Klajā nāks Lato Lapsas jaunā ceļojumu grāmata

Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora un Venecuēla - šāda ir grāmatas "valstiskā" ģeogrāfija, kam noteikti vēl klāt jāpieskaita vesela virkne pasaules galu, pasaules malu, pasaules centru un pasaules nabu.

Grāmatā apkopota autora vairāku gadu ceļojumu pieredze, - viņš gan nokāpis vietā, ko maiju indiāņi uzskatīja par pazemes valstības ieeju, un tur iepazinies ar tūkstoš un astoņpadsmit gadus vecu kristāla jaunavu, gan aplūkojis pasaules trakāko baznīcu, gan no afrikāņu vergu pēctečiem apguvis prasmi izgatavot savu personisko maģisko aizstāvi.

Tāpat autors lējis sviedrus banānu plantācijā, kāpis vulkānos, dejojis kopā ar nelabajiem, sērojis kopā ar venecuēliešiem un bijis vienīgais latvietis, kas personiski atvadījies no Ugo Čavesa, protestējis kopā ar iedzimtajiem, stāvējis pie pasaules romantiskākā likteņa cilvēka kapa, rāpies pasaules augstākajā ūdenskritumā pa tā sētas durvīm, neticis uz Antarktīdu un samainījis to pret Pasaules nabu - Lieldienu salu.

Vēl viņš peldējies ezerā, no kura viļņiem izkāpis Saules dievs un Visuma radītājs, ar salauztu kāju kāpis Maču Pikču drupās, paspējis apbraukt Robinsona Krūzo salu pirms milzu cunami, atradis īsto ekvatoru un pat mēģinājis tikt vistālāk prom no Zemes centra - pat tālāk nekā Everesta smaile, soļojis pa konkistadoru takām, šausminājies par slaktiņiem džungļos un mēģinājis izprast lielos revolucionārus, ar ko šī pasaules daļa vienmēr bijusi slavena.

 Pats grāmatas autors tās priekšvārdā par pieredzēto un aprakstīto saka tā: "Šajā kopumā milzīgajā pasaules daļā ir ne tikai visdažādākais klimats, ne tikai bezgala skaisti vulkāni, ledāji, salas, džungļi, upes, ezeri, kalni, kanjoni, drupas un vēl viss kas, bet arī milzīgā daudzumā dzīvo visdažādākie cilvēki – visu izmēru, nokrāsu, izskatu.

Šie cilvēki arī uzvedas visdažādākajos veidos – no mūsu skatu punkta brīžam diezgan nenormālos. Labi – neprātīgos. Galīgi neracionālos. Fakts: Gabriela Garsijas Markesa „Simt vientulības gados” fantāziju ir krietni mazāk par pliku dokumentālu reālismu.

Bet, kas interesantākais, nekur citur neesmu tik spilgti saskatījis gan to, ka ikvienam cilvēkam, zemei un pasaules daļai ir savs liktenis, gan to, ka ir, patiešām ir iespējams ja ne šo likteni pārrakstīt, tad vismaz tam stāvēt pretim par savu mērķi, savu dzīvi un savu laimi – un tad lai nāk, kas nākdams.

Šeit gadu simteņiem ilgi ir dzīvojuši cilvēki, kam tā ir bijusi specialitāte. Cilvēki, kuri nepadodas. Cilvēki, kuri nesamierinās ar to, kā viņiem iet. Cilvēki, kuriem galva pilnas ar visādām blēņām, bet to vidū ir arī ticība, cerība un mīlestība, ko šeit nav pieņemts pārdot par lēcu virumu. Vai arī, ja nu ir pārdotas, tad pēc kāda laiciņa viņi tās paprasa atpakaļ.

Te vienmēr ir bijis pilns ar cilvēkiem, kurus totāls terors nevis iebiedē, bet pa īstam nokaitina. Varētu teikt, ka šeit daudz biežāk pagadās ļaudis, kuri nesamierinās un nenoskatās netaisnībās, kas notiek ne tikai pret viņiem, bet arī citiem.

Savukārt ideāls un varonis šeit ir nevis racionāls aprēķinātājs, kas sasniedz savus rūpīgi izkalkulētos mērķus, bet gan cilvēks, kurš beigu beigās biežāk zaudē, nevis uzvar, un tieši tāpēc paliek ļaužu atmiņā. Jā, protams, dumja izrādīšanās, tukša frāžainība, demonstratīva drosme, bet tas viss it tik skaisti un aizraujoši.

Mirušie šeit vispār bieži vien ir svarīgāki nekā dzīvie. Dzejnieki te vada valstis. (Draņķīgi vada.) Revolūcija nav līdzeklis, bet kaislība. Pāris minūtes televīzijas tiešraidē te var mainīt – un ir mainījušas – milzīgas valsts vēsturi uz desmitiem gadu. Varbūt pat uz visiem laikiem."

Novērtē šo rakstu: