīvei ar pašreizējo Finansiālā tirgus komisijas (FTK) vadošo darbinieku, neviennozīmīgu reputāciju iemantojušo Gvido Fomeiko, kurš zināms arī kā bēdīgi slavenā advokāta – “kolaboracionista” Romualda Vamzoviča – pasūtījumu izpildītājs, I. Kaunzemes karjerā notika pirmais nozīmīgais lēciens, kad viņa nokļuva Latvijas Darba devēju savienības (LDDS) ģenerāldirektores amatā, kurā, par spīti biedru pastāvīgajai kurnēšanai par ģenerāldirektores zināšanu trūkumu, spēja noturēties amatā visus četrus gadus.

2004. gadā LDDS biedri vienojās, ka viņu intereses labāk aizstāvēs kāds spējīgāks pārstāvis, tādēļ I. Kaunzeme atgriezās ērtajā valsts ierēdņa maizē, šoreiz Tautsaimniecības ministrijā un daudz nozīmīgākā – valsts sekretāra vietnieces amatā. Jāpiebilst, ka viņas tiešā priekšnieka, ministrijas valsts sekretāra, amatu toreiz ieņēma nu jau universālā kareivja/korķa visām pudelēm nosaukumu nopelnījušais Kaspars Berhards (šobrīd Nacionālā savienība).

Tomēr K. Berhards ilgi neizturēja I. Kaunzemi, tādēļ viņai Tautsaimniecības ministrijā tika atrasta jauna – specializētā atašeja vieta. Interesanti, ka pati I. Kaunzeme savā biogrāfijā labprātāk izmanto pašizdomātu toreizējā amata nosaukumu “Eiropas Savienības pastāvīgās pārstāvniecības Latvijas Republikā padomniece”. Tomēr nav vajadzīgs pat apjautāties toreizējiem Tautsaimniecības ministrijas darbiniekiem par patieso I. Kaunzemes amata aprakstu, pietiek palūkoties viņas valsts amatpersonas deklarācijā, kur sameloties nav tik izdevīgi, un tur skaidri redzams īstais I. Kaunzemes amata nosaukums.

Bet I. Kaunzemei vienmēr bijis raksturīgi stāstīt puspatiesības, lai izskatītos labāk, nekā ir patiesībā. To redzēsim arī viņas turpmākajā karjerā. Tikmēr attiecīgajā dzīves posmā interesantākais fakts ir tas, ka I. Kaunzemes priekšnieks Tautsaimniecības ministrijā abus gadus (no 2004. līdz 2006. gadam), kuros viņa ieņēma atašejienes amatu, bija tieši pašreizējais premjerministrs Krišjānis Knariņš (toreiz “Jaunais tvaiks”, šobrīd “Jaunā Vienība”).”

Nomelnotāji! Nekrietnie nomelnotāji! Kas par to, ka visi fakti bija tieši tādi? Šādi tos salikt un interpretēt nevienam nebija ne mazāko tiesību! Ne vismazāko! Kā vajadzētu šos “labvēļus” izķert un… Departamenta direktores manikirētie nagi iecirtās plaukstās.

Pēc pašas cildinātās, bet īstenībā pelēcīgās karjeras Tautsaimniecības ministrijā I. Kaunzeme atkal saņēma likteņa (un dažu palīgu) sagādātu atspērienu, 2006. gadā kļūstot par Monopola padomes priekšsēdētāju. Kaut arī šajā amatā atkārtojās tāda pati ļaunu mēļu trīšana par priekšsēdētājas pašvako intelektuālo līmeni, kāda I. Kaunzemei seko visos amatos, politiskajā telpā togad dominēja Tautpartija un Nacionālās savienības politiskie konformisti, kam bija izdevīgi tieši tādi ierēdņi, kuri nelika šķēršļus valsts kā biznesa pārvaldīšanai.

Pavadīt sešus gadus Monopola padomes priekšsēdētāja amatā un neizdarīt nevienu vērā ņemamu lietu ir grūti, taču I. Kaunzeme tika ar šo uzdevumu galā. Un, kaut arī 2012. gadā viņai nācās šo amatu atstāt, līdz ar arvien lielāku “Jaunās Vienības” nostiprināšanos pie varas viņu savā azotē paņēma nu jau bēdīgi slavenā Ilze Piņķele, kura tajā laikā bija sociālās ministre.

Sociālās ministrijas valsts sekretāres amatu I. Kaunzeme saglabāja četrus gadus, pieredzot gan I. Piņķeles atkāpšanos, gan Ulda Uguļa (ZZS) “kluso periodu”. Viss mainījās, kad 2016. gadā sociālā ministra amatā stājās J. Meirs. Ar politiskā sausiņa reputāciju apveltītajam Meiram, izrādījās, bija diezgan strikts viedoklis, ka I. Kaunzemes spējas neatbilst ieņemamajam amatam, tādēļ tas viņai jāpamet.

Tā kā mūsu politiskajai “elitei” lojalitāte ir daudz svarīgāka par prātu un spējām, politiskās žonglēšanas rezultātā valsts pārvaldē tika radīts jauns amats – Tautsaimniecības ministrijas administrācijas vadītājs. Tāds, protams, nebija vajadzīgs ne valstij, ne Tautsaimniecības ministrijai, bet nekur citur I. Kaunzemei neatradās vieta. Jāpiebilst, ka par tautsaimniecības ministru toreiz strādāja un Kaunzemi pie sevis darbā pieņēma tagadējais “Jaunās Vienības” valdes priekšsēdētājs Arvils Ašaisradens.

Kritiens karjerā un kārtējā brūnā strīpa I. Kaunzemes dzīvē turpinājās gandrīz trīs gadus, kuru laikā vienīgais mierinājums bija liela alga ar mazu atbildību. Gaisma tuneļa galā I. Kaunzemes dzīvē uzspīdēja 2018. gadā, kad priekšlaicīgi aizsaulē devās VID ģenerāldirektore Ieva Cielava. Pēc pāris kandidātiem, no kuriem pat ļoti dvakoja aizdomīguma smaciņa (Inga Kļegova, kuras deklarācijā parādījās aizdomīgi simti tūkstošu eiro, un Māris Sujiņš, kura galvenā priekšrocība bija M. Mertensona (Kvadrāta) uzticēšanās), tobrīd varenā finanšu ministre Dana Rezniece-Zole bija spiesta rīkot vēl vienu konkursu uz VID ģenerāldirektora krēslu.

Konkurss uz VID ģenerāldirektora vietu 2018. gadā bija savāds no sākuma līdz galam. Kaut arī viss tika pasniegts kā profesionāli noorganizēts konkurss, kura laikā tiktu atrasts vislabākais kandidāts, aizkulišu pārzinātāji tikai smīn par cilvēku naivumu.

Tā, piemēram, jau pirmajā konkursa kārtā tika atsijāta Dace Lēkā – VID ģenerāldirektores vietas izpildītāja un neapšaubāmi ar vislielāko pieredzi apveltītā persona. Komisijas ieskatā – neatbilda kritērijiem, patiesais iemesls – neērta politiķiem. Toties kritērijiem vislabāk atbilda divas kandidātes – mūsu stāsta varone I. Kaunzeme un cita ilggadēja VID darbiniece, mūžīgo aizdomu plīvura ieskautā Sandra Kāriņa-Āmine.

Toreiz notikušās valdības veidošanas/politiskās tirgošanās rezultātu, ko stādīja priekšā kā konkursa komisijas lēmumu, mēs zinām – par VID ģenerāldirektori tika izvēlēta I. Kaunzeme. Viņai atbalstu ar putām uz lūpām izteica gan agrākā priekšniece I. Piņķele, kuras jaunajai partijai “Alkatībai/Par” bija vajadzīga tieši tāda VID vadītāja – ne pārāk gudra, bet paklausīga izpildītāja. Tāpat palīdzēja “Jaunās Vienības” politiķu K. Knariņa un A. Ašaisradena atmiņas par kopā ar I. Kaunzemi pavadītajiem gadiem Tautsaimniecības ministrijā, kā arī “Jaunās Vienības” vecbiedres Sandras Klanietes iesaiste, kuru uz to visaktīvāk mudināja viņas palīdze Vizma Vilsone, kas ir arī I. Kaunzemes māte.

Ironiskā kārtā izvēlēto kandidāti VID ģenerāldirektores amatam bija spiests oficiāli izvirzīt tieši J. Meirs – cilvēks, kurš tikai pirms pāris gadiem bija argumentēti pamatojis I. Kaunzemes nepiemērotību jebkādam vadošam amatam. Bet J. Meirs pietiekami labi orientējas politiskajās realitātēs, tāpēc piekrita tādējādi nostiprināt spēku sadali starp Budžeta ministriju un VID, tātad “Jauno Vienību” un “Alkatībai/Par”.

Pārējie koalīcijas partneri šajā cīņā nospēlēja pēc savām spējām – Nacionālā savienība iedeva I. Kaunzemei “uzticības kredītu” (tulkojumā “vajadzēs atstrādāt”), savukārt jaunie politiskie spēki bija vislielākie zaudētāji, kuriem vajadzēja samierināties ar citu spēku solījumiem. Jaunā konservētāju partija un tās galvenais gribētājs Juris Durašs ar savu vēlmi pārņemt VID un tā pakļautībā esošo Nodokļu policiju, lai nodrošinātu ienesīgu komerciālo darbību, bija spiesti noskatīties, kā viņu izvēlētā kandidāte, vecā cīņubiedre S. Kāriņa-Āmine, netiek VID ģenerāldirektores krēslā, jo politiskie konkurenti labi saprata, ka tas būtu tas pats, kas ielaist kazu un āzi kāpostu laukā.

I. Kaunzeme stājās VID ģenerāldirektores amatā 2019. gada 12. februārī, un jau pirmajā nedēļā viņai iznāca parādīt sevi no īstās puses. Pretēji sākotnējiem publiskajiem paziņojumiem par strādāšanu vienā telpā ar citiem darbiniekiem nepagāja ne nedēļa, kad viņa jau bija apguvusi gan VID ģenerāldirektores kabinetu, gan citas priekšrocības. Otrais darbs pēc personisko ērtību nodrošināšanas bija lūgums VID darbiniekiem izsniegt viņai dažādus dokumentus, ar ko esot nepieciešams iepazīties.

Kad viņa burtiski nākamajā rītā atnesa dokumentus atpakaļ un teica, ka esot ar tiem iepazinusies, cilvēki brīnījās, kā gan viņai izdevies vienas nakts laikā izpētīt 700 lappuses. Tomēr zinātāji stāsta, ka vismaz daļa no šiem dokumentiem nokļuvusi pie citiem ļaudīm, kuru vidū ir arī I. Kaunzemes dzīvesbiedra G. Fomeiko draugs (un vienlaikus dažādu FTK konkursu par juridisko pakalpojumu sniegšanu uzvarētājs), advokāts R. Vamzovičs.”

Tā, arī Romualds bija pieminēts. Tas nebija labi. Tas galīgi, galīgi, galīgi nebija labi. Vēl sliktāk bija tikai tas, ka viņas darbošanos kāds bija fiksējis jau kopš pirmās dienas. Kaut vai tāpēc vajadzēja tikt galā ar tiem nekrietneļiem no Iekšējās drošības biroja. Visticamāk, šis bija viņu darbiņš…

“Pēc savu personisko ērtību nodrošināšanas un steidzamāko pasūtījumu izpildes I. Kaunzeme, sekojot savu anonīmo padomdevēju (ērtības dēļ turpmāk tekstā “AP”) padomiem, jau neilgi pēc stāšanās amatā gatavojās atbrīvoties no VID Iekšējās drošības biroja (IDB). Ideja bija pavisam vienkārša – samazināt nevajadzīgu kontroli pār notiekošo VID.

Par vienu no saviem domubiedriem viņa pati vai ar AP palīdzību izvēlējās tobrīdējo iekšējo lietu ministru Sandi Ļenganu. I. Kaunzemes un AP piedāvājums bija VID IDB pievienot S. Ļengana pakļautībā esošajai Iekšējās drošības pārvaldei (IDP). Vienīgais šķērslis, kuru plānotājiem neizdevās pārvarēt, bija finanšu ministrs Jānis Meirs, kuram galīgi nepatika iespēja, ka korupciju VID kontrolēs cits kantoris.

Pašas pieliktās pūles un sagatavotie dokumenti gan neliedza I. Kaunzemei pēc kāda laika visos medijos sludināt, ka, tikai pateicoties viņai, VID ir tik spēcīgs Iekšējās drošības birojs. Diemžēl, kā jau esam to redzējuši iepriekš (un redzēsim arī turpmāk), IKaunzemei patīk ne tikai piesavināties citu panākumus, bet arī nekaunoties melot par to.

Pirmais signāls par I. Kaunzemes pašpasludinātā godīguma neīstumu nāca no Korupcijas novērošanas un analīzes biroja (KNAB). Izrādās, I. Kaunzeme bija pieķerta AirLatvia bonusa punktu vākšanā un pievākšanā. Par lidojumiem, ko apmaksā nodokļu maksātāji, viņa uzkrāja AirLatvia bonusa punktus, kurus pēc tam izmantoja personīgajām vajadzībām. Par šo pārkāpumu KNAB izteica I. Kaunzemei brīdinājumu.

