Krievija – vai velkonis?

Rakstā „Dialektika un sabiedrība” pasen atpakaļ pieskāros vispārējiem attīstības likumiem; principiem, kuri vērojami dabā un attiecināmi arī uz cilvēku sabiedrību. No šī paša skatu punkta mazliet pavērosim, kas notiek Krievijā, un padomāsim, vai patiešām Krievija ir tas jaudīgais velkonis, kas ievilks notikumus pasaulē progresīvā virzienā.

No dialektikas likumiem mēs zinām par satura un formas mijiedarbību. Saturs vienmēr ir tas, kas nosaka sev atbilstošo formu; attīstības „lēcieni” notiek situācijās, kad kvalitatīvi jaunam saturam nepieciešama kvalitatīvi jauna forma. Attiecinot šo sapratni uz cilvēku sabiedrību, var secināt, ka tieši indivīdu „kvalitāte” ir tas saturs, kas nosaka sabiedrības pārvaldes principus un attiecīgo sociāli ekonomisko formāciju. No šī paša secinājuma izriet teiciens, ka „tauta saņem tādu valdību, kādu tā ir pelnījusi”.

Vai man ir priekšstats par Krievijas iedzīvotāju „kvalitāti”? Un vai man ir priekšstats par Rietumu iedzīvotāju „kvalitāti”?

Jau padsmit gadus veidoju biznesa attiecības gan Krievijā, gan Rietumos. Sadarbības partnerus Rietumos var raksturot ar jēdzieniem - atklātība, godīgums, uzticēšanās, vienkāršība, nepiespiestība.

Kā tas ir Krievijā? Diemžēl stipri citādi. Ar pēcapmaksu strādāt labāk vispār nemēģināt, jo pat no sadarbības partneriem ar šķietami augstu biznesa inteliģenci jebkurā brīdī var sagaidīt uzmešanu un piečakarēšanu. Cilvēkiem tur piemīt tieksme, ko raksturo krievu vārds „vipendrivatsja” („Jaunais Vilnis” arī var kalpot kā ilustrācija, tas pats attiecas uz Soču OS pēc aculiecinieku nostāstiem), kas lielā mēra nosaka viņu rīcības modeļus. Latviski laikam tuvākais tulkojums būtu „iztaisīties”.

Tad, nu, lūk, lai „iztaisītos” (nopirktu krutāku mašīnu, sievai smalkāku kažoku, u.c.), nepieciešama nauda. Kur to dabūt? Mērķis attaisno līdzekļus, un morāle šajā gadījumā aiziet otrā plānā. Uzreiz pieņemu iebildumus, ka katrā valstī un tautā ir dažādi cilvēki, taču te runāju par savu „vidējo statistisko” pieredzi. Droši vien būs taisnība tiem, kuri teiks, ka vēlme „iztaisīties” raksturīga visiem pēcpadomju sistēmas valstu iedzīvotājiem. Pie šīs tēzes vēl atgriezīsimies.

Žurnāla „Ievas Stāsti” 16. numurā ir intervija ar Hariju Vītoliņu, kurš cita starpā par dzīvi Maskavā saka: „Kad viņa (meita – db) atbrauc pie manis, baidos Aneti vienu laist uz pilsētu, jo Maskava ļoti atšķiras no mierīgās, sakārtotās Šveices. Meita ir pieradusi, ka apkārtējie ir laipnāki, draudzīgāki, godīgāki, un ļoti uzticas cilvēkiem.” Tie ir tikai divi zinoša cilvēka izteikti teikumi, taču situāciju noraksturo pilnīgi un precīzi.

Īpašs stāsts ir par korupciju Krievijā. Lai pirmo reizi sakarīgi izvestu kravu cauri Krievijas muitai, vairumos gadījumu ir divas iespējas:

Kukulis muitniekiem. Kad tiek vaicāts, kāpēc viss notiek tik lēni, tiek pateikts grūti pārprotamā veidā: „Nado žžž-daķ!” 

Pierādīt, ka, konkrētajā situācijā aizturot kravu, viņi pārkāpj Krievijas likumus. Grūti, bet tās puses cilvēki to ir darījuši un veiksmīgi.

Taču viena lieta ir muitnieki, otra – augstākās varas ešeloni. Līdzīgi kā Latvijā par to tur visi zina, taču tieši tāda paša tiesu nihilisma dēļ viss rit savu iesmērēto gaitu. Ja kāds uzdrošinās kaut ko pateikt par daudz, aiziet pa skuju taku (piemēram, Magņitskis).

Tēmēju uz to, ka indivīdu kvalitāte Krievijā nebūt nav tāda, ka šī valsts šajā brīdī varētu kļūt par flagmani jaunas formācijas radīšanā. Rietumi Krieviju diskriminē (skat A. Priedīša rakstu tepat Pietiek „Krievijas difamācija”)? Nenoliegšu, ka šajā diskriminācijā ir arī A.P. rakstā aplūkotais globālās situācijas moments, taču primāri Rietumi par Krieviju ierēc šeit augstāk minēto aspektu dēļ. Tizlumā un absurdumā jau pieminētais „Jaunais Vilnis” sit pušu „Eirovīziju”.

Saistībā ar visu teikto nelielas pārdomas par jaunajām ideoloģiskajām tendencēm Krievijā – portālā daudzkārt pieminēto Sergeju Kurginjanu un atgriešanos pie sociālisma. Vispirms pāris savstarpēji saistītu  aspektu par vēsturisko boļševiku izveidoto sociālismu Krievijā un vēlāk arī Savienībā.

Pirmais aspekts – tā laika cilvēku „kvalitāte”. Vai tā bija atbilstoša jaunajai ekonomiskai formācijai? Noteikti ne. Par tā laika proletariāta kultūru ierēc Mihails Bulgakovs darbā „Suņa sirds”. Jaunā ideoloģija mēģināja „uzlikt vāku” cilvēku zemiskākajām tieksmēm, taču ar varu „no ārpuses” cilvēks nav izmaināms. Šīs tieksmes ir kā sēklas, kas spēj dīgt zem asfalta slāņa un izurbties tam cauri. Zagšana un korupcija padomijā tāpat sita augstu vilni, tāpat bija grupa ļaužu - vienlīdzīgākie par pārējiem. Varbūt nebija siles, pie kā uzbaroties (respektīvi, zupiņa pati par sevi bija gana liesa), toties bija „vienlīdzīgākums”, kas ļāva dabūt to, ko nedabūja pārējie. Atceros tautas anekdoti par „sarkanajiem” (a la patrioti) un „melnajiem” (a la nostrādājušies melnstrādnieki), kas lieliski raksturo tā brīža situāciju:

„Kas ir sarkanie”?

„Sarkanie ir tie, kas dzer lēto sarkano vīnu, staigā sarkaniem deguniem un guļ nodzērušies Sarkanajos stūrīšos.”

„Kas ir melnie”?

„Melnie ir tie, kas staigā melnos uzvalkos, dzer „Melno Balzāmu”, ēd melnos ikrus un brauc ar melnām „Volgām”.

Otrais aspekts – S. Kurginjana piesauktā cilvēkmīlestība kā viens no sociālisma sistēmas pamatfaktoriem.

Vai atceraties faktus par sociālisma revolūciju un tai sekojošo teroru gadu desmitu garumā ar simtiem tūkstošu nogalinātajiem un izsūtītajiem (te pat vairs nav svarīgi, vai nodeva un šāva „savējie” vai „svešie”)? Vai tas ir savienojams ar cilvēkmīlestību?? Toreiz bija radīts „superzvērs”, kas apkāva parējos „nepareizi domājošos” un kas visus turpmākos gadu desmitus, pateicoties saveidotajam represīvajam aparātam, turēja ķetnās varu (Ivars Prūsis savā lekcijā „Sociālisms kā cilvēces nākotnes perspektīva” tieši šīs īpašības piedēvē fašismam. Secinājumi rodas paši. Ironija ir tajā, ka daļa sociālistu fašistos kā spogulī ierauga paši sevi. Protams, spogulis vienmēr ir ļoti vainīgs, ja pašu ģīmis ir nepieņemams!).

Tādējādi paši pamati, uz kā toreiz tika būvēta sociālisma celtne, bija aplami. Un, ja pamati ir aplami, celtnei agri vai vēlu ir neizbēgami jāsagāžas  - kas vienas paaudzes laikā arī notika.  S. Kurginjana uzskats, ka Savienības sabrukšana bija kļūda, ir klaji maldīgs.

S. Kurginjans neapšaubāmi ir progresīvāks par marksisma – ļeņinisma teorētiķiem, jo atzīst cilvēka augstākās metafiziskās dabas (sauksim to par dvēseli) eksistenci. No tās nāk cilvēkmīlestība, altruisms; dvēsele būtībā ir cilvēka fiziskā ķermeņa tilts ar garu. Tieši dvēseles attīstības faktors cilvēku atšķir no dzīvnieka. Marksisms – ļeņinisms cilvēka augstāko metafizisko dabu noliedza, sludinot absolūtu materiālismu; līdz ar to šī ideoloģija kļuva mirusi uzreiz pēc dzimšanas. Mirusi ideoloģija nevar radīt dzīvotspējīgu rezultātu.

Kristietība kā reliģija pasaulē dominē jau gadu tūkstošus, bet – vai pasaule šajā laikā ir kļuvusi labāka? Zīmīgi, ka mirušu ideoloģiju dogmatiķi pielūdz miroņus. To dara dogmatiskie kristieši, pielūdzot krustā sisto Jēzus līķi; arī Ļeņina līķis joprojām atrodas mauzolejā vispārējai apskatei.

Taču dvēseles attīstība (lasi – cilvēka izaugsme, cilvēka kvalitāte, saturs) ir katra cilvēka individuāls darbs, kas ir absolūti primārs. Sociāli ekonomiskās formācijas un to maiņas izriet no šī primārā aspekta  – ko sociālisma vēsturiskā pieredze visai spoži apliecina. S. Kurginjans cilvēku izaugsmes jomā dara milzīgu darbu, tomēr palieku pie pārliecības, ka kopējas sapratnes par cilvēka un Visuma mijiedarbības procesiem viņam vēl trūkst. Šī brīža cilvēku kvalitāte Krievijā nav gatava uz ko vairāk.

Viedoklis, ka cilvēkus Krievija ir samaitājusi amerikāņu vērtību invāzija, ir klaji aplams viena iemesla dēļ – no sadzīves mēs zinām, ka lupatu var pakārt tikai tad, ja ir āķis, uz ka to pakārt. Respektīvi, „uzspiest” no malas uz cilvēku zemākajiem instinktiem un iepotēt pseidovērtības var tikai tad, ja šie instinkti cilvēkos ir aktīvi un dzīvi, ja tie nav alķīmiski transformēti augstākās vērtībās. No šejienes rodas arī egoistiskā vēlme „iztaisīties”.

Palieku pie pārliecības, ka sociālisms tiešām ir cilvēces nākotne. Cilvēku augstākā metafiziska daba neizbēgami ņems virsroku – tā darbojas Esamības likumi. Augstākā metafiziskā daba būs tā, kuras rezultātā cilvēce nonāks pie vienkāršām atziņām un ierakstīs tās kolektīvajā laukā, ka noplicināt Zemes resursus tikai lai patērētu, patērētu un vēlreiz patērētu („ekonomikas sildīšana” !!!) ir absurdi; tikpat absurdi un netaisnīgi ir, ka 90% līdzekļu pieder 10% cilvēku un dēļ tā zem demokrātijas maskas šie 10% pārvalda visus 90%.

Taču šīm atziņām ir jānāk no sevis mīlošās sirds un nevis no ego diktētās alkatības kādam kaut ko atņemt, no varas kāres, no atriebības kāres – kā tas notika vēsturiskā sociālisma pirmsākumos. Tad nav vietas arī meliem propagandā. Meli un augstākā metafiziskā daba ir nesavienojamas lietas. To, ka arī Krievija savā propagandā lieto melus, var viegli pierādīt šepat Pietiek atrodamajās publikācijās.

Vēl pavisam īsas pārdomas nobeiguma vietā.     

Šis raksts noteikti nebija iecerēts kā kārtējais piliens rusofobisma jūrā.

Vēlējos pateikt ko citu.

Vairums cilvēku mēdz gaidīt, ka atnāks kāds no malas un atrisinās viņu problēmas. Tā mēdz notikt indivīdu līmenī, tā mēdz notikt sabiedrības līmenī. Viena sabiedrības daļa Latvijā gaidīja un sagaidīja Eiropu kā „glābēju”, cita sabiedrības daļa tagad slavē un gaida Krieviju.

Taču Latvija kā valsts sev problēmas radījusi, pateicoties savu politiķu alkatībai, nenovīdībai, savtīgumam, egoismam. Un neviens no malas šīs problēmas neatrisinās. Arī Krievija šajā ziņā nav velkonis – tai pietiek savu problēmu ar cilvēku kvalitāti, ko risināt. Respektīvi, tai vispirms ir jāvar „pavilkt” sevi.

Esamībā darbojas sinhronitātes princips, kas bieži izpaužas, cilvēkam pieslēdzoties tādai kā „akceptētai” notikuma plūsmai. Šis princips izpaužas dažādi, bieži vien ar humora devu, bieži vien negaidīti.

Gatavojoties drīzumā plānotam ceļojumam, vācu materiālus par ceļojuma galamērķi un apkaimi. Tā manās rokās nokļuva T. Findley grāmata ar visnotaļ banālu nosaukumu „The Key to the Great Secret”. Sāku to lasīt līdztekus šī rakstiņa veidošanai un nevarēju nesmieties – autors ir pārliecināts sociālists, un, kaut šo grāmatu pasūtīju pilnīgi citu iemeslu dēļ un arī informāciju attiecīgi tur paredzēju atrast pilnīgi citu (kas arī, cita starpā, notika!), grāmata ir spožs darbs par cilvēka augstākajam vērtībām, par cilvēka transformāciju, par mirušām ideoloģijām un par sociālismu. Tā ir tieši par to, ko es šeit mēģināju pieticīgi un īsi aprakstīt. 

Novērtē šo rakstu: