Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visa šī tiesas prāva ir saistīta ar viedokļu dažādību par to, kas ir komunistiskā režīma kolaborants un cik lielā mērā padomju okupācijas varas tiesneša, Padomju Savienības komunistiskās partijas biedra Romualda Vonsoviča ciešo, aktīvo sadarbību ar padomju okupācijas varas režīmu un viņa atbalstu komunistiskajai ideoloģijai var uzskatīt par kolaborāciju. Tāpēc savu pēdējo vārdu sākšu ar citātu.

„Divi 20. gadsimta visnežēlīgākie totalitārie režīmi, vācu nacisms un padomju un ķīniešu komunisms, pastrādāja šausmīgus noziegumus. Kopējais upuru skaits, iespējams, pārsniedz 100 miljonus cilvēku, kas miruši un nomocīti holokaustā un masveida nāves sodu izpildīšanā, deportācijās, mākslīgi radītos bada apstākļos un nāves un koncentrācijas nometnēs.

Šodien, vairāk nekā 60 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām un vairāk nekā 12 gadus pēc padomju komunistiskās sistēmas sabrukuma, ir pārsteidzoši, ka Eiropas Savienībā vēl arvien ir cilvēki, kas atsakās atzīt, ka komunisms bija noziedzīga sistēma. Tiek izmantotas dažādas viltības, lai relativizētu komunisma pagātni.”

Šos vārdus nu jau pirms gandrīz pusotra gadu desmita, 2008. gada 8. aprīlī Eiropas Komisijas ierosinātā uzklausīšanā par totalitāru režīmu pastrādātiem genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem teica Polijas pārstāvis Vojcehs Roškovskis.

Atcerēsimies šo aplēsi. Komunistiskā un nacistiskā režīma pakalpiņi nogalināja 100 miljonus cilvēku. Un šajā skaitlī vēl neietilpst sagandētās un izpostītās dzīvi palikušo cilvēku dzīves.

Vai kopš laika, kad šī runa tika teikta, Latvijas Republikā kaut kas ir mainījies? Kā redzam no šīs tiesas prāvas, - nē, nav. Citējot poļu deputātu, Eiropas Savienībā vēl arvien ir cilvēki, kas atsakās atzīt, ka komunisms bija noziedzīga sistēma. Tiek izmantotas dažādas viltības, lai relativizētu komunisma pagātni.

Šajā prāvā mēs esam saskārušies kā ar vienu, tā ar otru, - Latvijas Republikas prokurors atsakās atzīt, ka komunisms bija noziedzīga sistēma, un roku rokā ar tā sauktajiem cietušajiem izmanto dažādas viltības, lai relativizētu komunisma pagātni.

***

Tikai pirms dažiem mēnešiem, šā gada 25. martā Latvija sērojot atzīmēja Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu.

1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 tūkstošus cilvēku - ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem.

Šogad, uzstājoties ar uzrunu šajā dienā, pašreizējais valsts prezidents Egils Levits norādīja, ka komunisma noziegumi nedz Eiropā, nedz bijušajā Padomju Savienībā netika starptautiski tiesāti tā, kā savulaik tiesāja nacisma noziegumus, un tas darīja iespējamu totalitārisma atdzimšanu Krievijā un Vladimira Putina režīma noziedzīgo karu pret Ukrainu.

Valsts prezidents ne tikai akcentēja, ka komunisma režīms un tā darbība bija noziegums pret cilvēci, kuram nav noilguma, bet arī skaidri norādīja – saukt pie atbildības nozieguma veicējus un līdzdalībniekus ir ļoti svarīgi. Ja tas vairs nav iespējams, ir jātiesā noziedzīgais režīms un ideoloģija, lai nav tā, ka totalitāra un prettiesiska vara tiek nosodīta tikai vārdos, norādīja Egils Levits.

Valsts prezidents norādīja, ka nozieguma konstatēšanā un izvērtēšanā svarīgas ir liecības. Mūsu pašu pilsoņu liecības par pārdzīvoto padomju deportācijās kopš 80. gadu beigām tiek glabātas un pētītas muzejos, arhīvos un citās atmiņu krātuvēs. Mūsu uzdevums ir kopt vēsturisko atmiņu sasaistē ar šodienu un nākotni, teica Egils Levits.

Visi labi zina, ka pašreizējam valsts prezidentam un man ir būtiskas domstarpības daudzos jautājumos. Taču mēs ar viņu esam vienisprātis – ir jātiesā noziedzīgais komunistiskais režīms un komunistiskā ideoloģija, visu mūsu uzdevums ir kopt vēsturisko atmiņu sasaistē ar šodienu un nākotni.

Mēs ar Egilu Levitu arī esam vienisprātis par to, ka ikvienam apzinīgam, godprātīgam un drosmīgam Latvijas Republikas pilsonim ir jādara viss iespējamais, jāizmanto visas savas Satversmē noteiktās tiesības, lai nekad vairs nepieļautu komunistu režīma atgriešanos Latvijā un jaunas tā zvērības.

Tieši par to ir šī tiesas prāva.

Es kā žurnālists, publicists un vienkārši Latvijas pilsonis varu apliecināt, ka, izmantojot man Satversmē nostiprināto runas un apziņas brīvību, esmu darījis visu iespējamo, lai noziedzīgais komunistiskais režīms un komunistiskā ideoloģija un tā pastrādātie noziegumi netiktu aizmirsti un šī režīma kolaborantiem un šīs ideoloģijas nesējiem nebūtu iespējas pārrakstīt vēstures lappuses.

Komunistiskais režīms un komunistiskā ideoloģija Latvijas cilvēku dzīves iznīcināja vairāk nekā pusgadsimtu.

Šīs dzīves tika iznīcinātas visdažādākajos veidos – ja četrdesmitajos gados desmiti tūkstošu cilvēku tika aizdzīti uz Sibīriju, kur daudzi gāja bojā no bada un slimībām, tad astoņdesmitajos gados Romualds Vonsovičs un tūkstoši citu viņam līdzīgu padomju okupācijas varas kolaborantu, kaismīgu komunistu un noziedzīgās komunistiskās ideoloģijas nesēju cilvēku dzīves sakropļoja un iznīcināja citos veidos, piemēram, piespriežot viņiem bargus sodus par vēlmi samainīt valūtu, par vēlmi pārdot drēbes, par norautu okupācijas varas karogu.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka ikvienam no šiem noziedzīgās komunistiskās ideoloģijas nesējiem un padomju okupācijas varas kolaborantiem ir jāatbild par savu darbību. Tā nav ne aizmirstama, ne piedodama.

Latvijas Satversme man dod tiesības brīvi paust savu viedokli, lai cik nepatīkams tas varētu būt kādam noziedzīgā režīma atbalstītājam.

Turklāt tagad man ir dota unikālā iespēja šo savu pilsonisko nostāju un šīs savas pamattiesības uz runas un uzskatu brīvību aizstāvēt tiesas priekšā.

Tas var šķist paradoksāli un neiespējami, bet šeit, neatkarīgās, no komunisma jūga un padomju okupācijas it kā pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem atbrīvotās Latvijas Republikas tiesā nevis uz apsūdzēto sola, bet gan kā cietušais atrodas kaismīgs komunists, komunistu režīma aktīvs pakalpiņš un līdzskrējējs, tā noziedzīgo likumu izpildītājs un cilvēku dzīvju un likteņu sagandētājs Romualds Vonsovičs. Cilvēks, kurš tiesas priekšā ir atklāti un neslēpti lielījies ar padomju okupācijas varas vārdā piespriestiem nāvessodiem. Piebildīšu, ka grāmatā „Kolaborants” šie Romualda Vonsoviča piespriestie nāvessodi nebija pieminēti, - ar tiem lielījās viņš pats šīs prāvas laikā.

Tikpat paradoksāli un neiespējami var šķist tas, ka neatkarīgās Latvijas Republikas prokuratūras pārstāvis trīsdesmit vienu gadu pēc valsts faktiskās neatkarības atjaunošanas kā apsūdzības uzturētājs valsts vārdā bez kādiem aplinkiem paziņo – viņa pārstāvētās iestādes ieskatā padomju okupācijas varas kolaboranta, padomju tautas tiesneša un kaismīga komunista nosaukšana par kolaborantu esot neslavas celšana un vajāšana, kas esot krimināli sodāma, lai nevienam citam Latvijas Republikas pilsonim neienāktu prātā izmantot savas Satversmē noteiktās tiesības un atklāti un drosmīgi izteikt savu viedokli par komunistu režīma pārstāvjiem un līdzskrējējiem.

Bet tas nav slikts sapnis. Tā ir realitāte. Latvijas valsts prokurora personā man ir cēlusi apsūdzību par to, ka es sabiedrības interešu vārdā esmu īstenojis savas Satversmē noteiktās tiesības uz runas brīvību, uz neapstrīdamu faktu pamata paužot un popularizējot savu viedokli par komunistiskā režīma pakalpiņu, līdzskrējēju un kolaborantu, komunistu Romualdu Vonsoviču.

Sabiedrība jautās – kā tas ir iespējams?

Pirms četrarpus gadiem, 2018. gada janvārī pazīstamā korupcijas apkarotāja Juta Strīķe sniedza, manuprāt, precīzu un izsmeļošu atbildi uz šo jautājumu. Balstoties uz savu grandiozo pieredzi tiesībsargāšanas jomā, viņa teica tā:

„Latvijā ir izveidots čekistu, komunistiskās partijas biedru un oligarhu uzturēts noziedzīgs, mafiozs tīkls. Tajā ietilpst cilvēki no prokuratūras, tiesu sistēmas, politiskām partijām, ministri, ierēdņi, deputāti, lielu banku un valstij nedraudzīgu uzņēmumu vadītāji, masu mediji un sociālo aptauju veicēji.”

Domāju, ka šajā Jutas Strīķes apgalvojumā ir atrodama atbilde uz iespējamo sabiedrības jautājumu – vai nevarētu būt tā, ka šodien gan valsts apsūdzības uzturētāja krēslā, gan cietušo statusā ir redzami cilvēki no šī tīkla?

Domāju, ka tad, kad šī tiesas procesa materiāli tiks apkopoti un izdoti grāmatā „Kolaborants 2”, sabiedrība gūs vēl daudz izsmeļošāku atbildi uz šo jautājumu. Manuprāt, jau pašlaik Indriķa Latvieša grāmatā „Nāve 2” šīs atbildes tiek sniegtas pietiekami skaidri.

Man ir jāizsaka visdziļākā pateicība bijušajam padomju tiesnesim, komunistam, okupācijas varas kolaborantam Romualdam Vonsovičam un prokuroram Kasparam Andruškinam, kā arī šī absurdā kriminālprocesa slepenajam iedvesmotājam, ģenerālprokuroram Jurim Stukānam par visu to, ko viņi, paši negribot, ir paveikuši šī Jutas Strīķes atklātā tīkla eksistences apliecināšanā un reālas lustrācijas veicināšanā.

Būsim reālisti – lai cik patīkami man būtu klausīties Romualda Vonsoviča vārdos par manām pasakainajām spējām un unikālajām sava viedokļa popularizēšanas metodēm, viena cilvēka iespējas ir ierobežotas.

Manis sarakstītā un izdotā grāmata „Kolaborants” 2019. gadā iznāca ierobežotā tirāžā un būtu aizmirsta jau pēc dažiem mēnešiem, ja ne manis pieminēto personu un viņu rūpala kompanjonu darbība, mēģinot izmantot savas iespējas, lai aizbāztu man muti un liegtu man Satversmē noteiktās tiesības uz runas un uzskatu brīvību.

Es neesmu dziļi ticīgs cilvēks, bet es zinu, ka Svētajos rakstos ir teikts, ka bieži vien Tas Kungs izvēlas šķietami visnicināmākās radības, lai tās, rīkojoties savu mazisko motīvu vārdā, patiesībā palīdzētu lielai, taisnai lietai. Manuprāt, tieši tā ir noticis šajā gadījumā.

Kolaborants Romualds Vonsovičs, prokurors Kaspars Andruškins un viņa diriģents Juris Stukāns, paši to nevēloties, ir paveikuši grūti pārvērtējamu darbu, lai parādītu, cik milzīga Latvijas Republikā joprojām ir bijušo komunistiskā režīma darboņu vara, cik vajadzīga mūsu valstij un sabiedrībai ir lustrācija un cik nepieciešams ir darīt visu iespējamo, lai komunistiskā ideoloģija mūsu valstī tiktu atzīta par noziedzīgu un visi tās okupācijas gadu pakalpiņi nevarētu izmantot sava tīkla iespējas, lai tāpat kā slavenajā romānā „1984” izdzēstu sev nevēlamās vēstures lappuses.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc šī tiesas procesa materiālu publicēšanas un pieejamības ikvienam Latvijas iedzīvotājam sabiedrība lasīs un šausmināsies par to, kāda vara šim bijušo komunistu tīklam ir pār atsevišķiem tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvjiem.

Ja es nebūtu piedalījies šajā tiesas procesā un visu dzirdējis pats savām ausīm, arī man būtu grūti noticēt tam, ka Latvijas Republikas prokuratūras pārstāvis, kurš ir devis prokurora zvērestu, ir gatavs tiesai priekšā kā pierādījumus celt izdomājumus, pieņēmumus un gluži vienkārši fantāzijas.

Es ne mūžam nebūtu iedomājies, ka Latvijas Republikā 2022. gadā tas ir iespējams – prokuroram paziņot, ka es esot izsūtījis dažādus epastus, kaut no lietas skaidri redzams, ka nav pat mēģināts noskaidrot, kurš šos epastus ir sūtījis, par pierādīšanu nemaz nerunājot.

Es ne mūžam nebūtu iedomājies, ka Latvijas Republikā 2022. gadā tas ir iespējams – prokuroram paziņot, ka es esot novietojis kādu plakātu pie kolaboranta Romualda Vonsoviča mājas, kaut no lietas materiāliem atkal skaidri redzams, ka nav pat mēģināts atrast kādu liecinieku, kas to apliecinātu, par nopietnākiem pierādījumiem nemaz nerunājot.

Es ne mūžam nebūtu iedomājies, ka Latvijas Republikā 2022. gadā tas ir iespējams – prokuroram paziņot, ka es esot novietojis grāmatas reklāmas busiņu pie kolaboranta Romualda Vonsoviča mājas, kaut no lietas materiāliem atkal skaidri redzams, ka nav pat mēģināts precīzi fiksēt busiņa atrašanās vietu, nemaz nerunājot par manu neesošo lomu tā novietošanā.

Es ne mūžam nebūtu iedomājies, ka Latvijas Republikā 2022. gadā tas ir iespējams – prokuroram paust izbrīnu par to, ka pēc absurdā kriminālprocesa sākšanas pret mani es neesot sarakstījis nevienu citu grāmatu par Romualdam Vonsovičam līdzīgiem padomju kolaborantiem, kaut patiesībā tieši viņš bija instruments šajā mutes aizbāšanā un pats to lieliski apzinās.

Šo apsūdzības fantāziju un pieņēmumu uzskaitījumu es varētu turpināt un turpināt, bet tam pašlaik nav jēgas. Pilnīgi pietiek, ka tiesai ir nācies noklausīties visas šīs apsūdzības fantāzijas un tā saukto cietušo melus.

Es neizteikšu arī nekādus pieņēmumus par to, vai tiešām valsts amatpersonu uz aprakstītajām darbībām var motivēt ar metodēm, kas bija raksturīgas Romualda Vonsoviča pārstāvētajam komunistiskajam režīmam. Piebildīšu vien, ka, raugoties valsts apsūdzības uzturētāja darbībās, es varu tikai iedomāties to, kādu spiedienu šīs lietas ietvaros no Jutas Strīķes pieminētā tīkla locekļiem, iespējams, ir nācies izjust arī tiesai. Nule iznākušajā Indriķa Latvieša grāmatā „Nāve 2” uz to ir dotas vairāk nekā skaidras norādes.

Tiesa, varbūt pat vēl briesmīgāk par to, ko cilvēkiem ir nodarījuši un joprojām nodara komunistiskā režīma pakalpiņi un līdzskrējēji, ir tas, ko pašiem padomju režīma kolaborantiem ir nodarījusi šī viņu nestā noziedzīgā ideoloģija.

Manā izpratnē un dziļākajā pārliecībā komunisms ir slimība un sērga. Romualds Vonsovičs šīs prāvas gaitā ir darījis visu iespējamo, lai ar savu paša piemēru apliecinātu un demonstrētu to, kā pakļaušanās komunisma ideoloģijai un komunisma sistēmai saindē un iznīcina cilvēka dvēseli un visu, kas tam ir apkārt. Ģimeni, darba kolēģus, paziņas.

Manuprāt, kaut vai tāpēc vien komunistiskā ideoloģija ir jāpasludina par noziedzīgu, lai tās nesēji – tādi kā Romualds Vonsovičs – nevarētu turpināt saindēt sabiedrības apziņu, klusībā gatavojot augsni jaunai okupācijai un jaunam okupācijas režīmam, kam varētu kalpot viņi un viņu pēcnācēji.

Mēs pašlaik ik dienas redzam, kā Krievijas komunistiskās varas pēcteči melo un izliekas par savām zvērībām Ukrainā. Tieši šādus pašus gļēvus melus mēs visas šīs prāvas laikā esam klausījušies no padomju okupācijas varas kolaboranta un komunista Romualda Vonsoviča.

Tieši tāpat kā krievu okupanti Ukrainā taisnojas, ka ir galu galā cilvēki, kurus viņi arī nav aplaupījuši, izvarojuši vai nogalinājuši, Romualds Vonsovičs šīs prāvas laikā ir taisnojies, ka reizēm viņš kā padomju tautas tiesnesis un komunists esot taisījis arī humānus spriedumus. Viņš nav pat sapratis, cik kropli izklausās šī viņa taisnošanās. Tā izklausās tieši tikpat kropli kā viņa taisnošanās galvenais arguments – tādi paši padomju okupācijas varas un komunistiskā režīma kolaboranti kā viņš esot bijuši arī daudzi citi.

Komunisma ideoloģija padara cilvēku par neģēli tā, ka viņš pats to nemaz nepamana. Klausoties, kā šīs tiesas prāvas laikā Romualds Vonsovičs lielās ar piespriestajiem nāvessodiem un atņemtām cilvēku dzīvībām, es nespēju nedomāt – kā gan šādi ļaudis ietekmē tos cilvēkus, kas ir apkārt vistuvāk.

Tāpēc jo vairāk atklāts ir jautājums – vai ar tādiem komunistiskā režīma kolaborantiem kā Romualds Vonsovičs ir iespējams jebkāds izlīgums, aizmirstot viņu pastrādāto. No šīs prāvas materiāliem ir skaidri redzams, cik ļoti viņiem pašiem to kārotos?

Te man vēlreiz jācitē Egila Levita uzruna no laikiem, kad viņš vēl bija Eiropas Savienības tiesnesis.

Egils Levits teica:

„Attiecībā uz izlīgumu es teiktu, ka izlīgums ir iespējams tikai tad, ja tiek ievērotas sešas pakāpes. Un tieši tādā secībā, kādā es tās mēģināšu tagad nosaukt. 

Pati pirmā pakāpe ir patiesības noskaidrošana. Un tāpēc es jau teicu, ka patiesības noskaidrošana ir galvenais mērķis pagātnes pārvarēšanai. Bez tā, ka tiek noskaidrota patiesība, izlīgums nav iespējams. Un tie cilvēki, kuri bija tuvu režīmam, tiem aktīvi jāpalīdz noskaidrot šo patiesību. Nevis jāslēpj, bet tieši otrādi – aktīvi jāpalīdz. Tātad patiesības noskaidrošana. 

Otrs… es tagad … mēs vēlāk runāsim, kā tieši definēt kolaboracionismu. Otrais ir tas, ka tiem, kas tiek uzskatāmi par kolaboracionistiem, tiem ir šis nodarījums jāatzīst. Viņiem ir skaidri jāsaka – jā, es kolaborēju ar šo netaisnības režīmu. Nevis izlocīties. Tātad – ir jāatzīst. 

Trešais ir šī nodarījuma nožēlošana. Viņiem ne tikai jāatzīst. Tā neitrāli atzīt, jā es kolaborēju. Bet arī viņam tas ir jānožēlo. Nožēlošana, ka tas bija slikti. 

Ceturtais ir nodarījuma izpirkšana ar kādu konkrētu rīcību. Tātad ir jāizpērk šis nodarījums. Tas nozīmē, ka nevar tikai vārdiski nožēlot, bet arī ar savu politisko rīcību, aktīvi iestājoties par okupācijas seku likvidēšanu vai citādā veidā stiprinot šo valsti, ir jāizpērk šis nodarījums. Un šie punkti ir jāizpilda tiem, kurus var uzskatīt par kolaboracionistiem. 

Un tad nāk piektais punkts – piedošana. Un piedošanu nevar prasīt, piedošana ir jādara tiem, kas ir cietuši no kolaboracionisma. Un pilnīgi nepareizi ir, kā mēs redzam šad un tad, šie cilvēki saka, ka tā tas toreiz ir bijis, bija tādi laiki. Nē. Nē, tā nebija. Es arī paskaidrošu, kāpēc. 

Tātad piedošana. Un tikai tad, kad tie, kas ir cietušie, ir piedevuši, tikai tad kā sestais un beidzamais punkts šajā izlīguma procesā var būt šis izlīgums. Un tieši šādā secībā. Neviens punkts nedrīkst tik izlaists. Tas ir ceļš, kuram mēs vēl esam ļoti, ļoti tāli.”

 

Mēs daudzās tiesas sēdēs esam klausījušies kolaboranta Romualda Vonsoviča taisnošanos, un tagad ir pienācis brīdis pajautāt – vai tādi kā viņš, izsakoties Egila Levita vārdiem, būtu pelnījuši piedošanu?

 

Patiesībā tas ir jautājums, kas būtu jālemj neatkarīgās un demokrātiskās, komunisma jūgu nometušās Latvijas Republikas tiesai. Es tāpat kā visā, kas saistīts ar kolaboranta Romualda Vonsoviča darbību, varu tikai izteikt savu uz faktiem balstīto viedokli.

 

Ko mēs redzam padomju okupācijas varas kolaboranta, komunista Romualda Vonsoviča gadījumā?

 

Vai mēs esam noskaidrojuši patiesību? Jā, esam. Tiesas materiālos ir gan grāmata „: Kolaborants”, gan daudzi dokumenti, gan paša Romualda Vonsoviča liecības, kas apliecina viņa komunista un padomju režīma darboņa biogrāfiju. Tie cilvēki, kuri bija tuvu režīmam, tiem aktīvi jāpalīdz noskaidrot šo patiesību, saka Egils Levits, un to Romualds Vonsovičs, pats to nevēloties, ir izdarījis.

 

Šos dokumentus un liecības, ieskaitot baiso lielīšanos ar piespriestiem nāvessodiem, neviens no vēstures lappusēm neizdzēsīs. Sabiedrības vārdā es par to izsaku patiesu pateicību Romualdam Vonsovičam.

 

Tiem, kas uzskatāmi par kolaboracionistiem, tiem ir šis nodarījums jāatzīst. Viņiem ir skaidri jāsaka – jā, es kolaborēju ar šo netaisnības režīmu. Nevis izlocīties. Tātad – ir jāatzīst, saka Egils Levits.

 

Vai Romualds Vonsovičs to atzīst? Jā, šīs prāvas gaitā viņam ir nācies atzīt savu kolaborāciju, bet vienlaikus viņš cenšas gļēvi izmeloties un izlocīties, aizbildinoties ar svešvārdu vārdnīcām un citiem piešķirtiem ordeņiem. 

 

Trešais ir šī nodarījuma nožēlošana. Viņiem ne tikai jāatzīst. Tā neitrāli atzīt, jā es kolaborēju. Bet arī viņam tas ir jānožēlo. Nožēlošana, ka tas bija slikti, saka Egils Levits.

 

Un ko redzam mēs? Mēs neredzam ne kripatas nožēlas. Mēs redzam to, ka padomju okupācijas varas pakalpiņš un kolaborants Romualds Vonsovičs lepojas ar to, ka ir palīdzējis balstīt šo komunistisko režīmu un uzspiest cilvēkiem kroplo komunistisko ideoloģiju.

 

Ceturtais ir nodarījuma izpirkšana ar kādu konkrētu rīcību. Tātad ir jāizpērk šis nodarījums. Tas nozīmē, ka nevar tikai vārdiski nožēlot, bet arī ar savu politisko rīcību, aktīvi iestājoties par okupācijas seku likvidēšanu vai citādā veidā stiprinot šo valsti, ir jāizpērk šis nodarījums, saka Egils Levits.

 

Vai mēs no Romualda Vonsoviča esam izdzirdējuši kaut vienu vārdu, nosodot komunistisko režīmu un komunistisko ideoloģiju? Nē. Mēs neesam.

 

Piedošana ir jādara tiem, kas ir cietuši no kolaboracionisma. Un pilnīgi nepareizi ir, kā mēs redzam šad un tad, šie cilvēki saka, ka tā tas toreiz ir bijis, bija tādi laiki. Nē. Nē, tā nebija, saka Egils Levits.

 

Un ko redzam mēs? Es esmu dzirdējis to, kā kolaborants ir mēģinājis atrast kaut vienu cilvēku, kura dzīvi ir iznīcinājis padomju tautas tiesneša spriedums, un atvilkt uz tiesas sēdi kā liecinieku, lai paziņotu, ka viņam ir piedots. Bet tas nav izdevies – ne ar kādiem līdzekļiem, ne par kādu naudu.

 

Tad nu man jājautā.

 

Vai šādā situācijā ir iespējams izlīgums ar padomju varas kolaborantu, komunistiskās ideoloģijas uzspiedēju un komunistu Romualdu Vonsoviču, kurš no savas kolaboranta pagātnes neko nenožēlo, ne par ko nevēlas lūgt piedošanu, melo tiesai, ka neesot izskatījis nevienu politisku lietu, un mēģina izvairīties no atbildības tieši tāpat, kā to savulaik darīja nacistiskās Vācijas nāves nometņu uzraugi, - viss bija likumīgi, visi citi darīja tāpat, man vajadzēja rūpēties par savu karjeru…

 

Vai ar šādiem cilvēkiem ir iespējams izlīgums? Šis ir jautājums, uz kuru, iespējams, būtu jāatbild neatkarīgās Latvijas Republikas tiesai.

 

***

Šī tiesas prāva ir arī par to, ka komunistiskā režīma līdzskrējēji, atguvušies pēc padomju impērijas sabrukuma, ir atguvuši visvarenības sajūtu un, izmantojot savu piederību Jutas Strīķes atklātajam noziedzīgajam tīklam, mēģina pārtaisīt vēsturi un ar kriminālām metodēm aizbāzt muti tiem, kas uzdrīkstas runāt patiesību un izmantot savas Satversmē noteiktās tiesības paust savu viedokli brīvi un nesodīti.

Tiem, kas pilda šī noziedzīgā tīkla pavēles, nevajadzētu lolot ilūzijas, ka patiesība nenāks gaismā. Pirms gada manās mājās notika kratīšana cita safabricēta kriminālprocesa ietvaros. Pašlaik šī procesa tiešie izpildītāji atrodas apcietinājumā un sniedz liecības, liekot nervozēt šī pasūtījuma autoriem un organizētājiem. Man ir pilna pārliecība, ka agri vai vēlu tāpat notiks ar noziedzīgā komunistu tīkla darboņiem, kas ir organizējuši šo te – kolaboranta Romualda Vonsoviča kriminālprocesu.

Taču tas notiks kaut kad nākotnē, savukārt šobrīd šo darbību rezultāts ir šis kriminālprocess un man celtā absurdā apsūdzība – ka es esot cēlis neslavu padomju varas kolaborantam un viņu vajājis, nosaucot viņu par to, kas viņš ir – par padomju varas kolaborantu.

Mēs nupat esam piedzīvojuši, kā zemessarga un patriota Gundara Kalves lietā Jura Stukāna vadītā prokuratūra bailēs no kārtējā tai graujošā tiesas sprieduma izbeidz kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata, tā atkal graujot tautas un nācijas ticību savai valstij, taisnīgumam utt.

Šobrīd es skaidri saskatu, kā šo kolaboranta Romualda Vonsoviča lietas spriedumu kāri gaida neskaitāmi kolaboranti, zagļi, krāpnieki, meļi, valsts nodevēji un nekrietni cilvēki, lai notiesājoša sprieduma gadījumā mestos aizbāzt mutes visiem tiem, kas izmanto savas Satversmē noteiktās tiesības un izsaka viņiem nepatīkamus, uz faktiem balstītus viedokļus.

Jā, nav apšaubāms, ka šī ir vēsturiska tiesas prāva, jo spriedums šajā tiesas prāvā paliks vēstures lappusēs tieši tāpat kā manis pieminēto personu loma tajā. Nevienam nevajadzētu lolot ilūzijas, ka tas tā nebūs. Tas būs tieši tā, un nekas to nevar novērst.

Šis spriedums būs lakmusa papīrs stāvoklim, kādā mūsu valstī ir Satversmē noteiktā runas brīvība.

Lakmusa papīrs tam, vai varētu izdoties Jura Stukāna koruptās prokuratūras vēlme atgriezties padomju laikos, kur okupantu kolaborants Romualds Vonsovičs varēja sodīt par džemperu tirgošanu.

Lakmusa papīrs tam, kāda patiesā vara mūsu valstī pieder Jutas Strīķes atklātajam čekistu, komunistiskās partijas biedru un oligarhu uzturētajam noziedzīgajam, mafiozajam tīklam.

Vēl vairāk, šis spriedums parādīs, vai Latvijas sabiedrībai un Latvijas tautai ir cerība uz komunistiskās ideoloģijas iznīcību un komunistiskās ideoloģijas atzīšanu par noziedzīgu, lai kā arī to censtos novilcināt Romualdam Vonsovičam līdzīgie komunistiskie kolaboranti.

Šī tiesas sēde notiek ļoti zīmīgā gadadienā.

Precīzi pirms septiņdesmit astoņiem gadiem, 1944. gada 8. septembrī Latvijas Centrālā padome savā pēdējā sēdē Latvijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.

Tajā bija teikts: „Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti.”

Mēs zinām, ka toreiz tas neizdevās. Pretspēks bija pārāk liels. Toties šodien Latvijas tautai, Latvijas valstij, Latvijas nācijai ir visas iespējas atbrīvoties no komunisma sērgas un tās kolaborantu slēptās varas. Vajag tikai nebaidīties no Jutas Strīķes atklātā noziedzīgā komunistu tīkla un tā kolaborantiem.

Visiem ir skaidrs, ka es šeit tiesas priekšā stāvu tāpēc, ka es esmu izmantojis man atjaunotās, suverēnās Latvijas valsts Satversmē doto runas un apziņas brīvību, lai stātos pretī šai sērgai.

Es varu izteikt visdziļāko pateicību tiem procesa dalībniekiem, kas, izmisīgi cenšoties uzturēt savas absurdās apsūdzības un akcentēt manas unikālās spējas komunisma apkarošanā, paši to negribot, visā prāvas laikā darīja visu iespējamo, lai visai sabiedrībai apliecinātu – arī viens cilvēks ir karotājs. Arī viens cilvēks var stāvēt pretī ne tikai noziedzīgam komunistu tīklam, bet arī komunisma sērgai kā tādai.

Tā nu es arī šeit stāvu un nevaru citādi. Nevaru un negribu. Komunisma sērga ir jāiznīcina, un komunisma sērga tiks iznīcināta. Mūsu valsts, mūsu tautas, mūsu nācijas nākotnes vārdā.

Novērtē šo rakstu:

2
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Varbūt pošu ģenētiski modificētie ķermeņi - signāla uztvērēji - balsu atdošanas dienā saņēmuši attiecīgo programmatūru par konkrētu aplokšņu mešanu urnā

FotoLabais tonis paredz komentāru par vēlēšanu balagānu. Divos vārdos - aplausi stāvus! Fanfaras tiem, kuri ar savu parakstu apliecināja atbalstu sistēmai. Protams, var tikai apbrīnot nekaunību tik klaji viltot "rezultātus" (iespējams, pilnīgi pretēji tautas izdarītajai "izvēlei". "Tie pēdējie būs tie pirmie, tie pirmie būs pēdējie" - tuvu pilnīgam "kājām gaisā").
Lasīt visu...

21

Skolā strādāju, jo pagaidām to varu atļauties

FotoTātad, ja nu kādam interesē, cik saņem skolotājs parastais, varu padalīties ar savu situāciju pagājušajā mācību gadā. Lūdzu, izlasiet līdz galam. Vadu 34 kontaktstundas nedēļā + 1 konsultācijas stunda.
Lasīt visu...

18

Nepieciešama Saeima, kas spēj vadīt valsti cauri vētrainiem ūdeņiem (un ievēlēt mani uz otru termiņu, lūdzu)

FotoGodātie Latvijas pilsoņi! Vēlētāji! Nākamajos četros gados Latvijai ir nepieciešama tāda Saeima un valdība, kas spēj droši vadīt mūsu valsti cauri vētrainiem ūdeņiem.
Lasīt visu...

12

Mēs izmisīgi gribam izkrāpt valsts iepirkuma garantijas mūsu terminālim!

FotoDarbs pie sašķidrinātās dabasgāzes jeb LNG (liquefied natural gas) termināļa izveides Latvijā norisinās jau teju desmitgadi un varētu turpināties vēl tikpat ilgi, ja ne Krievijas agresija Ukrainā, kas nepārprotami lika saprast mūsu valsts enerģētisko atkarību ar visām no tā izrietošajām sekām.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas: kāpēc vajag iet vai neiet pie balsošanas urnām

FotoPašreiz sociālajos tīklos izskan daudz aicinājumi boikotēt vēlēšanas, un daudzi arī uzskata, ka nav vērts piedalīties vēlēšanām, jo pa lielam nekas nemainīsies. Un uz vēlēšanām pamatā neiet cilvēki, kuri nav apmierināti ar valdību, ar Saeimā ievēlēto deputātu darbu. Bet vēlēšanu boikots ir izdevīgs varas partijām, un tās to slēpti atbalsta.
Lasīt visu...

18

Mūsu politprostitūciju nedrīkst publiski saukt par politprostitūciju!

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) aicina Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju reaģēt uz deputāta Aleksandra Kiršteina (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”–”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK) 25. septembra izteikumiem mikroblogošanas vietnē Twitter. Deputāts, komentējot priekšvēlēšanu debates LTV ēterā, raksta: “Politprostitūta Bērtule, vadot Saeimas kandidātu debates LTV1, visu laiku melo, ka politiķi (domāti NA) grib likvidēt Satversmes Tiesu, noklusējot, ka tā ir jāpārceļ uz Augstāko Tiesu kā Igaunijā, Somijā un Zviedrijā! Pirmskara Latvijā Satversmes jautājumus skatīja AT Senāts!”
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Kāpēc jums vajadzētu nobalsot par mums - Marksa mūsdienu mazbērniem

Līdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot...

Foto

Vai "Konservatīvo" sīkpartijā atdzimst nacisms?

Šis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar...

Foto

Nacionālisms, nacisms, fašisms, pozitīvais nacionālisms un citi "ismi"

Jums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi...

Foto

Tautvaldība ir tautas pārstāvniecība valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanai, valsts pārvaldes institūciju veidošanai un lēmumu pieņemšanai

Satversmes 1. nodaļas 2.pants nosaka: “ Latvijas valsts suverēnā vara pieder...

Foto

“Kapteinis Amerika” aicina taupīt

Vadīkļi Vakareiropā brēc par enerģētisko krīzi. S…di, ko ar zaļo dienaskārtību, suicidālām sankcijām un nesaimnieciskumu savārījusi izkurtējusī Eiropas elite, būšot jāizstrebj pārvaldītajām...

Foto

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: ja tas mums izdevīgi, mēs izliksimies, ka atbalstām valsts aizsardzības dienestu

Nepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet...

Foto

Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām

Ļoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju...

Foto

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: es nemaz neesmu tāds hameleons un gļēvulis, kā jums izskatās, jo man ir apņēmība

Jūsu balss izšķirs, kas vadīs mūsu valsti. Pirms...

Foto

Logs vai varnešu kolektīvās pašsaglabāšanās instinkts

Mums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi...

Foto

Jaunzemes rīcība vērtējama kā amata pienākumu, konkrēta rīkojuma vai uzdevuma nepamatota nepildīšana vai novēlota, nolaidīga vai nekvalitatīva pildīšana

Ceturtdien, 15. septembrī finanšu ministrs Jānis Reirs ir izdevis...

Foto

Nedodiet sevi apmuļkot! Sīkumains, bet ļoti bīstams

«Okupāciju noliegt? Manā skatījumā tā ir bijusi. Attaisnot Krievijas prezidenta darbību es netaisos, un tā nav man simpātiska. Neskatos...

Foto

Paskaidrojumi Plešam: nav labi, ja nepatiesu informāciju apzināti izplata tik augsta valsts amatpersona kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

[1] 2022. gada 25. augustā Daugavpils...