Iesaki rakstu: 
Ukrainas notikumu sakarā regulāri parādās ziņas, kas liek aizdomāties. Tā 23. martā portālā Pietiek tika publicēts laikraksta Ludzas Zeme galvenās redaktores raksts par izteiktiem draudiem sakarā ar redakcijas pausto nosodījumu Krievijas agresijai. Kā var saprast no raksta, tad vairākkārtēja vēršanās policijā rezultātu nav devusi. Jēkabpilī dzīvojošai ansambļa „Latgales dāmu pops” dalībniecei Anita Bērziņai 13. martā tika izteikti draudi tikt nolinčotai par atbalstu Ukrainai. Iesniegums policijā tika iesniegts, tomēr lieta vismaz līdz 3. aprīlim ierosināta netika.
Plašu atskaņu ir guvis gadījums ar Ukrainas karogu pie mūzikas vidusskolas Daugavpilī. Pastāvīgi tiek bojāti Ukrainu atbalstoši plakāti, bojātas tiek arī automašīnas ar Ukrainas numurzīmēm. Tas, ka policija nav īpaši dedzīga vainīgo saukšanā pie atbildības, mani neizbrīna, ja jau pats Valsts policijas priekšnieks ir publiski atzinis faktu, ka policijas vidū netrūkst tādu, kas atbalsta Krievijas pozīciju šajā konfliktā.
Lasot šīs ziņas, neviļus rodas iespaids, ka tu dzīvo nevis ES un NATO dalībvalstī, bet Krievijas okupētā teritorijā, kur par Kremlim netīkamu nostāju var šķirties no dzīves. Izskatās, ka problēma ir ielaista, un par to vēl liecina arī tas, ka daži ārvalstīs dzīvojoši apskatnieki un blogeri, kuri līdz šim nebija pat dzirdējuši par tādu pilsētu kā Daugavpils, tagad piemin to un piemin tieši Ukrainas sakarā. Lūk, viens no tiem - https://youtu.be/cmuqCXC1U7o (fragments par Daugavpili 7:47-10:10). Paldies Elksniņa kungam par to.
Varbūt kādu tas izbrīna, kur pēkšņi tas viss varēja rasties? Mani neizbrīna. Lūk, fragments no mana raksta, kas tika publicēts šajā portālā 10 gadus atpakaļ ar virsrakstu “Par “Uzvaras” dienas atzīmēšanu, jeb Dombrovska integrācijas plāns darbībā”:
- Vai karogi ar zvaigznēm un PSRS laika lozungiem ir uzskatāmi par PSRS simboliku (skat. foto)?
- Vai Padomju armijas formas tērpi veterānu mugurās ar visiem aksesuāriem ir simbolika?
- Vai pēckara perioda padomju armijas formas tērpi un ordeņi ir simbolika (skat. foto)?
- Ja ir, tad sekojošs jautājums - kurš būs atbildīgs par likuma „piekāšanu” konkrētajā pasākumā?
Cerat sagaidīt labprātīgu atbildi no gļēvā Dombrovska? Nesagaidīsiet. Rakstiet pieprasījumu resnajām pakaļām deputātiem, ja negribat, ka tuvākajā nākotnē „Uzvaras dienas” svinētāji izies ielās ar lozungiem no sērijas „Долой недееспособное правительство. За Латвию в Содружестве Независимых государств!”.
Un tagad par integrāciju. Mediji ziņo, ka tikai Rīgā pūlis bija ap 150 tūkstošiem. Neviena valsts karoga. Tā vietā pilns ar KF karogiem un arī simboliskā kombinācijā ar tankiem (skat. foto).
Ja kadu interesē pilns teksts, tad rakstu var atrast “ieguglējot” tā nosaukumu.
“Man ir patiess prieks šodien viesoties Daugavpilī, būt kopā ar jums šeit, Latgalē.
Priecājos redzēt šodien šeit klātesošos Latgales viedokļu līderus – dažādu jomu personības, kuru spēks un godprātīgais darbs tiek augstu vērtēts un kuru teiktajā Latgalē un Latvijā ieklausās.
Šajā laikā ir svarīgi stiprināt valsts un pašvaldību kopdarbību, lai labāk apzinātu kopīgi paveicamos uzdevumus – kā stiprināt mūsu sabiedrības saliedētību un solidaritāti, kā veicināt ekonomiku un cilvēku labklājību, kā labāk sniegt atbalstu Ukrainai un tās tautai, kā mazināt pret Krieviju un Baltkrieviju noteikto sankciju ietekmi uz mūsu tautsaimniecību.
Tādēļ aicinu jūs dalīties savās pārdomās un gūtajās idejās, jo jūsu viedoklis ir ļoti svarīgs… blā,blā, blā…”
Šis bija fragments no valsts prezidenta Egila Levita runas ievada, viesojoties Daugavpilī 5.aprīlī. Es gan tajā glaunajā Daugavpils universitātes aktu zālē nemanīju kādu no tiem “viedokļu līderiem”, kurus parādīja blogeris Sotņiks savā video. Un labi vien ir, ka nebija, citādi vēl kāds ķieģelis atlidotu prezidentam.
Nu ja, teiks prezidents, tie ir atsevišķi margināļi, kuru viedoklis nav ņemams vērā. Varu Tevi iepriecināt, Levit, - vidēji pa Latviju tie ir 25-30% pēc vispieticīgākajām aplēsēm, turklāt Latgalē šis procents ir ievērojami augstāks. Tie ir pēc PSRS laikiem nostalģējošā vecākā paaudze, pamatā mazizglītoti pēckara laika imigranti un viņu pēcnācēji, kuriem naids pret demokrātisku Latviju ir iepotēts ar mātes pienu. Visi viņi dzīvoja un turpina dzīvot Krievijas informatīvajā telpā. Ej, Levit, un pārliecini viņus, ka nepieciešams integrēties un jāatbalsta Ukraina.
Levit, varbūt jābeidz muldēt un jāsāk kaut ko darīt valsts drošības labā, lai nesanāk tā, ka tiek šauts mugurā no vārtrūmēm un tiek norādīti mērķi “Smerčiem”. Galu galā algu Tev maksāju arī es ar saviem nodokļiem, bet, ja nespēj, tad varbūt atkāpties un atgriezties pie tā, kas Tev labāk padodas, piemēram, meklēt arhīvos 1922.gadā pieņemtās Satversmes oriģinālu.
Un tikai nevajag par to, ka prezidenta pienākumos neietilpst rūpes par valsts drošību. Sāksim ar galveno - valsts prezidentam ir likuma ierosināšanas tiesība (Latvijas Republikas Satversmes 47. pants).
Nākošais - Nacionalās drošības likums.
8.pants:
Valsts prezidenta kompetence
1) veic Nacionālo bruņoto spēku augstākā vadoņa pienākumus;
2) vada Nacionālās drošības padomi;
20.pants:
(1) Nacionālās drošības padome:
1) saskaņo augstāko valsts institūciju un amatpersonu īstenotu vienotu valsts politiku nacionālās drošības jomā un izskata tās pilnveidošanas gaitu un problēmas;
2) izskata likumā noteiktos ar nacionālo drošību saistītos plānus un koncepcijas.
(4) Nacionālās drošības padomei ir tiesības pieprasīt valsts drošības iestādēm visu to rīcībā esošo informāciju, kas skar nacionālās drošības intereses.
6.pants:
Saeima veic parlamentāro kontroli pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Iekšlietu ministrijas sistēmas un valsts drošības iestādēm;
7.pants:
Saeimas nacionālā drošības komisija veic valsts drošības iestāžu darbības un budžeta līdzekļu izlietošanas parlamentāro kontroli.
Pieļauju Levit, ka valsts drošība nav Tavs jājamzirdziņš, bet tāpēc jau ir padomnieki. Un kur vēl var būt kompetentāks par Jāni Kažociņu - brigādes ģenerāļa pakāpe britu BS, bet no 2003. līdz 2013. gadam SAB vadītājs. Lai atpelna savu algu.
Bet varbūt drošības jomā viss ir brīnišķīgi? Ja runa par NBS, tad stipras aizdomas, ka pieejā nekas nav mainījies kopš 2004. gada - atnāks NATO un visu sakārtos. Noklausījos NBS komandiera Leonīda Kalniņa interviju LTV1 par notikumiem Ukrainā. Teikšu tā - runāt 30 minūtes un neko nepateikt arī ir māksla. Tad jau ZS kapteinis Jānis Slaidiņš stāsta sakarīgāk.
Kas attiecas uz NATO, tad var gadīties, ka nesakārtos, un šeit būs daži iespējamie scenāriji (fragments no mana raksta, kas tika publicēts portālā PIETIEK 2014.gada 25.aprīlī ar virsrakstu “Par „zaļajiem cilvēciņiem” un ne tikai. Atklāta vēstule Iekšlietu ministrijas valsts sekretārei Ilzei Pētersonei-Godmanei”):
Scenārijs Nr.1
Ikgadējā 16.marta pasākuma laikā, kad IeM uzmanība tiks koncentrēta Rīgai, Rēzeknē un Daugavpilī notiek nesankcionēti mītiņi ar lozungiem „nevēlamies dzīvot fašistiskā valstī”.
Dažu simtu cilvēku pūlis sapulcējas pie pašvaldībām ar mērķi tur ielauzties un, kad vietējā policija ir koncentrējusi tur visus savus spēkus kārtības nodrošināšanai, otra cilvēku grupa, šoreiz mazāka, toties konkrētāk noskaņota un, iespējams, arī attiecīgi apmācīta, mēģina ieņemt policijas iecirkņus.
Scenārijs Nr.2
Pie MK ēkas valdības sēdes laikā piestāj tūristu autobuss, no kura izkāpj nevis tūristi, kuriem tur vajadzētu būt, bet nopietni bruņojušies subjekti, kas ieņem ēku un paralizē valdības darbu. Līdzīgi „tūristu” autobusi piestāj pie IeM, NBS štāba un televīzijas. Savukārt vēl viena “tūristu” grupa ieņem pozīcijas slēpnī Rīgas reģiona Valsts policijas specvienības ”Alfa” izvirzīšanās maršrutā no tās dislokācijas vietas, iepriekš mīnējot kādu tiltu vai ceļa pārvadu šajā maršrutā. Vienlaikus ielās iziet publika ar KF karogiem un saukļiem - „Nost ar fašistu valdību”, “Pieprasām izstāties no NATO”, “Es Tevi mīlu Putin un gribu no Tevis bērnu” utml., bet vārtrūmēs dežūrē Kremļa algoti reportieri, gatavi piefiksēt, kad kāda “nejauši garām ejoša” māmiņa ar bērnu tiek nogrūsta zemē.
Scenārijs Nr.3
Abu iepriekšējo kombinācija ar dažām variācijām.
Pieprasi Levit, no drošībniekiem, lai uzrāda operatīvos plānus iespējamo draudu novēršanai šādos vai līdzīgos scenārijos un lai Kažociņš dod savu slēdzienu.
Nobeigumā daži vārdi par drošībnieku parlamentāro kontroli. Kā jau tas bija minēts iepriekš, tad tam ir domāta Saeimas Nacionālās drošības komisija. Vienlaikus viņi visi ir atkarīgi no SAB, kas izsniedz pielaidi, kuru zaudējot, deputāti var pateikt ardievas savai politiskajai karjerai. Vai šeit ir iespējama objektīva kontrole? Padomā par to, Levit.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
