Iesaki rakstu: 
Vērotājam no malas varētu šķist, ka jau kopš darbības pirmsākumiem pirms vairāk nekā desmit gadiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam ir bijušas divas būtiski atšķirīgas funkcijas.
Viena - acīmredzami nenozīmīgākā, noteikti ne galvenā - novērst un apkarot korupciju. Un otrā - kalpot par publisku konfliktu, intrigu, administratīvo kariņu, politiskās ietekmes tirdzniecības, skandālu, noplūdušas un nopludinātas informācijas midzeni.
Ar pirmo funkciju ir gājis, diplomātiski izsakoties, kā nu kuro brīdi, toties ar otro viss ir bijis labākajā kārtībā - nez vai atradīsiet pat kaislīgāko KNAB naidnieku, kurš pārmestu, ka šajos desmit gados pretkorupcijas birojs būtu bijis pārāk diskrēts, klusiņš un nemanāms.
Kamēr nedaudzās noķertās "lielās zivis" labākajā gadījumā bijušas pat ne samu un brekšu, bet labākajā gadījumā pliču un plekstu klasē un reāli notiesāto pulciņš ir pavisam niecīgs, ar visa veida iranizēšanu, jandalēšanu un figurēšanu gan viss bijis labākajā kārtībā.
Visdažādākās informācijas pludināšana pa labi un pa kreisi (paldies, protams, par to!), nepārtrauktas intrigas, permanenta brēka par ļaunu politisko spiedienu un tā izpildītājiem, "masku šovi" komplektā ar brīžam demonstratīvu uzspļaušanu likumam, pat naudas zagšana - to visu mēs esam redzējuši un jutuši tam līdzi gadu pēc gada, gadu pēc gada.
Jezgas objekti ir mainījušies, bet viena nostādne visus šos gadus ir bijusi nemainīga: visdažādākajos veidos mums ir borēts, ka gaišie spēki KNABā varonīgi cīnās gan ar visādiem korumpantiem, gan ar tiem tumšajiem spēkiem, kas KNABu grib a) pakļaut, b) iznīcināt, c) izmantot.
Tieši šī permanentā labā cīņa pret ļauno tad arī radot visus šos konfliktus, noplūdes, zādzības un visu pārējo, - un, tikko ļaunie spēki (spiedienu izdarošie politiķi, politisko pasūtījumu iznīcināt biroju veicošie priekšnieki utt.) atkāpšoties, viss būšot, tā sacīt, šokolādē.
Tiesa, visu šo laiku bijuši arī racionāli noskaņoti ļaudis, kas aizrautīgajiem labā un ļaunā cīņas hronistiem ir aizrādījuši uz neskaitāmiem brēcoša neprofesionālisma un vienkārši prastu nelikumību gadījumiem KNAB darbā.
Tāpat ik pa laikam ir uzdots šķietami vienkāršs jautājums - nez kāpēc gan visās citās tiesībsargāšanas un drošības iestādēs, kaut skaitliski tās ir arī būtiski lielākas par KNAB, materiāli tādos apjomos nenoplūst, iekšējās intrigas tādos mērogos uz āru nelien, darbinieki ar petīcijām apkārt neskraida, bet toties savu darbu dara efektīvāk?
Taču uz visiem šiem aizrādījumiem un jautājumiem atbilde ir bijusi viena - tās visas ir ļaunas un zemiskas insinuācijas, kuras noteikti ja ne pasūtījuši, tad vismaz iedvesmojuši tie, kam nav pa prātam cildenās Jutas un viņas komandas darbs un mērķi.
Neatkarīgi no tā, vai Strīķe un Co. to saprot vai ne, pēdējo dienu notikumi saistībā ar KNAB vadības konfliktu par profesionālo novērtējumu situāciju ir būtiski mainījuši.
It kā jau no šo pieredzējušo intrigantu un mediju manipulatoru viedokļa situācija ir gluži ikdienišķa: atkal parādījušies kārtējie ļaudis, kuri nevēlas klāties paklājiņa formā visām Strīķes, uzticamā rokaspuiša Juraša un Co vēlmēm un vajadzībām, tātad arī jārīkojas ar viņiem kā parasti - sākumā jānopludina medijiem šis un tas par šo slikto cilvēku sliktajiem darbiem, lai pēc tam jau varētu startēt ar publiskām vaimanām, petīcijām utt.
Taču, rau, kāda nelaime: šoreiz Strīķei un Co. būs pagrūti - lai neteiktu, ka neiespējami - kvalitatīvi nomelnot kādu citu, pašiem paliekot balto un pūkaino lomā.
Atšķirībā no vecajiem, "labajiem" laikiem pašlaik vairs nav neviena funkcionējoša kārtīga oligarha vai cita tumšā spēka, kam uzgrūst vainu par KNAB priekšnieka Streļčenoka un viņa vietnieces Jurčas ļaundarībām, slikti novērtējot Strīķes un kompanjonu prasmes un zināšanas.
Vēl vairāk - atšķirībā no savulaik krāšņi "izēstā" Vilnīša vai par galveno atbildīgo naudas zagšanas lietā pataisītā Loskutova jaunie Strīķes oponenti varbūt arī ir šādi un tādi, taču, sasodīts, nekad un neviens viņiem nav pārmetis darbošanos roku rokā ar oligarhiem, kremļiem, mafiju un visu ko tamlīdzīgu. Nav - un neko nepadarīsi.
Vēl vairāk - šo, kā nu pēkšņi izrādījies, nejauko Streļčenoku par KNAB priekšnieku nevis paklusām iebīdīja kaut kādi šķēles, kalvīši vai citi ieinteresēti ļaundari, bet gan caurcaurēm caurspīdīgā procesā (kurā pati Strīķes kundze turklāt nevēlējās kandidēt) iecēla tie visvisvisgaišākie spēki - pašpasludināti gaišāku vairs pie mums nav.
Ar vārdu sakot, Jutas un Co. iemīļotās frāzes par "ēnu pār reputāciju" un "nopietnām aizdomām", ar kurām iepriekš tik ērti varēja nomaskēt faktu neesamību, šoreiz nederēs. Vēl vairāk - tās itin mierīgi var pagriezties pret to līdzšinējiem ekspluatētājiem, liekot uzdot pilnīgi citus jautājumus.
Nu, piemēram, - kas tad nu atkal, Strīķes kundze? Kas tad nu šoreiz traucē normāli strādāt?
Vai nepateiksiet - kā dēvē tos puspriekšniekus, kas par priekšniekiem būt nemaz negrib, bet kuriem toties nelaba un nepareiza izrādās, kā nu jau droši var teikt, jebkura priekšniecība?
Tad vēl: kurā īsti, Strīķes kundze, ir vaina - nez kurā nomainītajā KNAB priekšniecībā vai tajos biroja puspriekšniekos, kuri savos amatos jau sēž desmit gadus un, kā izskatās, lieliski jūtas tikai un vienīgi neefektīva darba, skandālu, haosa un intrigu jūklī?
Un galu galā vēl tāds jautājums - ja jums, Strīķes kundze, pašai vienpersoniski būtu tiesības izvēlēties nākamo KNAB priekšnieku, pēc cik mēnešiem slikts un nederīgs izrādītos arī tas?
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