Tomēr I. Kaunzemes darīšanas ar KNAB nebeidzās. Pavisam drīz viņa bija spiesta vērsties birojā, lai iegūtu atzinumu par iespējamu interešu konfliktu, ieņemot amatu Rīgas Tehniskās augstskolas (RTA) padomnieku konventā. Šis konvents ir cilvēku kopums, kuri konsultē rektoru par RTA attīstības stratēģiju. Tā pašreizējā sastāvā ir arī tādi interesanti personāži kā “Jaunās Vienības” sponsors Normunds Perks, “LatGāzes” valdes priekšsēdētājs Aigars Kālītis un “Interas” priekšnieks Juris Zabickis.

KNAB toreiz sniedza atzinumu, ka likums pēc būtības netiek pārkāpts, bet pastāv ētiskas dabas aspekti, kuri VID vadītājai jāņem vērā, lemjot par savu darbību šajā sabiedriskajā organizācijā. Tomēr I. Kaunzemei atrašanās starp ietekmīgiem cilvēkiem bija svarīgāka par ētiku, tādēļ RTA padomnieku konventa biedru sarakstā joprojām gozējās arī viņas vārds.

Bet vislielākā šmuce ar KNAB I. Kaunzemei sanāca 2020. gadā, kad viņa sava pļāpīguma dēļ izgāza lietu, kuras laikā tika vākti pierādījumi aizdomās par korupciju. I. Kaunzemes pļāpīguma dēļ KNAB toreiz neizdevās gūt pierādījumus par naudas saņemšanu, un tas noveda pamatotām pie dažu atbildīgu KNAB amatpersonu dusmām uz viņu.

Savu pļāpīgumu I. Kaunzeme spilgti demonstrēja 2020. gada janvārī, kad Latvijas Radio ziņu raidījumā paziņoja par licences apturēšanu vienam degvielas tirgotājam. Tā kā likums liedz VID izpaust konkrētu nodokļu maksātāju vārdus bez to rakstiskas piekrišanas, I. Kaunzeme bija rupji pārkāpusi likumu. Vienīgais, kas viņu glāba, bija tas pats nelaimīgais degvielas tirgotājs – bez viņa iesnieguma policija atteicās uzsākt kriminālprocesu.

Kaut arī konkrētais degvielas tirgotājs drīz atguva savu licenci, šoreiz I. Kaunzeme nevērsās pie medijiem, jo tas, protams, nostādītu viņu ne pārāk labā gaismā. Tā vietā viņa vērsās ar iniciatīvu parlamentā, lai mainītu attiecīgo likuma pantu. Jāpiebilst, ka nodokļu maksātājiem šī I. Kaunzemes iniciatīva piesegt savu pēcpusi izmaksāja aptuveni 48 000 eiro.

I. Kaunzemei vispār ir ļoti svarīgi izskatīties labāk, nekā ir patiesībā. Ja tā dēļ ir nepieciešams kaut ko paslaucīt zem tepiķa, nosaukt tikai daļu skaitļu vai galu galā manipulēt ar patiesību – neviena metode netiek pelta. Tā viņa diezgan ilgu laiku slēpa daudzos atklātos korupcijas gadījumus VID.

Aizgāja pat tik tālu, ka VID darbību uzraugošā Budžeta ministrija bija spiesta izdot rezolūciju, kurā I. Kaunzemei uzlika par pienākumu sniegt sabiedrībai visu informāciju par koruptīvās darbībās pieķertiem VID darbiniekiem. Un, kaut arī pati I. Kaunzeme pie katras izdevības nāca klajā ar paziņojumiem par spraigo cīņu ar korumpantiem, tas, kāpēc šīs cīņas rezultātus viņa par visām varītēm cenšas paslēpt no sabiedrības, tā arī netika pateikts.

2020. gadā Latviju pārņēma Covid-19 epidēmija. Ierobežojumu dēļ tūkstošiem cilvēku palika bez iztikas līdzekļiem. Valdība pieņēma lēmumu izmaksāt pabalstus, šo izmaksu uzticot VID.

Patiesību sakot, neviens nebija sajūsmā uzticēt tik daudz līdzekļu iestādei, kuru vada “Alkatībai/Par” kontrolēta un nekompetenta ierēdne. Bet VID rīcībā ir vispilnīgākās datu bāzes, tāpēc tika pieņemts lēmums atbalsta izmaksas uzticēt šai struktūrai. Jaunie pienākumi nāca kā glābiņš no grūtās ikdienas (naudu vieglāk ir dalīt, nevis censties to iekasēt), tādēļ I. Kaunzeme ar komandu un entuazismu metās šo līdzekļu apsaimniekošanā.

Pēc kāda laika Valstiskā kontrole gan konstatēja, ka daudzi miljoni eiro tikuši izmaksāti nozarēm, kurās ne tikai nebija dīkstāves vai zaudējumu, bet pat tika gūta peļņa. Daudziem uzņēmumiem vienkāršāk izrādījās nevis strādāt, bet saņemt izmaksātos pabalstus. Tajā pašā laikā tūkstošiem cilvēku atbalstā saņēma burtiski dažus eiro vai atbalsts tiem vispār tika liegts.

Pati I. Kaunzeme gan uzskatīja, ka lielākie atbalsta maksājumu izkrāpēji ir mazie uzņēmumi. Tādēļ viņa norīkoja pārbaudes uz visus mazajiem uzņēmumiem, kuru vidējais saņemtais pabalsts bija mērāms pāris simtos eiro. Lai apciemotu tik daudzus uzņēmējus, no tiešo darba pienākumu veikšanas tika novirzīti simtiem VID darbinieku.

Interesanti, ka uz pārbaudēm tika nosūtīti pat VID Nodokļu policijas operatīvie darbinieki un izmeklētāji. Tādējādi Latvijā 2020. gadā vismaz dažus mēnešus faktiski netika veikta vai tika kavēta izmeklēšana daudzos kriminālprocesos par nodokļu izkrāpšanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanu un citiem pārkāpumiem. Vai tas saistīts ar I. Kaunzemes haotismu un greizām prioritātēm vai citiem iemesliem, to noskaidros tiesībsargājošās iestādes.

Arī pati I. Kaunzeme ar saviem AP gribēja izmantot savās interesēs tiesībsargājošās iestādes, cenšoties panākt krimināllietas ierosināšanu pret budžeta ministru J. Meiru. Viņi centās tik ļoti, ka anonīmi juristi I. Kaunzemes vārdā rakstīja gan iesniegumus policijā, gan sūdzības prokuratūrā par atteikumiem ierosināt kriminālprocesu. Turklāt lielā cīnītāja par atklātību arī šoreiz centās noslēpt šo informāciju, liekot melot arī savam preses sekretāram Andrejam Varvaram.

Jāpiebilst, ka, pateicoties portāla pietiek.com neatlaidībai, VID pret A. Varvaru bija spiests ierosināt disciplinārlietu par melošanu žurnālistiem. Tādējādi viņš saņēma disciplinārsodu – rājienu. Tomēr, kaut arī parasti disciplināri sodīti darbinieki nevar saņemt piemaksas, A.Varvars turpināja saņemt ikmēneša piemaksas 100% apmērā no darba algas. Tas tikai kārtējo reizi raksturo, kā I. Kaunzeme rīkojas ar nodokļu maksātāju naudu.

Ar šo naudu I. Kaunzeme bieži rīkojas savādi. Piemēram, viņa, pateicoties saviem AP, atrada interesantu veidu, kā ļaut sagrēkojušiem uzņēmumiem izvairīties no soda. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likumu atsevišķi lēmumi par soda piemērošanu jāpieņem konkrētai amatpersonai noteiktā laika posmā. Dažreiz gadās tā, ka VID darbinieku sagatavotie dokumenti nonāk uz I. Kaunzemes galda, bet netiek savlaicīgi parakstīti. Zinošiem uzņēmumiem, ko apkalpo zinoši juristi, rodas pamats šos lēmumus pārsūdzēt.

Steidzamākos gadījumos pats VID “atklāj”, ka dienests (patiesībā I. Kaunzeme) nav ievērojis likumā paredzētos termiņus soda piemērošanai, tādēļ lieta tiek izbeigta. Rezultātā uzņēmums, kuram draudēja vai nu ar lieliem skaitļiem rakstāmas soda naudas, vai citas sankcijas, mierīgi var turpināt savu darbību. Vai šāds rīcības modelis ir nejaušs, vai tas ir apzināts solis vai vienkārši I. Kaunzemes slinkums, pagaidām nav zināms.

