Krievijas vēstniecības apbalvotā Nataša ir naša!

Vieniem nepatīk mūsu studija, otri ir sašutuši par viesi, trešie par raidījuma vadītāju jautājumiem, ceturtie par terminiem, kurus lietojam, piektie – par krievu valodu, kurā runājam. Dusmīgas piezīmes "vērīgie" skatītāji raksta galvenokārt tviterī, bet sūdzības sūta Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei.

Nesen tika publicēts mūsu ārštata autores Natālijas Mihailovas blogs. Nataša emocionāli raksta par to, cik ļoti viņu satrauc mikroklimats valstī, attieksme pret krievu kultūru, pret krievu plašsaziņas līdzekļiem, pret krievu valodu. Lielisks raksts. Izlasiet!

Tātad. Ap šo blogu ir vesela drāma. Gan viedoklis nav visai ērts, gan to publicējusi no valsts budžeta finansētā platforma Rus.LSM.lv, gan kolēģi no latviešu redakcijas šo viedokli ņēmuši un iztulkojuši. Un "vērīgais" lasītājs devās interneta plašumos meklēt informāciju par Natašu, un šis lasītājs atrada Natašas kontu Latvijā aizliegtajā un slēgtajā resursā "IMHOclub".

Atrada un ķērās pie sūdzību rakstīšanas: kā gan tā, sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi sadarbojas ar autori, kas raksta aizliegtajam resursam?

Nu, un tālāk pēc ierastā tvitera scenārija – atņemt naudu, visu slēgt, visus atlaist.

Natašas Mihailovas konts tur patiešām ir – tas tika izveidots 2012. gadā, kad "IMHOclub" tika uzskatīts par pilnīgi pieņemamu platformu diskusijām. Nataša tajā publicēja tikai vienu materiālu, kurā stāstīja par radio, kur tolaik strādāja, un par cilvēkiem, kuri tur strādāja. Kopš tā laika viņai nav bijis nekādas saistības ar šo resursu. Un pēkšņi – cik ērti un, galvenais, cik ļoti īstajā laikā – resurss (precīzāk, tā spoguļversija) ņēma un sāka papildināt Natašas kontu ar viņas materiāliem, kas publicēti Rus.LSM.lv.

Neviens nelūdza atļauju ne mums, ne autorei. Taču, ja tas jāpaskaidro – tad jau vairs nevajag paskaidrot.

Es neuzskatu par vajadzīgu taisnoties par to, ka kāds gluži vienkārši zog svešus tekstus.    

Nevēlos paskaidrot arī to, ka mēģināt cīnīties ar tādiem resursiem ir praktiski bezjēdzīgi, taču ļoti dārgi. Negribu rakstīt arī par to, ka sūdzības un anonīmas vēstules Latvijā kļūst par normu. Un tas nez kāpēc neliekas dīvaini. Nestāstīšu, kā viesi mūsu raidījumos atteicās runāt krieviski tikai tāpēc, ka pēc tam tviterī pār viņiem izgāzīs spaini ar samazgām, un tīrs vairs nenomazgāsies. Nerakstīšu arī par to, ka ir cilvēki un spēki, kas tīši diskreditē sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus kopumā un konkrēti platformu Rus.LSM.lv, turklāt tādu pietiek no dažādām pusēm. Mērķis man ir saprotams.

Nesākšu pievērst lasītāju uzmanību arī tam, ka tajā pašā "IMHOclub" vēl tagad ir, piemēram, Saeimas deputāta Raivja Dzintara konts. Jau pēc Krimas okupācijas un aneksijas 2014. gadā viņš tajā publicēja savu rakstu par Latvijas krievvalodīgajiem un piedalījās sekojošajā diskusijā. (Pieļauju, ka šodien viņa viedoklis nebūtu visai populārs viņa vēlētāju vidū.) Dzintara konts, starp citu, tur nav vientuļš, bet kompānijā ar vēl trīs Nacionālās apvienības deputātu (divu tagadējo un viena bijušā), citu tagadējo un bijušo deputātu, bijušo ministru un pat eksprezidenta kontiem. Bet arī par to es tagad nerakstīšu.

Jo es neuzskatu par vajadzīgu taisnoties. Taču par Natašu ļoti sāp sirds.

Nataša Mihailova ir ļoti cienījama autore, ar savu ļoti precīzu, skaidru un saprotamu pozīciju. Un ar harismu – viņas viedokli ciena, bet pēc viņas balss joprojām ilgojas radioklausītāji (Nataša pirms dažiem gadiem mainīja profesiju). Ne man, ne redaktoram, kas strādāja ar viņas tekstiem, nav bijis un nav ne mazākā iemesla apšaubīt viņas krietnumu un profesionālismu. Tāpat kā jebkura cita platformai Rus.LSM.lv strādājošā žurnālista krietnumu un profesionālismu.

Diemžēl to pašu nevaru teikt par šo daudzo sūdzību autoriem.

Novērtē šo rakstu: