Iesaki rakstu: 
Iepriekš rakstīju par bēgles no Mariupoles - Viktorijas ģimenes nedienām kādā no Sarkanā Krusta paspārnē esošām iestādēm. Problēmjautājums - attieksme. Galvenokārt - izpaužoties pilnīgi neakceptējamos komentāros, piemēram, ja kaut kas nepatīk, brauciet atpakaļ uz Mariupoli (atgādināšu, ka tur šobrīd atrodas okupācijas karaspēks),vai arī - šeit neviens negrasās karot, Latvija tiks ieņemta piecās minūtēs utt.
Atbildot uz sūdzību, iestāde ar sloganu “kopā varam palīdzēt!” arī atzina, ka tamlīdzīgi fakti neesot pieņemami, solot veikt attiecīgus pasākumus. Ar lielu varbūtību šie pasākumi arī tika veikti, taču tie rezultējās ar vēl lielāku agresiju uz vietas. Vakar Viktorija zvanīja un raudāja. Teica, ka šodien dodas prom uz Slovākiju. Es teicu, ka diemžēl palīdzēt nevaru.
Tas nav juridisks jautājums. Tas ir vienīgi un tikai attiecīgo cilvēku zemu personisko kvalitāšu jautājums. Vai viņus var pārtaisīt? Domājams, ka nē. Nesodāmības apziņa un lielmanība ir pārāk hipertrofēta. Vienīgais - var vēlēties, lai VIŅU nebūtu. Taču jebkurā gadījumā pārpalikumā ir kauns par tiem, kas diskreditē mūsu valsti.
Par otru gadījumu kādā citā “jocīgu cilvēku anklāvā” arī uzzināju vakar. Mazgadīgu ukraiņu zēnu piekāva pie dzīvesvietas - viens no piecu krievu valodā runājošu nepilngadīgu jauniešu (nez kāpēc gribas lietot spēcīgāku vārdu) bara. Kā allaž, neizbrīna kvantums. Tā notika arī manā bērnībā. Bezmērķīgi sirojošs bars ar nolūku atņemt un pazemot.
Protams, no sākuma tika pavaicāti 50 centi, tad cigarete. Nu viss, kā parasti. Nepatika tumsnējā āda, tādēļ apvaicājās, vai gadījumā neesot čigāns. Uzzinot, ka no Ukrainas, kverpļi lepni paziņoja, ka esot par Krieviju. Kādi malači! Tad no vietējā košumkrūma tika norautas kaut kādas baltas ogas, kuras tika piedāvāts apēst. Kad zēns atteicās - sekoja sitieni. Rezultātā - smadzeņu satricinājums.
Policija? Arī viss kā parasti. No sākuma zēna mamma, kad piecas dienas nekas nenotika, ar grūtībām pierādīja, ka bija rakstījusi iesniegumu. Nav arī pārliecības, ka izņemti videoieraksti (paradoksāli, ka viss notika blakus pašvaldības policijai). Skaidrs, ka vismaz ļaunprātīgs huligānisms pašreiz te netiek saskatīts.
Savukārt latviete, kura uzņēmusies šefību par šo ģimeni un arī strādā kopā ar zēna mammu kāda tirdzniecības tīkla veikalā, stāstīja, ka šajā “anklāvā” pēdējā laikā pieaug rašistiskā agresija. Pircēji pieprasa runāt «по нашему», turklāt draudot, bet “kolēģes”-pārdevējas apsaukā par fašisti. Lūk, tā ir realitāte.
Un vienlaicīgi - kauns. Un te sāk gribēties spēlēt spēlīti ”ja man būtu vara”…
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