Nesen portāls pietiek.com ziņoja par AS “Krāsu lējumi”. Šis uzņēmums gadiem ilgi ar mainīgām sekmēm tiesājās ar VID. Pēkšņi 2021. gadā VID izdomāja neturpināt tiesvedību. Tā vietā dienests pārskaitīja šim a) nestrādājošajam, b) maksātnespējīgajam, c) nodokļu parādniekam uzņēmumam 6,5 miljonus eiro. Pat ja pieņemtu, ka VID zaudējis tiesvedību, visos gadījumos tas vispirms samazina nodokļa parādu.

Šajā gadījumā “Krāsainie lējumi” valstij bija parādā 12 miljonus eiro. Tomēr I. Kaunzeme parakstīja lēmumu nevis samazināt nodokļu parādu, bet pārskaitīt uzņēmuma administratoram 6,5 miljonus. Lai noskaidrotu, vai šāda lēmuma pamatā bijis stulbums vai korupcija, Budžeta ministrijā tika veikta dienesta pārbaude. Kā ziņo avoti, pārbaudes rezultātā tiek apsvērta iespēja vērsties ar iesniegumu Ģenerālajā prokuratūrā par iespējamu VID (I. Kaunzemes) likumpārkāpumu.

Tikmēr kārtējā – un nu jau varam diezgan droši apgalvot, ka ne pēdējā, – I. Kaunzemes izgāšanās bija saistīta ar medijos noplūdušo informāciju par viņas sagatavotajām rotācijām VID. Atcerēsimies, ka pēc tam, kad 2020. gadā Terehovas muitas punktā aizdomās par kukuļņemšanu tika aizturēti 28 muitnieki, VID darbību uzraugošā Budžeta ministrija uzdeva I. Kaunzemei līdz šī gada 15. februārim veikt rotācijas.

Ministrijas ideja, protams, bija tāda, ka rotācijas skars muitu. Tā vietā I. Kaunzeme uzskatīja, ka muitā, kuru vada pseidovadītājs Raimonds Sukuls un viņa vietniece, ar aizdomu smaciņu apveltītā Sandra Kāriņa-Āmine, viss esot kārtībā. Toties citur gan vajagot mainīt cilvēkus, ieskaitot arī I. Kaunzemei neērto vietnieci Daci Lēko un VID Nodokļu policijas direktoru, iesīkstējušo alkoholiķi Kasparu Pudiņu.”

Jā, šis Pudiņš… ja nu Kaunzeme kādu cilvēku šajā zirnekļu burkā nebija novērtējusi, tad tas bija Pudiņš, kuru ģenerāldirektore pie sevis nedēvēja citādi kā par Viskija ģīmi, kas bija ģenerāļa populārākā iesauka visā VID. Taču laika gaitā izrādījās, ka šķietami nekaitīgais alkoholiķis ne vienmēr pilda Kaunzemes uzdevumus, bet viņai aiz muguras pin savas intrigas. Tas, kas bija noticis ar kratīšanām pie “rakstnieka” Āpša, bija izvērties visīstākajā katastrofā, ko knapi, knapi izdevās novērst. Un Pudiņš… nebija šaubu, ka Pudiņš ir gatavs Kaunzemi nodot, lai tikai paglābtu savu ādu. To nedrīkstēja ne piedot, ne aizmirst.

“Pēc informācijas noplūdes I. Kaunzeme, kā vienmēr, paziņoja, ka tie esot meli. Kā izskaidrot konkrētiem VID darbiniekiem nosūtītu pašas parakstītu vēstuli ar klāt pievienotu rotējamo amatpersonu sarakstu, par to I. Kaunzeme klusēja. Tādēļ joprojām paliek neskaidrs, kādā veidā šīs vēstules uzrakstījās, kādā veidā nosūtījās, kas bija persona, kura I. Kaunzemes izskatā un balsī runāja ar sarakstā iekļautajiem VID darbiniekiem par rotācijām, un citas ar to saistītas dīvainības.

Dīvaini, ka, par spīti šeit aprakstītajiem (un daudziem vēl nepubliskotiem) likumpārkāpumiem, aizdomām un faktiem, I. Kaunzeme joprojām atrodas amatā. Saskaņā ar likumu VID ģenerāldirektora darbu vērtē budžeta ministra izveidota komisija. Pirms pāris gadiem I. Kaunzeme saņēma ieņemamajam amatam neapmierinošu vērtējumu.

Otrreizējo vērtēšanu, kas atkārtota neapmierinoša rezultāta gadījumā liktu I. Kaunzemei atstāt amatu, juridisku manipulāciju un laika novilcināšanas dēļ I. Kaunzemei ir izdevies pavilkt no likumā paredzētajiem 6 mēnešiem līdz 2 gadiem. “Jaunā Vienība” joprojām mēģina izlemt, vai viņiem ir izdevīgi atcelt I. Kaunzemi no ieņemamā amata…”

Nu un kā te varēja neiešaut, nodomāja Kaunzeme. Nezināmie labvēļi acīmredzot tīšām bija pieminējuši tik daudzas un dažādas tēmas, lai viņai nekādi nebūtu skaidrs, no kuras VID nometnes īsti nāca šis “sveiciens”. Taču arī tas nebija tik būtiski. Viņa varbūt arī nebija visasākais zīmulis penālī, taču vienu saprata lieliski – problēmu kopums bija sasniedzis kritisko masu, un tikt galā ar līdzšinējām metodēm vairs nebija iespējams. Vai nu vajadzēja nelielu brīnumu, vai arī bija jāķeras pie smagās artilērijas. Viss bija ļoti vienkārši: prezidents Melits bija viņai parādā. Ļoti nopietni parādā. Bija laiks šo parādu atprasīt – cerams, ar labu.

XV nodaļa. Ieva Kaunzeme

Viss galīgi nebija labi un arī nevarēja būt labi. Nemaz arī ne. Ja kaut kas Valsts ieņēmumu departamenta ģenerāldirektori Ievu Kaunzemi patiešām fascinēja, tad tie bija dīvainie ļaudis, kuri acīmredzot nāca no kāda cita Visuma un bija svēti pārliecināti, ka viņa vada iestādi, kurā var sarunāt un sakārtot vienmēr un visu.

Patiesība bija nedaudz citāda – kā jau jebkur, arī viņas dienestā strādāja visdažādākie ļaudis, tikai, ņemot vērā nodokļu iekasēšanas specifiku, kopējais stervozitātes līmenis te bija krietni augstāks. Šeit zirnekļi cīnījās pat ne burkā, bet jau pie burkas ieejas par iespēju tajā iekļūt, lai pa īstam sāktu cīnīties tur. Un, protams, viņi ne tikai nepārtraukti pārgrupējās un nometa iepriekšējo kažoku, bet arī vienmēr bija gatavi uzklupt burkas pārraudzītājai.

Kad pagājušogad vispirms Vamzovičs, tad arī Kožaciņš departamenta ģenerāldirektorei apstiprināja, ka Āpša izstrāde ir apstiprināta visaugstākajā līmenī un mutisks akcepts akcijām ir saņemts arī no ģenerālā prokurora Sūkāna, viņai galvā neieskanējās ne vismazākais trauksmes zvaniņš. Un, lai kāds žūpa būtu šis Finanšu policijas priekšnieks un jaunizceptais ģenerālis Kaspars Pudiņš ar iesauku “Viskija ģīmis”, par viņa uzticamību Kaunzemei šaubu nebija.

Kaut kur seifā gulēja departamenta darbinieku vēstule, kurā par Pudiņa “biznesa praksi” viss bija skaidri un gaiši uzrakstīts: “Vēršamies pie Jums ar iesniegumu, jo jau gada sākumā viss kolektīvs bija liecinieki tam, kā direktors Kaspars Pudiņš pilda dažādus politiskos pasūtījumus, neļaujot izmeklēt uzsāktos kriminālprocesus un sodot darbiniekus, kuri viņam neklausa.

Mēs ik dienu saskaramies ar viņa dubultajiem standartiem un faktu sagrozīšanu, kā arī nu jau bez kautrēšanās VID Finanšu policija tiek izmantota politiskiem pasūtījumiem.

Pēdējā laikā presē arvien vairāk izskan bažas par tiesību aizsardzības iestāžu angažētību un to izmantošanu politisko rēķinu kārtošanā. Kamēr Jūs esat aizņemta cīņā par savu pastāvēšanu, Finanšu policijas gaiteņos vēl arvien klejo redzēti un neredzēti ļaudis, kas organizē kriminālprocesu ierosināšanu.

Nezinātājiem īsumā par to, kā strādā šī sistēma: pēc personas X lūguma tiek uzsākts kriminālprocess; lai to uzsāktu, nepieciešams daudzmaz ticams iesniegums par aizdomīgiem darījumiem, darījumu partneriem vai vismaz kaut kāds aiz matiem pievelkams stāsts par to, ka tur kaut kas varētu būt.

Šāda tipa iesniegums parasti mēro garu ceļu uz iestādi, kurā tas tīri teorētiski varētu tikt apstrādāts, pēc tam no turienes ir divi ceļi. Pirmais, īsākais, ir tad, ja attiecīgais priekšnieks jūtas pārliecināts par savu ietekmi un ir labās attiecībās ar padotajiem, – tad uzreiz tiek uzlikta rezolūcija izmeklēt, nekavējoties ierosinot kriminālprocesu par faktu.

Otrs, nedaudz garāks ceļš ir situācijā, kad iesniegtais dokuments nevieš pārliecību par to, ka ir pietiekams pamatojums, – tādā gadījumā iesniegums nonāk pie analītiķiem, līdz ir skaidrība, kuram “savējam” izmeklētājam to nolikt uz galda, lai pasūtījums tiktu izpildīts.

Kriminālprocesa ierosināšana ar ēnā stāvošu procesa virzītāju, kurš apņēmies to novest līdz galam, uzreiz dod virkni jaunu instrumentu, kā apstrādāt pasūtītāja klientu. Pirmais un vienkāršākais veids ir veikt personas datu analīzi par darījumiem un īpašumiem, finanšu plūsmām utt.

Nākamais līmenis ir nodrošināt procesuālo un speciālo izmeklēšanas darbību sankcijas, piemēram, noklausīties personas, veikt kratīšanas, it kā pierādījumu izņemšanas utt. Nekas sarežģīts un neparasts, bet tikmēr kriminālprocesa pasūtītāji piestaigā pie klienta un iekasē naudu par labvēlīgo nākotnes risinājumu.

Ko dod kratīšana? Parasti tā dod pieeju jaunam informācijas apjomam, un, ticiet vai ne, bet pat bērna datorā ir atrodams kaut kas interesants, bet, ja nekas nav atradies, tad taču var iekasēt zināmu atlīdzību par datoru un telefonu atdošanu…”

Un tā tālāk, un tā tālāk. Kaunzemei šī lietu kārtība bija labi zināma, un viņai ne prātā nenāca tajā kaut ko mainīt – tā apmierināja visus. Nu labi, ne jau pilnīgi visus, bet VID vadību un tās politiskos aizbildņus, kā arī ļaudis, kuri zināja, kam, ko un ar kādu motivāciju “palūgt”, – tos gan. Un arī Āpša gadījumā Pudiņa rīcība sākumā neradīja ne mazākās šaubas vai aizdomas – viss notika. Notika, notika – un tad pēkšņi vairs nenotika.

Turklāt nebija, protams, runa tikai par Āpša lietu vien. Vai katru nedēļu pienāca trauksmainas ziņas par to, ka Pudiņš ir atradis citus saimniekus, ka Kaunzemes dienas amatā ir skaitītas, ka cilvēki jau laikus sāk gatavoties, tāpēc viņas pavēles labākajā gadījumā tiks ignorētas, sliktākajā…

Līdz ar to realitāte bija ļoti vienkārša: lai izpildītu Vamzoviča un Kožaciņa vēlmes – un, galvenais, protams, to cilvēku vēlmes, kuri stāvēja aiz viņiem, – Kaunzemei vajadzēja tikt vaļā no Pudiņa, kurš acīmredzot bija saostījies ar finanšu ministra Meira pārstāvēto “Jaunās Vienības” partiju un tās pelēkajiem kardināliem.

Taču vecais alkoholiķis izrādījās pietiekami rūdīts, lai no Kaunzemes plānu realizācijas izvairītos, – viņa pusē nostājās ne tikai “Jaunā Vienība”, bet arī Valsts drošuma dienests ar savām interesēm. Lai kā Kaunzemei riebtos “Konservētāju” partija ar visiem saviem mordāniem un durašiem, viņa skaidri saprata – citas iespējas tikt pie reāla atbalsta nebija. Un viņa, par laimi, zināja, ko piedāvāt.

Bet tikmēr… tikmēr viņai nenāca prātā ne pirkstu pakustināt, lai kaut ko darītu Kožaciņa un Vamzoviča vajadzību virzienā. Ja Pudiņa struktūras bija piebremzējušas vai pat ieslēgušas atpakaļgaitu, kāpēc lai viņa būtu tā, kas līdīs uz ambrazūras, ko?...

Novērtē šo rakstu: