Kurp Pavļuts vedina ar saviem svārstīgajiem paziņojumiem?
Literāts, kas nemierīgi gaida ceturto poti24.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad Tvaika ielā pie kāda psihiatra reģistratore telefoniski piefiksēja kāda Daniela vizīti un manāmi noslēpa emocijas, izdzirdot pacienta uzvārdu, nāk prātā kāda, iespējams, ne tā paša Daniela, šoreiz ministra svārstīgie izteikumi saistībā ar pandēmiju. Te gaidāms pīķis, te pīķis jau aiz muguras, te Pavļutam izskatās, ka cīņu ar kovida pandēmiju esam gandrīz uzveikuši, te rudenī atkal jāgatavojas kovidam. Bet visam fonā ir iepirktas miljonus vērtas vakcīnas, kas nīkst noliktavās, un top jauni iepirkumu plāni, kamēr daudziem citu slimību pacientiem, piemēram, onkoloģijā un psihiatrijā, trūkst naudas ārstēšanai.
Svārstīgi un ekstātiski paziņojumi, to atsaukumi un uzvaras neizziņotās sacensībās (par vareniem rezultātiem vakcinācijā, salīdzinot ar pasaulē attīstītākajām valstīm) varētu būt pārguruma vai spriedzes rezultāts. Bet varbūt tā ir metode?
Arī pasaulē izcilākajiem krīzes ministriem dažreiz nākas nolaist tvaiku un izmurmināt ko tādu, kas svarīgs sponsoriem un partneriem, bet tā īsti pats nevar īstenot. Tad spožais politiķis kļūst par publisku pajolu, vai tiek apšaubīta pat viņa rīcībspēja. Bet politiskie pārdošanas procesi rit savu gaitu. Kā Slakteris savulaik teica, “nothing special”.
7.aprīlī savā tvitera kontā Daniels Pavļuts raksta: „Ko ikviens var paveikt, lai kopīgi pasargātu mūsu planētas un cilvēku veselību ikdienā. Šo jautājumu @WHO aktualizē šodien-Pasaules veselības dienā. Par veselīgāku sabiedrību un vienlīdzīgāku piekļuvi veselības aprūpes sistēmām.”
Protams, šo tvītu var analizēt arī no valodas viedokļa – domājot, par cik planētām Pavļuts vispār runā, bet nebūsim piekasīgi – padomniekiem ir tik roku un atzīmju valodmācībā, cik ir, tāpēc sāksim ar būtisko. Tvītā jau viņš neatbild, ko tad katrs var paveikt, - bet varbūt ir vērts sākt ar sevi? Kā pats sargā mūsu veselību ar svārstīgiem paziņojumiem? Varbūt darbojas kāds cits Daniels vai Pavļuts, kurš tramda sabiedrību? Bet īstais tikmēr nodarbojas ar atsaukumiem.
"Cik es varu spriest no manā rīcībā esošas informācijas, tad šeit ir pilnīgs pārpratums. Jāsaka, ka šī būs laikam nosaucama par tādu kārtīgu un treknu preses pīli," sacīja veselības ministrs. Tas par Latvijā izskanējušām bažām, ka "Singclean" Covid-19 ātrie antigēnu testi varētu būt neefektīvi.
17.janvārī Pavļuts izziņo “vax update” (izklausās pēc slenga, ko komunikācijas priekšnieki sūta saviem mazizglītotajiem padotajiem mazattīstītos reģionos, lai visi blētu vienā valodā). Un ministrs ir ekstātiski priecīgs, gluži kā būtu uzvarējis kādā mums vēl neizziņotā špricēšanās olimpiādē: “Pabeigtās vakcinācijas ziņā esam priekšā piem.ASV, Izraēlai un Šveicei.”
Pavļuts: “2022. gada otrajā pusē būs pieejama piektā un sestā balstvakcīna. Tās būs efektīvākais veids cīņā ar jauno variantu, kurš ieplānots 2022. gada otrajā pusē.”
No attēla noprotams, ka ziņu ar šādu virsrakstu 21. decembrī ar atsauci uz aģentūru LETA publicējis portāls nra.lv. Taču šādu ziņu minētajos avotos “Re:Check” atrast neizdevās. Arī ministra komunikācijas padomniece Lāsma Bindere “Re:Check” apliecināja, ka Pavļuts šādus vārdus nav teicis. (Zemgales Ziņas, 27.01.)
Vēl decembrī Pavļuts uztracināja sabiedrību, nepaskaidrojot, vai Latvijā gaidāma obligātā vakcinācija: “Ja ir runa par visas sabiedrības obligātu vakcināciju, epidemioloģiskās drošības griezumā, tas, kas mums jāizdara, ir kopīgi ar Tieslietu ministriju jāizanalizē Austrijas lēmums, Vācijas potenciālais lēmums un juridiskais pamatojums. Nevaru izslēgt varbūtību, ka Latvija tādu ceļu varētu iet." (NRA, 1.12.2021)
Vēl jūnijā Pavļuts teica, ka obligāta vakcinācija ir nepareizs virziens: “Es nevedinu uz to, ka vakcinācija ir obligāta, es vedinu uz to, ka vakcinācija ir mūsu kopējās interesēs un ārkārtīgi vēlama.”
Tikmēr „DeFacto” izpētījis, ka vakcinācija pret Covid-19 šosezon faktiski ir beigusies, taču jau tā ievērojamais teju divu miljonu Covid-19 vakcīnu devu atlikums Latvijas noliktavās tuvāko mēnešu laikā tikai pieaugs, jo gaidāmi vēl vairākkārtēji vakcīnu pievedumi. Un pircēju desmitiem miljonu vērtajam vakcīnu krājumam īsti nav. https://jauns.lv/raksts/zinas/495886-maz-ceribu-pardot-parpalikusas-desmitiem-miljonu-vertas-vakcinas-pret-covid-19
Secinājumus katrs izdarām paši.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
