Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Publicējam SIA Man-Tess (tagadējais PARS Terminal) tiesas debašu runu, kurā spilgti atklājas maznozīmīgas domstarpības starp Aivaru Lembergu, Jūliju Krūmiņu un prokuroriem, kas tomēr beigās ļauj izkristalizēties cieti pierādāmiem faktiem.

Kā izriet no Rīgas Apgabaltiesā jau desmit gadu garumā skatītās t.s. “Aivara Parka lietas”, kas apvienotas ar t.s. “101 sējuma lietu”, Jūlijs Krūmiņš un Aivars Lembergs kaut kad pirms 20 gadiem par kaut ko sastrīdējušies, bet faktiskais finansiālais ieguvējs no tā iznākumā izrādījies “arestētās mantas glabātājs” Rūdolfs Meroni.

Savu tiesas debašu runu sniedzis PARS Terminal pārstāvis, - šis uzņēmums agrāk bija pazīstams kā Man-Tess un piederēja miljonāram Jūlijam Krūmiņam, līdz viņš šo uzņēmumu ar peļņu pārdeva ārzemniekiem, pats koncentrējās uz citiem tikpat sekmīgiem biznesiem, savukārt jaunie īpašnieki kompāniju Man-Tess vispirms pārdēvēja par T2 Terminal un tad mainīja nosaukumu vēlreiz uz PARS Terminal. Tiesā to pārstāv zvērināts advokāts Gatis Dirnēns.

Man-Tess/PARS pozīcija tiesā ir īpaši vērtīga Latvijas sabiedrībai tāpēc, ka šis pazīstamais Rīgas uzņēmums ir nesaistīts ne ar vienu no Ventspils karojošajiem tranzītbiznesa grupējumiem (ne ar A. Lemberga atbalstītājiem, ne ar t.s. “šakāļiem”, ne ar R. Meroni un arī ne ar jelkādiem Rīgas politekonomiskajiem grupējumiem), tāpat te nav konstatētas saiknes ar Krievijas ietekmi, naudas atmazgāšanu vai vēl ko tamlīdzīgu.

Tāpēc G. Dirnēna analizētie fakti ir kas tāds, kas ir maksimāli attālināts no jebkādu politisko vai ekonomisko grupējumu interesēm, turklāt viņa pārstāvētā firma kriminālprocesā atzīta par cietušo, kas pats par sevi norāda: cietušajiem nav interese darboties ne apsūdzībai, ne aizstāvībai par labu. Šādā kontekstā Man-Tess/PARS sniegtās ziņas ir unikālas.

Bija kukulis vai nebija?

“Sausais atlikums” pēc 10 gadus ilgas tiesvedības ir visai īss. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē ventspilnieki uzaicinājuši J. Krūmiņu kā plaši pazīstamu uzņēmēju iesaistīties naftas tranzīta paplašināšanā caur Ventspili, šim nolūkam uzaicinot Man-Tess iemaksāt statūtkapitāla daļu specializētai rezervuāru būvniecības kompānijai (ar to savulaik nodarbojās Naftas Parks 100 un ar to saistītā Lat TransNafta). Plānus pabojājusi Krievijas krīze 1998. gadā, tomēr papildus rezervuāri Ventspilī tomēr uzbūvēti, bet to izdarījusī firma Lat TransNafta vēlāk sekmīgi pievienota Ventspils Naftai.

Desmit gadus vēlāk tiesā izskanēja versija: A. Lembergs 1995. gada janvārī it kā esot izspiedis no Man-Tess tai piederošos 8,8% ar SIA Lat TransNafta daļām 75 tūkstošu latu kopsummā.

Uz šīs versijas pamata prokurori veikuši izmeklēšanu, tad — nodevuši lietu tiesā, pa vidu 2007. gada decembrī ieceļot Rūdolfu Meroni par “arestētās mantas glabātāju”.

Krūmiņš sekmīgi nopelnījis

2012. gadā, kad Jūlijs Krūmiņš ar ievērojamu peļņu pārdeva savu terminālu Nīderlandes kompānijai, jaunie Man-Tesa īpašnieki izlēma veikt pilnu auditu, pārbaudīt visus sīkumus kompānijas darbībā, tajā skaitā vēsturiskos darījumus.

Pārbaudot SIA Man-Tess arhīvā esošās banku kontu izdrukas, jauno īpašnieku sūtītais revidents nav konstatējis jebkādus darījumus, kas varētu liecināt par SIA Lat TransNafta kapitāla daļu iegūšanu Man-Tess īpašumā 1994. gadā. Tāpat revidents konstatējis, ka SIA Man-Tess visa 1994. gada garumā nemaz nav apmaksājusi SIA Lat TransNafta kapitāla daļas, kaut gan izteikusi teorētisku vēlmi to kaut kad darīt.

Ieguldījums SIA Lat TransNafta kapitālā nav uzrādīts arī SIA Man-Tess 1994. gada pārskatā un citos dokumentos. No tā revidents loģiski secina, ka Man-Tess 1995. gada janvārī nemaz nepiederēja 750 gab. Lat TransNafta daļas 75 tūkstošu latu vērtībā, ko kāds cits varētu Man-Tesam atņemt, atsavināt vai — prokuroruprāt — izspiest kā kukuli.

Arī Man-Tess bijušais galvenais grāmatvedis, sniedzot liecības, tieši šajā jautājumā neapstiprināja, ka Rīgas firma būtu kļuvusi par Ventspils firmas līdzīpašnieci jau 1993. vai 1994. gadā.

