Kariņa un „Jaunās Vienotības” kāre pēc jaunas ministrijas un investīciju miljardiem: romāns „Nāve 2” sniedz izskaidrojumu

IV nodaļa. Normunds Mežmiets

Valsts drošuma dienesta priekšniekam Normundam Mežmietam jau sen nebija nekādu ilūziju par cilvēku dzimumu – katrs otrais viņa iestādes “klients” bija savtīgs, pērkams, nodevīgs, vairāk vai mazāk nekrietns, tikai par sevi vien domājošs, vienmēr visu notirgot gatavs draņķis, kuram vajadzēja skatīties uz nagiem jebkurā dzīves situācijā. Jā, un pārējie pilnīgi noteikti nebija ne par matu labāki – tikai nedaudz glumāki un izmanīgāki.

Tomēr tas, kā kara apstākļi pat šķietamos godavīros lika atmosties gluži neiedomājamām lietām, vienalga bija pārsteidzoši – kaut arī pats karš vēl tikai vīdēja komfortablā attālumā. Tāda nu bija Mežmieta vadītās iestādes specifika, ka tai kā faktiskajai politiskajai policijai neformāli nācās pieskatīt arī ministru, deputātu un ierēdņu, un vēl visādus kungus, un ziņojumi par pirmajām nedēļām pēc kara sākuma būtu izgaisinājuši viņam jebkādas ilūzijas par cilvēku godaprātu – ja, protams, tādas viņam vispār vēl būtu aizķērušās.

Laiku pa laikam, lasot kārtējo sarunu atšifrējumu vai slepenā ziņotāja atskaiti, viņam ienāca prātā – no tiem varētu sastādīt tādus kopotos rakstus, kas kā Bībele stāvētu ikviena, pat vismazāk lasošā Latvijas iedzīvotāja grāmatplauktā un pašreizējo valsts varas sistēmu sagrautu pašos pamatos. Taču… tāpēc jau viņam un viņa iestādei arī maksāja no nodokļu maksātāju līdzekļiem, lai valsts vara, kāda nu tā arī būtu, paliktu savā vietā un turpinātu eksistēt.

Šis bija jau dažas dienas atpakaļ saņemts ziņojums – bet gana nozīmīgs, lai to pārskatītu vēlreiz.

“Ar šo daru zināmu, ka 20. februārī piedalījos neformālā sapulcē, kurā dalību ņēma premjerministrs Krišjānis Knariņš, apsardzības ministrs Artis Pabiriks, ārējo lietu ministrs Edgars Zilkēvičs, iekšējo lietu ministre Marija Golubaja un budžeta ministrs Jānis Meirs.

Sapulce notika ļoti nervozā atmosfērā. Premjerministrs Knariņš paziņoja, ka ir saņēmis datus no budžeta ministra Meira un šie dati liecina par to, ka Latvijas valstij drīz gaidāma pilnīga finanšu krīze, kas draud ar defoltu un varbūt pat ārējas pārvaldības ieviešanu no Eiropas Savienības puses vai vismaz budžeta pārvaldības autonomijas likvidēšanu.

Budžeta ministrs Meirs attiecīgo dokumentu neizsniedza, bet to nolasīja. Veicu pierakstus, no kuriem izriet: 959 miljoni eiro uz budžeta deficīta rēķina 2020. gadā, 2 miljardi 104 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2021. gadā un 660 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2022. gadā – tas viss Covid-19 pandēmijas apkarošanai.

Papildus tam klāt nāk 265 miljoni eiro investīciju projektiem un 360 miljoni eiro energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai – arī tas uz budžeta deficīta pieauguma rēķina 2022. gadā. Vēl šogad jāpieskaita papildu 116 miljoni eiro Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam, kuri bēg no kara, un 230 miljoni eiro gāzes rezervju iepirkumam – arī tas viss uz deficīta rēķina.

Meirs stāsta, ka šādi izdevumi ietekmē Latvijas valdības budžeta bilanci. Ja 2020. gadā Latvijas budžeta deficīts bija septītais zemākais starp ES valstīm, tad 2021. gadā ar 7,3% no IKP Latvija jau ir bijusi trešā valsts ar lielāko budžeta deficītu, atpaliekot vienīgi no Maltas un Grieķijas.

Latvijas budžeta deficīts 2021. gadā ir trīs reizes lielāks par Igaunijas budžeta deficītu un septiņas reizes lielāks par Lietuvas budžeta deficītu. Arī nupat Eiropas Komisijai iesniegtās stabilitātes programmas rāda, ka Latvijas budžeta deficīts 2022. gadā tiek prognozēts kā augstākais Eiropas Savienībā.

Knariņš ir ļoti nervozs un būtībā kliedz uz Meiru par to, ka viņš par šo situāciju laikus nav ziņojis un brīdinājis par iespējamām sekām. Meirs uz to norāda, ka tā nav taisnība un informācija ir sniegta laikus, taču tieši Knariņš esot bijis tas, kurš paziņojis, ka “naudas ir vairāk nekā jebkad”. Knariņš uz to neatbild.

Apsardzības ministrs Pabiriks norāda, ka viņš nesaprotot, ko šie skaitļi nozīmē, un prasa, cik lielā mērā tas var ietekmēt aizsardzības budžetu. Uz to grib atbildēt Meirs, bet Knariņš viņu pārtrauc un paziņo, ka par to ir jārunā Nacionālās drošuma padomes sēdē. Pabiriks negribot piekrīt.

Iekšējo lietu ministre Golubaja norāda, ka viņas partijas biedri un klāt neesošie ministri vēlētos saprast, kā šī situācija ietekmēs lielos investīciju projektus, piemēram, vēja stacijas, sabiedriskā transporta atjaunošanu un citādi.

Golubaja īpaši uzdod jautājumu, vai gaidāmā finanšu krīze kādā veidā neaizkavēs četrdesmit miljonu eiro kompensāciju izmaksu ebreju kopienai, un norāda, ka tas nav pieļaujams, jo var ietekmēt nacionālo drošību.

Transporta ministrs Pinkaits uzdod jautājumu par nepieciešamo finansējumu Rail Latvia projektam un min, ka gaidāmais nepieciešamā finansējuma palielinājums pašlaik pārsniedz pusotru miljardu eiro, kuriem nav seguma. Pinkaits arī uzdod jautājumu, vai nebūtu laiks nopietni domāt par energoresursu situāciju nākamajai sezonai, jo signāli ir bīstami.

Knariņš uz visiem šiem jautājumiem nervozi atbild, ka pašlaik nav īstais laiks par to runāt. Viņa partijas biedrs Zilkēvičs piebilst, ka viņa resors veic pārrunas, lai mīkstinātu Eiropas Komitejas nostāju attiecībā uz Latvijas finansiālo stāvokli. Knariņš piebilst, ka situācija ir ārkārtīgi dramatiska un lēmumi jāpieņem nedēļas laikā. Vairāki klātesošie pret to iebilst, un tiek panākta vienošanās par darba grupas izveidi.

Knariņš uzdod jautājumu Pabirikam un Golubajai, vai viņiem nav kādas analīzes par iespējamo notikumu attīstību Ukrainā. Golubaja atbild, ka viņai ar to nav nekāda sakara. Pabiriks atbild, ka nekas steidzams nav un to mierīgi var apspriest Nacionālās drošuma padomes sēdē pēc divām vai trim nedēļām.”

XX nodaļa. Normunds Mežmiets

“Operatīvā informācija. Sarunas ieraksts. Sarunas dalībnieki – apsardzības ministrs Artis Pabiriks, veselības aizsardzības ministrs Daniels Pāvuts, parlamenta deputāts Juris Cūce, privātpersona Edgars Aunups. Sarunas norises laiks – 2022. gada 18. aprīlis.

Juris Cūce: – Veči, jūs taču saprotat, ka ir ziepes, vai ne? Ka viss iet pilnīgi nepareizā virzienā? Vēlēšanas pēc nepilna pusgada, tas ir jau tūlīt, tikmēr ukraiņi…

Artis Pabiriks: – Kur ziepes? Viss taču virzās normāli. Ukrainā viss turas, mēs palīdzam, ar pīāru viss ļoti labi, ar reitingu… Budžetu gan jau savāksim, vismaz līdz vēlēšanām noteikti.

Daniels Pāvuts: – Nu, ar reitingiem varbūt ne visiem, bet tikai atsevišķi, taču vēl ir laiks. Paskat, cik mēneši. Budžets mums ir, vajag tikai iespringt. Piesaistīsim visus iepriekšējos kadrus, un neko.

Edgars Aunups: – Klau, jūs šito… izliekaties, ka neko nesaprotat, vai arī tiešām?

Artis Pabiriks: – Ko tieši?

Edgars Aunups: – Doktor, noņem klapes, lūdzu… Juri, tu izstāstīsi vai man? Varbūt tu, man smaga diena.

Juris Cūce: – Nu, kungi… vienkārši viss aprēķins ir izrādījies… nu, nepareizs. Galīgi. Visiem nepareizs – visvairāk, protams, Tutinam, bet arī mums rezultātā ir milzīgs risks.

Artis Pabiriks: – Tas ir kā?

Juris Cūce: – Tas ir tā, ka vajadzēja būt lielam karam. Tas norakstītu visu. Vai te mūs uz kādu brīdi okupētu vai vienkārši pašaudītos, tas cits jautājums, bet pamatā jau viss vienalga būtu labi. Karš visu norakstītu. I tavus bruņojuma pekstiņus un visus nejēdzīgos pirkumus, i Knariņa valdībai to, ka budžets tūlīt sabruks, i Danielam visu. Būtu vēl labāk nekā ar kovida krīzi. Visu norakstītu. Bet tagad…

Daniels Pāvuts: – Nu tu gan esi ciniķis, Juri…

Edgars Aunups: – Nevis ciniķis, bet reālists. Jūs saprotat, kungi, ka mums tagad ir tikai divas izejas – vai nu tomēr ir karš, vai mums ir par katru cenu jāuzvar vēlēšanās? Dzīvības un nāves jautājums.

Artis Pabiriks: – Nu, uzvarēt vēlēšanās… tas vienmēr ir labi. Bet kāpēc uzreiz dzīvības un nāves jautājums?

Edgars Aunups: – Klau, Arti, vai tavus pirkumus kaut reizi kāds ir tā kārtīgi pārbaudījis, ko? Nu, tā pa īstam un ieinteresēti?

Artis Pabiriks: – Kā to ņem… (Apklust. Iestājas ilgāka pauze.)

Edgars Aunups: – Nu, kaut ko teiksi? Sāk pielēkt?

Artis Pabiriks: – Bet kāpēc lai pēkšņi…?

Edgars Aunups: – Kāpēc, kāpēc. Pie Knariņa un pašreizējās koalīcijas, protams, ne. Neviens un neko. Bet tu saproti, kas būs rudenī, ja mēs netiekam? Kaut vai tad, ja mēs paliekam opozīcijā? Tu zini, kādas ziepes gaidāmas?

Juris Cūce: – Milzīgas… Es vakar Meira jaunos datus redzēju.

Edgars Aunups: – Nebūs vienkārši dirsā. Būs pilnīgā dirsā un vēl trīsreiz šurpu turpu. Viss izbeigsies. Tas, ko tev Knariņš saka, ka iedzīvotājiem gāze būs. Ja arī būs, tad par trīskāršu cenu un ziemā izbeigsies. Degviela būs par trīs eiro un vairāk, un arī tad tās var nebūt. Budžeta iestādēs var neizmaksāt algas. Kartītes ir pilnīgi reālas. Un tad vajadzēs atrast reālos vainīgos. Tur viss būs asiņaini. Pa īstam asiņaini.

Daniels Pāvuts: – Nu, mēs tur ko? Tā taču Knariņa un Meira atbildība. Un nacionāļu ar savu Tautsaimniecības ministriju.

Juris Cūce: – Tu ko, Daniel, tagad? Joko, ja? Paskaties uz Knariņa un “Vienības” reitingiem. Viņi visu ir sastrādājuši, bet viņiem vēlēšanās viss būs kārtībā. Viņi kontrolē televizoru, viņi maksā visiem lielajiem medijiem – atbalsta, hahaha. Un, kad viņi veidos jaunu valdību un būs sūdi, viņiem vajadzēs vainīgos.

Artis Pabiriks: – Nu, politiskā atbildība… Mēs taču zinām…

Edgars Aunups: – Neko tu nezini. Nekāda politiskā. Viņiem īstus vainīgos vajadzēs par to, ka naudas nav, ka enerģētika beigusies, ka algu nav. Un, ja mēs un vēl “Konservētāji” nebūsim tikuši parlamentā, uzmini nu, kurus pa īstam paņems priekšā. “Konservētājiem” taču tik vien ir kā Liepupes cietuma projekts un vēl gāzes terminālis, par ko viņi nemaz nav atbildīgi. Sevi knariņi nevainos, un tad mēs esam pa rokai – visa veselības budžeta nauda izpļekarēta, vakcinācija-šmakcinācija, armijas iepirkumus pārbaudām… un sēdēsiet, mīļie. Tu, Daniel, vēl Piņķeli apskaudīsi… Varēsi nevis rapša laukā vai pludmalē bildēties, bet gan blaktis spaidīt. Nu vai blusas.

Artis Pabiriks (satraukti): – Nu… labi… nē, nav labi… Un ko tad tu iesaki darīt? Tas taču nozīmē… Tas taču nozīmē…

Edgars Aunups: – Jā, politikas zinātņu doktor, tas nozīmē vienkāršu un skaidru izvēli. Es nevienam neko tagad nemēģinu ieskaidrot vai uz kaut ko aģitēt. Pasargi, Dievs. Es vienkārši izstāstu, kā tas būs. Padomājiet paši, kungi. Jūs paši esat lieli un gudri. Lai jūs nepaņemtu priekšā, ir tikai divas izejas. Un tad izvērtējiet – cik katra no šīm izejām ir reāla. Paskatieties uz reitingiem, paskatieties, kā tauta jūs mīl… Un padomājiet, kungi, padomājiet.

Artis Pabiriks: – Bet mēs taču nevaram… mēs taču nevaram… tas īsti nav iedomājams.

Juris Cūce: – Redz, Arti, tāda ir situācija. Tu taču zini, kā Šerloks Holmss teica: atmetiet visas pilnīgi neiespējamās versijas, un tad pāri palikusī būs tā īstā, lai cik traka tā izklausītos. Tu saproti, vai ne…?”

Valsts drošuma dienesta priekšnieks Normunds Mežmiets izjuta nelielu derdzīgumu, bet ne mazāko izbrīnu. Šī bija publika, kas sava personiskā labuma vārdā bija gatava pārdot pat savu māti – un nevis vienkārši pārdot, bet paši ar savu, nē, ne ar savu, bet dienesta auto aizvest uz desu kombinātu. Un galvenais, ka neko jau ar šo sarunas ierakstu izdarīt nevarēja. Pat ne tās statusa dēļ: nekāda noziedzīga nodarījuma jau nebija, bija tikai politiskas konsultācijas, savukārt ķerties pie “Sviķes metodēm” un ierakstu kaut kur noplūdināt – tas bija zem Mežmieta goda.

XXI nodaļa. Juris Sūkāns

Šis deputāts Ivars Sariņš bija kā tāda riktīga suņanagla pēcpusē, īgni nodomāja ģenerālais prokurors Juris Sūkāns. Būtu mierīgi aprūpējis savus krievu vēlētājus, kā to viņa partijas pārstāvim pienācās darīt, bet nē – ņēmās ar procentiem, tarifiem, kvintilēm, enerģētiku, valsts iepirkumiem un ko tik vēl ne. Lai kā arī visi censtos uzmācīgo deputātu aizsūtīt tā patālāk, viņš atkal un atkal no turienes atgriezās – un atkal un atkal nelikās mierā.

