Kas jums jāzina par Kariņa valdību: ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns 2021.-2022. gadam tiek apstiprināts... 2022. gada pavasarī
Karina Plaude23.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kā liecina Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE) Ilgtspējīga biznesa centra veiktais ikgadējais pētījums*, Latvijā 2020. gadā ēnu ekonomika Latvijā palielinājusies līdz 25,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Turklāt ēnu ekonomikas īpatsvaram pēdējos gados ir tendence pieaugt. Kāpēc tas tā ir, ir liels jautājums, jo savulaik tieši ēnu ekonomikas apkarošanai tika izveidota Ēnu ekonomikas padome, kuras galvenais uzdevums ir izstrādāt efektīvu ēnu ekonomikas apkarošanas plānu. Tāpēc būtu vērts meklēt atbildes, kāpēc valstij ar ēnu apkarošanu nesokas tik labi, kā gribētos.
Ēnu ekonomika ir globāla parādība, kas veicina virkni sociālu problēmu un neiekasētus nodokļus. Šī problēma nav nekāds retums arī Latvijā, taču gribas uzdot jautājumus un saņemt atbildes, kāpēc ēnu ekonomikas statistikas līkne nevis krītas, bet kāpj?
Vai viss kārtībā ar plānošanu?
Te uzreiz jājautā, kas notiek ar ēnu ekonomikas apkarošanas plānu, kurš ir galvenais stratēģiskais dokuments, kam jāsniedz atbildes, kā valsts grasās samazināt ēnu ekonomiku.
Tā kā iepriekšējais ēnu ekonomikas apkarošanas plāns bija paredzēts laika periodam līdz 2020. gadam, tad loģiski šķistu, ka 2020. gadā ir pieņemts jaunais plāns. Šobrīd, kad 2022. gads jau ir teju pusē un līdz plāna izpildei palikuši astoņi mēneši, uzzinājām, ka valdība šī gada 23. martā apstiprināja Finanšu ministrijas (FM) sagatavoto Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu 2021. - 2022.gadam.
Labāk vēlāk nekā nekad, bet vai tas nav mazliet komiski? Vai plāns, kas paredzēts 2021. un 2022. gadam, nebūtu jāpieņem jau 2020. gadā? Ko tieši visu šo laiku ir darījusi Ēnu ekonomikas padome, kurai tas ir galvenais uzdevums. Vai tiešām, pieņemot šādu plānu, līdz kura izpildei atlikuši astoņi mēneši, tiks sasniegti ēnu ekonomikas apkarošanas mērķi? Kāpēc šādu plānu nevar veidot uz četriem, pieciem gadiem, lai būtu skaidri ilgtermiņa mērķi, un izmērāms rezultāts.
Līdz ar to var puslīdz droši teikt, ka šī plāna izpilde jau no paša sākuma ir lemta neveiksmei. Tāpat ir skaidrs, ka neveiksies arī ar jauna plāna apstiprināšanu, jo par šo būs jāatskaitās līdz 2023.gada 1. martam.
Aplokšņu algas - ēnu ekonomikas dzinulis
Kā noradīts SSE Biznesa centra pētījumā, lielākā problēma saistās ar aplokšņu algām. Aplokšņu algas kopumā Latvijā ir galvenais dzinulis ēnu ekonomikai. Tāpēc gluži loģiski, ka ēnu ekonomikas apkarošanas plānā ir norādīti pieci rīcības virzieni aplokšņu algās maksājamo līdzekļu izcelsmes avotu mazināšanai.
Proti, nereģistrētas saimnieciskās darbības mazināšana, nedeklarētas nodarbinātības un neuzrādītas darba samaksas izskaušana, neuzskaitītu darījumu un nelegālas preču aprites ierobežošana, skaidras naudas neuzskaitītas un nekontrolētas aprites novēršana, kā arī nodokļu nomaksas veicināšana.
Tomēr plānā paliek neatbildēts, kāpēc ir šāda prakse un kā stimulēt darbaspēka nodokļu nomaksu, vai apkarošana un soda sankcijas sasniedz mērķi un paaugstina nodokļu nomaksas morāli.
Vai obligātā ienākumu deklarēšana palīdzēs?
Plānā arī paredzēts izstrādāt regulējumu par ikgadējo vispārējo iedzīvotāju ienākumu deklarēšanas pienākumu. Paredzēts arī noteikt pienākumu kredītiestādēm un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem sniegt informāciju Valsts ieņēmumu dienestam par juridisko personu kontu apgrozījumu.
Par to, cik jēgpilna būtu šāda ikgadēja obligāta iedzīvotāju ienākumu deklarēšana, jau paudu savu viedokli. Ēnu ekonomikas padomes iniciatīva ir nepārdomāta un liek uzdot jautājumus - kāpēc vispār šāda iecere ir radusies? Nekompetence jau ar esošajām tiesību normām, kas ļauj gana efektīvi kontrolēt nelegālu naudas apriti? Nespēja ar esošajiem “muskuļiem” cīnīties ar “aplokšņu algām” vai vēlme demonstrēt, cik efektīvi strādā vadošās valsts amatpersonas, lai pieklusinātu citas neizdarības.
Cīņa par meža veltēm
Atsauksim atmiņā pirms pāris gadiem sabiedrībā sašutumu izraisījušo priekšlikumu ar nodokļiem aplikt ogotājus un sēņotājus. Tas nekur nav pazudis, jo ēnu ekonomikas plāns arī paredz normatīvajos aktos definēt savvaļas velšu (ogu, sēņu un citu) apjomu pārvadājuma laikā, lai mazinātu nereģistrētas saimnieciskās darbības risku un izvairīšanos no nodokļu nomaksas savvaļas velšu ieguves jomā. Un no šī aspekta šis plāns tāpēc izskatās smieklīgs, jo gadu no gada tiek runāts par to, ka ēnu ekonomikas lielāko īpatsvaru veido aplokšņu algas. Bet nē, ir plāns apkarot ēnu ekonomiku arī visnotaļ eksotiskā veidā, ķeroties klāt ogotājiem un sēņotājiem.
Te gan tiešām ir jājautā, vai ogotāju un sēņotāju “vajāšana” atmaksāsies. Vai nebūs tā, ka iztērētie valsts resursi būs lielāki par ieguvumiem, ko valsts saņems par salasīto baraviku, gaileņu un dzērveņu aplikšanu ar nodokļiem. Plāna autoriem ir izdevies uzrakstīt teju noveli par to, kā valsts ierēdņi varēs pārbaudīt un svērt meža veltes, cik katra mājsaimniecība varēs paturēt pašpatēriņam bez maksas un no kāda daudzuma būs jāmaksā nodokļi.
Protams, šis savā ziņā ir traģikomiski, ka valsts ir izšķērdējusi līdzekļus un cilvēkstundas, lai radītu kaut ko tik “kvalitatīvu” ēnu ekonomikas apkarošanai. Tomēr šie traģikomiskie piemēri mums valstī atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti.
Vai un kā varam mazināt ēnu ekonomiku?
Ir skaidrs, ka ēnu ekonomika valstī pastāv, bet kāpēc valdība un atbildīgās institūcijas nemeklē veidus, kā atvieglot darbaspēka nodokļu nomaksu. Piemēram, kaut vai iniciatīva par saimnieciskās darbības kontu, kuras realizācija diemžēl ievilkusies, kā arī atsevišķu nozaru nodokļu un administratīvā sloga samazināšanu, kas ļautu frizieriem, skaistumkopšanas nozares darbiniekiem, pasniedzējiem, un tiem pašiem sēņotājiem iemaksāt šādā kontā nopelnīto naudu, samaksāt 10%-15% nodokļu likmi, ko daudzi godprātīgi darītu un efekts tiktu sasniegts.
SSE Biznesa centra pētnieki arī norādījuši, ka “ēnu ekonomiku mazināt ilgtermiņā varētu ar caurskatāmas, godīgas un efektīvas valsts pārvaldes palīdzību, veicinot uzņēmēju vēlmi maksāt nodokļus. Nodokļu nomaksas morāle ir būtiskāka nekā pieķeršana un sodi. Kamēr neizdosies uzlabot šo aspektu, ēnu ekonomiku būs grūti mazināt”.
“Šis nav viegli izdarāms, jo te ir jautājums par attieksmes maiņu. Un te politikas veidotājiem būtu jāsāk ar to, ka būtu jārāda piemērs, ka valsts pārvalde pati ir efektīva un produktīva, ka mēs zinām, kā tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda,” norāda Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka. Pētnieki norāda, ka nozīme ir arī apmierinātībai ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID), kas ir būtiski kritusi.
Lai vai kā, neaizmirsīsim, ka 2022. ir vēlēšanu gads un ir grūti pateikt, vai kāds jau strādā pie nākamā ēnu ekonomikas apkarošanas plāna izveides. Esošais ar eksotiskiem priekšlikumiem un novēlošanos ir pieņemts, par jauno plānu nekas nav skaidrs, un, visticamāk, tā izstrāde jau būs jaunās valdības rūpals. Atliek vien cerēt, ka metodes, ar kurām nāks klajā jaunā plāna autori, būs daudz racionālākas un efektīvākas un meža taciņām netiks piemērots ceļa nodoklis, bet saules gaismai siltumnīcās - apkures maksa.
* https://www.sseriga.edu/shadow-economy-index-baltic-countries
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