Revidents konstatējis, ka SIA Man-Tess par SIA Lat TransNafta kapitāla daļu līdzīpašnieku ir kļuvusi tikai 1995. gada jūnijā, turklāt tai piederējis pavisam cits kapitāla daļu skaits, nekā rakstīts apsūdzībā. No revidenta ziņojuma secināms, ka SIA Man-Tess no darījuma ar SIA Lat TransNafta daļām nevis cietusi, bet beigās labi nopelnījusi!

Izklāstot šos faktus, Man-Tess 2012. gada septembrī iesniedza tiesai pieteikumu par atteikšanos no cietušās personas statusa, jo noziedzīgs nodarījums pret to nemaz nav noticis. Kompānija iesniedza dokumentus, kas viennozīmīgi pierāda: A. Lembergam inkriminētā kukuļa izspiešana no Man-Tess nekad nav notikusi.

Tiesa kategoriski atteicās šos dokumentus izskatīt un pievienot pierādījumiem, jo tas varētu kaitēt R. Meroni pozīcijām, “glabājot” arestēto mantu.

Tātad epizode ar J. Krūmiņa “pievilkšanu klāt” Ventspils kriminālprocesiem noderējusi R. Meroni interešu stiprināšanai, savukārt par J. Krūmiņu šie fakti kārtējo reizi atklāj to, ko sabiedrība visu laiku jau zinājusi — J. Krūmiņš vienmēr bijis veiksmīgs uzņēmējs, miljonārs un mecenāts, un viņam nav bijusi vajadzīga A. Lemberga palīdzība, lai sekmīgi pelnītu, savukārt abu kādreizējās nesaskaņas J. Krūmiņam nav spējušas nodarīt nekādu kaitējumu — drīzāk pat pretēji.

J. Krūmiņš tāpat liecinājis, ka beigās saņēmis sev pienākošos 5 miljonus dolāru no kāda cita investīciju projekta Ventspilī, turklāt šo summu viņam atmaksājis nevis A. Lembergs, bet gan ar A. Lembergu nesaistīts uzņēmējs Mamerts Vaivads.

Dirnēna tiesas debašu runa

Publicējam arī Man-Tess/PARS pārstāvja runu, kāda tā izskanēja tiesas zālē, tomēr vienlaikus brīdinām lasītājus, ka šī ir juridiskiem terminiem, likumu normām un dažādiem faktiem pilna lasāmviela, kas ne katram šķitīs viegli uztverama. No stenogrammas ir izņemti ārā visi juristu savstarpējie strīdi, kas uz lasītājiem neattiecas, kā arī tās vietas, kurās cietušās firmas pārstāvja teiktais atkārtojas.

G. Dirnēns: “Es savu runu iesniedzu tiesai rakstveidā un vēlāk pēc nolasīšanas lūgšu to pievienot lietai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 506. panta 2. daļā noteikto par tiesas debašu saturu, cietušais tiesas debatēs var izteikties par kaitējuma atlīdzību un apsūdzētajiem piemērojamo sodu.

Atbilstoši šī panta 4. daļas prasībām tiesas sēžu debašu dalībnieki savus secinājumus var motivēt tikai ar tiesas izmeklēšanā pārbaudītiem pierādījumiem un rakstveida pierādījumiem un dokumentiem, kuri norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai, un kuri saskaņā ar šā likuma 449. panta 3. daļu netika pārbaudīti tiesas sēdē.

Tātad tiesas debašu dalībnieks savus secinājumus par ciešanām, kas nodarīti noziedzīgā nodarījuma rezultātā un kādēļ piešķirts cietušā statuss par nodarītiem materiāliem zaudējumiem, kaitējumu un saistību ar to piemērojamo sodu balsta ne vien uz personiskajā viedoklī, bet pamato ar faktiem un apstākļiem, kas tiks izmeklēšanā pārbaudīti kā pierādījumi vai kā rakstveida pierādījumi. Persona, kas atzīta par cietušo, ir ne vien tiesīga, bet tai pat ir pienākums tiesai izteikt savus secinājumus, saistot tos tikai un vienīgi ar patiesiem, īstiem un objektīviem faktiem.

Kriminālprocesa 455. pants nosaka procesuālās tiesības iztiesāšanā, kur pirmā daļa paredz, ka tiesas sēdē apsūdzētajam un viņa pārstāvim un aizstāvim, cietušam un viņa pārstāvim, kā arī kriminālprocesa aizskartās mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, un prokuroram ir vienādas tiesības pieteikt noraidījumus, pieteikt lūgumus, iesniegt pierādījumus, norādot, kādēļ tie nebija iesniegti tiesā līdz šim, piedalīties pierādījumu pārbaudē, iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus, piedalīties tiesu debatēs, kā arī citu jautājumu izskatīšanā, kuri radušies kriminālprocesa iztiesāšanas gaitā.

Tātad personai, kas atzīta par cietušo, ir tiesības piedalīties tiesu debatēs, ne vien formāli nosaucot kādu summu, kuru tas vēlas saņemt kā atlīdzību, bet arī, motivējot savas ciešanas un šīs ciešanas saistot ar iztiesājamo noziedzīgo nodarījumu un tā sastāvu, un arī izvērtējot no pretējā secināms, ka personai tiesības izteikties par kaitējuma esamību vai neesamību, bet saistībā ar soda samēru savu viedokli pamatot ar noziedzīgā nodarījuma sastāvu.

SIA “Man-Tess” atzīts par cietušo, jo tā bija vēlējies prokurors, un par cietušā pārstāvi noteikts Jūlijs Krūmiņš, kurš 2010. gada 23. septembra liecību sniegšanā tiesā liecināja: “Es pieprasīju 5’000’000, ja, un tos 5’000’000 arī viņi man pārskaitīja.” Sk. 2010. gada 21. septembra protokolu, 145. un 55. rindkopa.

Arī turpmāk Krūmiņš liecināja, ka Jūlijs Krūmiņš no Mamerta Vaivada pieprasīto naudas summu saņēma. Viņš liecina – “saņēmu, un es gribēju novilkt krustu.” Skatīt protokolu 257. rindkopu.

Jūlijs Krūmiņš šajā kriminālprocesā pirmstiesas izmeklēšanā tika pratināts kā cietušā SIA “Man-Tess” pārstāvis. Sk. 6. sējumu 145. lapaspusi, bet iztiesāšanā tika pratināts kā liecinieks saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 151. panta noteikumiem, jo prokurori norāda viņu tiesas sēdē nopratināmo personu sarakstā, kā to norādīja tiesas priekšsēdētājs.

Tomēr pat kā liecinieks Jūlijs Krūmiņš uz jautājumu – vai šie 5’000’000 ienāca Jūsu kontā — apgalvo, ka – jā, ienāca “Man-Tess” kontā. Sk. 2010. gada 21. septembra protokola 62. rindkopu.

Tātad lietā par to, ka Jūlijs Krūmiņš pats pieprasījis un saņēmis 5’000’000 par SIA “Man-Tess” piederošu akciju pārdošanu, par cietušo tiek atzīts nevis šo akciju pircējs kā persona, attiecībā pret kuru šāds pieprasījums ticis izteikts, bet gan paša Jūlija Krūmiņa pārstāvētais uzņēmums SIA “Man-Tess”, kurš šos 5’000’000 saņēma! Naudas saņēmēju atzīst par cietušo tādēļ, ka tā vārdā bija izteikts pieprasījums par naudas samaksāšanu!

Tiesa iztiesāšanas laikā nepamatoti un kļūdaini attiekusies liecinieku kā pret cietušo, jaucot šo lietas dalībnieku tiesības un statusus. Tas ir būtisks kriminālprocesa likuma pārkāpums. Tiesa pretēji kriminālprocesa likumā noteiktajai kārtībai pieļāvusi lietas dalībnieku statusa maiņu iztiesāšanas laikā, vienlaicīgi pieļaujot liecinieka un cietušā pārstāvja pretējus statusus. Apsūdzības uzturētājs lieciniekam Krūmiņam 2010. gada 21. septembrī jautāja – vai Jūs uzturējāt kompensācijas prasību pret Aivaru Lembergu? (Sk. 2010. gada 21. septembra protokola 229. rindkopu.) Tiesa šo jautājumu noņēma, lai gan lieciniekam nav un nevar būt jebkādas kompensācijas prasības pret apsūdzēto. Apsūdzības uzturētājam nebija itin nekādas tiesisks pamats lieciniekam jautāt par kādiem prasījumiem pret apsūdzēto. Tomēr šāds jautājums tika uzdots, un Krūmiņš atbildēja: “Jā, es uzstādu prasību, un viena no prasībām man ir, teiksim, tā, kas ir, kas ir kompensācija kriminālprocesā. Uzturu, jā, tas ir, es uzturu prasību, jo es gribu paskaidrot: tomēr, ja es tos 5’000’000, kurus es saņēmu, un gandrīz nesaņēmu nekādas dividendes. Jā, es maksāju par, par akcijām, kuras es iegādājos “Ventspils naftā”, viņi varēja visi, teiksim, pirka tās akcijas par to naudu, ko viņi pumpē naftu, ja, ja es būtu savus 5’000’000 ieguldījis toreiz Kundziņsalā un būvējis, būtu uzbūvējis terminālus, es būtu nopelnījis vis tas mazākais, vienu, četrus, 5’000’000 dolārus. Es šodien esmu, teiksim, mīnusā, viens, četri, pieci miljoni dolāri, kur tā nauda 8 gadus nogulēja Ventspilī, teiksim, un ko viņi pirka tur “Latvijas Kuģniecības” akcijas, Preses namu. Jā, es šodien esmu pazaudējis vismaz kādi 5’000’000 dolāri. Ja es to skaitu, ka viņš man ir parādā,” citāta beigas. Sk. 2010. gada 21. septembra protokola 229. rindkopa.

Ja atbilstoši kriminālprocesa likuma 450. panta 1. daļas 4. punkta prasībām lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības apsūdzībai, procesa virzītājam bija jānorāda personas, kuras cietušas noziedzīga nodarījuma rezultātā, un par tādu norādīts SIA “Man-Tess”, “Man-Tess”, tad apsūdzība uzskatījusi, ka esot kādas akcijas uzdāvinātas un tādēļ nodarīts zaudējums 75’000 latu apmērā. (Neprecizējot, vai tā ir daļa nominālā vērtība jeb kā apliecinājums par ieguldīto naudas summu, vai arī īstā jeb patiesā vērtība aprēķināta par akciju attiecībā pret uzņēmuma kapitālu.) Tad uzskata, ka zaudējums SIA “Man-Tess” ir tādēļ, ka Krūmiņam kāds Mamerts Vaivads, vai kādas citas nenoskaidrotas personas neesot samaksājušas vismaz četrus, piecus miljonus par to, ka citur tiek pirkti un pārdoti citi uzņēmumi, un lai kāda persona nekļūtu par premjeru. Tiesai šīs kļūdas būtu jānovērš spriedumā. Apsūdzības pamatošana ar šādām liecībām nav iespējama, jo pratināšanas laikā procesa virzītājs liecinieku nepratināja par viņam zināmiem apstākļiem, kā to nosaka Kriminālprocesa likuma prasības, bet gan par zaudējumiem un citiem apstākļiem, kas saistāmi ar cietušo.

Principā viņš būtu jānopratina tieši kā liecinieks, ne tikai šķietami formāli, bet arī pēc satura, neuztverot viņu un nesaistot viņu ar SIA “Man-Tess” interesēm. Tiesa kļūdaini pratināja kā cietušo, formāli viņu uzdodot par liecinieku, un tiesai nav nekāda tiesiska pamata viņa dotās liecības liecinieka statusā spriedumā izmantot kā pieļaujamu pierādījumu, jo tiesa, vadīdama pratināšanas procesu, uzdotos jautājumus saistīja tikai un vienīgi ar viņu pašu kā cietušo, nevis apstākļiem, kas būtu zināmi lieciniekam un par ko viņš varētu liecināt. Lietas dalībnieki neuzdeva lieciniekam jautājumus par viņam zināmiem faktiem, bet gan tikai par viņa personisko viedokli, par viņam nodarītajiem zaudējumiem.

Vēršu tiesas uzmanību, ka SIA “Man-Tess” par cietušo nav atzīts šo Jūliju Krūmiņu norādīto apstākļu dēļ. Tāpat apsūdzības uzturētāju ieskatā SIA “Man-Tess” nodarītie zaudējumi ir citi, nekā to uzskata Krūmiņš. Tādējādi pamats un priekšmets, objekts ir atšķirīgs, lēmumā par atzīšanu par cietušo norādīts viens, bet par cietušo atzīstais pārstāvis norādīja citu. Šajos apstākļos uzskatu par nepieciešamu citēt Kriminālprocesa likuma 1. pantu par Kriminālprocesa likuma mērķi. Tātad Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Kriminālprocesa pamatprincips paredz tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, kas nozīmē, ikviena lietas izskatīšana taisnīgā, operatīvā un neatkarīgā tiesā, 15. pants.

Izdarot secinājumus par sodu, kā ja norādīts iepriekš, ir tiesības pamatoties tikai un vienīgi uz īstiem notikušiem faktiem, nevis pieņēmumiem. Uz pārbaudītiem pierādījumiem, nevis nezināmas izcelsmes piezīmēm, uz ticamām liecībām, nevis aprunāšanu. Saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta noteikto, sods un tā mērķis ir definēts kā Krimināllikuma paredzētais, proti, tas ir: piespiedu līdzekli publiskai personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā šā likuma ietvaros, valsts vārdā piespriež tiesa vai likumā paredzētajos gadījumos nosaka prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu.

Atbilstoši 2. daļas prasībām, soda mērķis tostarp ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Tādēļ cietušajam debatēs izskatoties par, izsakoties par piemērojamo sodu, savi secinājumi jāsaista ar taisnību un tā atjaunošanu. Tomēr, ja lietā apsūdzības uzturētājs par taisnīgumu uzskata to, kas nav bijis, un caur šādiem pieņēmumiem piešķīruši SIA “Man-Tess” cietušā statusu, tad nekādu taisnīgumu te nevar atjaunot.

SIA “Man-Tess” jau vairākkārt norādīja, ka tā tiek izmantota nevis taisnīguma atjaunošanai, bet gan tikai tādēļ, lai šajā lietā būtu formāli kāds cietušais. Tas nekas, ka norādīto faktu nav bijis. Atsevišķi prokurori, starp citu, esot slēpojuši Meroni ieteiktajā, lai neteiktu — Meroni saistītajā un apmaksātajā slēpošanas kūrortā. Objektīvi redzams, ka šajā kriminālprocesā ir, bija nepieciešams ilgstošs arests “Man-Tess” nodošanai pārvaldīšanai ārvalstniekam Meroni, tādēļ šī faktiski prettiesiski nodoma realizācijai joprojām formāli SIA “Man-Tess” tiek uzskatīts par cietušo, lai tas būtu kā rīks citu nodomu īstenošanā. Kriminālprocesa likuma 6. pants nosaka kriminālprocesa obligātumu amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu vienā gadījumā, kad kļūst zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Tātad arī tiesai kā procesa tagadējai virzītājai ir likumā noteikts pienākums novest to līdz taisnīgam noregulējumam.

Lai cietušais varētu izteikties par, piemēram, sodu, jāņem vērā Kriminālprocesa likuma 46. pantā noteiktie soda noteikšanas un vispārīgie principi, kura otrā daļa paredz, nosakot soda vēlmi, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personība. Šī panta 3. daļā norādīts: nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.  Kriminālprocesa likuma, Krimināllikuma 47. panta 3. punkts nosaka, ka par atbildību mīkstinošu apstākli var atzīt vainīgā labprātīgu atlīdzinājumu cietušajam par noziedzīgu noda, nodarījuma radīto kaitējumu vai radītā kaitējuma novēršanu. Tātad cietušajam pienākums un savs secinājums par piemērojamo soda saistību ar secinājumiem par atbildību mīkstinošu apstākļu esamību. No šiem apstākļiem nav saprotams, kā vainīgais var labprātīgi atlīdzināt to, ka SIA “Man-Tess” ir pārdevusi sev piederošas akcijas par ļoti izdevīgu cenu — 5 miljoni, 5’000’000! Kāds te ir kaitējums?

Cietušais un mantiskā kaitējuma saturs. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 22. pantu personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālās un materiālās kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai. Atbilstoši kriminālprocesa 95. panta 1. daļā noteiktajam, par cietušo kriminālprocesā var būt fiziska vai juridiska persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. SIA “Man-Tess” kā juridiskai personai, nevar būt fiziskās ciešanas. SIA “Man-Tess” nevar būt arī ciešanas no tā, ka kāda persona kļuva vai nekļuva par premjeru, kas, kā jau teicu, ir bijis lēmumu pamatā par atzīšanu par cietušo.

Par morālām ciešanām kriminālprocesā netiek runāts — nedz lēmumā par atzīšanu par cietušo, nedz par cietušo atzītās personas liecībās šādu apgalvojumu vai norāžu nav. Tādēļ nav pamatsoda noteikšana saistīta ar šiem apstākļiem. Soda noteikšanas sakarā ir nepieciešams vēl atzīmēt, ka par cietušo SIA “Man-Tess” atzīts tikai tādēļ, ka no tā esot izspiesta mantiska vērtība, daļas ar vērtību 75’000 Latvijas valsts latu. Šādu secinājumu pieļāvumam būtu jānodibina tātad noziedzīgu nodarījumu notikumus: proti, jākonstatē noziedzīgā nodarījuma pazīmes, apsūdzētā vaina, nodarītie zaudējumi, kas konkrētā gadījumā tiek norādīti kā mantiski. Cēloniskais sakars starp noziedzīgo nodarījumu un nodarītiem zaudējumiem. Uzskatu, ka SIA “Man-Tess” nav piederējusi tā manta, kas likumiskā ziņā radīja kādu vērtību, nav konstatējama lietā nodibināti apstākļi par to, ka SIA “Man-Tess” būtu piederējušas daļas, kas ir apmaksātas, par kurām izdota apliecība, kas uzskaitīts grāmatvedības reģistros, un par kuriem būtu kādi attaisnojami dokumenti. Tiesība, kas rada solījumu par daļu un par tās iegūšanu vai saņemšanu, nav atzīstama par daļu, konkrētā gadījumā attiecībā par SIA “Lat Transnafta” daļām 1994. gadā, ja Jūlija Krūmiņa liecinātais tiešām būtu bijis, tas bija tikai solījums vai apņemšanās iegādāties attiecīgo skaitu SIA “Lat Transnafta” daļas, tomēr SIA “Man-Tess” tās tā arī neiegādājās. Vēlos akcentēt, ka pliks solījums piešķirt kāda uzņēmuma kapitāla daļas nav nekustamais īpašums, kuru man iedeva, saņēmu un man tas ir, pieder kā taustāma reāla lieta. Solījums par tiesību iegūšanu uz daļām ir tiesisks akts, kas dod nākotnē tiesības uz sabiedrības mantu un tās pārvaldi, bet, lai šīs tiesības iegūtu un tā kļūtu par daļu, par šīm tiesvedībām likumā noteiktām kārtībā un laikā ir jāsamaksā attiecīga maksa jeb konkrētā gadījumā kapitāldaļu novināl, nominālvērtība.

Tiesības īstenošana un tās kļūšana par daļu apliecina tikai un vienīgi attiecīgais maksājuma apliecinošais dokuments un sekojošie grāmatvedības dokumenti, kā arī izsniegta daļas apliecība. Ja nekā no tā nav, tad arī nav daļas, paliek tik vien kā neizlietotas tiesības un daļas iegūšana, kas turklāt ir terminētas. Tā kā SIA “Man-Tess” 1994. gadā īpašumā nebija SIA “Lat Transnafta” daļas, tad tās nevarēja uzdāvināt kādam citam, respektīvi, nav nodibināmi noziedzīgi nodarījuma apstākļi.

Otrkārt, SIA “Man-Tess” piespiedu kārtā atzītajā cietēju statusā nav sapratis, kāds gan apsūdzētajam sakars ar privāto novērtējumu, kāda viņa vaina saistāma ar hipotētisku SIA “Man-Tess” mantiska labuma iegūšanu. Liecinieks Jūlijs Krūmiņš liecināja, ka tieši viņam esot personiskas pretenzijas pret vienu no apsūdzētajiem, kā jau analizēts iepriekš, tomēr liecībā viņš apgalvo, ka sarunas notikušas vai nu ar Mamertu Vaivadu, vai nu ar Vladimiru Krastiņu. Tomēr attiecībā uz visiem apsūdzētajiem viņš vispirms norādīja, ka vispār viņam nav nekādu attiecību ar tiem, un attiecībā par Aivaru Lembergu tiesai uzsvēra liecinot, nu, “Aivars Lembergs tur nefigurēja, nefigurēja”. Sk. 2010. gada 21. septembra protokola 56. rindkopu.

Jūlijs Krūmiņš it kā cietušā interesēs tiesai apgalvoja, ka viņam personīgi esot jāapmaksā politiķa uzrādītāja akcijas, “man bija vārda akcijas, bija 21% uzrādītāja akcijas.” Sk. arī 2010. gada 21. septembra protokola 40. rindkopu.

Treškārt, kas vispār tās ir par uzrādītāja akcijām, ja apsūdzība cietušo atzinusi par cietēju, jo it kā tikušas atsavinātas daļas. Vadoties no prokuroru īstenotās un savdabīgās kriminālprocesa likuma interpretācijas, tad spriedumā mēs piespiedu kārtā juridisku personu noteiksim par cietušo un voluntāri izvēlēsimies kādu procentu no 8 līdz 21, par kādu šīs personas, it kā piespiedu kārtā, šķīrušies no mantas, kas tā arī nemaz nebija. Un, turklāt pēc bijušā cietušā pārstāvja apgalvotā, viņš pats personiski apmaksājis, bet šeit runā par uzņēmuma mantu. Akciju pašu nav, līgumu nav, darījuma nav ne par 8,8%, ne par 21%.

Cietušais procesuālais lietas dalībnieks debatēs drīkst izvērstāk analizēt pierādījumus, kas attiecas uz pašu cietušo, un arī svarīgākās tiesības tam nav liegtas, ir jārunā par to, kas tad ir radījis šo materiālo zaudējuma pamatu, kuru dēļ persona atzīta par cietušo. Ja šādu zaudējumu nav, nav arī cietušā. Tomēr uzskata, ka nav apstiprinājies apgalvojums, ka SIA “Man-Tess” būtu nodarīts kāds zaudējums, kas turklāt būtu vēl arī mantisks.

Šajā kriminālprocesā 2008. gada 7. janvārī SIA “Man-Tess”, vēlāk SIA “T2 Terminal” un šobrīd “Pars Termināls”, ar procesa virzītāja lēmumu tika atzīts par cietušo kriminālprocesā. 2007., 2008. gada lēmumā par atzīšanu par cietušo norādīts, ka kriminālprocesa daļā par Aivara Lemberga noziedzīgām darbībām, kas kaut kad kvalificēts pēc Latvijas kriminālkodeksa 164. panta 3. daļas, un kas vērsts uz sešiem uzņēmumiem, tātad SIA “Lat Transnafta” dalībniekiem (akciju sabiedrību “Banka Baltija”, akciju sabiedrību “Naftas parks 100”, akciju sabiedrību “SWH Rīga Zürich AG”, SIA “Man-Tess”, “Ost Trading & Finances Ltd” un Vladimiram Krastiņam) SIA “Lat Transnafta” daļu kā kukuļa prettiesisku saņemšanu un izspiešanu par labu kompānijai “Kaywood International Ltd.”

Tātad, lai varētu izteikties par sodu, būtu jātiek skaidrībā, ar kādu mantas piederību SIA “Man-Tess” kā esošu faktu pieņēmuši apsūdzības uzturētāji, vai šie fakti ir objektīvi un patiesi. SIA “Man-Tess” godprātīgi izlietojot savas procesuālās tiesības, ir jāvērš tiesas uzmanība uz to, ka šādi apgalvojumi ir tikai pieņēmumi, jo nevar izspiest to, kā nav. Lai būtu, kas izspiežams, jānoskaidro, vai vispār šāds objekts tiesiskā izpratnē un dabā pastāv, jo, tikai to pārbaudot, var runāt tālāk par materiālo zaudējumu vai ciešanu kompensāciju un attiecīga soda piemērošanu.

1994. gada 25. maija SIA “Lat Transnafta” ārkārtas dalībnieku sapulces protokols nosaka, ka pamatkapitālu ir precizēts palielināt par 4’260 jaunām daļām, 426’000 latu kopvērtībā, nemainot vienas daļas nominālvērtību. Saskaņā ar šo dalībnieku sapulces protokolu, līdzšinējie dalībnieki nav izteikuši vēlēšanos iegādāties jaunas daļas, un tiek pieaicināti jauni dalībnieki, kas iegulda sabiedrībā savas daļas naudas līdzekļu veidā. Protokolā ir noteikts, ka SIA “Man-Tess” ir izteikusi priekšlikumu iegādāties 2’045 jaunās sabiedrības daļas 204’500 latu kopvērtībā, un protokola lēmuma daļas 3. punktā noteikts, ka pieaicinātiem jauniem dalībniekiem savas daļas apmaksājamas 2 bankas dienu laikā, skaitot no šā protokola parakstīšanas dienas, 100% apmērā, pārskaitot to vērtību SIA “Lat Transnafta” norēķinu kontā. Sk. 1994. gada 25. maija sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Lat Transnafta” ārkārtas dalībnieku sapulces protokolu uz 4 lapaspusēm.

1994. gada 25. maija SIA “Lat Transnafta” noteikumi par pamatkapitāla palielināšanu, 5. punkts nosaka, ka daļu vērtību varēs segt iemaksājot naudā, arī konvertējamā ārvalstu valūtā, kuras apmaiņas kurss nosaka atbilstoši Latvijas bankas noteiktajam kursam iemaksas izdarīšanas dienā. Šajā gadījumā skatīt 1994. gada 25. maija sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Lat Transnafta” noteikumus par pamatkapitālu palielināšanu.

No SIA “Man-Tess” arhīvā atrodamiem banku kontu izrakstiem par kontiem akciju sabiedrībā “Rīgas Komercbanka” un akciju sabiedrībā “Banka Baltija” šādi maksājumi nav konstatēti, nav konstatēti jebkādi darījumi, kas varētu būt attiecināmi uz SIA “Lat Transnafta” 2’045 kapitāldaļu iegūšanu īpašumā 1994. gadā.

Likumu par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību 30. pants redakcijā, kura bija spēkā no 28. maija 1992. gadā līdz 31. decembrim 1994. gadā, paredz, ka dalībniekam pilna daļas vērtība jāiegulda sabiedrības izpildinstitūcijas noteiktajos termiņos ar tādu aprēķinu, lai katra daļa, kura pilnīgi ieguldīta, ne vēlāk kā gada laikā no sabiedrības reģistrēšanas brīža. Ne līdz noteiktajam daļu apmaksas termiņiem, ne arī jebkad vēlāk līdz pat SIA “Lat Transnafta” reorganizācijai 2000. gadā ar 1994. gada 25. maija SIA “Lat Transnafta” dalībnieku sapulces protokolu Uzņēmumu reģistram pieteiktās daļas SIA “Lat Transnafta” pamatkapitālā nav apmaksātas. Saskaņā ar Likumu par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību redakcijā, kura bija spēkā no 28. maija 92. gada līdz 31. decembrim 94. gadā, 35. panta 1. punktu, kurš nosaka, ka jaunus dalībniekus sabiedrībā var iesaistīt tikai pēc tam, kad pilnā apjomā ieguldītas iepriekšējās daļas un kad lēmums par pamatkapitāla palielināšanu pieteikts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram. Pieteikumā pievienots dalībnieku sapulces protokola noraksts, statūtu grozījuma teksts, pamatkapitāla palielināšanas noteikumi un paziņojums par iepriekšējo daļu pilnīgu ieguldījumu, un 4. punkts, kurš nosaka, ja dalībnieku sapulces noteiktajā termiņā paredzētais daļu ieguldījums nav izdarīts, tad dalībnieku sapulce var nolemt, ka pamatkapitāls ir grozīts par faktiski ieguldīto summu vai arī uzskatīt palielinājumu par nenotikušu, atdodot ieguldīto naudu un mantu atpakaļ. Abos gadījumos jāizdara attiecīgi statūtu grozījumi.

Saskaņā ar likumu par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra 1. panta 1. punktu, Uzņēmumu reģistra funkcijas ir veikt komersanta reģistrāciju un nodrošināt attiecīgo reģistru vešanu, kā arī nodrošināt publisko personu un iestāžu sarakstu vešanu un ziņas pieejamību par tajā ierakstāmajām publiskajām personām un iestādēm. Atbilstoši likuma 4. prim 8 pantam Uzņēmumu reģistra informācijas sistēmā ir valsts informācijas sistēma, kuras pārzinis ir turētājs un ir Uzņēmumu reģistrs. Savukārt Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra darbības mērķis ir veikt šajā likumā noteikto tiesību subjektu reģistrāciju, lai nodibinātu tiesības uz subjektu juridisko statusu un nodrošinātu normatīvajos aktos noteikto ziņu par, par reģistrētiem tiesību subjektiem un juridiskiem faktiem publisku ticamību, arī lai nodrošinātu normatīvajos aktos noteikto ziņu pieejamību. Tādējādi, lai varētu konstatēt apgalvojumu ticamību par to, ka SIA “Man-Tess” 1994. gadā būtu ieguvis un tai piederējis SIA “Lat Transnafta” daļas, pierādījumi par to būtu ne vien paša SIA “Man-Tess” un SIA “Lat Transnafta” iesniegti dokumenti par attiecīgo daļu iegūšanu un to apmaksu, bet arī attiecīgie ieraksti Uzņēmumu reģistra vestajā informācijas sistēmā. Šādu ierakstu par norādīto daļu apmaksu nav. Uzņēmumu reģistra lietās par SIA “Lat Transnafta” pamatkapitāla kustību nesatur informāciju un apstiprinājumu no SIA “Lat Transnafta” valdes par sabiedrību dalībnieku parakstīto daļu apmaksu. Šajā gadījumā skatīt lietas 63. sējumu.

Uzņēmumu reģistram ir iesniegts 1994. gada 25. maija paziņojums no SIA “Lat Transnafta” izpilddirektora par to, ka sabiedrības iepriekšējās parakstītās daļas ir pilnīgi ieguldītas saskaņā ar dibināšanas dokumentiem. Tas nozīmē, ka Uzņēmumu reģistra ieraksti, kuriem ir publiska ticamība, pierāda, ka iepriekšējās (tas ir — tad, kad SIA “Man-Tess” nebija SIA “Lat Transnafta” dalībnieks) daļas bija apmaksātas, un pierāda to, ka daļas, uz kuru iegūšanu pieteicās SIA “Man-Tess” 1994. gadā, tā arī netika iegūtas un netika apmaksātas. Lietā nav un nevar būt pierādījumi par to, ka 1994. gada 25. maijā SIA “Lat Transnafta” pamatkapitāla palielināšanā piedāvātās daļas SIA “Man-Tess” būtu apmaksātas un iegūtas. SIA “Man-Tess” 94. gada pamatkapitāla palielināšanā piedāvātās daļas neieguva, un tādēļ nebija arī ko atsavināt tālāk. Likuma par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību redakcijā, kas bija spēkā no 28. maija 1992. gadā līdz 31. decembrim 1994. gadā, 24. pants nosaka, ka daļas apliecība ir dokuments, kas apliecina, ka sabiedrības dalībnieks ir ieguldījis savas daļas vērtību un ieguvis visas sabiedrības dalībnieku tiesības pilnā apjomā. Savukārt 28. pants paredz, ka par pilnībā neieguldītu daļu sabiedrība izdod daļas pagaidu apliecību. Daļas pagaidu apliecība 6 mēnešu laikā pēc daļas pilnīga ieguldījuma, bet ne vēlāk kā pusotra gada laikā no sabiedrības reģistrēšanas brīža, apmaināma pret daļas apliecību. SIA “Man-Tess” nav izsniegta nekāda daļu apliecība par ieguldījumu SIA “Lat Transnafta” kapitālā. Tātad nav arī pagaidu daļu apliecības. Atbilstoši likumam par grāmatvedības 7. panta noteikumiem, grāmatvedības reģistros nedrīkst izdarīt ierakstus, kuri nav pamatoti ar attaisnojumu dokumentu. Ierakstiem grāmatvedības reģistros jābūt savlaicīgi izdarītiem, pilnīgiem, precīziem un sistemātiski sakārtotiem. Nav pieļaujami ieraksti, kuru saturs atšķiras no attaisnojuma dokumenta. Ieraksts grāmatvedībā par to, ka SIA “Man-Tess” būtu apmaksājis 1994. gada pamatkapitāla palielināšanā piedāvātās SIA “Lat Transnafta” daļas, nav. Tādējādi apgalvojums, ka SIA “Man-Tess” būtu piederējušas 1994. gadā SIA “Lat Transnafta” daļas ir klajā pretrunā ar likumu par grāmatvedību.

Saskaņā ar likumu par grāmatvedību 13. panta 3. daļas prasībām, uzņēmumam katram pārskata gadam ir jāstāda gada pārskats, kas sastāv no bilances, peļņas un zaudējumu aprēķina, pielikuma un ziņojuma. Gada pārskata sastādīšanas prasības reglamentē Gada pārskata likums, kura 1. panta 1. daļa nosaka, ka šis likums attiecas uz visiem Latvijas Republikas Uzņēmuma reģistrā reģistrētiem uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām un bezpeļņas organizācijām neatkarīgi no to uzņēmējdarbības formas un īpašuma veida. SIA “Man-Tess” darbībā ir jāievēro, ka likums par grāmatvedību, tā arī gada pārskata likums. Gada pārskata likuma 4. panta 1. daļa nosaka, ka gada pārskats kā viens kopums sastāv no bilances, peļņas un zaudējuma aprēķina, pielikuma un ziņojuma. Gada pārskats ir jāsastāda pārskatāmi, skaidri un atbilstoši šim likumam. Gada pārskatiem ir jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par uzņēmuma līdzekļiem saistībā ar tā finansiālo stāvokli un peļņu vai zaudējumu. Bilances saturu nosaka šī likuma 10. pants. Bilances shēma konta veidā, aktīvi un ilgtermiņa ieguldījumi, nemateriāli ieguldījumi, pamatlīdzekļi.

Tā kā apsūdzības uzturētājs apgalvo, ka SIA “Man-Tess” 1994. gadā esot piederējušas daļas SIA “Lat Transnafta”, tad tas būtu jāuzskata par līdzdalību saistīto uzņēmumu kapitālā un jāatspoguļo bilancē un secīga gada pārskatā. Pamatojoties uz gada pārskata likumu 42. pantu, prasībām pielikumā jānorāda meitas uzņēmums saistīto uzņēmumu nosaukumus un adrese. Nu, te ir arī tas kritērijs, ka katra uzņēmuma kapitālā ir jānorāda līdzdalības daļu, kā arī meitas uzņēmuma paša kapitālu un summu, un uzņēmuma peļņu vai zaudējumus atbilstoši pēdējiem apstiprinātiem gada pārskatiem. Objektīvi secināms, ka 1994. gadā SIA “Man-Tess” gada pārskatā nav uzrādīti finanšu ieguldījumi SIA “Lat Transnafta” pamatkapitālā, tāda nav. No dokumentiem konstatējams, ka kapitāldaļu apmaksas nosacījumi nav izpildīti, banku kontu izrakstos un grāmatvedības uzskaitē un no tās sekojošā 1994. gada finanšu pārskata nav informācija par šādu darījumu eksistenci. SIA “Man-Tess” 1994. gadā nav veikusi finanšu ieguldījumus SIA “Lat Transnafta”. SIA “Man-Tess” 1994. gadā nepiederēja SIA “Lat Transnafta” daļas, neviena. Iespējams, ka Krūmiņš SIA “Man-Tess” vārdā bija pieteicies uz SIA “Lat Transnafta” daļu iegūšanu, tomēr SIA “Man-Tess” nedz pieteicās, nedz ieguva daļas, nedz arī tās apmaksāja. Tieši tādi pat fakti ir atspoguļoti SIA “Lat Transnafta” lietā. Turklāt Jūlijs Krūmiņš 2010. gada 23. septembrī tiesai liecināja – “1995. gadā jau es bija pilnīgi izgājis ārā, es neko negribēju iet iekšā, man liekas. Man nebija samaksāta nauda, bet es, man liekas, iekšā vairs neliku neko, es neatceros, kā jau es būtu, es domāju, ka es jau 97., 98. gadā jau izgāju ārā, un nekādus kapitālus vairāk iekšā neguldīju.”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...