Divus gadus pēc tam, kad veselības aizsardzības ministres Ilzes Piņķeles vadībā Latvijas valsts bija ar labi pazīstamā “Alkatībai/Par” lietu kārtotāja Aunupa gādību histēriski un par milzīgu naudu iegādājusies miljonu nekur nederīgu respiratoru, Sariņam kaut kādā mistiskā veidā bija izdevies policijā panākt kriminālprocesa sākšanu par šo faktu.

Prokuratūra pēc Sūkāna neformāla norādījuma gan bija centusies šo iesniegumu noairēt, bet kaut kas policijā bija aizgājis greizi, un kāds bija izrādījis nevajadzīgu entuziasmu. Sūkāna ieskatā tā bija smaga kļūda – atlika tikai dažas reizes publikai ierādīt, ka tās viedoklim likumības jautājumos ir kāda praktiska nozīme, lai pavērtu vaļā slūžas un rezultāti būtu neprognozējami.

To lieliski apliecināja kaut vai šis pats deputāts Sariņš: ne pa jokam sapriecājies par sākto kriminālprocesu, kas ar viņa iesniegumiem tā gadījās pirmoreiz, un nesaprotot, ka vēl pēc pāris gadiem tas paklusām tiks izbeigts, no dzīves realitātes tālu stāvošais kungs jau klauvēja pie prokuratūras durvīm ar nākamo iesniegumu – viņam, lūk, esot nopietnas aizdomas par jaunu milzīgu afēru, ko paklusām gatavojot partiju apvienības “Alkatībai/Par” pārstāvji.

Loģiski, kas viņiem, nabagiem, cits atlika, bez mazākā žēluma nodomāja Sūkāns. Vēlēšanas jau pēc dažiem mēnešiem, un bija jānotiek brīnumam, lai šos kungus, dāmas un citādi domājošos ievēlētu. Lai cik simpātiska ģenerālajam prokuroram personisku apsvērumu dēļ būtu viņu attieksme pret LGBT un visu pārējo kopienu, Sūkāns nevarēja neatzīt – šī kompānija bija visalkatīgākā, visstulbākā un visblēdīgākā no visām, pat “Konservētāji” būtiski atpalika. Skaidrs, ka arī viņi paši apzinājās savas perspektīvas – un centās sakārtot lietas vēl pirms oktobrī gaidāmās atraušanas no siles.

Nu ko tad mums šis te aizrautīgais Sariņa kungs ir sarakstījis, – Sūkāns pārlaida acis iesniegumam. ““Pēkšņi” parlamentu ir sasniedzis valdības virzītais likumprojekts “Likums par atviegloto kārtību vēja elektrostaciju būvniecības enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai”. Runa ir par 1000 megavatu kopējo uzstādāmo vēja elektrostaciju jaudu, uz kuru tas attieksies. Sākot iepazīties ar šo likumprojektu, rodas virkne pamatotu jautājumu un pamatotas bažas par šī likumprojekta patiesajiem mērķiem.

Vispirms – kāpēc šo likumprojektu kā savējo ir sagatavojusi un virzījusi Vides attīstības un reģionālās aizsardzības ministrija, lai gan atbildīgā par enerģētikas un būvniecības nozari ir Tautsaimniecības ministrija! Tāda nebijusi centība no ierēdņu puses! Parasti ir tieši otrādi – tie cīnās par savas atbildības jomas sašaurināšanu un novelšanu uz citu pleciem. Bet te – vispār ielien citas ministrijas atbildības lauciņā, turklāt bezmaz vai peklē!”

Jā, nevarēja noliegt – šis tiešām izskatījās dīvaini. Vai, patiesību sakot, ja uz lietām raudzījās reālistiski, – pilnīgi loģiski un likumsakarīgi, nodomāja ģenerālais prokurors.

“Vai tas nozīmē, ka Tautsaimniecības ministrija ir zaudējusi savu kompetenci un spēju risināt enerģētikas izaicinājumus (kas ir tās atbildības joma), ja to tagad dara cita ministrija? Vai arī tas vienkārši ir kārtējais šīs raibās, visatļautīgi šeftējošās koalīcijas politiskais darījums?

Jo kā gan citādi izskaidrot pavisam dīvaino regulējumu, kāds tiek piedāvāts šajā likumprojektā, – kad atbildīga par enerģētikas nozari ir viena ministrija, bet par nacionālo interešu objektu noteikšanu šajā nozarē ar šo likumprojektu tiek piedāvāts kā atbildīgo ministriju noteikt citu? No jēdzīgas valsts pārvaldes viedokļa loģikas – nekādas!

Vēl “interesantāk” kļūst, kad sākam iepazīties – ko tad šajā likumprojektā tiek piedāvāts noteikt par “nacionālo interešu objektiem”? Tie būs projekti, kuriem nav nedz ietekmes uz vidi novērtējuma, nedz zemes īpašnieku piekrišanas, nedz iegūts vietējās sabiedrības atbalsts šo projektu realizācijai. Toties ir “Alkatībai/Par” pārstāvja Artura Melša vadītās ministrijas pozitīvs lēmums šo atzīt par nacionālo interešu objektu.

Ko tas nozīmē? To, ka šāds likumprojekts dod iespēju pārspēlēt esošo situāciju nozarē un nodot vajadzīgās rokās labumu no esošās situācijas izmantošanas – kad vara ar saviem lēmumiem var noteikt, kuri būs tie projekti (projektu virzītāji), kuri saņems iespēju tālākai prioritārai virzībai, ja vien pareizi sashēmoti papīri. Un labums, protams tiks “Alkatības/Par” sponsoriem un partneriem…”

Deputāts Sariņš vēl daudz ko bija sarakstījis, bet tālāk mierīgi varēja nelasīt – Sūkānam tāpat viss bija pilnīgi skaidrs. Daži gudrinieki no “Alkatības/Par” – protams, ne jau nu mazgadīgais jefiņš Melšs, kurš bija ielikts ministra amatā, bet Aunups, Cūce, Švonders, Pāvuts, Piņķelis un kompānija – bija izdomājuši jauku plānu, kā kārtīgi nopelnīt vēl pirms parlamenta vēlēšanām, maskējoties bezgala svarīgās un aktuālās alternatīvās enerģētikas aizsegā.

It kā jau vajadzētu ar šo kaut ko iesākt, kaut vai policijai pārsūtīt, nodomāja Sūkāns, bet… jā, bija daži nelieli “bet”, ar ko viņam šajā situācijā nācās rēķināties. Iztiksim bez straujām kustībām, viņš nodomāja. Galu galā ir karš, ko mēs te pa niekiem.

XXIV nodaļa. Normunds Mežmiets

“Slepenā izpalīga Jāņa Putrelnieka ziņojums: premjerministra Krišjāņa Knariņa darbības, lai rastos nepieciešamība turpināt iegādāties Krievijas gāzi un tiktu saglabāta enerģētiskā atkarība no tās.

Pildot pienākumus premjerministra Krišjāņa Arnolda Knariņa birojā un konkrēti biroja vadītāja amatā, uzskatu par savu valstisku pienākumu informēt par minētās personas darbībām, kas manā ieskatā tiek veiktas ar slēptu mērķi panākt, lai rastos nepieciešamība turpināt Krievijas dabasgāzes iegādes un lai tiktu saglabāta Latvijas Republikas enerģētiskā atkarība no šīs izcelsmes dabasgāzes.

Šā gada 7. jūnijā Krišjānis Arnolds Knariņš televīzijā paziņoja, ka pašlaik saskaņā ar Tautsaimniecības ministrijas sniegto informāciju Latvijā Ropažu pazemes gāzes krātuvē droši pietiek gāzes visām vajadzībām arī pēc gada beigām un nākamajā apkures sezonā atkarībā no laikapstākļiem un ka pat visradikālākajā scenārijā mājsaimniecībām gāzes pietiks visā nākamajā apkures sezonā.

No pārrunām, kas notikušas Krišjāņa Arnolda Knariņa birojā šaurā personu lokā, man ir radusies stingra pārliecība, ka šis premjerministra paziņojums ir bijis apzināti nepatiess, orientēts uz to, lai dezinformētu sabiedrību un arī citas valsts amatpersonas un uzņēmējus.

Pārrunās premjerministra birojā pieaicinātās personas ir minētajam Knariņam izteikušas šādus galvenos brīdinājumus:

– sliktākajā gadījumā Eiropu rudenī un ziemā var skart intensīvs un ilgstošs aukstuma vilnis, kā rezultātā izsīks esošās gāzes rezerves, imports no trešajām valstīm nespēs nodrošināt vajadzības;

– sabiedrības spiediena rezultātā Eiropas Savienības vadība var vienoties vai nevienoties ar Krieviju par sankciju atcelšanu apmaiņā pret gāzes piegādēm vai sliktākajā gadījumā pat par Ukrainas teritoriju atdošanu Krievijai. Abos šajos pamata scenārijos Latvija cietīs smagus zaudējumus – politiskus vai sociālus.

– ar esošajām gāzes rezervēm pretēji premjerministra Knariņa apgalvojumiem šādas aukstas ziemas gadījumā nav pietiekami pat Latvijas mājsaimniecību vajadzībām, un, izņemot Krieviju, nav citu veidu, kā vajadzīgo gāzes daudzumu nodrošināt.

Pretēji publiskiem apgalvojumiem premjerministrs Knariņš jau šā gada marta sākumā bija labi informēts par reālo situāciju ar gāzes krājumiem, taču neveica nekādas darbības, lai situāciju mainītu.

No sarunām premjerministra birojā man ir radies priekšstats, ka Knariņš šādi ir rīkojies nevis nezināšanas vai neizlēmības dēļ, bet kādu trešo personu ietekmē. Visi jautājumi, kas saistīti ar alternatīvām gāzes piegādēm, ir novilcināti vai noņemti no izskatīšanas ar Knariņa tiešu vai netiešu līdzdalību, kas bieži vien ir bijusi noteicoša, līdz brīdim, kad šādas alternatīvas gāzes piegādes vairs nav bijušas iespējamas, jo uz tām pieteikušās Latvijai ģeogrāfiski tuvu esošas valstis.

Premjerministrs Knariņš savā nostājā oficiāli balstās uz vairāku Latvijai labvēlīgu apstākļu kompleksu īstenošanos – ka Ropažu pazemes gāzes krātuvē būs vienlaikus iesūknētas vismaz 12 – 14 TWh gāzes un ka maksimāli noslogots būs gan Klaipēdas, gan Igaunijas un Somijas kopā būvētais gāzes terminālis. Taču no sarunām premjerministra birojā izriet – jau martā Knariņš zinājis, ka tas tā nenotiks.

No šīm sarunām man tāpat radies priekšstats, ka Knariņš ar nodomu rīkojas tā, lai līdz šā gada oktobrī paredzētajām vēlēšanām sabiedrībai un atbildīgajām personām, no kurām katra pārzina tikai noteiktu enerģētikas sektora fragmentu, šādu darbību rezultātā nerastos secinājumi par reālo dramatisko situāciju un tā tiktu apzināta tikai pēc tam.

Šīs sarunas ir radījušas priekšstatu, ka arī tautsaimniecības ministru Jāni Virtenbergu Knariņš no amata atcēla – pieprasīja viņa demisiju – tikai tāpēc, ka minētā amatpersona nebija mierā ar šādu situāciju.

Lai panāktu, ka Virtenbergs klusētu par šo situāciju un nenāktu klajā ar publiskiem paziņojumiem, Knariņš ar ģenerālā prokurora Jura Sūkāna palīdzību ir piedraudējis Virtenbergam ar kriminālprocesu par amatpersonas nolaidību un par neizpaužamu ziņu izpaušanu.

Papildus tam citi, ar mani nesaistīti premjerministra Knariņa biroja pārstāvji, tirgojoties ar ietekmi, ir nodrošinājuši Virtenberga pārstāvētās partijas – Nacionālistu apvienības klusēšanu par šo jautājumu.

Sarunās, kas notikušas premjerministra birojā, es esmu personiski dzirdējis Krišjāni Arnoldu Knariņu sakām – ziemas sākumā gāzes trūkums nebūs mūsu nozīmīgākā problēma, tāpēc par to nav lietderīgi domāt. Ko tieši Knariņš ar to domā, es nezinu teikt.

Kā zināms, parlamenta vairākums otrajā lasījumā jau ir atbalstījis Enerģijas likuma grozījumus, kas paredz Latvijā aizliegt Krievijas dabasgāzes piegādes, sākot ar 2023. gada 1. janvāri. Ja šis likums tiktu pieņemts un izsludināts, tas atļautu Krievijas gāzi Latvijā iesūknēt tikai šā gada laikā.

Vienlaikus no šīm sarunām man radies arī priekšstats, ka Knariņš un viņa partija “Vienība” ir panākuši aizkulišu vienošanos ar uzņēmuma “Latvjgāze” un tās akcionāra – Krievijas –

 pārstāvjiem attiecībā uz situāciju pēc šā gada oktobrī paredzēto vēlēšanu iznākumα gadījumā ja viņi veidos valdību.

Šī neformālā, slēptā vienošanās paredz, ka šā gada decembrī, gāzes krājumiem izsīkstot un sabiedrībai saprotot, ka alternatīvu avotu nav, Latvija iegādāsies trūkstošo gāzi no Krievijas, maksājot tai Krievijas rubļos. Knariņš šai sakarā ir izteicies biroja sēdē, teikdams,  ka vairākas nākamās koalīcijas partijas varētu būt noslēgušas līdzīgas vienošanās.

Aizliegums iepirkt Krievijas dabasgāzi tiks apiets, iepērkot šo gāzi caur citu valstu kompānijām. Šādā veidā tiks iepirka Krievijas gāze Latvijas vajadzībām, apejot aizliegumu, par to pašu Krievijas gāzes daudzumu samaksājot augstāku cenu un tādējādi dodot iespēju nopelnīt starpniekkompānijām.

Faktiski rodas iespaids, ka, Latvijas valdība necenšas īstenot šādu aizliegumu kopā ar pārējām Eiropas Savienības valstīm, tādējādi atstājot iespaidu uz Krievijas ekonomiku, bet gan cenšas to īstenot tādā veidā, lai tas radītu jūtamas negatīvas sekas tikai Latvijas ekonomikai un Latvijas sabiedrībai.

Iespējams, pastāv vēl kādas citas vienošanās. Tieši šī iemesla dēļ pēc Knariņa spiediena valdība neko neizlēma par sašķidrinātās gāzes termināļa projektu, jautājumu atliekot uz trim mēnešiem, lai pirktu dārgu konsultantu pakalpojumus.”

Valsts drošuma dienesta priekšnieks Normunds Mežmiets aizdomājās. Šādi ziņojumi regulāri pienāca faktiski visās jomās – valdības ekonomiskie lēmumi, armija, iekšlietas, transports, finanses. Bija tāda sajūta, ka valsts ienaidnieki ir aktivizēti faktiski visās dzīves jomās un darīja visu iespējamo, lai… jā, bija skaidrs, ka kaut kas notiek, bet, cik lielā mērā tā bija ļaunprātība un cik lielā – apdomāta sabotāža? Kopējo bildi viņš joprojām nespēja saskatīt.

Novērtē šo rakstu: