Iesaki rakstu: 
Šis raksts ir iecerēts kā nobeigums 27. un 28. februārī šajā portālā publicētajiem. Kā tas bija iepriekš pieteikts, šeit tiks apskatīts iespējamais notikumu scenārijs, kad dažādu iemeslu dēļ NATO ātrās reaģēšana spēki netiek nosūtīti un 5. pants netiek iedarbināts vai iedarbināts daļēji, neparedzot NATO tiešu militāru iejaukšanos. Neplānoju šeit apspriest šāda scenārija varbūtību, tomēr, pat ja šāda varbūtība sastāda 1%, arī tad nepieciešams tam gatavoties.
Un tā, Latvija ir palikusi viena pārspēka priekšā. Ko darīt? Varbūt vienoties kopīgā spēka dziesmā, cerot, ka naidnieks nodrebēs? Laikam ir vajadzīgs vēl kaut kas. Moderns bruņojums, augsts personālsastāva sagatavotības līmenis, kompetenta militārā vadība, rūpīgi sagatavoti aizsardzības operatīvie plāni - būtiskas lietas, bet ir vēl kaut kas būtiskāks - motivācija aizstāvēt valsti.
Ukraiņiem tā ir atbilstošā līmenī, bet kā ir Latvijā? Gribētos kļūdīties, bet tomēr - no 25 līdz 30% pasīvi vai aktīvi atbalstīs okupantus, 10% būs gatavi aktīvai pretestībai, bet pārējie vai nu pametīs valsti, ja būs tāda iespēja, vai pielāgosies, kā jau ierasts.
Būs tādi, kas muldēs par nācijas izdzīvošanu. Citi teiks, ka galvenais ir ekonomika un pārējais ir pupu mizas. Blēņas un pīlīšu pūšana. Ir veikti pētījumi - tikai viens no katriem trīs krīzes situācijā aizbraukušajiem atgriežas. Tie, kas pacels balsi pret okupantiem, tiks pasludināti par teroristiem vai nodokļu krāpniekiem ar iespēju pārdomāt savu rīcību turpmākos 10 - 15 gadus aiz restēm, savukārt pārējie tiks vienkārši izšķīdināti “draudzīgā tautu saimē”. Kur te nācijas saglabāšana?
Ja runa par ekonomiku, tad cerēt uz to, ka veikals plauks sistēmā, kur valda “kapitālisms savējiem”, varēs tikai varai pietuvinātie un arī līdz noteiktam brīdim. Pieskaitiet pie tā reketu no spēka struktūru puses un varas kontrolētu tiesu sistēmu. Vai arī varbūt kāds domā, ka šeit būs kāda īpaša zona, atšķirīga no Krievijā esošās sistēmas?
Un ir vēl viena lieta, vēl būtiskāka. Dzīvojot noziedznieku pārvaldītā valstī, kur viss balstīts uz meliem un netaisnību, Tu būsi spiests pielāgoties, pieņemot šo realitāti, un agri vai vēlu Tava vērtību skala tiks sačakarēta, iespējams, pat vairākas paaudzes uz priekšu un piemēru tam nav jāmeklē tālā pagātnē. Nu tad, ja jau nācijai jāpazūd šā vai tā, tad varbūt paņemt par to maksimālo maksu no agresora?
Tālāk šeit sarakstītais ir domāts tiem 10 procentiem, bet pārējie var netērēt laiku un nelasīt. Arī nedraugi neatradīs tur neko slepenu un viņiem noderīgu.
Katram skaidrs, ka salīdzināt Ukrainas aizsardzības potenciālu ar mūsu ir nevietā. Attiecīgi arī aizsardzības taktikai ir jābūt atšķirīgai. Pareizāk to būtu saukt par aizkavēšanas un maksimāli iespējamu zaudējumu nodarīšanas taktiku. Tas nozīmē nevis plānot kaut kādu pozīciju noturēšanu, bet rīkoties pēc principa “negaidīts uzbrukums un ātrā atkāpšanās”.
Attiecīgi uzsvars jāliek nevis uz smago bruņojumu un lielākām apakšvienībām, kas ļaus pretiniekam tos ātri atklāt un iznīcināt, bet gan nelielām (līdz vadam) un mobilām vienībām, kas bruņotas ar pārnēsājamiem prettanku ieročiem un zenītraķešu kompleksiem - Javelin, Stinger vai ekvivalentiem. Atbilstošiem ir jābūt arī transporta līdzekļiem: bruņmašīnu vietā - džipi un kvadracikli, ko vieglāk nomaskēt un paslēpt.
Ir jārēķinās ka pretinieka bruņu tehnika un kaujas helikopteri būs apgādāti ar termovizoriem un nakts redzamības ierīcēm, attiecīgi ir jāpadomā par atbilstošiem individuālajiem un transporta līdzekļu maskēšanas līdzekļiem. Šādas vienības var būt visai efektīvas, darbojoties uz pretinieka komunikācijām. Ka rāda ukraiņu pieredze, tad degvielas vedēji, kas parasti atrodas armijas kolonnas beigās, skaisti deg pat no Molotova kokteiļa.
Agresijas sākuma stadijā, kad pretinieks mēģinās izsēdināt desantu, lai sagrābtu lidlaukus, vai izsēdināt to galvaspilsētas tuvumā ar mērķi neitralizēt valdību un NBS vadību, ir laikus jāparedz pasākumi, kas ļautu desantlīdzekļus iznīcināt - vai tie būs transportlidmašīnas vai helikopteri - vēl tad, kad tie būs gaisā un labi sasniedzami stingeriem. Pašsaprotami, ka lidlauku un lidostu infrastruktūrai un skrejceļiem ir jābūt laikus sabojātiem, tāpat kā jābūt mīnētiem vai uzspridzinātiem tiltiem un ceļu pārvadiem uz galvenajiem ceļiem.
Nodrošināt ostu aizsardzību būs problemātiski, jo pretinieka desantoperācija, visticamāk, tiks piesegta ar kaujas kuģiem, turklāt jārēķinās, ka pretinieka rīcībā ir peldlīdzekļi, kas ļaus izsēdināt dzīvo spēku un tehniku jebkurā vietā 500 km garajā piekrastē. Tomēr laikus nosprostot ostu akvatorijas un Daugavgrīvu ar nogremdētiem peldlīdzekļiem tāpat kā mīnēt piekrasti pie Liepājas, Ventspils un Bolderājā ir iespējams.
Neņemos apgalvot, cik laika paies, līdz agresors spēs sakoncentrēt spēkus pie Rīgas, bet galvenā pretestība ir jāplāno tieši tur. Nedaudz ieskicēšu iespējamo aizsardzības taktiku, par piemēru ņemot Groznijas aizsardzību pirmā Čečenijas kara laikā. Čečeni izveidoja kaujas grupas 3 - 4 cilvēku sastāvā, kurās tika iekļauti – kaujinieks ar granātmetēju, ložmetējnieks, munīcijas pienesējs un snaiperis. Savukārt šīs grupas apvienojās lielākās pa 15 - 20 kaujiniekiem, un katra no tām „pavadīja” krievu bruņutehnikas kolonnu visa tās pārvietošanās maršrutā, līdz, kolonnai nonākot apšaudei izdevīgā vietā, pēc signāla tika iznīcināta priekšējā un aizmugurējā tehnikas vienība, kam sekoja plānveidīga pārējo tehnikas vienību iznīcināšana.
Čečeni bija izvēlējušies tā saucamo „aizsardzību bez aizsardzības”, tas ir, koncentrējās nevis uz atsevišķu pozīciju noturēšanu, bet patstāvīgi manevrēja, ienaidniekam uzbrūkot izdevīgā vietā. Vienlaicīgi kaujinieki sekmīgi izmantoja maskēšanos par mierīgiem iedzīvotājiem. Plaši tika izmantotas mīnas, fugasi un mīnas – slazdi, slēpti mīnējot ienaidnieka blokposteņus un dislokācijas vietas.
Protams, cerēt, ka krievi pielietos bruņutehnikas frontālu iebrukumu bez iepriekšējas izlūkošanas un kājnieku nodrošinājuma, kā tas bija aprakstītajā gadījumā, nenākas. Sākuma posmā pilsēta tiks pilnībā ielenkta, un tiks nogriezta vai iznīcināta tās infrastruktūra - elektroapgāde, sakari, ūdensapgāde. Pilsētā tiks iesūtītas diversantu un izlūku vienības ar uzdevumu izlūkot mērķus un neitralizēt aizsardzības vadību. Pa izlūkotiem mērķiem tiks veikts artilērijas un aviācijas trieciens. Tam sekos kājnieku triecienvienību iebrukums, ar bruņutehnikas atbalstu metodiski ieņemot un nodrošinot māju pēc mājas, kvartālu pēc kvartāla.
Viss tas neizslēdz iepriekš aprakstītās aizsardzības taktikas pielietošanu ar atbilstošām korekcijām, un šeit darbs NBS operatīvo plānu izstrādātājiem. Nedaudz par plānošanu. Operatīvajiem plāniem ir jābūt izstrādātiem jebkuram scenārijam. Tomēr ir jāņem vēra, ka nodrošināt NBS centralizētu vadību apakšvienībām, it īpaši teritoriālajām, kas darbosies ārpus Rīgas, šādos apstākļos būs problemātiski.
Tas nozīmē, ka katram apakšvienības komandieriem, kas darbojas patstāvīgi, ir jābūt tiesīgam nepieciešamības gadījumā koriģēt plānu vai iepriekš saņemto pavēli atbilstoši apstākļiem. Turklāt viņam ir jābūt ne vien tiesīgam, bet arī spējīgam pieņemt pareizo lēmumu. Teritoriālo apakšvienību komandieri acīmredzot būs zemessargi, kas labi pārzina vietējos apstākļus, tomēr saprotamu iemeslu dēļ ārrindas ZS virsnieka vai apakšvirsnieka kompetence, visticamāk, nebūs tāda kā profesionālam karavīram. Tādēļ ieteicams par teritoriālās apakšvienības komandiera vietnieku, sākot no nodaļas un augstāk, nozīmēt attiecīga līmeņa profesionāli. Savstarpēja sadarbība ir jāatstrādā mācību gaitā.
Nu, tā, okupācijas aktīvā fāze ir pabeigta. Ko tālāk? Bet tālāk atkal pēc iepriekš sagatavota plāna un atkal pēc teritoriāla principa - bruņojums un ekipējums iepriekš sagatavotos atbalstpunktos (konspiratīvie dzīvokļi, lauku mājas, meža bunkuri). Turklāt partizānu karš nevis klasiskā izpratnē, kur bārdaini veči sēž meža bunkurā un štuko, kā novākt vietējas varas pārstāvi vai rekvizēt produktus ciema veikalā, bet apmēram tā - pa dienu varai lojāls klerks vai laukstrādnieks, bet, kad pienāk pavēle, tad kaujas grupa sapulcējas noteiktā laikā un vietā, kur sagatavots bruņojums un ekipējums konkrētam uzdevumam, piemēram, sprieduma izpilde kolaboracionistam vai kāda diversija. Pēc uzdevuma izpildes atkal atpakaļ pie ikdienas pienākumiem. Un šāds karš var turpināties gadiem.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
