Kas kopējs "Vienotībai", Jaunzemei, Putina režīmam un medijiem – vējrādītājiem?
Bens Latkovskis, Neatkarīgā27.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ikviens salīdzinājums, ikviena analoģija klibo. Neviena līdzība nevar būt 100%. Un tomēr. Situācija, kāda izvērtusies ap Valsts ieņēmumu dienesta (VID) “pasūtījumu galdu”, atgādina situāciju, kādā nonācis Putins. Visi saprot, ka iebraukts pamatīgā grāvī (maigi sakot), bet paši pie stūres sēdošie un viņu informatīvie apkalpotāji mundri izliekas, ka nekas nav noticis. Mēs braucam pa autostrādi un strauji tuvojamies mērķim. Viss norit pēc plāna.
To, ka situācija VID nav normāla, lieliski saprot arī tie, kuri šobrīd, draudzīgi iebāzuši galvas smiltīs, cenšas izlikties, ka nekas nav noticis. Finanšu ministrs Jānis Reirs vēl 2022. gada 2. novembrī intervijā laikrakstam “Diena” atzina, ka viņa rīcībā “ir informācija par gadījumiem, kurus var uzlūkot kā pasūtījuma auditus”. Nedēļu vēlāk, 2022. gada 8. novembrī, LTV 1 raidījumā “1:1” Gundars Rēders intervēja kokrūpnieku Andri Amoliņu, kurš sūdzējās par VID patvaļu, par safabricētām krimināllietām. Secinājums bija nepārprotams - VID vadību ir skārusi smaga puve. Tā ar steigu jāmaina.
Visiem viss bija skaidrs kā divi reiz divi. Reirs bez mazākās politiskās pretestības atstādināja VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi no amata. Nevienā medijā neizskanēja pat kuslākās iebildes par kaut kādām “melnajām kampaņām” pret nabaga Jaunzemi. Nevienam sarkanās profesūras pārstāvim, ne Kaprānam, ne Skudram netika uzdoti jautājumi - ko tas nozīmē? Vai tā gadījumā nav pret VID vadību vērsta kampaņa?
Tagad, dažus mēnešus vēlākm, situācija ir radikāli mainījusies. Tajā pašā laikrakstā “Diena” parādās cita intervija, kas apliecina to pašu, ko teicis Reirs, tikai vēl smagākā formā. Intervija ar vienu no VID “pasūtījumu galda” zemākā līmeņa izpildītājiem - muitas un nodokļu policijas vecāko izmeklētāju Initu Lūri. Bezprecedenta atklātā intervijā viņa pastāsta par šī “pasūtījumu galda” virtuvi.
Varētu teikt, nu redz, viss nostājas savās vietās. Pat vārdā nosaukta viena no “pasūtījumu” organizētājām - VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes direktora vietniece Kristīne Prusaka-Brinkmane. Viņa personiski likusi izmeklētājai Lūrei “rakt”, tas ir, atrast “da jebko” par politiski aktīvajiem publicistiem Lato Lapsu, Jurģi Liepnieku un viņu radiniekiem.
Taču tagad nekāda aktīva rīcība neseko. Izrādās, viss mainījies par 180 grādiem. Kas mainījies? Sāksim ar formālo pusi.
Liepnieks un īpaši jau Lapsa bieži vien savos izteikumos nekautrējas piemeklēt asus epitetus, un nereti tie skan visai politnekorekti. Runa šeit nav par politkorektumu Rietumu “atjēdzības” vai “voukisma” izpratnē, bet gan tīri latviskajā politkorektuma izpratnē.
Latvijas politiskā procesa pamatjautājumu ar sev raksturīgo ironiju visprecīzāk savulaik formulējis pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts: kuri tur “gaismas spēki” un kuri “tumsas”?
Latvijā gandrīz visi politiskie procesi tiek skatīti tieši šādā secībā. Vispirms tiek noteikts - kurš ir “sliktais”, un, jau izejot no tā, notiek tālākā pozicionēšanās. Reālie fakti un notiekošā būtība kļūst otršķirīga.
Tā kā Lapsa un Liepnieks nereti nostājas “tumsas spēku” aizstāvības pozīcijās, tad, atbilstoši Latvijas politiskās mitoloģijas kanoniem, arī viņi paši automātiski ierindojas “tumsas bruņinieku” kohortā. Kā jau solīdā sabiedrībā pieņemts, advokāts no viņa aizstāvamā nav nošķirami.
Par bijušo izmeklētāju Lūri, par viņas nekaunību, “štancējot lietas” un vēlāk rosinot upuriem šīs lietas “izpirkt”, klīst leģendas. Ne tikai leģendas. Ir arī kriminālprocess, un viņa jau paguvusi pasēdēt cietumā, no kura tikusi laukā pret drošības naudu. Skaidrs, ka šāds “liecinieks” ir šaubīgs. Par to nav runas. Bet vai pilnībā ignorējams?
Atmiņā nāk agrāko laiku amerikāņu filmas, kurās bieži tika attēlotas epizodes - sabiedrībā cienījams baltais ir izdarījis kaut ko nelāgu, un pret viņu gatavs (-a) liecināt kāds (-a) melnādains kalpotājs (-a). Godājamais kungs izsmējīgi jautā: kā tu domā, kam ticēs tiesa - man vai tev?
Jāpiekrīt, ka Lūre nav nekāda “nabaga kalpotāja”, kurai vienīgais pamats neticēt ir ne tā ādas krāsa. Lūre pati ir no pasūtījumu galda “brandžas” un sasmērējusies līdz ausīm. Labi, nomainām “nabaga kalpotāju” pret prostitūtu vai sīku narkotiku tirgoni uz ielas stūra, kuram zināmi lielā bosa noslēpumi. Kas no tā mainās? Pēc būtības?
Tātad formāli visi izrādes otrā cēliena personāži ir tērpušies netīrās drēbēs. Kā sociālajos tīklos raksta mūžīgi “pareizie” - no viņiem nāk nelāga smaka. Varbūt. Nestrīdēsimies. Bet par to taču nav stāsts. Jautājums nav par to, pēc kā viņi smaržo vai smird. Jautājums ir gluži par ko citu. Par “pasūtījumu galdu” VID. Par ko runā jau gadiem un kura esamību faktiski atzinis arī bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs.
Kas mainījies pēc būtības? Mainījusies Finanšu ministrijas politiskā vadība. Jaunais finanšu ministrs Arvils Ašeradens atjaunojis atstādināto VID vadītāju amatā, un tagad runas par Jaunzemes piesegtajām nelikumībām vairs neskaitās “labais tonis” augstajos salonos. Par tām runā tikai zemākie slāņi. Smalkā sabiedrībā tas nav, kā teiktu franči - comme il faut. Tagad tas ir - mauvais ton - sliktais tonis.
Jā, bet kāds tam visam sakars ar Putinu un viņa režīmu? Tāds, ka ir pilnīgi skaidrs, ka agri vai vēlu pie VID Augeja staļļu tīrīšanas kādam būs jāķeras klāt. Tad, kad tas brīdis pienāks, tad visi šie mediji - vējrādītāji, sarkanās profesūras pārstāvji, kuriem visur rādās “kampaņas”, un citi sevi pie “smalkās sabiedrības” piederošie kā uz burvju mājienu mainīs dziesmu un piebalsos tiem, kuriem piebalsot piedienas.
Tieši tāpat kā tas būs Krievijā nākamajā dienā pēc tam, kad Putins vairs nebūs Kremļa saimnieks. Tad sāksies sīva sacensība par to, kurš bijis lielāks slēptais režīma ārdītājs. Pie mums, protams, tāda līmeņa sacensības nebūs, jo Jaunzeme ne tuvu nav Putina rangā, bet princips būs tieši tas pats.
Apmēram tāpat kā ar okupekli. Tad, kad vējš pūta vienā virzienā, tad neko jaukt nost nedrīkstēja, jo tā būšot nacionālā naida kurināšana, bet kad vēja virziens pamainījās, tad - jā, jā, jājauc tik nost. Jo ātrāk, jo labāk.
Bet “Vienotība”? Kāda ir tās vieta šajā izrādē?
Ne velti šī partija tās nedraugu vidē tiek saukta par “Jenotību”. Atvasinājums no vārda “Jedinaja Rossija” (Vienotā Krievija). Krievijā valdošā politiskā “partija”. Pēdiņās, jo tā nav politiska partija. Tā ir valdošā politiskā šķira. Diezgan līdzīgā statusā kā Latvijā “Vienotība”.
Tāpat kā Krievijā Putini var nākt un iet, “Jedinaja Rossija” paliks, tā arī Latvijā Reiri, Ašeradeni var nākt un iet - “Vienotība” paliks un rullēs. Egila Levita vārdiem runājot - atpakaļslīdēšanas virzienā.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
