Iesaki rakstu: 
Skaidrs, ka Krievijai tāpat kā jebkurai suverēnai valstij, sevišķi jau lielvalstij, ir savi plāni attiecībā uz kaimiņvalstīm un ne tikai. Re:Baltica paziņojums, ka Kremlim tādi ir, latviešiem patiešām var skanēt kā sensācija, jo Latvijai nekādas savas stratēģijas nav – valsts vadība izpilda to, ko tai diktē saimnieki Briselē, Vašingtonā un Davosā. Tiesa, par letiņu viltīgu plānu var uzskatīt pārcenšanos, sagandējot visu vairāk, nekā sizerēns pavēlējis.
Tikmēr publiskotie it kā nopludinātie Kremļa slepenie dokumenti, manuprāt, ir izsūkti no pirksta vai no kurienes tur tagad pieņemts. Visticamāk, tos uz celīša sacerējis kāds inkluzivitātes dēļ pie studijām pielaists tukšgalvis politoloģijā. Minētie stratēģiskie mērķi, kuriem it kā vajadzēja nodrošināt Baltijā Krievijai draudzīgas vadības, sen vairs nav aktuāli. Šādas ieceres prasa lielus ieguldījumu, taču Krievijas Federācija (KF) nav PSRS, kas šķiežas ar naudu, it īpaši, ja iezemiešu ārpolitiku nosaka trešā puse. Pēdējais “eļļošanu” prasošais plāns bija noturēt tranzītu, kamēr netiks izveidota alternatīva pašā Krievzemē. Vēlāk Kremlis aizklapēja biznesa ieceres Latvijā. Protams, individuāli sakari ar risku pašiem uzņēmējiem ir palikuši.
Nenoliedzami, pastāv jautājums, kāda loma Kremļa nodomos iekritīs Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Savulaik Dievzemīti smagi skāra PSRS piekoptā kolonizācija un rusifikācija. Turklāt tieši “Brīvā pasaule” savu apsvērumu vadīta neļāva Latvijā īstenot dekolonizāciju. Pēc neatkarības atjaunošanas vietējā vara “uzmeta” valstij lojālos krievus, dāvinot milzu preferences interfrontiešiem, kas, saņēmuši no kompartijas starta kapitālu, kļuva par ietekmīgiem buržujiem.
Vienlaikus līdz šim nebija pamata uzskatīt Latvijas krievus (t. sk. pārkrievotos cittautiešus) par KF piekto kolonu, kas nenozīmē, ka viņiem nav savas vēlmes. Tāpat, lai kā etniskā dzimtene nevilināja saviešus, reti kurš pameta par pamāti kļuvušo Latviju. Krievvalodīgo politiskie pārstāvji iz “Saskaņas” ēda ar latvju vagariem no vienas siles. Patlaban krievi savā vairumā tāpat kā latvieši attiecībā pret varu ir kusla mietpilsoņu masa. Jāatzīst, ka iebaidīšanā un represijās režīms ir godam pacenties. Šajā ziņā Latviju var dēvēt par mazo Krieviju – gan latvju, gan krievu revolucionārā pagātne ir gandrīz neatgriezeniski izdzēsta.
Kremlim globālās rīvēšanās laikā ir svarīgi nevis izveidot siltumnīcas apstākļus krievvalodīgajiem Dievzemītē, bet, lai vietējie vadīkļi radītu “vatņikiem” maksimālu diskomfortu cerībā ja ne uz apspiesto atklātu dumpi, tad vismaz slēptu graujošo darbību. Jāsaka, ka Kariņa valdība lieliski tiek galā ar šo uzdevumu. Krievu pazemošana ieguvusi valstiskus apmērus.
Kara apstākļos Krievija ir ieinteresēta, lai nedraudzīgajās valstīs pie varas nonāktu visnotaļ nekompeNtenti un pagrimuši politiķi, kuri novestu savus valdījumus līdz kliņķim, tādējādi vājinot kolektīvos Rietumus. Tāpat Kremļa interesēs ir depopulācija (kā piemērs – LGBTQI+ uzvaras gājiens) un tumsonība (inkluzivitāte pret profesionālismu) pretinieka lēģerī. Šos āķus “civilizētā pasaule” jau ir norijusi un diez vai izbēgs no degradācijas, ja vien ASV pie teikšanas nenāks trampisti.
Tā ir ilgtermiņa spēle. Turklāt nedrīkst nomest no svariem civilizācijas atiestatījuma faktoru. Krievijā Švaba anštaltei ir liela ietekme, lai gan cilvēces izdeldētāji spēlē pret visām pusēm. Vēl jāņem vērā, ka Kremlim ir vairāki torņi, kas brīžam viens otru apkaro trakāk nekā ārējo ienaidnieku, tāpēc ļautiņiem, kas orientējas uz Krieviju var iznākt smagi apdedzināties savās gaidās.
Rečekistu izplatītā sacerējuma bīstamība sabiedrībai slēpjas apstāklī, ka ļaudis tiek dezorientēti un vairs neatšķir kaitnieku (lasi – potenciālu Krievijas aģentu) sev līdzās no patriota. Patiesībā šie jēdzieni pat mainīti vietām. Tie, kas ved nāciju iznīcībā, nelietīgi valkā patriota vārdu, bet tos, kas cenšas glābt valsti no posta, kristī par kremliniem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
