Kas jums jāzina par Kariņa valdību: ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns 2021.-2022. gadam tiek apstiprināts... 2022. gada pavasarī
Karina Plaude23.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kā liecina Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE) Ilgtspējīga biznesa centra veiktais ikgadējais pētījums*, Latvijā 2020. gadā ēnu ekonomika Latvijā palielinājusies līdz 25,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Turklāt ēnu ekonomikas īpatsvaram pēdējos gados ir tendence pieaugt. Kāpēc tas tā ir, ir liels jautājums, jo savulaik tieši ēnu ekonomikas apkarošanai tika izveidota Ēnu ekonomikas padome, kuras galvenais uzdevums ir izstrādāt efektīvu ēnu ekonomikas apkarošanas plānu. Tāpēc būtu vērts meklēt atbildes, kāpēc valstij ar ēnu apkarošanu nesokas tik labi, kā gribētos.
Ēnu ekonomika ir globāla parādība, kas veicina virkni sociālu problēmu un neiekasētus nodokļus. Šī problēma nav nekāds retums arī Latvijā, taču gribas uzdot jautājumus un saņemt atbildes, kāpēc ēnu ekonomikas statistikas līkne nevis krītas, bet kāpj?
Vai viss kārtībā ar plānošanu?
Te uzreiz jājautā, kas notiek ar ēnu ekonomikas apkarošanas plānu, kurš ir galvenais stratēģiskais dokuments, kam jāsniedz atbildes, kā valsts grasās samazināt ēnu ekonomiku.
Tā kā iepriekšējais ēnu ekonomikas apkarošanas plāns bija paredzēts laika periodam līdz 2020. gadam, tad loģiski šķistu, ka 2020. gadā ir pieņemts jaunais plāns. Šobrīd, kad 2022. gads jau ir teju pusē un līdz plāna izpildei palikuši astoņi mēneši, uzzinājām, ka valdība šī gada 23. martā apstiprināja Finanšu ministrijas (FM) sagatavoto Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu 2021. - 2022.gadam.
Labāk vēlāk nekā nekad, bet vai tas nav mazliet komiski? Vai plāns, kas paredzēts 2021. un 2022. gadam, nebūtu jāpieņem jau 2020. gadā? Ko tieši visu šo laiku ir darījusi Ēnu ekonomikas padome, kurai tas ir galvenais uzdevums. Vai tiešām, pieņemot šādu plānu, līdz kura izpildei atlikuši astoņi mēneši, tiks sasniegti ēnu ekonomikas apkarošanas mērķi? Kāpēc šādu plānu nevar veidot uz četriem, pieciem gadiem, lai būtu skaidri ilgtermiņa mērķi, un izmērāms rezultāts.
Līdz ar to var puslīdz droši teikt, ka šī plāna izpilde jau no paša sākuma ir lemta neveiksmei. Tāpat ir skaidrs, ka neveiksies arī ar jauna plāna apstiprināšanu, jo par šo būs jāatskaitās līdz 2023.gada 1. martam.
Aplokšņu algas - ēnu ekonomikas dzinulis
Kā noradīts SSE Biznesa centra pētījumā, lielākā problēma saistās ar aplokšņu algām. Aplokšņu algas kopumā Latvijā ir galvenais dzinulis ēnu ekonomikai. Tāpēc gluži loģiski, ka ēnu ekonomikas apkarošanas plānā ir norādīti pieci rīcības virzieni aplokšņu algās maksājamo līdzekļu izcelsmes avotu mazināšanai.
Proti, nereģistrētas saimnieciskās darbības mazināšana, nedeklarētas nodarbinātības un neuzrādītas darba samaksas izskaušana, neuzskaitītu darījumu un nelegālas preču aprites ierobežošana, skaidras naudas neuzskaitītas un nekontrolētas aprites novēršana, kā arī nodokļu nomaksas veicināšana.
Tomēr plānā paliek neatbildēts, kāpēc ir šāda prakse un kā stimulēt darbaspēka nodokļu nomaksu, vai apkarošana un soda sankcijas sasniedz mērķi un paaugstina nodokļu nomaksas morāli.
Vai obligātā ienākumu deklarēšana palīdzēs?
Plānā arī paredzēts izstrādāt regulējumu par ikgadējo vispārējo iedzīvotāju ienākumu deklarēšanas pienākumu. Paredzēts arī noteikt pienākumu kredītiestādēm un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem sniegt informāciju Valsts ieņēmumu dienestam par juridisko personu kontu apgrozījumu.
Par to, cik jēgpilna būtu šāda ikgadēja obligāta iedzīvotāju ienākumu deklarēšana, jau paudu savu viedokli. Ēnu ekonomikas padomes iniciatīva ir nepārdomāta un liek uzdot jautājumus - kāpēc vispār šāda iecere ir radusies? Nekompetence jau ar esošajām tiesību normām, kas ļauj gana efektīvi kontrolēt nelegālu naudas apriti? Nespēja ar esošajiem “muskuļiem” cīnīties ar “aplokšņu algām” vai vēlme demonstrēt, cik efektīvi strādā vadošās valsts amatpersonas, lai pieklusinātu citas neizdarības.
Cīņa par meža veltēm
Atsauksim atmiņā pirms pāris gadiem sabiedrībā sašutumu izraisījušo priekšlikumu ar nodokļiem aplikt ogotājus un sēņotājus. Tas nekur nav pazudis, jo ēnu ekonomikas plāns arī paredz normatīvajos aktos definēt savvaļas velšu (ogu, sēņu un citu) apjomu pārvadājuma laikā, lai mazinātu nereģistrētas saimnieciskās darbības risku un izvairīšanos no nodokļu nomaksas savvaļas velšu ieguves jomā. Un no šī aspekta šis plāns tāpēc izskatās smieklīgs, jo gadu no gada tiek runāts par to, ka ēnu ekonomikas lielāko īpatsvaru veido aplokšņu algas. Bet nē, ir plāns apkarot ēnu ekonomiku arī visnotaļ eksotiskā veidā, ķeroties klāt ogotājiem un sēņotājiem.
Te gan tiešām ir jājautā, vai ogotāju un sēņotāju “vajāšana” atmaksāsies. Vai nebūs tā, ka iztērētie valsts resursi būs lielāki par ieguvumiem, ko valsts saņems par salasīto baraviku, gaileņu un dzērveņu aplikšanu ar nodokļiem. Plāna autoriem ir izdevies uzrakstīt teju noveli par to, kā valsts ierēdņi varēs pārbaudīt un svērt meža veltes, cik katra mājsaimniecība varēs paturēt pašpatēriņam bez maksas un no kāda daudzuma būs jāmaksā nodokļi.
Protams, šis savā ziņā ir traģikomiski, ka valsts ir izšķērdējusi līdzekļus un cilvēkstundas, lai radītu kaut ko tik “kvalitatīvu” ēnu ekonomikas apkarošanai. Tomēr šie traģikomiskie piemēri mums valstī atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti.
Vai un kā varam mazināt ēnu ekonomiku?
Ir skaidrs, ka ēnu ekonomika valstī pastāv, bet kāpēc valdība un atbildīgās institūcijas nemeklē veidus, kā atvieglot darbaspēka nodokļu nomaksu. Piemēram, kaut vai iniciatīva par saimnieciskās darbības kontu, kuras realizācija diemžēl ievilkusies, kā arī atsevišķu nozaru nodokļu un administratīvā sloga samazināšanu, kas ļautu frizieriem, skaistumkopšanas nozares darbiniekiem, pasniedzējiem, un tiem pašiem sēņotājiem iemaksāt šādā kontā nopelnīto naudu, samaksāt 10%-15% nodokļu likmi, ko daudzi godprātīgi darītu un efekts tiktu sasniegts.
SSE Biznesa centra pētnieki arī norādījuši, ka “ēnu ekonomiku mazināt ilgtermiņā varētu ar caurskatāmas, godīgas un efektīvas valsts pārvaldes palīdzību, veicinot uzņēmēju vēlmi maksāt nodokļus. Nodokļu nomaksas morāle ir būtiskāka nekā pieķeršana un sodi. Kamēr neizdosies uzlabot šo aspektu, ēnu ekonomiku būs grūti mazināt”.
“Šis nav viegli izdarāms, jo te ir jautājums par attieksmes maiņu. Un te politikas veidotājiem būtu jāsāk ar to, ka būtu jārāda piemērs, ka valsts pārvalde pati ir efektīva un produktīva, ka mēs zinām, kā tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda,” norāda Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka. Pētnieki norāda, ka nozīme ir arī apmierinātībai ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID), kas ir būtiski kritusi.
Lai vai kā, neaizmirsīsim, ka 2022. ir vēlēšanu gads un ir grūti pateikt, vai kāds jau strādā pie nākamā ēnu ekonomikas apkarošanas plāna izveides. Esošais ar eksotiskiem priekšlikumiem un novēlošanos ir pieņemts, par jauno plānu nekas nav skaidrs, un, visticamāk, tā izstrāde jau būs jaunās valdības rūpals. Atliek vien cerēt, ka metodes, ar kurām nāks klajā jaunā plāna autori, būs daudz racionālākas un efektīvākas un meža taciņām netiks piemērots ceļa nodoklis, bet saules gaismai siltumnīcās - apkures maksa.
* https://www.sseriga.edu/shadow-economy-index-baltic-countries
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
