Iesaki rakstu: 
Ir atvērti "čekas maisi", un izrādās, ka pilnīgi veltīgi. Gandrīz visi tajos esošie kategoriski noliedz sadarbības faktu ar VDK, nerunājot vēl par kaut kādu vainas sajūtu - neviens taču no "stučīšanas" neesot cietis, nekādu vajāšanu vispār neesot bijis. Un tad es sāku pamazām domās šķetināt šo dīvaino problēmu. Tālāk sekos manas pārdomas, piebildīšu, man nav pilnīgi nekādas pieejas VDK dokumentiem. Esmu gan pārskatījis publicētos "čekas maisus" un tur atradis vairāk nekā 20 man personīgi ļoti labi pazīstamus cilvēkus.
Pirmsākums vajāšanām bija pats vajājamais. Tātad galvenais vainīgais ir viņš - "pats uzprasījās". Tālāk sekoja viena vai vairāku "stukaču" ziņojumi "orgāniem". Un orgāni sāka darboties. Kāds augstāks VDK darbinieks pieņēma lēmumu sākt šo cilvēku vispirms jau novērot. Kā tas tika darīts, jau ir diezgan plaši aprakstīts. Ja novērošanas liecināja, ka cilvēks, kurš "pats uzprasījās", tiešām ir ļoti bīstams, tika uzsāktas vajāšanas. Tas, ko es rakstu, attiecas uz notikumiem pēc 1986.gada, kad vajāšanas, kā tiek apgalvots, vispār neesot notikušas.
Vajāšanu mērķis bija piespiest šo cilvēku pašam saprast, ka viņš domā un rīkojas nepareizi. Šim cilvēkam bija jādodas pie VDK darbiniekiem, visā jāatzīstas, jāsola laboties un jāpiekrīt kļūt par "stukaču". Diemžēl bija daži spītīgie, kuri to nedarīja un turpināja domāt un rīkoties nepareizi. Un tad tika iedarbināts visbriesmīgākais vajāšanu mehānisms - psiholoģiskais terors, un tika pat izmantoti arī psihotronie ieroči. Par šiem ieročiem, kuru oficiāli vispār nav, šobrīd jau ir ļoti daudz publikāciju internetā.
Sekas - cilvēks, kurš turpināja spītēties, izdarīja pašnāvību, sajuka prātā vai gāja bojā "nelaimes gadījumā". Paši VDK darbinieki anonīmās publikācijās apgalvo, ka cilvēka nogalināšana esot bijusi "perebor - pārspīlētība". Vainīgie VDK aģenti par šādu lietu esot sodīti.
Un tagad atbilde uz virsraksta jautājumu - kāpēc neviens nejūtas vainīgs. Un tas ir pareizi - katrs izdarīja tikai kādu mazu "sīkumiņu". Viens pasūtīja vajāšanas, citi "stučīja", citi visu izplānoja, citi organizēja, citi izdarīja "melno darbu". Tātad katrs mazu sīkumiņu, bet pie visa vainīgs ir tieši tas, kurš "pats uzprasījās". Nu kāpēc bija tik spītīgs un negāja "nožēlot" savus grēkus. Dīvaini, bet tieši tā šobrīd visu apraksta arī lieli masu mediji. Visbriesmīgākie mūsdienu noziedznieki ir tie, kuriem izdevās palikt dzīviem. Par viņiem NAV NEVIENAS PUBLIKĀCIJAS!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
