Kārtējais „Attīstībai/Par” apmaksātais raksts „Delfos”: nesmejieties, bet es jums mēģināšu iestāstīt, ka esam nozīmīgi nostiprinājuši veselības aprūpes sistēmu
Daniels Pavļuts21.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
"Liberāļi ir cilvēki, kuri jau tagad grib dzīvot nākotnē, bet ir pārāk slinki vai augstprātīgi, lai pie tā pieliktu roku," tā filmā "Skandāls" (Bombshell, 2019) ironiski nosaka konservatīvā ASV televīzijas kanāla "Fox News" vadītājs Rodžers Eils. Šie vārdi man iespiedās atmiņā, jo tie satur gan patiesu, gan arī, manuprāt, kliedzoši nepatiesu apgalvojumu.
No vienas puses, mēs, liberāļi, piedāvājam sabiedrībai ideju par labāku nākotni, atvērtāku sabiedrību un modernāku valsti. Citiem vārdiem, virzību uz priekšu, nekavējoties aizspriedumos, pagātnes romantikā un novecojušās prāta konstrukcijās. No otras puses, mēs bieži tiekam uzskatīti par augstprātīgiem.
Tomēr cilvēki ar atvērtu un liberālu skatu uz pasauli saprot to, ka labāka nākotne vienmēr prasa enerģiju, personisko ieguldījumu un drosmi. Četros gados mēs apvienībā "Attīstībai/Par!" esam darījuši, reformējuši un, tā nu ir sanācis, bijuši atbildīgi par jomām, kuras "iznesa" smagākās krīzes.
Pienākums ir atbildība. Apvienība "Attīstībai/Par!" vēlējās uzņemties atbildību par veselības aprūpes nozari. Mums bija idejas par tās reformu. Bet 2020. gadā no Vuhaņas atnāca pavisam cita veida un apjoma uzdevums – pasargāt Latvijas cilvēku dzīvības no pandēmijas.
Pateicoties pašaizliedzīgam veselības nozares cilvēku darbam, mums ir izdevies izglābt vairākus tūkstošus cilvēku. Vēl nezinām, vai varam uzskatīt pandēmiju par uzvarētu, bet divu gadu laikā esam nozīmīgi nostiprinājuši savu veselības aprūpes sistēmu un izejam no krīzes laika daudz spēcīgāki.
Ir veikti milzīgi ieguldījumi infrastruktūrā. Daudzās Latvijas slimnīcās notiek būvdarbi, tās paplašinās un modernizējas. Mediķu algas ir teju dubultojušās. Ieguldījumi veselības aprūpē ir sasnieguši aptuveni 4,5% no IKP (neskaitot vienreizējos Covid-19 īstermiņa izdevumus).
Bet arī ar šo līmeni Latvija vēl arvien ir priekšpēdējā vietā ieguldījumos veselībā Eiropas valstu vidū. Tāpēc tie būs jāpalielina arī turpmāk. To dara visas saprātīgas valstis – pieejama, efektīva, kvalitatīva un precīza medicīna kļūst aizvien dārgāka, sabiedrība noveco, un ieguldījumi veselības un sociālajā aprūpē aug straujāk, nekā IKP.
Mēs esam reformu spēks. Tās tagad jāturpina. Pārveidot birokrātiski smagnējo, fragmentēto nozari par tādu, kuras centrā ir cilvēks. Pacients, ārsts, topošais ārsts, mācībspēks, palīgpersonāls. Cilvēcīga veselības aprūpe. Tas varbūt izklausās vienkārši un pašsaprotami, taču patiesībā, lai sasniegtu šādu veselības aprūpes nākotni, būs vajadzīga gan milzīga enerģija, gan drosme, gan empātija.
Pārmaiņas nepieciešamas jau izglītības līmenī, – t.s. veselības pratība ir jāintegrē Latvijas skolu programmā (t.s. kompetenču modeļa ietvaros). Skolēniem jāveido pamatizpratne par cilvēka veselību un tās kopsakarībām. Īpaši jāatbalsta skolotāji, lai tiem būtu pievilcīgs mācību saturs veselības pratībai. Tā ir svarīga visa mūža garumā – par veselīgu dzīvesveidu izglītots cilvēks uzņemas atbildību par savu veselību, izdara labākas izvēles un dzīvo ilgāk un labāk.
Mūsu uzdevums ir pārbūvēt veselības aprūpes sistēmas pamatu, modernizēt, padarīt pieejamāku un kvalitatīvāku primāro jeb ģimenes ārstu līmeni visā Latvijā. Mēs zinām, cik liela slodze gulstas uz ģimenes ārstiem, ka jauni profesionāļi vairās kļūt par ģimenes ārstiem un viņu darba kvalitāte ir dažāda. Pandēmijas laiks ir parādījis, ka bez papildu resursiem un modernizācijas ģimenes ārstu darbā mums būs grūti uzlabot iedzīvotāju apmierinātību un veselības iznākumus.
"Attīstībai/Par!" ir spēks Latvijas modernizācijai. Arī veselības aprūpē. Iespējams, visspilgtāk to atspoguļo veselības aprūpes digitalizācija. Tā nepieciešama ne tikai lielās sistēmiskās lietās (topošā jaunā digitālās veselības platforma klibojošās "E-veselības" vietā), bet arī ikdienā – pacientu aprūpē un ikdienas dzīvē. Šodienas pacienti jau dabiski sagaida, ka saņems atgādinājumu par nepieciešamību potēties, ka varēs digitāli pieteikties pie speciālista, varēs sazināties ar ģimenes ārstu arī attālināti, ka viņu veselības stāvokli varēs novērtēt ar internam pieslēgtas, valkājamas ierīces palīdzību.
Digitalizācija lielās un mazās lietās būs nozīmīgs faktors, lai Latvijā taptu patiešām integrēta, cilvēkam draudzīga veselības aprūpe. Lai tiktu nojauktas aprūpes līmeņu, ārstniecības iestāžu, medicīnisko profilu mākslīgās robežas un pirmkārt tiktu domāts par pacientu un mediķu ērtībām. Tā nav nekāda fantastika, taču priekšā stāv milzīgs darbs, lai padarītu to par realitāti.
Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis saka – mūsu lielākais uzdevums ir veidot nevis tādu sistēmu, ar kuru cilvēkam ir jācīnās, bet sistēmu, kura cīnās par cilvēku. Tāpēc pāri slimnīcu tīkla sakārtošanai un ieguldījumiem infrastruktūrā, pāri digitalizācijai un pārvaldības reformām, ir vesels, veselīgs cilvēks. Psihiski, fiziski, sociāli vesels, labklājīgs un pilnvērtīgi darboties spējīgs cilvēks.
Veselība ir pamatvērtība, no kuras izriet viss pārējais, vesels cilvēks ir arī mūsu nacionālās drošības jautājums. Un mums, liberāļiem, ir jāturpina atcerēties, ka drošāka un labklājīgāka rītdiena ir jāizcīna, tā nepienāks pati par sevi.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
