Kārtējā „Attīstībai/Par” apmaksātā publikācija „Delfos”: Rukšāne uzdod „pareizus” jautājumus Golubevai
PIETIEK27.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Interneta portāls Delfi publicējis jau kārtējo „Attīstībai/Par” apmaksāto publikāciju, kurā kādreizējā rakstniece, „Attīstībai/Par” pārstāve Dace Rukšāne uzdod „pareizus” jautājumus savai politiskajai kompanjonei, no iekšlietu ministres amata atbrīvotajai Marijai Golubevai. Lai ilustrētu Latvijas „plašstraumes mediju” pērkamības līmeni, Pietiek publicē šo nopirkto rakstu pilnībā.
„Lai aizstāvētu demokrātiju, mums jābūt spējīgiem to arī mīlēt”
Apmaksāta informācija
Marija Golubeva atgriežas Saeimā, gatava turpināt cīņu par liberālām vērtībām.
Ko tu dari politikā?
Cenšos īstenot savas vīzijas par to, kādai jābūt manai valstij, izmantojot tās prasmes, kas man ir.
Kādas ir tavas stiprās puses?
Diezgan plaša izpratne par pasauli un tās notikumiem un pārliecība, ka mums vajadzētu būt tādai pašai liberālai rietumu demokrātijai, kāda tā ir rietumos – nevis iet Polijas un Ungārijas ceļu, izveidojot hibrīdu modeli, bet gan veidojot tādu, kas atbilst visiem Rietumeiropas un Ziemeļvalstu kritērijiem. Jā, tas ir grūtāk un ne vienmēr visiem patīk, bet, es domāju, tas ir vienīgais pareizais ceļš.
No kurienes tu smelies šīs prasmes?
No savas diezgan plašās profesionālās pieredzes – ilgu laiku biju akadēmiskais cilvēks, tad domnīcas analītiķe un starptautiskā konsultante, skatījos, kā tiek veidota politika dažādās valstīs. Mana izglītība varbūt nav tāda, kas visiem liktos piemērota – esmu gan vēsturniece, gan angļu filoloģe, neesmu studējusi politiku, kaut esmu to pasniegusi. Mana izpratne par politiku ir nākusi no grāmatām, kuras lasīju, būdama doktorante. Man ir diezgan skaidrs priekšstats par politiskajām ideoloģijām, mūsdienu demokrātijas teorijām un praksi.
Vai politikā vispār vajag ļoti izglītotus cilvēkus?
"Ļoti" būtu lieks vārds, bet izglītotam vajag būt – tavam redzeslokam jābūt plašākam par savas pilsētas vai ciema izpratni par laimi un pareizo dzīvi. Saeimā mēs redzam diezgan spilgtus piemērus ar cilvēkiem, kuri ir talantīgi vienā jomā, bet nav apguvuši plašāku skatījumu uz pasauli. Viņi nonāk politikā, kur ir ārkārtīgi daudz kārdinājumu izrādīt citiem savu svarīgumu un ir viegli pazaudēt nepieciešamību uzdot sev jautājumus, pirms nonākt pie kāda secinājuma vai risinājuma. Izglītības redzesloku nevar tā vienkārši aizvietot ar talantu.
Kādi ir tavi kārdinājumi?
Mans kārdinājums reizēm ir, spītējot cilvēkiem, kas ir agresīvi vai netaisnīgi, proponēt savus uzskatus, nedomājot par to, vai ar tik radikālu pozicionēšanu es spēšu pietiekami daudz cilvēku pārliecināt par lietām, kas man ir svarīgas. Tas ir liels kārdinājums, jo reizēm riebjas, cik aprobežoti un netaisnīgi tiek uzbrukts labām idejām. Gudram līderim tādā brīdī būtu jāapstājas un jācenšas nebūt tik provocējošam. Bet es to ne vienmēr daru – kārdinājums būt izaicinošai reizēm ir pārāk stiprs.
Kā tu tiec galā ar vilšanos, ja nesanāk realizēt savu "pareizo ideju"?
Esmu dziļi pārliecināta, ka tad, ja ideja ir pareiza un noderīga, pie tās noteikti atgriezīsies. Tas, kas padara sabiedrību drošāku un harmoniskāku, agrāk vai vēlāk tiks ieviests, savukārt tas, kas ir īstermiņa risinājums un varbūt kādā brīdī šķiet ļoti svarīgs, tas, iespējams, nekad arī nerealizēsies. Esmu optimiste – tam, kas ir nozīmīgs, būs lemts piepildīties. Protams, gribas, lai ir ātrāk un lai tas notiek tieši tavu darbību rezultātā un ja tas nenotiek, vilšanās ir spēcīga – gribas raudāt. Bet es neraudu un cenšos paskatīties no plašākas perspektīvas.
Vai, esot atbildīgā postenī, tu sajuti pret sevi citādu attieksmi tāpēc, ka esi sieviete?
Šo nievājošo attieksmi tāpēc, ka esmu sieviete, es sajutu tikai sociālajos tīklos, nevis no cilvēkiem sev apkārt – no ministrijas un iekšlietu dienestiem bija ļoti profesionāla un koleģiāla attieksme: tur strādā cilvēki, kam izpratne par pienākumu un kalpošanu nav tukši vārdi. Bet tas, ko es ļoti sajutu – sabiedrība un politiskā elite daudz nesaudzīgāk kritizē sievietes kļūdas. Tajā pašā laikā vīrieši pie augstiem galdiem, spriežot par politiku, mierīgi var klāstīt savu privāto dzīves pieredzi, kā iet ģimenē, ko iemācījies no sava tēva, ko iemācījis savam dēlam – tā izpratne, ka viņa personīgā pieredze ir relevanta lielajai politikai. Sievietēm tā nav – neviens no viņām neko tādu negaida un arī neklausīsies.
Kā šo paradigmu var mainīt?
Pašām būt drosmīgām un neatlaidīgām, atbalstīt citas sievietes, neļaut sevi nobīdīt stūrītī. Jā, tas ir riskanti, tas var maksāt dārgi, bet es neatteiktos to darīt vēl un vēl.
Tu teici, ka neraudi, bet kā tu tiec galā ar stresu?
Tas, ka es neraudu, nenozīmē, ka es nepārdzīvoju – es jūtu gan aizvainojumu, gan bezspēcību, ja kaut ko darot, saņemu negatīvas reakcijas, bet tas nav iemesls nedarīt. Man galvenais ir mēģināt atrast laiku sev, ģimenei un dabai. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var strādāt visu nedēļu un tad vēl sestdien un svētdien, man jābūt prom vismaz uz dažām stundām, jāsajūt vējš uz sejas un saules stari, jādzird putni un jāredz koki.
Vai tev dzīvnieki arī palīdz?
Es visu mūžu esmu gribējusi suni, bet pie mana dzīvesveida, kur visu laiku ir kaut kur jābrauc, es to nevaru atļauties. Mums ir divi kaķi – Dadzītis un Purvītis. Man ļoti patīk viņus vērot – kaķi nomierina ar savu dzīves ritmu un neatkarību. Es iestājos par dzīvniekiem – pret vardarbību un ciešanām, jo citādi, nerespektējot dzīvnieku tiesības, harmoniska sabiedrība nav iespējama.
Vai tu startēsi nākamajās vēlēšanās?
Pilnīgi noteikti, jo es neuzskatu, ka liberālas sabiedrības mērķi ir sasniegti, pašlaik ir ārkārtīgi saspringts un grūts laiks liberālām vērtībām. Lai aizstāvētu demokrātiju, mums jābūt spējīgiem to arī mīlēt. Es noteikti esmu gatava cīnīties par to, lai tādas lietas kā indivīda izvēle, brīvība un cieņa ir politikas centrā, nevis tikai kā rotājumi uz kokles.
Ko tu uzskati par savu uzdevumu?
Pašreiz ne tikai visiem liberālajiem politiķiem, bet vispār visiem centristiem, manuprāt, ir uzdevums, neskatoties uz to, ka kara laikā pieaug sabiedrības polarizācija, saturēt civilizētu un saliedētu sabiedrības un valsts kodolu, neļaut to drupināt ar radikālām iniciatīvām, ar neuzticēšanos saviem līdzpilsoņiem, ar vēlmi visur saredzēt raganas. Tas ir ne mazāk svarīgi kā pasargāt savu valsti no atklātiem ienaidniekiem.
No kā tev ir tā pa īstam bail?
No tumšiem laikiem, no tā, ka cilvēki masveidā metīsies atbalstīt melnbaltu pasaules uztveri. Melnbalts ir tikai par kara noziegumiem, kur ir pamats skatīties melnbalti, bet tā nevar skatīties uz visu – uz to, kas ir atļauts vai aizliegts sabiedrībā, to, kāda ir sievietes – vīrieša loma, kam ir domāta ģimene, ko nozīmē nācija, to, kāds ir pareizais šaurais ceļš, kā sabiedrībai dzīvot. Šādus lēmumus var pieņemt tikai ņemot vērā individuālās pieredzes daudzveidību, pasaules pieredzi, šeit svarīgas nianses. Es līdz pēdējam, kamēr darbošos politikā, centīšos novērst melnbalto izpratni par sabiedrības attīstības ceļu.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
