Kāpēc man bija tiesības apsaukāt nogalināto Bunku: tiesas debašu runa

Proti, konkrētajā lietā prasītājiem nav juridiski iespējams un nav bijis tīri personisks kaitējums. Atbilstoši Civillikuma Deviņpadsmitās nodaļas "Prasījumi no dažādiem pamatiem", pirmās apakšnodaļas, kuras nosaukums ir "Prasījumi personiska aizskāruma dēļ", minētā prasība celta atbilstoši Civillikuma 2352.1 pantam.

Personiski prasījumi, ceļot to par izteikumiem, kas izteikti par citu personu, nav juridiski iespējami. Personisks ir tāds, kas piemīt tikai konkrētai personai. Personiski prasījumi nav mantojami, cedējami vai atsavināmi. Turklāt šajā lietā nav pat iesniegts neviens pierādījums, ka visi prasītāji būtu apstiprināti mantošanas tiesībās, kuru ietvaros tie būtu mantojuši tīri personisku prasījumu, kāds teorētiski varēja piemist nelaiķim. Tāpat jāuzsver, ka goda un cieņas lietās personisks kaitējums ir tīri personisks, tādēļ tas nepāriet uz citām personām, pat ja šīs personas atrodas radniecības attiecībās.

Šo manu apgalvojumu pierāda tiesu prakse jeb judikatūra.

Pirmkārt, Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2020.gada 29.janvāra lēmums lietā nr.SKC-426/2020. Minētajā lēmumā ir noteikts, ka gadījumā, "ja tiesvedības laikā miris sabiedrības valdes loceklis, pret kuru celta prasība par zaudējumu piedziņu Maksātnespējas likuma 72.panta kārtībā, šāda saistība mantiniekiem nepāriet". Pie šāda secinājuma tiesa nonākusi, jo, citēju, "ja tiesvedības laikā miris sabiedrības valdes loceklis, pret kuru celta prasība par zaudējumu piedziņu, tiesa neaptur tiesvedību, jo valdes locekļa darbības personiskais raksturs nepieļauj no šīs tiesiskās attiecības izrietošu tiesību pārņemšanu".

Tātad minētajā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta lēmumā skaidri un nepārprotami noteikts, ka personiski prasījumi uz mantiniekiem nepāriet. Jo īpaši, ja tie ir tīri personiski prasījumi. Konkrētais piemērs ir par apgrieztu situāciju, kad personisks prasījums vērsts pret personu, bet tieši tāpat tas ir piemērojams, ja personisks prasījums teorētiski bijis mirušajam. Neviena tiesību norma, neviens tiesību avots nenosaka pretējo. Likums nav paredzējis personisku prasījumu pāreju uz mantiniekiem vai radiniekiem.

Otrkārt, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2016.gada 10.novembra lēmums lietā nr.SKK-499/2016 pilnībā apstiprina manu iepriekš minēto tēzi. Proti, minētajā lēmumā ir noteikts, ka "tiesībām uz atlīdzību par morālo kaitējumu ir personisks raksturs, kas Izbeidzas ar šīs personas nāvi un uz cietušās personas radiniekiem nepāriet".

Treškārt, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012.gada l.februāra paplašinātā sastāva spriedumā nr.SKC-8/2012 cita starp pausta atziņa, ka, citēju, "tiesība prasīt nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, mantiskās kompensācijas piedziņu ir tikai tai personai, kurai kaitējums nodarīts". Kaitējums nevar tikt nodarīts personām, uz kurām nepāriet tīri personiska aizskāruma prasījuma tiesība. Tāpat jāuzsver, ka uz šo spriedumu ir atsaukusies Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa savā 2020.gada 14.janvāra spriedumā lietā nr.C30841818.5.S, ar kuru tika noraidīta Kaspara Bunkus prasība pret mani par goda un cieņas aizskaršanu. Minētais spriedums ir stājies likumīgā spēkā, tātad tam ir obligāts raksturs un likuma spēks atbilstoši Civilprocesa likuma 203.panta piektajai dajai, kurā noteikts, ka "spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas Ir obligāts un Izpildāms visā valsts teritorijā, un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā".

Tādējādi minētais atbilst arī vārda "personisks" nozīmei. Latviešu konversācijas vārdnīcas 16.sējuma 31771 šķirklī ir izskaidrots vārds "personisks" jeb, citēju, "viss, kam piemīt personas īpašības". Gods un cieņa ir konkrētai personai piemītošas konkrētas īpašības. Šai personai nevar piemist citas personas personiskās īpašības. Šādas īpašības arī nav ne filozofiski, ne juridiski nododamas citām personām. Gods un cieņa ir tīri personiskas personas īpašības, kas katrai personai ir citādākas un citādāk arī tiek uztvertas. Tām ir individuāls raksturs. Tādējādi tīri personiskas prasības par tīri personiskām īpašībām nevar pārņemt neviena cita persona, pat ja tie būtu radinieki un pat ja tie vēlētos iestāties par sava mirušā radinieka goda un cieņas aizsardzību.

Līdz ar to šie argumenti per se jeb pats par sevi izslēdz gan prasības celšanas iespējamību, gan tās apmierināšanas iespējamību.

Minēto apstiprina arī tiesību doktrīna. Proti, citēju, "lai prasība būtu pamatota, nepieciešams: 1) no vienas puses, lai prasītajam būtu materiāla tiesība, kuras aizsardzību vai atjaunošanu viņš grib panākt (legitimado activa), no otras puses, lai prasībai būtu iemesls, t.i., lai prasītāja tiesība būtu pārkāpta no atbildētāja puses (causa próxima agendi legitimado passiva) (Prof. Dr.jur. Vladimirs Bukovskis. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga, 1933.g., autora izdevums. 303.lappuse.). Kā redzams, pirmkārt, prasītājiem nav materiāla tiesība uz tīri personiska prasījuma pārņemšanu, un, otrkārt, es nekad neesmu pārkāpis neviena prasītāja tiesību uz viņa tīri personiskā goda un cieņas tiesībām. Patiesībā es vispār neesmu pārkāpis nevienas personas tiesības uz tīri personisku tiesību. Turklāt, mani izteikumi, lai kādi arī tie nebūtu, nekad nav bijuši konkrēti ne par nelaiķa māti, ne tēvu, ne brāļiem. Minētā tiesību teorijas atziņa skaidri un nepārprotami pasaka, ka, neizpildoties abiem priekšnoteikumiem vienlaicīgi, tas ir, ne legitimado activa, ne causa próxima agendi legitimado passiva, prasītājiem nav un nevar būt prasījuma tiesības un prasījumu pret mani.

Pēc vispārīgā principa šajā lietā tādējādi būtu jāpiemēro Civilprocesa likuma 223.panta 2.punkts, kurā noteikts, ka "tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības". Tā kā tīri personiski prasījumi nepāriet uz radiniekiem, tad, loģiski, nelaiķa radiniekiem nav tīri personiski prasījumi un secīgi nav prasījuma tiesību kā tādu, jo viss prasības konstrukts ir balstīts argumentā - mēs radinieki aizstāvam sava mirušā radinieka godu un cieņu.

Otrs arguments. Prasība celta, juridiski nekorekti definējot prasības lūgumus, kas nav juridiski izpildāmi.

Prasības pieteikuma lūgumu daļā norādīti septiņi lūgumi, kas visi sākas ar teikuma daļu "uzlikt par pienākumu atbildētājam Aldim Gobzemam atsaukt nepatiesās ziņas desmit dienu laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās".

Pirmkārt, atbilstoši tiesību teorijai, citēju, "strīdos par patiesu vai nepatiesu, bet godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu svarīgi ir jēdzienu "ziņa" nošķirt no jēdziena ”viedoklis"" (Kalvis Torgāns. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata. 287.lappuse). Minētais ir būtiski, jo izvirzītie prasījumi ir par nepatiesu ziņu, nevis viedokļa atsaukšanu. Minētais prasa novērtējumu, vai es vispār esmu to personu lokā, kas objektīvi var paust ziņas. Ziņas ir pakļautas patiesības pārbaudei par faktiem. Piemēram, salīdzinājumam, Civilprocesa likuma 9.1 pants, kas uzliekt procesa dalībniekiem pienākumu paust patiesas ziņas par faktiem. Piemēram, Civilprocesa likuma 110.pants faktiski nosaka, ka pierādījumi ir ziņas par faktiem. Analogs regulējums norādīts Civilprocesa likuma 104.pantā.

Mani publiskie izteikumi politiskajā retorikā nav ziņas. Es neesmu ne žurnālists, ne plašsaziņas līdzeklis, neveidoju ziņu raidījumus, ne arī tajos esmu piedalījies konkrēto man izvirzīto pārmetumu kontekstā. Es esmu paudis savas subjektīvās domas, nevis ziņas. Tādējādi prasībā norādītie prasījumi atsaukt nepatiesas ziņas nav izpildāmi, jo tiesa pēc savas iniciatīvas nevar grozīt prasības pieteikuma teksta lūgumu daļu. Tiesa spriedumā, ja prasība tiktu apmierināta, var tikai pārņemt prasības pieteikumā norādītos lūgumus, tos nepielabojot pēc savas iniciatīvas. Minētais izriet no Civilprocesa likuma 9.panta "Pušu līdztiesība civilprocesā", kur noteikts, ka "(1) Pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības [un ka] (2) tiesa nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai". Tāpat minētais izriet no Civilprocesa likuma 10.panta pirmās daļas, kur noteikts, ka "puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā".

Tādējādi tiesai šajā lietā ir jākonstatē, ka, pirmkārt, es neesmu paudis ziņas, līdz ar ko nav nozīmes tālākai juridiskai analīzei, vai tās bijušas patiesas vai nepatiesas un vai tas ir atbildušas faktiem. Un, otrkārt, konstatējot, ka es neesmu paudis ziņas, ko kā nepatiesas vēlas atsaukt prasītāji, prasījumi par nepatiesu ziņu atsaukšanu ir noraidāmi kā nepamatoti tieši tā iemesla dēļ, ka es neesmu paudis ziņas.

Otrkārt, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 28.februāra spriedumā lietā nr.SKC-61/2018 minēts, citēju, "lai tiktu nodrošināta sprieduma izpildāmība, tiesai, apmierinot prasību, kas pamatota ar Civillikuma 2352.1 pantu, sprieduma rezolutīvajā daļā jānorāda par nepatiesu atzītā godu un cieņu aizskarošā ziņa un konkrēts attiecīgajam gadījumam paredzēts ziņas atsaukšanas veids, kārtība un termiņi". Kā tas redzams no prasības pieteikuma, prasības lūgumu daļā nav noteikts "ziņu" atsaukšanas veids un kārtība, bet ir tikai norādīts termiņš. Ņemot vērā, ka tiesa pēc savas iniciatīvas nevar papildināt prasības pieteikuma saturu, tad šī uzskatāma par būtisku procesuālu kļūdu, jo nav saprotams, kādā veidā man būtu jāatsauc ziņas, pat ja ziņas neesmu paudis. Vai man tas būtu jādara kādas televīzijas tiešajā ēterā, kādā konkrētā laikrakstā, kādā konkrētā sociālā portālā un tamlīdzīgi. Tādējādi spriedums, pat ja tas tiktu apmierināts uz prasītāju norādīto lūgumu pamata, nav un nekādā veidā nebūs izpildāms. Proti, atbildētājam nav jāuzmin, kāda ir sprieduma izpildes kārtība, tam ir jābūt precīzi noteiktam prasības lūgumu daļā. Taču, ņemot vērā, ka prasība ir uzsākta izskatīt pēc būtības, tad atbilstoši Civilprocesa likuma 74.panta trešās daļas 3.punktam, grozījumi prasībā nav iespējami. Turklāt, tos pieļaujot, tiktu pārkāpts Civilprocesa likuma 9. un 10.pants.

Treškārt, minētie prasījumi nav izpildāmi vēl viena iemesla dēļ. Prasībā ir lūgts atsaukt "ziņas", ko esmu paudis viedokļu raidījumā LTV1 "Tieša runa". Es nekādā veidā nevaru ietekmēt raidījuma "Tieša runa" vadītāju, lai tas man dotu ētera laiku, kurā man kaut kas būtu jāatsauc. Turklāt, kā jau es minēju iepriekš, viedokļu raidījums nevar saturēt "ziņas". Tādējādi šādi lūgumi no prasītāju puses nav juridiski izpildāmi, taču tiesas spriedumam jābūt tādam, ko var juridiski izpildīt.

Ceturtkārt, attiecībā par "ziņu" atsaukšanu no mana sociālo tīklu konta. Jau iepriekšējā tiesas sēdē norādīju, ka manā sociālo tīklu kontā neatrodas neviens no minētajiem apgalvojumiem, ko prasītāji grib, lai es atsaucu kā "ziņu". Es varu atsaukt tikai to, kas atrodas manā sociālo tīklu kontā, bet nevaru atsaukt to, kas tur neatrodas.

Piektkārt, visi mani iepriekš norādītie argumenti pilnībā atbilst tiesību doktrīnā norādītajam. Proti, citēju, "beidzot, pēdējā, un pie tam galvenā, prasības sūdzības daļa - prasījumu punkts, kas satur prasītāja prasījumus. Prasījumu punkts ir prasības lūguma loģisks noslēgums un, tā sakot, pakāpeniski izriet no prasības aktīvā un pasīvā pamata. Prasījuma punkta lielā nozīme un vislielākās uzmanības nepieciešamība pie viņas formulēšanas top saprotama, ja ņem vērā, ka, pamatojoties tieši uz šo punktu un no tā izejot, tiesa taisa savu spriedumu, un ka viņa nevar piespriest kaut ko, kas nav izteikts prasījumu punktā [..]; bez tam citas prasības sūdzības daļas (piem., lietas apstākļus, pierādījumus, likumus) prasītājs var grozīt un atvietot ar citām, bet prasījumu punkts prasītāju saista, un to var grozīt tikai izņēmuma veidā, zināmos gadījumos. Tamdēļ prasījuma punkta nepareiza formulējuma dēļ bieži vien nākas zaudēt tādas lietas, kuras savos pamatos ir pilnīgi pareizas" ) (Prof. Dr.jur. Vladimirs Bukovskis. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga, 1933.g., autora izdevums. 305.lappuse.)

Trešais arguments. Vārds "bandīts" nav juridisks termins. Tas ir žargonvārds.

Pirmkārt, kā jau minēju iepriekš, nevienu no prasītājiem neesmu nosauci nevienā vārdā, kas nozīmē, ka tīri personiski nekādā veidā nekāds, kaitējums prasītājiem nemaz nevar būt.

