Konkurss “Pašu ieviesto stulbību atcelšanas varonis” it kā var sākties, bet...
Mārcis Bendiks14.02.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms diviem gadiem, pandēmijai sākoties, valdība izsludināja krasus ierobežojumus mūsu ikdienas dzīvei, vienlaikus mierinot sabiedrību, ka būs visādu veidu atbalsti un kompensācijas. Jo jau iepriekš premjers bija palaidis tautās nu jau kanonisko “naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis”.
2020. gada martā dzīves ārējā kustība uz dažām nedēļām it kā pazuda, tīmeklī parādījās bildes ar pilnīgi tukšu Vecrīgu. Es pats atminu, kā izbraucu pa Tērbatas ielu visā garumā, sastapis tikai divus cilvēkus, un tie paši bija velokurjeri, kas izvadāja ēdmaņu.
Sākās “Zoom” sapulču, neklātienes mācību un mājsēdes kompensāciju laiks. Sabiedrība lielā mērā paļāvās uz valdību, un valdība nekautrējās to izmantot. Jo naudas tak ir tik daudz, tik daudz! Bet gāja laiks, un pamazītiņām kļuva skaidrs, ka nevar būt tā, ka krietna daļa cilvēku nestrādā, bet sabiedrība turpina ierasto patēriņa līmeni.
Vīruss arī nesnauda un laida klajā vairākus “apdeitus”, sākās arvien izmisīgāka grābstīšanās ap administratīvām metodēm bioloģisku fenomenu apkarošanā. Apzināti neminu šeit visu slinkuma, nelietības un klajas stulbības apoteozi vakcīnu (ne)iepirkšanā, impotentā un dārgā (vaksācijas) vakcinācijas biroja sāgā un ar to saistītajām atklātākām un slēptākām blēdībām, – šoreiz ne par to. Šoreiz par valdības cenšanos pārlikt atbildību par lēmumu kvalitāti kaut kur tālāk no sevis un par to, kā tas nu ir šobrīd atkodies.
Savas nekompetences piesegšanai tikai izveidotas vairākas struktūras, kurām tika pārsūtīta atbildība rīcības variantu izstrādāšanai un izvērtēšanai. Centrālā loma te tika Operatīvās vadības grupai, kuras vadītājs pērn septembra beigās cita starpā patētiski solīja: “Ir jārīkojas ātri un diezgan izlēmīgi. Mēs otrdien valdībai uz galda uzliksim ātru un izlēmīgu rīcību, nerunājot par to, ka aizslēdzam visu un ieslogām visus mājsēdē, bet būs pietiekami izšķirīga rīcība, kas spēj vīrusu piebremzēt.” Tā Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, solot, ka šī būšot konceptuāla atšķirība no pagājušā gada.
Sekoja vēsturē lielākā muļļāšanās un mērenu līdz lielu stulbumu proponēšana. Tiesa, visā šai procesā paši sevi izklīdināja “Covid‑19 akadēmiskās vides ekspertu grupa”, par kuras ekspertīzes līmeni jau esmu rakstījis iepriekš. Tiem, kas ar šo pašpasludināto “ekspertu” sniegumu nav pazīstami, nervu taupīšanas labad iesaku arī pārāk tīmeklī nerakāties. Cita starpā tur ticis rosināts infekcijas ierobežošanai trīskārt samazināt sabiedriskā transporta pieturu skaitu. Šāds “zinātniskums” un “ekspertīze” labi konkurē ar iepriekšējās ziemas iepirkšanās aizliegumiem, kad sevišķi infekciozas izrādījās zeķbikses un kafijas filtri.
Lai kaut kā mazinātu sabiedrības uzticības zudumu, ko izraisīja valdības ņemšanās ap mazloģiskiem un bieži vien klaji stulbiem ierobežojumiem, sākās sacensība, kurš no poļitrukiem piedāvās kādu naudiņu savam elektorātam. Ja reiz tautas mīlestību nevar nopelnīt ar darbiem, varbūt var nopirkt par budžeta naudu.
Un tā nu pār mums nāca vienreizējas un vairākkārtējas piemaksas pensionāriem, piemaksas bērnu vecākiem, elektrības kompensācijas un kas tik vēl ne. Bet šai raustīgajai aktivitātei pietrūkst vēlēšanu gadam svarīgākā rezultāta – varoņa lauru plūkšanas. Jo kurš vairs rudenī atcerēsies, kurš ko rosinājis. Un, starp citu, pa šiem diviem gadiem arī naudas, kuras ir tik daudz, vairs nemaz tik daudz nav.
Ja reiz tā, tad pavasarīgā noskaņā jāsāk jauna mīlas rotaļa. Premjers nāk ar atklāsmi, ka tie eksperti mūs ir barojuši ar katastrofālām blēņām, un konkurss “Pašu ieviesto stulbību atcelšanas varonis” var sākties. Bet te nu izrādās, ka visi ir par atcelšanu, tikai to nekādi nevar izdarīt, jo izdarīt to nevar. Operatīvās vadības grupa ir tik operatīva kā aizmigusi uts uz slapja dibena, tās priekšnieks bramanīgo pērnā septembra toni aizstājis ar skumīgu bubināšanu.
Lēmumu satura deleģēšana, ar kuru valdība cerēja distancēties no sabiedrības dusmām, tagad liedz izvērst sertifikātu atcēlēju un priecīgās dzīves atjaunotāju skaistumkonkursu. Žēl, vai ne?
* Pārpublicēts no aprinkis.lv. Virsraksts mainīts.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
