Iesaki rakstu: 
Elīna Egle-Ločmele ir Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas (DAIF Latvija) valdes priekšsēdētāja. Pēc amata pienākumiem viņai būtu jāpārstāv visu federācijā esošo biedru intereses, bet diemžēl tā nav. Jau ilgstoši DAIF Latvija ietvaros briest liela neapmierinātība ar to, ka E.Egle-Ločmele, izmantojot savu posteni, aktīvi lobē tikai atsevišķu viņai pietuvinātu biznesmeņu intereses, kuri prot pareizi ar viņu “norēķināties”. Tas jau notiek daudzus gadus, bet nu pēdējā laikā E. Egle-Ločmele uzvedas tik bezkaunīgi, ka daudziem federācijas biedriem mērs ir pilns.
Ko tad īsti dara Elīna Egle-Ločmele? Viņa, izmantojot savu posteni, vienmēr un visur prezentē tikai SIA “Belss” intereses, it kā citu uzņēmumu nemaz nebūtu. Citi federācijas biedri zina un saprot, ka SIA “Belss” ir īpaša pieeja E. Eglei-Ločmelei, bet visam ir savs mērs. Varbūt beidzot DAIF Latvija ir vajadzīgs kāds apolitisks federācijas vadītājs, kuru nestutētu daži atsevišķi konkrētai politiskajai partijai pietuvināti uzņēmēji.
Mēs visi ļoti labi saprotam, ka “Apvienotā saraksta” valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars ir devis Elīnai skaidras norādes, ka visur ir tikai un vienīgi jālobē viņa vadītās “Zaļās partijas” sponsori SIA “Belss”. Tāpat mēs visi ļoti labi saprotam, ka Tavara kungs ir devis mājienus, ka Egles kundzei “spīd” dažs labs ļoti labi atalgots amats, kad aizsardzības resorā mainīsies vara.
Tomēr daudzi federācijas biedri beidzot grib jaunu, normālu vadību, kura visu laiku nenodarbojas ar veco “padomju” laiku “blata” sistēmas uzturēšanu. Mēs saprotam, ka Egles kundzei vēsturiski ir tuvas saites ar krievijas cilvēkiem un viņai ir mīļas tās metodes un paņēmieni, kas ir cieņā krievijā, bet mēs jau daudzus gadus esam NATO valsts, un militāro ražotāju federācijas biedri grib citu vadības stilu. Ņemot vērā, ka Elīna Egle ir izglītojusies Maskavā, acīmredzot viņa ir pārņēmusi daudzus krievu “menedžmenta” trikus. Un galvenais no tiem ir šāds: kurš man vairāk maksā, tam es arī strādāju.
Elīnai Eglei ir jāsaprot, ka, ja viņa vēlas darboties politikā, tad lai stājas pie Tavara partijā un tur arī darbojas, nevis spēlē kaut kādu sliktas kvalitātes teātri. Kā arī, ja viņa vēlas darboties biznesā, tad lai iet darbā uz SIA “Belss” vai SIA “D Dupleks”.
Jā, un tā ir tā pati “nelaimīgā” Elīna, kura piedauzīgo fotogrāfiju skandāla dēļ vai par aizdomām spiegošanā krievijas labā reiz bija spiesta pamest prezidenta izstrādājuma Andra Bērziņa padomnieces amatu. Tāpēc varam secināt, ka arī attiecībā uz Elīnu darbojas ierēdņa nezūdamības likums, proti, arī viņai vienmēr silta vietiņa atradīsies. Pati Egles kundze visu toreiz noraidīja, protams, arī pārmetumus par Rīgas Vagonbūves rūpnīcas interešu lobēšanu vērienīgajā pasažieru vilcienu iepirkumā, kas arī kuluāros tika minēts kā viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc viņai nācies pamest Rīgas pili. Bet tas, ka jau brīdi vēlāk Egle iebrauca laulības ostā ar vienu no tā laika Rīgas Vagonbūves rūpnīcas padomes locekļiem/līdzīpašniekiem, proti, Aivaru Ločmeli, nemaz jau ne par ko neliecina.
Mēs gribam pārmaiņas!
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