Otrkārt, prasība faktiski ir celta par it kā manis paustām "ziņām" par nelaiķi. Šajā kontekstā jānorāda, ka vārds "bandīts" nav juridisks termins. Tas ir žargonvārds, kas nepakļaujas patiesības pārbaudei. Patiesības pārbaudei var tikt pakļauts tikai tāds fakts, kam Ir juridiska nozīme. Tas arī nozīmē, ka, lietojot vārdu "bandīts", nav iespējams paust klaji nesamērīgu viedokli, jo nepastāv iespēja veikt juridisku darbību - patiesības vai samērīguma pārbaudes testu. Piemēram, persona A nosauc personu B par muļķi, kaut personai B ir doktora grāds. Vārds "muļķis" nav juridiski novērtējams, tā ir personas subjektīva attieksme, kas var atšķirties sabiedrības locekļu starpā, persona A var domāt vienu, persona C citu un tā tālāk. Tas pats attiecināms uz vārdu "bandīts", katram sabiedrības loceklim ir cita izpratne par šī žargonvārda lietojumu. Un šīs lietas ietvaros nav ticis pierādīts, ka es jebkad būtu apgalvojis, ka nelaiķis ir pastrādājis noziegumu, kas kvalificējams pēc Krimināllikuma panta par bandītismu pazīmēm.

Paskaidrošu sīkāk. Prasītāju faktiski vienīgais arguments, uz kā balstīta prasība, ir, ka nelaiķis nav bijis notiesāts par bandītismu. Šeit jāpiezīmē, ka, notiesājot kādu personu, netiek konstatēts juridisks fakts, vai persona ir "bandīts", jo "bandīts" nav juridisks termins. Turklāt spriedums krimināllietā nav vienīgais gadījums, kad par personu ir tiesības izteikt īpaši kritisku vai pārspīlētu, vai provocējošu viedokli. Bet par to mazliet vēlāk.

Kas to pierāda, ka vārds "bandīts" ir žargonvārds bez juridiskas nozīmes. Pirmkārt, minētais vārds nav minēts nevienā likumā, pat ne Krimināllikumā. Otrkārt, minētais vārds nav minēts Juridisko terminu vārdnīcā, kas ir loģiski, jo šāds juridisks termins neeksistē. Treškārt, minētais vārds nav minēts arī, piemēram, Black's Law Dictionary vai pat J.Endzelīna un E.Hauzenberga ar K.Mīlenbaha papildinājumiem un labojumiem 1934-1935.gadā izdotajā Latviešu valodas vārdnīcā. Minētais vārds nav izcēlies no latīņu valodas juridiskajiem terminiem un secīgi romiešu tiesībām. Atbilstoši Latviešu konversācijas vārdnīcai (Pirmais sējums, Rīga, 1927-1928, šķirklis 1755) vārds "banda"

ir izcēlies sekojoši - "Pēc J.Endzelīna domām vārds banda latviešu valodā ieviesies no leišu vai kuršu valodas. [..] 16.gs. žemaišu leiši par bandu sauca raga lopus". Vārdu "banda" lietoja arī saistībā ar labību un muižas zemes apsaimniekošanu. Piemēram, kas norāda uz šo vārdu kā žargonvārdu, ir vārdu salikums "bandu bērns", kas latviešu valodā vēsturiski nozīmē ārlaulības bērns (Latviešu konversācijas vārdnīca. Pirmais sējums, Rīga, 1927-1928, šķirklis 1763. Visticamāk, vārds "bandīts" izcēlies no itāļu vārda "bandito", kas ir žargonvārds. Juridiskā izpratnē žargonvārdi nevar aizskart nevienu personu, tie nevar būt nesamērīgi vai nepatiesi, jo nav pakļauti patiesības un samērīguma pārbaudei, par tiem nav iespējams izdarīt juridisku novērtējumu un pieņemt, ka sabiedrībai kopumā ir vienota, identiska izpratne par konkrētā vārda juridisko lietojumu. Turklāt, īpaši jāuzsver, ka vārds "bandīts", atbilstoši www.dictionary.com tostarp tiek lietots kā persona, kas negodīgi gūst labumu no citiem. Es šo vārdu lietoju tieši šajā nozīmē kā savas subjektīvās domas. Un, kā zināms, tiesu procesi par subjektīvām domām par žargonvārdu lietošanu nav pieļaujami tiesiskā valstī. Latvijā nav ne domu policija, ne domu tiesa, kas nosaka, kādus žargonvārdus persona drīkst vai nedrīkst lietot.

