Kas Judinam un Skridem – viltus ziņas, tas man – ļaunprātīgs saturs

Pusotra gada laikā ir uzklausīti vairāk nekā simts ekspertu un esmu sagatavojusi Parlamenta ziņojumu, ko nosacīti var dalīt divās daļās – vienā mēs "nosakām diagnozi", konstatējam kas, kur, kad, kāpēc, kas trūkst utt., bet otrajā "izrakstām zāles" jeb apkopojam ieteikumus rīcībai un iezīmējām jomas, kurās nepieciešams papildināt esošos vai pieņemt jaunus likumdošanas aktus.

Citiem vārdiem, tie ir Parlamenta priekšlikumi ES dalībvalstu koordinētām darbībām, lai novērstu hibrīddraudus demokrātijai un cīnītos pret trešo valstu īstenotām dezinformācijas kampaņām, kuru mērķis ir kaitēt Eiropas Savienībai, to šķelt.

Digitālo pakalpojumu likums – ko tas risina un kas palicis ārpus likumdošanas ietvara?

Janvāra plenārsēdē Eiropas Parlaments apstiprināja vienu no šī sasaukuma būtiskākajiem likumdošanas projektiem – Digitālo pakalpojumu likumu. Lai arī pilnībā apzināmies, ka likumdošana ar tehnoloģiju attīstības ātrumu sacensties nevar – tas ir kā ar sacīkšu mašīnu censties noskriet kosmosa kuģi, šī likuma uzmanības centrā ir izpratnes un noturības veidošana sabiedrībā.

Tas ir pamats, uz kura attīstīt nākamos likumdošanas soļus un veidot drošu informatīvo telpu, kurā platformas ir atbildīgas par manipulācijām ar algoritmiem un sabiedrība spēj atpazīt manipulācijas digitālajā vidē. Likums ir nozīmīgs arī tādēļ, ka dod skaidru signālu – ES ir gatava un spēj izveidot skaidrus un saistošus noteikumus informācijas apritei tiešsaistē un gatava uzņemties līdera lomu globālas tiešsaistes likumdošanas sistēmas radīšanā.

Digitālā pakalpojuma likuma būtība ir veidot vienotus nosacījumus ES dalībvalstīs, kas definē digitālo pakalpojumu sniedzēju tiesības un pienākumus, lai lietotājiem būtu pieejama droša un pārskatāma interneta vide. Šī likuma centrā ir tā dēvētais nelegālais saturs, kura izskaušanai ir paredzēti nosacījumi, cik ātri un kādā veidā šāds saturs ir jāpazīst, jāiezīmē un jānobloķē, kā par to ir jāinformē satura radītājs un izplatītājs, kādi sodi paredzēti tiem digitālo pakalpojumu sniedzējiem, kuri šos noteikumus neievēros.

Digitālo pakalpojumu likums nosaka prasības tiešsaistes platformām saistībā ar algoritmiem un citiem saturu rediģējošajiem mehānismiem – tām būs nepārprotamā valodā un ērti pieejamā formā jāapraksta savu ieteikumu sistēmu algoritmi, tāpat tām būs pienākums izvērtēt riskus, arī tos, kas ir saistīti ar ļaunprātīgu saturu un dezinformāciju.

Tomēr kopumā ļaunprātīga satura izskaušana palikusi ārpus Digitālo pakalpojumu likuma regulējuma, jo tā izplūdusī forma neļaujas legālai konkrētībai. Taču tieši ļaunprātīgs saturs veido dezinformācijas kampaņu kritisko masu, ar kuru veikli manipulējot un ar ko daloties var ātri sasniegt konkrētu, krimināli sodāmu rezultātu.

Piemēram, apšaubot vēlēšanu norises likumību un aicinot cilvēkus rīkoties, kā 2021. gada sākumā, kad vēlēšanās zaudējušais prezidents Donalds Tramps sakūdīja savus atbalstītājus uz grautiņu ASV Kapitolijā. Cilvēka dzīvība ir bijusi cena, kas maksāta par Covid-19 pandēmijas laikā plaši sazēlušām ļaunprātīgajām sazvērestības teorijām pret vakcināciju, izplatot nepatiesus vai no konteksta izrautus faktus, attēlus un video montāžas, kas stiprina antivakcīnu kustību.

Digitālo pakalpojumu likums ir tikai viens ķieģelītis interneta vides sakārtošanā – svarīgs solis pareizajā virzienā, taču ne pietiekams. Tam jāiet roku rokā ar spēcīgu Eiropas Demokrātijas rīcības plānu, kuram ir trīs galvenie uzdevumi – atbalstīt brīvas un godīgas vēlēšanas, stiprināt plašsaziņas līdzekļu brīvību un apkarot dezinformāciju.

Līdzsvars starp privātumu, izteiksmes brīvību un atbildību

Uzdevums ierobežot ļaunprātīgu saturu, vienlaikus ievērojot vārda brīvības principu, ir un būs nozīmīgs izaicinājums. Interneta platformu, tai skaitā sociālo tīklu ietekme uz sabiedrību ir milzīga, bet koordinācija šajā vidē ir nepietiekama, lai nepieļautu to izmantošanu pret mums pašiem. Tā ir globāla problēma, un Eiropas Savienība šobrīd ir uzņēmusies līderību spēles noteikumu veidošanā drošai digitālajai telpai.

Tas, ko mēs redzam sociālajos medijos, ir tikai aisberga redzamā daļa, aiz kuras slēpjas milzīgi finanšu resursi un ģeopolitiskās intereses. Šis arī ir viens no galvenajiem apsvērumiem, kādēļ nevaram ļaut lielajām tehnoloģiju kompānijām izlemt, kas ir likumīgs un kas nav, kas ir demokrātisks un kas nav. Tas ir politikas veidotāju uzdevums – radīt visaptverošu likumdošanas bāzi, balstoties demokrātijas un tiesiskuma vērtību sistēmā.

Daudz rekomendāciju, kas iekļautas manā ziņojumā, prasīs esošās likumdošanas labojumus vai jaunu likumu radīšanu. Viena no lietām, kas noteikti ir jāpanāk – lai sociālo tīklu platformas būtu atbildīgas par saturu, kas tajās tiek publicēts, un lai būtu caurspīdīgs mehānisms, ar kādu notiek informācijas tālāka izplatīšana, lai būtu caurskatāmība par to, kā platformas ievāc, uzglabā, apmaina, pārdod datus par simtiem miljonu ES pilsoņu. Caurspīdīgums un atbildība šajā situācijā ir ļoti cieši saistīti. Grūtības, ar ko saskaramies pirmkārt, ir – kā atrast līdzsvaru starp brīvībām, kas ir Eiropas Savienības pamatu pamats, un ierobežošanu, atbildību un arī sodīšanu jeb sankcijām.

Viena no lietām, kas ir absolūti nepieciešama – tradicionālajiem medijiem jāsaņem no Eiropas Savienības pastāvīgs finansiāls atbalsts. Bez tā sociālo mediju mirguļojošajā pasaulē, kas galvenokārt pelna uz reklāmas rēķina, profesionālajiem medijiem neizdzīvot. Bez kvalitatīvas žurnālistikas sabiedrībai samazinās pieeja patiesībai, bet, lai veidotos izpratne, lai cilvēki prastu atpazīt dezinformāciju, ārkārtīgi svarīga loma ir tradicionālajiem medijiem.

Novērtē šo rakstu: