“Krusttēvs” Ķuzis un viņa padoto un piesegto slepkavpolicistu asiņainās pēdas
N. Andersons24.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Jaunās Vienotības” sarakstā augstu vietu guvis Ints Ķuzis — atvaļinātais Valsts policijas priekšnieks. Kādi tad ir viņa darba rezultāti līdz šim, un vai tikai viņam pakaļ nevelkas milzīga, asiņaina aste ar padoto noziegumiem?
Ints Ķuzis senākās intervijās nav slēpis, ka pats skolas laikā bijis grūti audzināmais ar noslieci uz huligānismu, taču vēlāk esot labojies. Sācis karjeru Tukumā, viņš pēc neizteiksmīga un neko neizsakoša iesākuma iekļuva arvien lielākos priekšniekos.
Inta Ķuža vadības laikā Tukuma policija kļuva par savā ziņā vissliktāko policijas pārvaldi Latvijā (vēlāk, reformējot Valsts policiju, to no pārvaldes pazemināja par iecirkni). Nepietika ar to, ka Tukumā un apkārtējos pagastos zēla ikdienišķi, sīki kriminālpārkāpumi — Tukuma policisti pilsētas kriminālos elementus izlaida visatļautībā tiktāl, ka vietējie karatistu grupējumi dzertuvēs rīkoja kautiņus, līdz vienu karatistu otrs nosita ar bāra ķebli.
Tā vietā, lai apvaldītu cilvēkus ar agresīvām un prettiesiskām tieksmēm, Inta Ķuža laikā aizsākās prakse tādus pieņemt darbā nekur citur kā... Tukuma policijā. Starp daudzajiem visvairāk izcēlās brāļi Hristoforidi (cēlušies no Melnās jūras grieķu ģimenes pēcteča, kas pēc dienesta padomju armijā palika Tukumā un apprecējās) — šie divi policisti vēlāk tika tiesāti par vairākām atkārtotām naudas izspiešanas epizodēm desmittūkstošu apjomā no uzņēmējiem Tukumā un Jūrmalā, “kreiso” ieroču kolekcionēšanu un to izmantošanu noziegumu veikšanā.
Visbeidzot attiecīgi 18 un 20 gadu cietumsodus viņiem piesprieda par bruņotu laupīšanu un slepkavību Jēkabpilī. Tur brāļi Hristoforidi kopā ar Arvo Žagaru un vēl trim bruņotiem bandītiem ar policistu apliecībām kabatās, izmantotojot nelegālus ieročus, spēļu zāles aplaupīšanas laikā nošāva savu dienesta biedru — Kārtības policijas kapteini Znotiņu, kā arī iebiedēšanas nolūkos sašāva kājas “Fēniksa” darbiniekam, kurš izdzīvoja.
Internetā var atrast, kāda bijusi Inta Ķuža (kurš tolaik jau bija pacēlies no Tukuma policijas vadīšanas uz Zemgales pārvaldi) reakcija uz to, ka vieni viņa padotie, aplaupot spēļu zāli, aukstasinīgi nošāvuši otru viņa padoto. Kad ilggadējais Tukuma ceļu policijas priekšnieks Vilnis Vecriņķis — ciets un nelokāms vīrs, kuru (pretstatā citiem Tukuma policistiem) iedzīvotāji vairāk cienīja, nekā baidījās no viņa — pēc drausmīgo faktu uzzināšanas pārskaities un iespēris pa pakaļu vienam no Hristoforidi brāļiem, priekšniecība meklējusi iespējas ierosināt disciplinārlietu pret Vecriņķi, nevis Jēkabpils pārvaldes kapteiņa slepkavības līdzdalībniekiem, naudas izspiedējiem un šāvējiem.
Jāpiebilst, ka vienlaikus tikpat svarīgi ir tas, ko Tukuma policija nedarīja: tā sistemātiski nerosināja kriminālprocesus par “Kampara tumbočku” (tā ir tieši Tukuma policistu kompetence, jo Kampars ar visām mēbelēm dzīvo Tukumā), par lokālajām Vienotības un vietējās sīkpartijas Tukuma Pilsētai un Novadam shēmām. Tāpēc diez vai kādu pārsteigs fakts, ka šobrīd Ints Ķuzis kandidē uz Rīgas domi tieši no Jaunās Vienotības saraksta — šajā partiju apvienībā ietilpst gan “vecā” Vienotība (ilggadējais ģenerālsekretārs — Artis Kampars), gan Tukuma sīkpartija.
Vēl vairāk: tieši laikā, kad Ints Ķuzis jau bija kļuvis par Valsts policijas priekšnieku, policija nekādi nespēja ierosināt tikpat kā nevienu lietu par OIK izkrāpšanas shēmām, kas izmaksājušas desmitus un simtus miljonu un par ko turpinām maksāt ik dienas — kā atceramies, OIK licences vismasveidīgāk izdevis tieši A. Kampars kā ministrs un Vienotības vadītās valdības.
Ja tomēr izrādījās, ka Tukuma iecirkņa un Zemgales pārvaldes policisti strādā tik bezcerīgi slikti, ka viņus jāmet ārā pat no turienes, tad viņi atrada darbu vēl vienā struktūrā, uz kuru Tukuma policija, prokuratūra un (vēlāk) arī visa Valsts policijas priekšniecība, kad par “lielo” priekšnieku bija kļuvis Ķuzis, sistemātiski pievēra acis — tā ir bēdīgi slavenā “apsardzes firma” TM Security, kas iepriekšējās krīzes laikā bija uzblīdusi jau tiktāl, ka līdzinājās nelielai privātai armijai. Šos algotņus varēja nolīgt jebkurš uzņēmumu vai nekustamo īpašumu sagrābējs — vajadzēja tikai maksāt milzīgus ciparus. Līdz ar to šī firma gan ieņēma Ventbunkera teritoriju, kad šo uzņēmumu ar spēku dalīja Oļega Stepanova un Rūdolfa Meroni grupējumi, gan TM Security figurēja viesnīcas Elefant un arhitektu biroju nama Skolas ielā ieņemšanā Rīgā, gan visādās citās shēmās.
Rīcība vienmēr bija viena un tā pati — privātais bruņotais formējums iegāja telpās un vairs nelaida iekšā ne tur strādājošos, ne līdzīpašniekus, dažreiz pat likumīgo uzņēmuma valdi, kam izteica mājienus par fizisku vardarbību un it kā “nejauši” demonstrēja ieročus. Tikmēr Valsts policija noskatījās uz to no malas, bet Ķuzis nekad pat ar vārdu nekomentēja notiekošo. Piemēram, Ventbunkera teritoriju no šāda privātā bruņotā formējuma, ko (pēc mūsdienu mērauklas) varētu salīdzināt drīzāk ar Donbasa separātistu bandu, ne apsardzes firmu, pēc vairāku mēnešu “ziemas kariņa” beigās attīrīja Liepājas policisti, kas tobrīd neatradās Ķuža pakļautībā un tāpēc nebija ietekmējami.
Arī uz vietas Tukumā visas lietas bija sakārtotas: pēc Ķuža aiziešanas Tukuma policijā par vietējo priekšnieku kļuva... nepilngadīgo lietu inspektors Janeks Bahs, kuram līdz tam nebija gandrīz nekāda sekmīga pieredze ne operatīvajā darbā, ne izmeklētāja amatā. Kāpēc tā? Tukumā tiek uzskatīts, ka Janeks Bahs esot Ķuža “krustdēls”, taču iespējams arī, ka patiesība ir sarežģītāka — Ķuzim, iespējams, esot bijusi civilsieva, ar kuru savukārt J. Baham esot bijušas radniecības saites.
Lai nu kā, drīz vien Janeks Bahs kopā ar vietējo Kārtības policijas priekšnieku Māri Trēdi un Kriminālpolicijas priekšnieku Sandri Stemperu nodibināja paši savu apsardzes firmu, kas pilnīgi likumīgi “jumtoja” vietējos biznesus un apsargāja pat vietējo Tukuma prokuratūru. To pašu prokuratūru, kurai vajadzēja saukt pie kriminālatbildības ne tikai “tumbočkas” shēmu, bet arī visas pārējās. Tikmēr daudzi citi policisti regulāri piestrādāja par apsargiem uz naftas vada, šajā darbā pelnot vairāk nekā policijā, raisot aizdomas par interešu konfliktiem — vai tikai viņiem dīzeļdegvielas zagšanas lietu izmeklēšanā nebūs lielāka lojalitāte pret LatRosTrans (kas, neaizmirsīsim, pilnībā pieder ārzemniekiem, tajā skaitā Kremļa kompānijai Transņefķeprodukt).
Piesegšanas ziņā Ķuža aiziešana uz Jelgavu un vēlāk uz Rīgu nebija nekāds zaudējums — tas drīzāk tikai atbrīvoja rokas darboties gan lokālajā, gan valsts līmenī: kamēr Vienotības darboņu un vietējās satelītpartijas intereses bija nosegtas Tukumā, tikmēr Valsts policija neko nedarīja, lai sauktu pie atbildības OIK shēmotājus valsts līmenī.
Interesanti, ka tieši laikā, kad Ķuža “noderīgums” Valsts policijas priekšnieka amatā sāka kristies, kas beidzās ar viņa aiziešanu no amata, sāka bālēt arī TM Security bizness, bet SIA VP Apsardze pazaudēja biznesu tik ļoti, ka jau tika izslēgta no PVN maksātāju reģistra. Ķuzim esot prom no amata, pirmo reizi vēsturē Tukuma tiesa spējusi piespriest notiesājošu sodu vietējam koģenerācijas uzņēmumam par OIK izkrāpšanu divarpus miljonu apmērā — firma izrādījās saistīta ar to pašu TM Security.
Atsevišķas statistikas vērtas varētu būt krimināllietas, kas saistītas ar dažādām kremlinu aktivitātēm Rīgā. Pēc tam, kad Ķuzis 2013. gadā saņēma no Rīgas toreizējā mēra Nila Ušakova dāvanu — 300 latus vērtu velosipēdu, kuru mēģināja (protams) nenodeklarēt, Valsts policija Ķuža vadībā sistemātiski rosinājusi kriminālprocesus pret dažādiem pilsoniskajiem aktīvistiem vai pat vienkārši garāmgājējiem, kas iestājušies pret putinismu un tā propagandu.
Tā, piemēram, kādas protesta demonstrācijas laikā pie Krievijas vēstniecības Ķuža vadītā Valsts policija arestēja nevis kādu Kremļa apmaksātu provokatoru, bet gan pret Krievijas agresiju plakātu izritinājušo Latvijas Ukraiņu kongresa vadītāju Mikolu Pavļuku. Tajā pašā reizē Ķuža policisti saņēma ciet arī TV3 ziņu operatoru.
Visiem zināma ir valsti apkaunojošā “salauztā slotaskāta” lieta. Savukārt reiz 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa Valsts policija saņēma ciet nevis aizliegtas totalitārisma simbolikas izmantotājus, bet gan kādu aktīvisu Aini Sproģi, kurš turēja plakātu, aicinot visus mācīties valsts valodu. Vēlāk Ķuža vadītā policija ierosināja lietu arī pret karikatūristu, kurš bija atļāvies uzzīmēt vizuālu komentāru par notiekošo.
Vēl pirms Ķuzis atstāja amatu, policija paspēja kārtējo kriminālprocesu ierosināt nevis par okupācijas slavināšanu un kara noziegumu attaisnošanu, bet gan par paskaidrojoša uzraksta “OKUPANTI” izvietošanu uz Pārdaugavas “uzvarekļa”! Dažus gadus iepriekš 16. marta atceres pasākumos Ķuzis tika pieķerts, sēžam policijas busiņā un uzklausām norādījumus no kremlinu “antifašista” Korena — ironiski, ka atmaskojošo fotogrāfiju toreiz uzņēma žurnālists, kurš pats ir ortodoksāls ebrejs un pie Brīvības pieminekļa bija atskrējis ar jarmulki galvā pa taisno no sinagogas.
Pēc tam, kad Ints Ķuzis beidzot aizgāja no Valsts policijas priekšnieka amata, nepagāja ne mēnesis, kad viņš jau paziņoja par nolūku kandidēt gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās, kad koronavīruss tās atļaus noturēt. No kura saraksta? Nu protams, ka no OIK “lieldraugu” Jaunās Vienotības saraksta!
Gadiem krājušās ziņas par Ķuzi:
https://www.pietiek.com/raksti/kas_patiesiba_notiek_policijas_iecirknos_un_regionalajas_parvaldes
https://www.pietiek.com/raksti/kuzis_atzist_-_ar_usakova_uzdavinato_velosipedu_gadijies__parpratums_
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