Ceturtais arguments. Vai man bija tiesības izteikt savas domas par nelaiķi kritiskā formā.

Pirmkārt, man ir bijušas tiesības izteikt savas domas par nelaiķi kritiskā formā. To pierāda Latvijas Republikas Senāta 2019.gada 10.jūlija spriedums lietā nr.SKC-40/2019. Tajā tostarp ir noteiktas divas būtiskas tēzes, citēju, pirmkārt, "žurnālistam ir tiesības izmantot pārspīlējumus un pat provokāciju, tāpēc aizskarošs viedoklis var būt aizsargājams, ja tam ir faktiskā bāze". Es neesmu žurnālists, bet šo judikatūras tēzi var attiecināt uz jebkuru personu, tātad arī mani. Būtiski līdz ar to vērtēt, vai ir bijusi faktiskā bāze. Otra būtiskā tēze no minētā judikatūras sprieduma ir sekojoša, proti, "augstāks tolerances slieksnis pret sabiedrības un mediju kritiku ir ne vien politiķiem, bet arī citām publiskām personām, kas rīkojas saistībā ar sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Šāds statuss katrā ziņā piemīt kultūras jomā īpaši nozīmīgas valsts kapitālsabiedrības valdes locekļiem". Nelaiķis bija maksātnespējas administrators, valsts amatpersona. Maksātnespējas process ir sabiedrībai būtisks jautājums. Valsts amatpersonas statuss pats par sevi pakļauts padziļinātai sabiedrības uzmanībai. Turklāt maksātnespējas process jo īpaši būtisks bija laikā, kad plašsaziņas līdzekļi ilgstoši runāja par administratoru mafiju. Tas bija arī būtisks nelaiķa slepkavības laikā. Un tas ir būtisks joprojām, ņemot vērā kaut vai kriminālprocesus maksātnespējas jomā. Tātad man ir bijušas tiesības izteikt savas domas par nelaiķi kritiskā formā, lietojot pat pārspīlējumus un provokācijas.

Otrkārt. Vai man ir bijis pamats izteikt savas kritiskās domas par nelaiķi kritiskā formā? Jā, bija pamats un faktiskā bāze. To pierāda sekojošais.

2018.gada 24.maijā Latvijas Republikas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu lietā SKC-618/2018. Minētais lēmums saistīts ar SIA "Rego Trade" maksātnespējas procesu, kurā administrators bija nelaiķis. Šī lēmuma 17.punktā skaidri un nepārprotami citastarp tika konstatēts, ka, citēju, "ar šādām pilnvarām apveltītas personas rīcība, ja tiek konstatēta informācijas un dokumentu slēpšana no tiesas un atbildētājiem, pret kuriem viņš pats ceļ prasību, nevar tikt atzīta par tiesisku. [..] Šāda rīcība būtu uzskatāma par Maksātnespējas likuma 26.panta otrās daļas rupju pārkāpumu. [..] Papildus Augstākā tiesa norāda, ka, ja tiesvedības gaitā atklājas, ka administrators rīkojies pretēji likumīga un efektīva maksātnespējas procesa interesēm, kaitējot citiem lietas dalībniekiem, tiesai ir jāvērtē blakus lēmuma pieņemšanas iespēja Civilprocesa likuma 232.panta kārtībā par iespējamiem administratora pieļautiem pārkāpumiem". Tātad Augstākā tiesa atzina, ka nelaiķis administrators rupji pārkāpa likumu, proti, rupji pārkāpa Maksātnespējas likuma 26.panta otro daļu, kurā noteikts, ka "administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu". Ņemot vērā, ka sešas dienas vēlāk minētais administrators tika nošauts, loģiski, ka Augstākās tiesas norādītais blakus lēmums par rupjiem administratora likuma pārkāpumiem netika taisīts.

Tādējādi, man bija pamats uzskatīt, ka nelaiķis ir rupjš likuma pārkāpējs, jo to būtībā jau ir norādījusi Latvijas Republikas Augstākā tiesa 2018.gada 24.maija lēmumā lietā nr.SKC618/2018. Turklāt minētās darbības, kas tika inkriminētas nelaiķim tajā laikā atbilda dictionary.com norādītajam vārda "bandīts" skaidrojumam - negodīgi gūt labumus no citiem. Turklāt jo īpaši jāuzsver, konteksts, kādā es lietoju minēto vārdu LTV1 raidījumā "Tieša runa" kā reizi izrietēja no „Rego Trade” maksātnespējas procesa. Kā zināms, judikatūra nosaka, ka tiesai vērā ir jāņem konteksts.

Treškārt, par nelaiķi un viņa ģimeni laika posmā no 2016.gada līdz slepkavības brīdim portālā pietiek.com, ierakstot meklētājā vārdu Bunkus, ir iespējams atrast un izlasīt ļoti lielu skaitu rakstus par nelaiķi un viņa ģimenes locekļiem veiktajām darbībām. Uzsveru, neviens no šiem rakstiem nekad nav tikts apstrīdēts tiesā no prasītāju puses. Līdz ar to man ir bijis tiesisks pamats paļauties uz visos šajos rakstos, kur aprakstītas nelaiķa mahinācijas, minēto un secīgi paust savas domas, tostarp kritiskā formā. Pārskatāmības labad šeit neuzskaitīšu visus šos rakstus, taču tie ir publiski pieejami ikvienam.

Ceturtkārt, minētie argumenti faktiski attiecināmi arī uz vārdu savienojuma "Administratoru mafija" lietošanu. Ierakstot internēta pārlūka meklētājā minēto vārdu savienojumu, tiks piedāvāts aplūkots pietiekami daudz un dažādus rakstus par tā saucamo "Administratoru mafiju". Minētais vārdu savienojums nav juridisks termins, tas ir sabiedrībā lietots apzīmējums notikumiem maksātnespējas jomā. To lietojuši gan žurnālisti, gan politiķi, gan paši administratori, gan sabiedrība kopumā. Tādēļ šāda vārdu savienojuma lietošana nav un nevar tikt vērtēta pēc juridiskiem kritērijiem. Administratoru mafija ir plaši izplatīts izteikums, līdzīgi kā ģeogrāfu mafija, fizmatu mafija, juristu mafija, ārstu mafija un tā tālāk.

Piektais arguments. Prasības pieteikumā nav prasīts pilnīgi nevienu manu darbību atzīt par prettiesisku.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012.gada 27.septembra spriedumā lietā nr. SKC-309/2012 ir noteikts, ka, citēju, "no Civillikuma 1635.panta otrajā daļā dotās morālā kaitējuma definīcijas secināms, ka lai varētu runāt par morālo kaitējumu šīs normas izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību". Prasītāji nemaz savos prasījumos nelūdz konstatēt neatļautu darbību. Tāda prasījuma nemaz nav. Līdz ar to tiesa nemaz pēc savas iniciatīvas nevar konstatēt to, ko nav lūguši prasītāji.

Sestais arguments. Pieprasītā morālā kaitējuma summa ir nepamatota, to prasa personas, kam nav prasījuma tiesības un kurām nav nodarīts tīri personisks aizskārums.

Pirmkārt, kā jau minēju šo paskaidrojumu sākumā, prasītājiem nav prasījuma tiesību. Prasītājiem nav tiesību mantot prasījumu par tīri personisku aizskārumu, pat ja hipotētiski tāds būtu.

Otrkārt, prasītājiem pašiem nav nodarīts tīri personisks aizskārums, līdz ar ko tie nevar pretendēt uz morālā kaitējuma kompensāciju.

Treškārt, nav saprotams, pēc kādiem kritērijiem prasītāji izlēmuši celt prasību, jo, piemēram, es nekad neesmu nekur pieminējis prasītāju, kas ir nelaiķa tēvs. Es nekad un nekur neesmu pieminējis prasītāju, kas ir nelaiķa jaunākais brālis. Es esmu publiska retorikā pieminējis nelaiķa vecāko brāli, atsaucoties uz viņa amatu Valsts ieņēmumu dienestā, taču vecākais brālis jau ir zaudējis tiesu par goda un cieņas aizskaršanu šaja pašā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Es nekad un nekur neesmu analizējis nelaiķa mātes darbības, kaut gan manā rīcībā ir informācija par šo personu. Visu viedokli par minēto ģimeni esmu izteicis, pamatojoties uz spēkā esošu Latvijas Republikas Augstākās tiesas lēmumu un publiski pieejamiem rakstiem, ko prasītāji paši nekad nav apstrīdējuši. Šajā kontekstā jo īpaši jāuzsver, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2009.gada 25.novembra spriedumu lietā nr. SKC-276, citēju, "tiesa nevar aprobežoties tikai ar atsevišķu frāžu vērtēšanu, bet jāvērtē izteikumi kopumā un situācija, kādā tie tapuši". Prasītāji lūdz tiesu vērtēt no konteksta izrautas frāzes, cenšoties tās piedēvēt man, nemaz tiesai neuzrādot kopējo kontekstu, par ko esmu runājis. Un kopējais konteksts kā reizi bija Rego Trade maksātnespējas lieta.

Ceturtkārt, tāpat prasītāji nav pierādījuši, ka tieši es un tieši manā sociālo tīklu kontā būtu paudis kaut vienu frāzi, kas būtu juridiski novērtējamai patiesībai neatbilstoša un uz ko tie atsaucas prasības pieteikumā, kaut gan Civilprocesa likuma 93.pants tieši prasītājiem uzliek pienākumu visupirms pierādīt prasību.

Piektkārt, nav arī saprotams, pēc kādiem kritērijiem prasītāji noteikuši morālā kaitējuma kompensācijas summu. Ņemot vērā, ka visi prasītāji noteikuši identiskas prasījuma summas, tad lietā ir jāizvērtē katra prasītāja individuālais personiskais aizskārums. Prasības pieteikumā nav neviena teikuma, kas izskaidrotu to, kā individuāli katrs prasītājs tika aizskarts identiski identiskā apmērā ar identisku tīri personisku aizskārumu. Tādējādi prasītāji nemaz nav pierādījuši prasības summu, jo nav saprotams, kāpēc, piemēram, prasītājs tēvs, kurš nekad un nekur vispār nav pieminēts, prasa tikpat, cik prasītājs brālis, kas ir radinieks sānu līnijā, kam, kā zināms, vispār nav prasījuma tiesības morālā kaitējuma lietās. Morālā kaitējuma summas konstrukcija ir absurda, ka augšupējie radinieki prasa tieši tāpat kā sānu līnijas radinieki, ka tie, kuri ir personiski kaut kur tikuši pieminēti, prasa to pašu, ko tie, kas nekad nav tikuši pieminēti un tā tālāk. Šāda prasījuma konstrukcija ir haotiska un juridiski ne ar ko tā nav pamatota, prasībā pat nav izskaidrots, kāpēc tiek izvirzīti šādi prasījumi. Tie vienkārši ir tikuši, atvainojos, izzīsti no pirksta.

Nobeidzot. Un pat, ja pēc šī visa tiesa tomēr uzskata, ka prasība ir apmierināma, tad tiesai Ir jāvērtē samērīgums. Prasītāji prasa manas vairāku gadu algas. Pamatojums tam prasībā nav pat vienā teikumā aprakstīts, kaut gan pēc vispārīgā principa prasītājiem ir pienākums dot norādes par morālā kaitējuma summas pamatotību un aprēķinu.

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, lūdzu prasību pilnībā noraidīt kā nepamatotu.

Novērtē šo rakstu: