Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Laikmeta ainiņas I

Jānis Erlats
16.01.2016.
Komentāri (7)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ceturtdaļgadsimts ir pietiekami ilgs laikaposms, lai kāds no notikumiem izgaistu no atmiņas un pazustu pagātnes dzīlēs. Iespējams, ka šādi notikumi nemaz nav bijuši, un to noteikti apliecinās tie, kuri šo stāstu varoņos atpazīs paši sevi. Mēs pārāk tuvu dzīvojam pagātnei, lai varētu kaut ko droši apgalvot, tāpēc šos stāstiņus var uzskatīt par izdomājumiem. Lasītājus, kurus vairāk interesē konkrētas personības, gaida vilšanās, jo notikumi ir izdomāti, bet tai paaudzei, kura vēlas sajust to laiku gaisotni, šīs laikmeta ainiņas varētu būt interesantas.

Pirmajā no laikmeta ainiņām ir divi galvenie varoņi, kuri stāsta patiesumu nevarēs ne apliecināt, ne noliegt. Pirmais ir gājis bojā traģiskā nāvē, bet otrais jau sen ir atstājis Latviju un droši vien par šo vietējā mēroga ikdienišķo incidentu vairs neatceras. Tobrīd pirmais stāsta varonis mācījās universitātes pēdējā kursā, bet otrais bija kriminālā autoritāte – zaglis likuma ietvaros.

Konflikta cēlonis bija strīds par to, kam piederēs nekustamais īpašums. Apvainotais potenciālais īpašnieks, kuram zemes gabalu bija nocēlis jaunais students, meklēja taisnību un palīdzību pie kriminālās autoritātes. Lai saprastu konflikta būtību, būs nepieciešama neliela atkāpe un iedziļināšanās to laiku likumdošanā.

Toreiz Latviju salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu reformu ziņā uzskatīja par nedaudz atpalikušāku valsti. Kamēr kaimiņi jau bija deklarējuši neatkarību, tikmēr pie mums vēl bija veidojumi, kuriem bija sarežģīti iekļauties starptautiskajā apritē. Neatkarība vai nu bija vai nebija, bet Latvija bija radījusi trešo veidojumu – pagaidu neatkarību. Lielas problēmas šis statuss radīja sporta funkcionāriem, bet lielas iespējas – likumdevējiem. Viņi varēja pieņemt likumus, kuri no starptautisko tiesību viedokļa bija šokējoši, bet trešajā valsts veidojumā bija leģitīmi.

Lietuvā denacionalizācijas likums paredzēja bijušos īpašumus atdot pirmās pakāpes radiniekiem, bet Latvijā – jebkuram, kurš varēja pierādīt radniecības faktu. Enerģiskais students bija aizbraucis uz ārzemēm pie kārotā īpašuma attāliem radiniekiem, juridiski pareizi noformējis īpašuma tiesības sev un kļuva par zemes gabala īpašnieku. Tas neapmierināja citu nekustamā īpašuma pretendentu, kurš par patiesajiem valsts vadītājiem uzskatīja nevis politiķus, bet gan kriminālās pasaules darboņus.

Visvienkāršākais veids, kā atjaunot taisnību, bija savākt brigādi un doties ciemos pie nekaunīgā jaunekļa, tomēr kriminālā autoritāte izvēlējās citu ceļu. Nav zināms, kāpēc viņam sagribējās paspēkoties ar studentu likumu izpratnes un pielietošanas sfērā. Šis lēmums no turpmāko notikumu attīstības viedokļa radīja iespaidu par nevainojami precīzu un klasiski skaisti izspēlētu šaha partiju, kurā skolotājs uzvarēja skolnieku.

Kriminālā autoritāte savstarpējā tikšanās reizē atzinīgi novērtēja jaunā censoņa panākumu un piedāvāja jauneklim noslēgt darījumu arī ar viņu. Autoritātei bija nepieciešams parādīt apkārtējiem, ka viņš ir šķīries no palielas naudas summas, tāpēc jauneklim piedāvāja aizdevumu ar likmi 10%, kurš pēc gada būšot jāatdod. Noguldot naudu komercbankā, toreiz varēja iegūt pat 60% lielu gada peļņu, tāpēc studentam šis priekšlikums šķita ļoti simpātisks. Vēl pievilcīgāks tas kļuva pēc īpaša punkta iekļaušanas, kurš paredzēja, ka komercbankas bankrota gadījumā aizdevums nebūs jāatdod. Tika noslēgts līgums par aizdevumu, kā ķīlu izmantojot jauniegūto zemes gabalu.

Nākamajā dienā kriminālā autoritāte piedāvāja negaidīt gadu, bet uzreiz labprātīgi atdot viņam līgumā piederošo zemes gabalu. Pārsteigtais jauneklis bija neizpratnē un pieprasīja sīkākus paskaidrojumus, kuri laipni tika saņemti.

Līgums tika noslēgts uz pirmskara Latvijas tiesiskās bāzes pamata, lai varētu izvairīties no esošā haosa likumdošanā. Attiecīgais likums paredzēja izsniegt nevis aizdevumu, bet gan vekseli. Atšķirībā no aizdevuma vekseļa juridisko spēku nevarēja apstrīdēt tiesā, tāpēc viņu abu parakstīto līgumu varēja uzskatīt par juridiski neapstrīdamu. Otrs sīkums, kuram vajadzēja pievērst uzmanību, bija formulā pielietojamais burts. Ar burtu g apzīmēja gada, m – mēneša, n – nedēļas, d – dienas aizdevuma likmi. Formulā bija izmantots burts n, un tas nozīmēja 10% nedēļas likmi. Citiem vārdiem izsakoties, pēc gada studentam būs jāatdod aizdevums ar 520% lielu gada likmi.

Kā trešais sīkums bija informācija par to, ka ķīlas zaudējums neatbrīvo no aizdevuma izmaksas. Lai norēķinātos, studentam gada laikā būs jāveic vēl vismaz pieci līdzīgi darījumi. Kriminālā autoritāte nevēlējās liekus sarežģījums, tāpēc viņš piedāvāja abām pusēm lauzt aizdevuma līgumu, kā kompensāciju saņemot ieķīlāto zemes gabalu. Students palūdza dienu pārdomām, kura viņam tika cēlsirdīgi piešķirta.

Jauneklis diezgan ātri aptvēra, ka justīcijas lauciņā viņš ir apspēlēts, taču pastāv vēl arī policija, kuras uzdevums ir pasargāt sabiedrību no krāpniekiem. Policijā viņš uzzināja, ka atļauts ir viss, kas nav aizliegts ar likumu, tāpēc, atrodot attiecīgo likuma pantu, students varēja cerēt uz policijas palīdzību. Kādreiz milicijā pastāvēja speciāla nodaļa krāpniecības apkarošanā, kura bija pazīstama ar krievu burtiem OBHSS (отдел по борьбе с хищениями социалистической собственности) un kuras analogu viņš cerēja atrast arī policijā.

Speciālā milicijas nodaļa varēja ierosināt krimināllietu, ja mantiskās krāpniecības apmērs pārsniedza 50 rubļu robežu. Iztrūkuma gadījumā draudēja maigāks pants par nolaidību, bet līdzekļu pārpalikuma gadījumā bargāks pants par apzinātu zagšanu. 50 rubļu robeža no krimināllikuma tika izdzēsta līdz ar pārkārtošanās politikas sākšanos, bet jauna robeža netika noteikta. Rezultātā izmeklētāji apzinīgi darīja savu darbu, taču prokuratūra nevarēja ierosināt krimināllietu, jo trūka pamatojuma. Trūka atbalsta punkta, uz kuru atspiežoties varēja pacelt smagumu. Līdz ar policijas izveidi šī milicijas nodaļa tika likvidēta kā nevajadzīga.

Laikmeta ainiņu var uzskatīt par pasaku, kurā viss beidzās laimīgi. Pirmās pakāpes radinieks atguva mantojumu, kuru citā valstī tam piešķirtu politiķi, nevis kriminālā autoritāte. Zaglis likuma ietvaros apliecināja savu profesionalitāti un kriminālajā pasaulē tik svarīgo taisnīguma izjūtu. Pasakas ļaunais varonis saņēma pelnīto sodu, taču šis sods bija atbilstošs laikmeta garam. Students zaudēja īpašumu, tomēr ieguva mācību, kura bija nesalīdzināmi vērtīgāka par zaudēto zemes gabalu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību

FotoParasti politikas vērotājiem vasara ir diezgan garlaicīgs laika posms, jo Saeimas deputātiem ir garās brīvdienas un arī citi politiķi un vadoši ierēdņi izbauda atvaļinājumu. Tomēr šī vasara ir atšķirīga – to nosaka ne tikai izveidojusies krīze Rīgas domē, bet arī skandāli un skaļās emocijas valdībā.
Lasīt visu...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...