Krievijas robežu slēgšana, blokāde un boikots, sankcijas un embargo: kādas ir to atšķirības, un kā mēs varam nodarīt gauži Kremlim, paši neciešot?
Imants Liepiņš01.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Barot un nekaitināt” — agrāk jokoja, ka tāds uzraksts jāuzliek uz Krievijas robežas. Šāda politika galu galā izrādījusies nepareiza: tagad jātiek galā ar asiņainu režīmu un tā izraisītu karu. Ko mēs varam un nevaram darīt, lai nedotu agresoram pamatu uzbrukt arī mums?
Iepriekš vienā no rakstiem tika skaidrots, kas ir lidojumu aizlieguma zona un kāpēc trešās valstis (vienalga, NATO vai ārpus NATO) ar savām lidmašīnām nedrīkst notriekt krievu kara lidmašīnas virs Ukrainas: tad tas būs militārs akts, kas izdarīts citas valsts teritorijā, un teorētiski dotu Krievijai pamatu atbildēt ar to pašu. Tika izteikta cerība, ka Ukraina pati veidos lidojumu aizlieguma zonu virs savas valsts, un kopš tā laika lietas tiešām virzās uz to pusi.
Šodien tāpēc par atšķirībām starp citām bieži apspriestām lietām, kam katrai ir sava nozīme un savas īpatnības. Kas ir sankcijas, tas vairs nav jāskaidro: sankcijas ir juridiska rakstura instruments, ko var piemērot fiziskām un juridiskām personām, nozarēm vai korporācijām, taču būtība — tas ir juridiska rakstura rīks, kas netiek uzspiests ar lielgabaliem un raķetēm. Pret sankcijām var tiesāties, var mēģināt vienoties par to noņemšanu utt., lai gan Krievijas gadījumā gaidāmas tikai un vienīgi jaunas sankcijas.
Embargo ir lielmēroga sankcijas, kas paredz tirdzniecības aizliegumu ar veselu valsti vai reģionu. Pazīstamākais piemērs ir ASV tirdzniecības embargo pret komunistisko Kubu, ANO embargo pašpasludinātajai Ziemeļkipras Turku Republikai, ieroču embargo Somālijai 1992. gadā (ko globāla mēroga ieroču kontrabandisti nekavējoties pārkāpa ar korumpēta Latvijas ierēdņa Dibranča palīdzību), un vēsturiska nozīme savulaik bija tirdzniecības embargo, ko lielākajai daļai Eiropas uzspieda ievērot Napoleons, vēršot šo embargo pret Apvienoto Karalisti.
Šāda veida pilns tirdzniecības embargo reti kad sasniedz kāroto efektu un mūsdienās parasti tiek aizstāts ar mērķētām sankcijām. Tāpēc Eiropas Savienība, domājams, neieviesīs pilnu tirdzniecības embargo pret Krieviju, jo specifiski plānotas sankcijas strādā precīzāk un efektīvāk.
Boikots ir cilvēku pašu izvēle nepirkt Krievijas produktus un izvairīties no tiem, cik vien iespējams — vēsturē tas sekmīgi darīts dažādu morālo iemeslu dēļ pret dažādiem neētiskiem biznesiem un to īpašniekiem. Būtiski pieminēt, ka boikota gadījumā iniciatīva nāk no patērētājiem un tautas, nevajag nekādus formālus lēmumus. Svaigākais piemērs — Latvijas kompānijas 1. aprīlī pašas atslēdzās no Krievijas gāzes tirgus un šobrīd gāzi Krievijā vairs ne iepērk, ne sūknē atpakaļ reversā (kā tas vienmēr bija noticis). Lai to izdarītu, nemaz nav jāslēdz robežas. Skatīties līdzi, kur katra prece ražota, un nepirkt Krievijas produktus — to var katrs no mums, tur nevajag neko citu kā likt lietā pašu acis un galvas!
Blokāde turpretī ir galējais mērs: tā ir “zaļās” robežas, jūras vai gaisa telpas fiziska slēgšana ar brutāla militāra spēka palīdzību. Piemēram, uz augšminēto Napoleona uzlikto tirdzniecības embargo briti atbildēja ar “kontinentālo blokādi” — izmantojot savu pārspēku uz jūras, iespieda Francijas un tās pakļauto zemju kuģus iekšā ostās, nemaz neļaujot no tām izbraukt.
Briti turēja savu floti pat Baltijas jūrā un admirāļa Saumareza vadībā neļāva frančiem un to “sabiedrotajiem” (faktiski — Napoleona iekarotajām nācijām, ko piespieda pēc tam karot Napoleona pusē) izmantot jūru ne militāro kravu, ne preču un to izejvielu pārvadājumiem. Tikko Dānija, Prūsija un citas zemes atbrīvojās no Napoleona varas, briti atcēla blokādi. Šī jūras blokāde noritēja vienlaikus visapkārt Eiropai, ieskaitot Spāniju, itāļu zemes, Skandināviju utt.
Citos gadījumos Ēģiptes ātrā ideja 1967. gadā bloķēt Eilatas ostu ar karakuģiem (vienīgā Izraēlas osta pie Sarkanās jūras un vitāli svarīga naftas importam) noveda pie Izraēlas atbildes militārā veidā un Ēģiptes sakāves Sešu dienu karā. Padomju okupācijas spēku veiktā Rietumberlīnes blokāde četrdesmito gadu beigās turpretī nenoveda pie atklāta kara, jo Sabiedrotie atrada iespēju veikt pirmās nepieciešamības preču apgādi Rietumberlīnē ar gaisa transportu — krievu veiktā blokāde izgāzās un tika atcelta. Kad Baltijas valstis sāka stāties ārā no PSRS, tā mēģināja draudēt ar “padomju ekonomisko blokādi” un pret Lietuvu tādu pat ieviesa no 1990. gada aprīļa līdz jūlijam, taču Kremlis bija spiests šos tīkojumus atcelt, kad pierādījās — ekonomiskās blokādes radītie draudi tikai piespiež baltiešus vēl aktīvāk meklēt iespējas atjaunot neatkarību pilnā mērā.
Tā kā armijas vai flotes ar spēku uzspiestas blokādes īstenošana principā konstituē kara aktu, tad diplomāti dažkārt dabūjuši pasvīst, lai izvairītos no karastāvokļa. Tā 1962. gadā Kubas raķešu krīzes laikā, kad ASV atklāja — PSRS ieved un uzstāda Kubā starpkontinentālās ballistiskās raķetes ar kodolgalviņām, amerikāņi gribēja vispirms uzdot saviem karakuģiem bloķēt Kubas ūdeņus, lai krievi nevar pievest jaunas raķetes un bumbas, kamēr Baltais nams piespiež Kremli izvākt jau ievesto. Taču jūras blokādes uzlikšana nozīmētu automātisku atrašanos karastāvoklī. Baltais nams to atrisināja, pasludinot nevis “blokādi”, bet gan “karantīnu”, kas attiecās tikai uz “uzbrukuma ieročiem”, bet ne civilo preču vai izejvielu transportu. Krīze beidzās sekmīgi visiem.
Līdz ar to, ja Latvija no savas puses izziņotu robežas blokādi vai mēģinātu fiziski, ar spēku slēgt robežas ar Krieviju, apturot kravu un cilvēku pārvietošanos, tad šādu blokādi Kremlis varētu nosaukt par “kara aktu” un atbildēt mums ar šāvieniem. Kas ir sliktākais — mūs nesargātu Ziemeļatlantijas līguma 6. pants, jo iniciatīva blokādes uzlikšanai būtu nākusi no mums, un līdz ar to nebūtu spēkā formulējums “uzbrukums vienai no dalībvalstīm ir uzbrukums visām”. Bet, ņemot vērā pašreizējo izgāšanos Ukrainas stepēs un Donbasā, tagad Kremlim to vien vajag kā “maziņu, uzvaru nesošu kariņu”, vēl jo labāk — pret kādu no ienīstajām NATO dalībvalstīm.
Pret Krievijas robežas bloķēšanu runā arī kāds daudz praktiskāks apstāklis. Jau divus mēnešus Krievijas karaspēks nolaupa desmitus tūkstošu Ukrainas civiliedzīvotāju, kuri palikuši ienaidnieka aizmugurē un kam krievi savās apšaudēs iznīcinājuši mājvietas. Viņi ar spēku milzīgā skaitā tiek deportēti uz Krieviju. Nokļuvuši tur, viņi visādos iespējamos veidos ar autobusiem un vilcieniem dodas uz Eiropas Savienības robežu — tātad uz Krievijas Federācijas robežu ar Igauniju un Latviju. (Var arī uz Somiju, taču no turienes, ņemot vērā Baltijas jūru, tālāka ceļošana ir problemātiskāka nekā caur mūsu valsti.)
Līdz ar to, ja mēs atrastu kādu starptautiskajā likumdošanā iespējamu veidu “robežblokādes pārdēvēšanai par karantīnu pret cūku gripu” un aiztaisītu savu robežu ar Krieviju, mēs, pirmkārt, pasliktinātu ukraiņu iespēju izbēgt no Krievijas, ja viņi tur nokļuvuši pret savu gribu — un, protams, arī noslēgtu ceļu paši saviem pilsoņiem, kas atrodas Krievijā un kam agri vai vēlu būs jālaižas prom.
Līdz ar to valsts un starptautiskos līmeņos uzliktas sankcijas Krievijai, apvienotas ar mūsu ikviena īstenotu Krievijas produktu un preču boikotu, ir drošākie un efektīvākie veidi, kā graut Krievijas agresīvo potenciālu ilgtermiņā, vienlaikus nedodot ieganstu Kremlim sarīkot atriebības aktus.
Iepriekš par tēmu:
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
