Katru reizi, kad dzirdat pamācības no krievu liberāļiem, aicinu atcerēties: viņi ir lūzeri, lūzeru lūzeri

Apmēram tādiem vārdiem es centos atrunāties no augsti godātās "Rīgas Apriņķa Avīzes" redaktores aicinājuma tomēr dažus vārdus par šo uzrakstīt, un cita starpā šai sarunā man paspruka atmiņu ainiņa no jaunības, kad reiz bez "varbūt" un "bet tomēr" salamājos ar savu māti. Sekoja redaktores rīkojums: tieši to arī uzraksti! Lai notiek.

Gadījums no astoņdesmito gadu sākuma manā atmiņā ir kā iededzināts, jo bija ļoti netipisks. Tai laikā es mājas dzīvē tikpat kā nepiedalījos, strādāju dienām un naktīm, un tiem laikiem tas nebija nekas sevišķs.

Bet kādu dienu mājas virtuvē, kad mana māte kārtējo reizi sāka lasīt notācijas manai sievai par bērnu audzināšanu (meitām tolaik varēja būt divi un četri vai trīs un pieci gadiņi), es pēkšņi iejaucos ar kategorisku tēzi: kas tu tāda esi, ka vari mācīt kaut ko par bērniem?

Apskati rezultātu: vecākais dēls alkoholiķis, vidējais slaistās pa armiju un izliekas par profesionālu sportistu, bet es par cilvēku esmu izaudzis orientēšanās pulciņā pie Rusina Vilka un 2. vidusskolas skolotājiem, jo, par laimi, kopš desmit gadu vecuma no tavas audzināšanas esmu bijis atsvabināts.

Kad dažus gadus pirms tam bija jārīko tēva bēres, es biju vienīgais, kuram mājās bija derīga pase formalitāšu kārtošanai. Tolaik nebija tāda vārda "lūzeris", tādēļ es droši vien tiku lietojis kādu citu apzīmējumu.

Bet atcerējos es šo epizodi tādēļ, ka visā šajā ļembastā ap TV kanāliem, kuram par godu es internetā esmu noskatījies vairāk nekā četrdesmit sižetu par tēmu, ir viena kopīga iezīme, kuru nez kādēļ mūspusē neredzu izgaismotu. Proti, visi šie analizētāji, padomdevēji un pamācītāji pārstāv lūzerus – Krievijas inteliģenci.

Atgādināšu vienkāršu faktu. 1990. un 1991. gadā gan Krievijas Federācija, gan Latvijas Republika savu ceļu uz post-PSRS nākotni sāka apmēram vienādi – ar referendumiem, sava parlamenta vēlēšanām un neatkarības pasludināšanu. Varētu riskēt apgalvot, ka Boriss Jeļcins izķeksēja neatkarību krieviem un parakstīja dokumentus, ar kuru iedalīja mums mūsējo.

Tātad pirms trīsdesmit gadiem mēs sākām savu ceļu vienlaicīgi, bet no stipri dažādām pozīcijām. Krievi savāca vietu ANO, tiem bija diplomātiskais korpuss, armija, nafta, gāze, zelts un dimanti. Mums? Nesākšu uzskaitīt, katrs pats var iztēlē salīdzināt. Taču mazāk nekā piecpadsmit gadu vēlāk mēs iekļuvām Eiropas Savienībā un NATO, bet krievi turpina sēdēt tai pašā pakaļā, kur sēdējuši.

Esmu viens no tiem, kas reizēm visai nesaudzīgi kritizē mūsu politisko eliti par daudz ko un gandrīz vai visu, bet fonā paliek fakts: mēs esam trūcīgi biedri pasaules bagātāko un stiprāko klubā tai laikā, kad dižajo pamācītāju zemē ik gadu vairāki cilvēki iet bojā, noslīkstot "sausajā" atejā.

Krievi savus resursus un 1991. gada pārvērtību iespēju ir pilnībā izplenderējuši, viņi ir pakāsuši visu un vēl vairāk. Ne lūzeri, bet lūzeri kvadrātā. Un šeit vairs nav tik svarīgi, ka kaimiņvalsts režīmam, no autoritāra pāraugot totalitārā, vairs nav vajadzīgi venediktovveidīgi klauni un pseidoliberāli raidkanāli – to uzturēšana bija ērta cilvēku muļķošanai līdz pārejai uz pilnformāta fašismu.

Lai arī noderētu saprast, ka krievu imperiālismu aizstāvoši puķina kritiķi nevar būt mūsu sabiedrotie vien tādēļ, ka viņi ir nemierā ar pašreizējo režīmu. Uzpūsta, pretīga pārākuma apziņa spiežas no šamajiem ārā vai ik teikumā, un viņu režīma kritikas dziļākais iemesls ir neapmierinātība ar impērisko ambīciju nesekmīgu realizēšanu.

Katru reizi, kad dzirdat pamācības no krievu liberāļiem, aicinu atcerēties: viņi ir lūzeri, lūzeru lūzeri. No viņu piemēra būtu jāmācās, kā nevajag darīt. Kā vajag, jāmācās no ukraiņiem un poļiem.

Novērtē šo rakstu: