Kāpēc valsts grauj savas saimnieciskās pastāvēšanas pamatus? Un vai tiešām laiks pie tā pieras?

Publikācija veltīta Lipmanu ģimenes tiesvedībai ar valsti, kura, „savējiem” par lētu naudu pārdevusi uzņēmuma „Grindeks” akciju paketi, tagad pati sava nesaimnieciskuma dēļ cietos zaudējumus meģīna piedzīt no Kirova Lipmana – uzņēmēja, pateicoties kuram, Latvijā šāds „Grindeks” šodien vispār eksistē.

Taču žurnālistiem „pārsteigumu” esot radījusi Kirova Lipmana asā reakcija uz dīvaino tiesas spriedumu, kas, kā jau medijos ziņots, tapis patiesi brīnumainos apstākļos – divu stundu laikā apgabaltiesas tiesneši spējuši lietu ne tikai izskatīt, bet arī uzrakstīt divdesmit lappuses garu spriedumu.

Ja ticēt jau tradicionāli valdošo koalīciju balstošās „Latvijas Avīzes” pārstāvjiem, viņi bijuši pārsteigti, ka, sarūgtināts par dīvaino un atklāti ačgārno tiesas spriedumu, uzņēmējs TV paziņojis – un citēšu burtiski – šādi:

„Es nesaprotu, kurā valstī es dzīvoju. Tas, kas notiek Latvijā, tas ir vēl sliktāk nekā Baltkrievijā. Mums ir premjerministrs, tas ir vispār nonsenss, kā viņš varēja būt. Man māsīca ir Amerikā lielā amatā, es visu izdarīšu, lai viņam noņem to amerikāņu pilsonību, es izdarīšu tā."

Pieglaimīgajiem valdības bļodlaižām šis paziņojums, lūk, radot pārsteigumu un sašutumu, jo, lūk, tieši Latvijas valsts esot trīsdesmit gadus nodrošinājusi Kirovam Lipmanam un viņa ģimenei „drošu un tiesisku vidi, kurā viņš varēja veiksmīgi attīstīt uzņēmējdarbību un audzēt savu labklājību”.

Savukārt man ir pilnīgi cits viedoklis, kuru mēģināšu īsi izklāstīt. Nemaz nerunāsim par to, ka Krišjāņa Kariņa dubultpilsonība patiešām ir absolūts absurds, - ir svarīgākas lietas.

Katrs, kurš pēdējo gadu laikā ir sekojis mediju ziņām, labi zina, kādu „drošu un tiesisku vidi” Kirovam Lipmanam ir nodrošinājusi Latvijas valsts, - tā un tās pārstāvji tikai noskatījās, kā viņa attīstītais uzņēmums „Liepājas metalurgs” tiek viņam atņemts un pēc tam izputināts, valstij atstājot nelikvīdu metālkausēšanas krāsni un grandiozo Einara Repšes „sakārtoto” parādu.

Kas gan var labāk raksturot šo „drošo un tiesisko vidi”, ja ne aizvadītās nedēļas jaunatklājumi par to grandiozo korupcijas zirnekli, kas ir pārņēmis būvniecības nozari – un acīmredzami ne jau tikai to, nebūsim nu naivi. Uzņēmēji, kas spēj pacelt kādu uzņēmumu, to izdara, nevis „pateicoties” šai videi, bet drīzāk par spīti tai.

Vēl daudz nopietnāks ir attieksmes jautājums pret uzņēmējiem kā tādiem, ko demonstrē kādreiz cienījamais nacionālkonservatīvais izdevums (zīmīgi, ka autoru kolektīvā ir arī nule par savdabīgiem nopelniem "apordeņotā" Egila Levita apkalpotāja Māra Libeka).

Manipulējot ar stāstiņiem par diktatoriem, ar kuriem Latvijā neesot bijis jādalās, „Latvijas Avīze” faktiski pūš klasiskā totalitāra sociālisma stabulē, kas vairāk piestāv Kremļa ruporiem, – uzņēmējiem un iedzīvotājiem kopumā esot jābūt pateicīgiem valstij un lieliskajai valdībai.

Kaut patiesība, kā mēs visi labi saprotam, ir pilnīgi cita – tieši uzņēmēji un iedzīvotāji ir tie, kas valdību baro un uztur visu valsts funkcionēšanu.

Var, protams, šaubīties, vai Kirovam Lipmanam patiešām bija tāds pārsteigums, uzzinot par ačgārno tiesas spriedumu, - kaut no viņa asās publiskās reakcijas tiešām var noprast, ka tā tiešām ir bijis. To gan var saprast – uzņēmējs, kas apbalvots pat ar Triju Zvaigžņu ordeni un kurš pēc „Liepājas metalurga” faktiskās atņemšanas ir spējis pacelt vēl arī „Grindeksu”, tiešam var būt pārsteigts – kā gan valsts vara atļaujas šādi rīkoties un faktiski graut savas saimnieciskās pastāvēšanas pamatus.

Te nu var teikt tikai vienu – diemžēl laiks Lipmanam saprast, kādā valstī viņš dzīvo, un mums visiem arī. Diemžēl...

Novērtē šo rakstu: