Iesaki rakstu: 
Kad aizvadītajā nedēļā publiskojām starptautiskā konsultanta Nomura sagatavoto, bet valdībā vēl neapstiprināto Parex bankas un Citadele bankas pārdošanas stratēģiju, atskanēja faktiski tikai viena veida iebildumi.
Gan daži mūsu lasītāji, gan ļaudis, kas paši sevi sauc par investīciju baņķieriem, izteicās apmēram tā – stratēģija noteikti ir nopludināta ar ļaunu nodomu, savukārt tās publiskošana var atklāt Latvijas valsts kārtis un tādējādi nodarīt pietiekami lielu ļaunumu vēlmei abas bankas pārdot iespējami izdevīgi valstij.
Tomēr – cik interesanti! – neviens no šiem ļauno nodomu saskatītājiem neminēja nevienu pašu konkrētu faktu no publiskotajiem dokumentiem, kura nodošana atklātībai būtu nodarījusi šo lielo ļaunumu.
Patiesībā tas arī ir gluži likumsakarīgi – jo, kā ikkatram mūsu portāla apmeklētājam bija iespēja uzzināt „no pirmavotiem”, stratēģijā, par kuras sagatavošanu tāpat kā par citiem padomiem starptautiskajam konsultantam tiek maksāta barga nauda, nekādu konkrētu faktu, aprēķinu un ieteikumu vienkārši nav.
Reālistiski skatoties, šādu papīru čupiņu, tikai par nesalīdzināmi mazāku naudu varētu sagatavot vai ikkatrs finanšu nozares students.
Jo kas gan tur liels: savirknēt gudras frāzes, salikt kopā tāpat publiskojamus finanšu datus, internetā uz ātru roku sameklēt bariņu ārvalstu banku, kurām nu noteikti vajadzētu interesēties par banku pārdošanu, - un „stratēģija” gatava.
Tas tad arī ir galvenais „noslēpums”, kas atklāts, publiskojot abu banku pārdošanas stratēģiju, - ka nekādas īstas, nopietnas, komerciāli pamatotas stratēģijas vienkārši nav.
Pirms tam vismaz bija izvirzīts pseidomērķis – Pareksu vajag sadalīt, jo citādi nekā laba nebūs! Nu pseidomērķis ir piepildīts, - un kas no tā? Vai tas ir devis kādu reālu, taustāmu labumu?
Tas arī ir lielais noslēpums, kura dēļ šādi dokumenti tiek slēpti no sabiedrības, - ka valstij joprojām nav nekāda plāna tam, ko darīt ar abām bankām. Vienīgais „plāns” ir – jā, ziniet, kaut ko vajadzētu darīt.
Rezultātā izmantojamas, praktiskas stratēģijas vietā tā sauktais starptautiskais konsultants piedāvā tikai dārgu „ūdeni” – tādu pašu, kādu valsts institūcijas paradušas pasūtīt un ražot, veidojot valsts attīstības un vēl visādus plānus, kuri labi izskatās plauktā, bet praktiski nav izmantojami. Un, pēc visa spriežot, šis „stratēģiskais ūdens” arī tiks apstiprināts.
Taču ir viena liela starpība: atšķirībā no valsts dokumentiem abām bankām īsta pārdošanas stratēģija patiešām būtu vajadzīga, - jo pretējā gadījumā viss beigsies ar to, ka to īpašumi pamazām vien tiks noēsti, kā jau tas parasti notiek ar mūsu burvīgās valsts pārstāvju apsaimniekotiem uzņēmumiem (neskaitot dabiskos monopolus, protams). Pēc visa spriežot, uz to arī iet.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
