Latviešu valodas labums, tās draugi un ienaidnieki

Ģeogrāfiskā novietojuma, vardarbīgas vēstures un koloniālās politikas dēļ pārsimts miljonus lielā krievu valodas telpa pārskatāmā nākotnē vienmēr būs “sliktāka” salīdzinājumā ar labo latviešu valodu un “mazāk slikto” angļu valodu, kuras pārstāvjiem nav teritoriālu pretenziju pret Latviju. Slikti lietota latviešu valoda arī izpelnās pamatotu nosodījumu.

Valodu vērtēšana pēc labuma un sliktuma norāda uz kādu mērauklu, pēc kuras mēs varētu izspriest, kāpēc viena valoda, mana, savējo valoda ir labāka nekā sveša valoda. Šī mēraukla ir labums, ko noteiktas valodas lietošana sniedz noteiktai tautai.

Valodā mēs aprakstām apkārt notiekošo, raksturojam lietas, sakām patiesību, atklājam savas jūtas vai domas, rakstām atskaites. Kā saprātīgas būtnes valodā mēs izsakām sevi. Valoda mums ļauj saprast apkārtni un orientēties tajā. Valoda ir laba, jo tā ļauj cilvēkam labi dzīvot. Dzīve bez valodas cilvēkam vienmēr būs nepilnīga un sagādās lērumu neērtību.

Labs ir tāds cilvēks, kurš ir izcils cilvēcības īstenotājs – kurš runā, raksta, rīkojas un uzvedas krietni, t.i., labi. Valoda palīdz cilvēkam apjēgt darāmo un teikt labas lietas. Labs ir tas, kas piedienas labam cilvēkam. Bet, tā kā valoda nav privāta, tā vienmēr būs kādas lielākas cilvēku kopības lietota valoda. Tās nekad nebūs tikai manas latviski izteiktās domas un jūtas, jo, tiklīdz atdalītas no mana iekšējā cietokšņa, tās kļūst par publisku īpašumu, kopīgi uztveramu un lietojamu labumu. Turklāt, sakopojot un latviski izsakot savas domas, es jau lietoju šo noteiktai tautai piederošo kopīpašumu, kopējo labumu, kura vēsture sniedzas daudz senākā tautas kolektīvajā pagātnē par manu individuālo piedzimšanu.

Laba ir tāda tauta, kura var labi un netraucēti lietot savu dzimto valodu, to, kurā tauta jau kopš aizlaikiem ir ieaugusi, kurā tauta domā, sapņo, sacer epus, apsūdz un jūt. Ja kāds tautai traucē labi lietot savu valodu, tāds ir uzskatāms par sliktu, jo viņš kavē tautas pilnības jeb, gluži vienkārši, tautas labās dzīves īstenošanos. Ja kādas svešas tautas valoda traucē manas tautas valodai sasniegt tās mērķus – brīvi savstarpēji sazināties un aprakstīt lietas –, tad šī svešā valoda ir slikta attiecībā pret manu, savējo valodu.

Valodas nav gāzveidīgi bezmiesas mākoņi, valodas nav kaut kas izplūdis un abstrakts. Valodas nerunā pašas sevi. Tajās runā cilvēki. Turklāt nevis kāda līdz debesīm un okeāniem izplesta “cilvēce”, bet gan konkrētas tautības runā noteiktās valodās. Vairumā gadījumu – dzimtajās vai mātes valodās. Līdz ar to, izceļot latviešu valodas neatkārtojamo un centrālo lomu, uzsverot latviešu valodas labumu, neizbēgami nākas runāt par konkrētām tautām, kuru identitātē, piederībā, pašapziņā, pasaules uztverē dzimtā valoda sastāda izteiksmes spēju apvārsni.

Ja kāds atzīst, ka latviešu valoda ir labums, tad dzelžainai likumsakarībai jāspiež viņu atzīt, ka arī latviešu tauta, līdz ar to tautība ir labums, jo nav tādas Latvijas kā ģeogrāfiskas vai politiskas vienības valodas, ir tikai latviešu kā noteiktas šo zemi apdzīvojošas tautības valoda, no kuras arī pati zeme un valsts saņēmusi savu vārdu.

Kāpēc Latvija? Jo te dzīvo latvieši. Latvieši ir Latvijas pamata tauta, aborigēni, iedzimtie. Tiesībnieki pazīs arī tādu vārdu kā “valstsnācija”. Tādējādi no valodas nacionālisma jeb noteiktas valodas labuma aizsargāšanas un vairošanas mēs ātri esam nonākuši pie etnonacionālisma jeb noteiktas tautības labuma vairošanas.

Labi ir tai tautai, kura var savu valodu lietot labi. Bez savas valodas dotā tauta būtu mazāk “pati”, tā būtu sliktāka sevis izpausme, nepilnīgāka tauta. Bezvalodas tautai ir atņemts kaut kas būtisks, to izteikti raksturojošs, tās kopīgās domas, jūtas, darbus un atmiņas sevī glabājošs. Tauta bez savas valodas valodas ir kā bez rokām. Tauta, kura svešu tautu vēsturisku ļaundarību dēļ vairs nerunā savā dzimtajā valodā ir kā tauta, kurai būtu piešūtas svešas rokas. Dzimtās valodas aplaupīta tauta, kura runā svešā mēlē, ir Frankenšteins, nedabisks savstarpēji svešādu daļu sačupojums, kopā sašuvums.

Slikti ir tai tautai, kurai svešas tautas mēģina atņemt tās valodu. Šādas tautas rīkojas slikti. Tās ir sliktas tautas. Tauta, kurai nolaupīta sava valoda, ir slikta tādā ziņā, kā mēs runātu par māju, kurai kāds izļodzījis pamatus. Tā ir nepilnīga māja un nepilnīga, aplaupīta tauta. Savukārt daudz sliktāka ir tā tauta, kura otrai tautai atņem tās valodu, jo, alkatības vai tīšas postītkāres vārdā pārkāpjot sev nospraustās robežas, tā rada pretdabiskus izdzimumus, mākslīgus veidojumus, kuriem laupīts to sākotnējais dabiskais labums.

Zaglis un varmāka ir slikti. Tikpat slikta ir tauta, kas citai tautai vēlas atņemt tās valodu vai, vēl ļaunāk, nogalināt tās valodu, tās “sevi”, tautas piederības un pašizpratnes kopīgo labumu. Ja latvietis runā latviski, tad viņš dara labi. Ja latvietis aizmirst savu valodu un runā, piemēram, krieviski, tad viņš vai nu savas vai krievu vainas dēļ rīkojas slikti. Ja krievi kā noteikta tauta vēlas aplaupīt vai nogalināt citas valodas, piemēram, latviešu valodu, tad viņi rīkojas slikti, jo vēlas laupīt latviešu tautas labumu. Katrs krievs, kurš Latvijā rauc degunu par latviešu valodu, vēl latvietim sliktu. Jo, nievājot vienu no pašiem galvenajiem latviešu tautas labumiem, šāds krievs vēlas liegt latviešiem būt viņiem pašiem.

Vispirms ir tauta, pats runātāju kopums, vispirms ir cilvēki ar viņu vārdiem, atmiņām, vēsturi, dzimtu, piederību, paražām, savdabībām un tikai pēc tam mēs no malas pamanām, ka šie cilvēki, šī tauta runā skaidri saklausāmā un atšķiramā valodā. Lolojot valodu, jūs lolojiet tautību. Piesaucot valodu un saliedēšanos ap valodu it kā samiernieciskos nolūkos, jūs nevarēsiet izbēgt no tautības piesaukšanas. Jo latviešu valodā runā latvieši, un caur latviešu valodu izsakās šīs konkrētās tautas gadu simtu un, iespējams, tūkstošu pieredze, paražas, pēctecība, dzimtas, vēsture, darbi, amati, un, galu galā, arī pati latviešu zemes skaistā un miermīlīgā daba, tās lēnās upes, tālās pļavas, klusie meži, miglainie pakalni, biklie zvēri un rāmi gremojošie mājlopi, ap kuriem mitinās latvieši.

Ja jūs sargājat un – šodienas ārkārtējā apdraudējuma un izaicinājumu apstākļos drīzāk jāsaka – saudzējat latviešu valodu kā retu labumu, tad jums jāsaudzē arī paši latvieši – šīs vienreizējās valodas neatkārtojamie, iemiesotie runātāji. Valoda ir tautas dvēsele, tās dzīvā, pukstošā sirds. Ja svešu tautu slikto darbu un pašu nolaidības dēļ nākotnē būs tikai krieviski, angliski, arābiski vai ķīniski runājoši latvieši, līdzīgi kā šodienas īri, vai baltkrievi, tad pasaule būs zaudējusi kārtējo Sarkanā grāmatā ierakstīto dzīvības daudzveidības izmirstošo eksemplāru, īpatnu labumu, kas sevī glabā veselu pasauli un neskaitāmu savstarpējas saziņas mirkļu pārmantoto pieredzi. Nemaldieties un neatslābstiet – latviešu valoda, šis vienreizējais seno baltu un somugru valodu mikslis šodienas imperiālo karu, tautu staigāšanas un vienaldzīgi skaitļojošās mašinērijas laikmetā ir tikpat apdraudēta kā baltais degunradzis vai, tuvāk mums, – mežirbe vai smilšu krupis.

Jūs esat dzirdējuši: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Patiesi, pirms latvieši ķeras pie pasaules lāpīšanas un svešu tautu lološanas, vispirms ir jāiemācās mīlēt pašiem sevi, un tikai tad jūs iegūsiet patiesas un principiālas mīlestības mērauklu saskarsmē ar citiem, svešajiem vai viesiem. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! – kas var būt tuvāks sev pašam par savu dzimto valodu? Tā turklāt nav “mana valoda”, privāta valoda ir savtības vai neprāta izpausme, valoda vienmēr ir mūsu valoda, tautas valoda, valoda ir pirmās personas daudzskaitlis, kurā mēs piedzimstam un ieaugam.

Mīlot latviešu valodu, tu tai vēli un dari visu to labāko, un tādējādi tev viss labākais ir jāvēl un jāgādā šīs tautas dzīvajiem, pakāpeniski izmirstošajiem runātājiem – latviešiem. Ja tu vēli latviešu valodai labumu, tad vēl jāvēl labums arī latviešu tautai. Valoda tev ir gandrīz pats tuvākais. Viņpus tavas ģimenes tev vistuvākie ir latvieši kā liela, paplašināta ģimene ar kopīgu valodu, kopīgu zemi, kopīgām paražām un dziesmām, kopīgu izcelsmi un radniecību, līdzīgiem dzimtu stāstiem un kopīgu cīņu pieredzi pret visiem tiem daudzo gadsimtu ienaidniekiem, kuri latviešiem gribējuši laupīt tautas lielāko un tuvāko kopējo labumu – latviešu valodu. Ja tu mīli tuvāko kā sevi pašu, ja tu sev un tuvākajam vēli un dari lielāko labumu, tad tev taisnīgā aizsardzības cīņā būs jāatvaira visi tie, kuri tev, tavam tuvākajam, tavai tautai un valodai vēlas nodarīt ļaunumu. Labais jāmīl, ļaunais jānīst. Labais jātur sev pēc iespējas lielākā tuvumā, ļaunais jātur pa gabalu.

Šajās dienās esam dzirdējuši, ka latviešu valodu apdraud divas svešas valodas – vai nu krievu vai angļu. Mēs vēlamies pasargāt latviešu valodu kā labumu no krievu vai angļu valodas sliktās ietekmes. Latviski esot “labi”, bet krieviski vai angliski esot “slikti” vai salīdzinoši “sliktāk”. Un te, sekojot līdzšinējai likumsakarībai, mums jāatzīst nenovēršamais – tā kā valodas nerunā pašas sevi, mums nākas nosaukt vārdā šo apdraudošo valodu runātājus: krievus vai visas dažādās angliski runājošās tautas. Taču pēdējo gadu, nē, pēdējo pāris gadsimtu notikumi mūsu apkaimē skaidri parādījuši, ka ne jau angļu, pat ne vācu valoda ir galvenais vietējo tautu un tās daudzo skaisto, sarežģīto, seno valodu apdraudējuma avots.

Krievu valoda ir lielais instruments, ierocis, pātaga, ar kuras palīdzību Krievijas imperiālā vara neskaitāmām tautām atņēmusi pašu tuvāko, kas tām. Krievu valoda, bet patiesībā tās runātāji un pātagotāji krievi tautai pēc tautas nav ļāvuši mātes valodā izteikties par savu zemi, paražām, dzimtu, atmiņām. Krievi ar savu valodu ir nogalinājuši veselas tautas. Krievu impēriskās valodas sliktums kaitē ņencu, čuvašu, karēļu, ingru, baltkrievu, ukraiņu, jā, arī lībiešu, latviešu, leišu un igauņu valodu labumam. Krievu valoda vēlas ievainot visas šīs tautas, šo raibo dzīvības daudzveidības musturu tā iekšējākajā un sev tuvākajā vietā, atņemot šīm tautām balsi, visdārgāko kopējo labumu, vienu no būtiskākajām pazīmēm, kas ļauj kādai tautai būt tieši šai, nevis kādai citai.

Tā kā valodas nerunā pašas sevi, jāsecina, ka aiz krievu valodas radītā lielā apdraudējuma slēpjas, nē, lepni stāv pavisam konkrēta tauta ar pavisam konkrētu vārdu – krievi. Latviešiem, saudzējot savas valodas un tautas labumu, nevajadzētu kautrēties nosaukt vārdā galvenos vaininiekus, to svešo tautu, kas gandrīz divsimts, ja ne vairāk gadus mūsu zemē mērķtiecīgi izmanto šo svešo krievu valodu, lai piesavinātā īpašumā iezīmētu pavisam svešas tautas – krievu tautas – imperiālās atpazīšanas zīmes. Protams, visos laikos ir bijuši arī latvieši, kuriem svešu tautu svešās valodas sajauc galvu, tā liekot noliegt savas tautas radniecības saites. Taču šo latviešu galvas un mēles nebūtu sajauktas, ja uz latviešu zemes nebūtu ieradušies uzbāzīgi, neaicināti sveštautieši, kuri pārkāpuši sev nolikto robežu mēru un tiesu.

Sargājot latviešu tautas lielo labumu – latviešu valodu, latviešiem nevajadzētu kautrēties novilkt skaidru robežšķirtni starp draugiem un ienaidniekiem. Ja krievu valoda, t.i., krievi kā neaicināti svešinieki apdraud latviešu valodu, tad nav jākaunās viņi saukt par ienaidniekiem, jo to paģēr sava labuma, sava dārguma lološana un sargāšana. Krievijas, nē, krievu iebrukums Ukrainā ar savu brutalitāti un nebeidzamo noziegumu postu ir radījis pietiekami skaidru un pārskatāmu morālās izšķiršanās laukumu, lai latvieši reizi par visām reizēm varētu novilkt skaidru robežu starp saudzējamu savējo labumu un atvairāmu uzbāzīgi svešu sliktumu. Latvieši šajā cīņā nav vientuļi, pasaule nav tikai ienaidnieku jūra: latviešu valodai kā sabiedrotās blakus stāv ukraiņu, mordviešu, jakutu, tatāru, gruzīnu, armēņu, lībiešu valodas. Valodas nerunā pašas sevi – tajās noteiktas tautas, stāvot uz savas zemes, izsaka spēka vārdus pret svešajām tautām, kuras savu valodu izmanto kā līdzekli iekarotās teritorijas iezīmēšanai un citu tautu iekšējākā labuma nomākšanai.

Latviešu tautas labumam citas krievu apspiesto un nīcināto tautu valodas ir lielākie draugi. Tā no valodas nacionālisma caur etnonacionālismu nonākam pie etnoplurālisma – pēc iespējas lielāka dažādu tautību labumu gādāšanas ar mērķi sagraut dzīvības daudzveidību smacējošo krieviski imperiālo vienveidību. Latviešiem sava labuma vārdā jāvēl un jādara viss labais tām tautām, kurām krievi ar savu valodu darījuši sliktu. Mīlot sevi un savu valodu, latvietis drīkst mīlēt sev tuvākos latviešus, igauņus, leišus, somus, ingrus, komiešus, čerkesus. Šādi draugi savā kopībā, gādājot par savu labumu, ienīdīs visu krievisko, kas tik lielam skaistu un brīvu tautu pulkam tik ilgi darījis un vēlējis visu to sliktāko. Kas stipri mīl, tas stipri ienīst visu, kas dara ļaunu mīļākajam.

Kā vairot latviešu valodas labumu šodien un šeit?

Vispirms, atmetot veltīgās ilūzijas par vardarbīgi uzspiestu sveštautiešu asimilāciju uz “latviešu valodas pamata”. Palestīniešu teroristu simpatizētāju masu mītiņi vecās Eiropas lielpilsētās ir pietiekami skaudra liecība, ka “asimilācijai” ar valodu vien nepietiek. Iemācoties kādu valodu, tu brīnumainā kārtā pēkšņi nekļūsti par dotās tautas locekli. Nepietiek pat ar “kopēju eiropeisko vērtību apzināšanos”, jo gan islāmisti, gan krievu kara noziegumu attaisnotāji Eiropā izlīdzas ar “vārda brīvības”, “viedokļu dažādības” un “minoritāšu tiesību” aizsardzības birkām.

Bet, ja ar valodu nepietiek, ja politisko vērtību piesaukšana ir tikai pašaizsardzības taktika, tad grūti saprast, cik lieli un kādi valsts līdzekļi jāiegulda, lai nepiekāpīgus un dumpīgus svešiniekus pārkausētu godīgos frančos, angļos, zviedros vai nīderlandiešos. Kāpēc vēl bez valodas atņemt cilvēkiem viņu tautību, paražas un ticību? Tā būtu šo svešinieku spīdzināšana, nevajadzīga vardarbība un pilnīgi bezjēdzīga valsts aparāta audzēšana. Nav iekalts akmenī, ka dusmīgiem svešiniekiem vienmēr būs jādzīvo tajā zemē, kur cinisku politekonomisku vai ģeopolitisku mahināciju dēļ viņi diemžēl nokļuvuši.

Turklāt padomju okupantu un kolonistu “asimilācija” Latvijā vienmēr nozīmējusi pašu latviešu sabīdīšanos, lai iebraukušie svešinieki justos labi zemē, kurā viņi (vai viņu vecāki) ieradās pilnīgi prettiesiskā ceļā un uz kuras viņi joprojām atrodas tikai pašu latviešu gļēvuma, nenovīdības, varbūt arī nepelnītās laipnības dēļ. “Asimilācijas” kā mantras skaitīšana praksē ir radījusi veselu “sociālo zinātnieku” un dažādu iekļaušanas ekspertu kastu un NVO tīklu, kuru vienīgais uzdevums ir latviešu pašizpratnes, pašnoteikšanās un identitātes vājināšana, lai, lūk, krievi Latvijā justos labi un neapcelti.

Tāpēc arī kā asimilācijas mērķis (dažubrīd pat kā līdzeklis) tiek piedāvāta “vienotas politiskās nācijas veidošana”, kas galu galā atkal nozīmētu latviešu identitātes, latviešu labuma tehnokrātiski menedžētu mazināšanu krieviskās dažādības iekļaušanai. Kādā valodā savā starpā runās ķiļķens ar klimpu? Ne jau latviešu. Latviešu valoda svešajiem liek justies slikti, neērti. Latviešu valoda atgrūž. To impēriski audzinātie sveštautieši saprot pareizi – latviešu valoda tiešām ir dzelzu robeža, kas novilkta ap latviešu tautu un tās dzimto zemi, lai svešinieki tajā nedz varētu tik viegli ielauzties, nedz iejusties. Līdz ar to latviešu valodai lielu labumu gādātu veltīgu ilūziju atmešana par valodu kā izšķirošo “asimilācijas” līdzekli.

Otrkārt, jāpārtrauc valoda nošķirt no tajā runājošās tautības un atklāti jāsaka, ka iestāšanās par latviešu valodu Latvijā nozīmē publiskās, un, vēlams, arī privātās vides pēc iespējas lielāku latviskošanu. Ja krieviem (nevis “krievvalodīgajiem” vai “krievu tautības pārstāvjiem”) vai citiem sveštautiešiem (uzbeku vai pakistāņu kebabu kurjeriem, t.i., “cilvēkkapitāla attīstības” nesējiem[1]) Latvijas latviskošana liek justies slikti, tad pašiem jāizdara attiecīgie secinājumi par atrašanos svešā zemē, ko gadu tūkstošiem apdzīvo cita tauta, kas publiskajā vidē vēlas sazināties savā dzimtajā valodā ne tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk, bet arī tāpēc, ka latvietim runāt latviski savā zemē ir labi, tas viņam ļauj būt labākam latvietim, labāk īstenot piederību savai tautai.

Savā zemē Latviski runājošs latvietis ir pilnīgs, krieviskā vai angliskā pidžinā runājošs latvietis ir nepilnīgs, deformēts latvietis. Pret deformāciju cīnās ar formas jeb veidola atgūšanu, skaidru un asu robežlīniju iezīmēšanu. Viens no latvietības sētas galvenajiem apveidiem jeb norobežojumiem pret meža zvēriem ir tieši latviešu valoda. Tādi saukļi kā “Latvijas atkrieviskošana” iegūst jēgpilnumu tikai tad, ja apzinās, ka šāda darbība vispār ir nepieciešama tāpēc, ka Latvija okupācijas varas tīšas koloniālās etnopolitikas rezultātā savulaik kļuva “mazāk latviska” (jeb “vairāk krieviska”). Tāpēc nav brīnums, ka latviešu tuvākmīlestība, laba vēlēšana un laba darīšana vienam pret otru pieprasa latviešu zemes atkrieviskošanu, kas ir tikai viens no dažādiem soļiem plašākos Latvijas latviskošanas centienos. Krievu agresijas kara dēļ atkrieviskošana kā viena no plašākas latviskošanas atsevišķām izpausmēm šobrīd ir tikai ieguvusi lielāku steidzamības pakāpi.

Vēlreiz – valodas nerunā pašas sevi. Kas Latviju tur piesietu “krievu pasaulei”? Paši krievi un viņu latviskie iztapoņas, kuri pilnībā pārpratuši cilvēkmīlestības pienākuma hierarhisko pakāpenību. Tu nevari saprātīgi mīlēt tālu svešo, ja vispirms nezini, ko nozīmē mīlēt tuvāko sevi un savējos. Ja cītīgākas atkrieviskošanas kampaņas rezultātā uz padomju kolonistiem no dažādām pusēm tiek izdarīts pietiekami liels sabiedriskais spiediens, lai viņi beidzot paši pamanītu, ka atrodas svešā zemē, tad atkrieviskošanas kampaņa būs gādājusi latviešu tautai lielu labumu. Pret latviešu valodas aktīvistiem regulāri vērstie draudi un zākāšanās krievu sociālajos tīklos un medijos tikai lieku reizi parāda to, ko nesaprot daudzi naivi, labu vēloši latvieši – uzbrukumu krievu valodai šie sapīkušie krievi uztver kā vērstu tieši pret sevi, pret krieviem kā tautu.

Šāds slēdziens ir visnotaļ pareizs, jo valodas nerunā pašas sevi, valodās runā noteiktas tautas. Tāpēc pašreizējos apstākļos atkrieviskošanas kampaņa ir lietderīgs apzīmējums plašākam sabiedrisko spiedienu uzturošam pasākumu kopumam, kurā iekļaujas arī krievu skolu latviskošana, krievu valodas prasību izskaušana no publiskā vai privāta darba vides, dažādi ierobežojumi vai darbības liegumi milzīgajam publisko un privāto krievu mediju skaitam, kā arī pārkrievoto vai krieviem iztopošo latviešu publiska kaunināšana. Krievu imperiālisti vēl ļaunu visām kaitinošajām mazajām valodām, jo viņi klusībā zina, ka krieviskuma milzis stāv uz māla kājām.

Šī apziņa mūs noved pie trešā punkta – krievu impēriskās identitātes stratēģiskas irdināšanas ar valodiska un kulturāla etnoplurālisma palīdzību. Jo vairāk dažādu atšķirīgu tautību labuma, jo mazāk krievu dzelžainā tvēriena un nepamatotās iedomības sliktuma. Sākot ar mājām, tas nozīmētu jebkāda finansējuma pārtraukšanu “Sabiedrības integrācijas fondam”, līdzekļus novirzot dažādām kultūras programmām un jauniem medijiem (slēgtā LSM.RU un LR4 vietā), kuros veicinātu Latvijā dzīvojošo pārkrievoto baltkrievu, ukraiņu, poļu, armēņu tautiskās pašapziņas mošanos.

Atsakoties no dažādām bezjēdzīgām (un latviskumu ārdošām vai pārdefinējošām) kultūras, sociālajām vai zinātniskajām programmām, atbrīvotos arī līdzekļi, lai Latvijas valsts beidzot varētu pienācīgi izkopt, aizsargāt un lolot otras Latvijas pamattautas – lībiešu identitāti. Lībiskuma jaunatklāšana pavērtu ceļu uz plašāku dažādu krievu apspiestu vai nīcinātu somugru tautu nacionālo centienu pasauli, kurā iesaistoties, latvieši piedalītos plašākā krievu impēriskās identitātes noārdīšanas projektā. Tas Eirāziju beidzot ļautu uzlūkot kā daudzu īpaši aizsargājamu tautu neatkārtojamu, koši izrakstītu seģeni, nevis nospiedošu krievu blokmāju pelēcīgās vienveidības tautu cietumu. Dzīvība mīl formu daudzveidību, nevis noplicināšanos.

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu – mīli savu latviešu valodu un savus tautiešus, kuri runā latviski, mīli visas latviešiem tuvākās draudzīgās tautas ar viņu valodām, un pamatoti ienīsti tās tautas, tos svešos, naidniekus, kuri tavas skaistās valodas pļavas vai kalnu puķes mīda ar dzelžotiem pazemojuma zābakiem.

[1] https://www.em.gov.lv/lv/jaunums/cilvekkapitala-attistibas-padome-diskute-par-darbaspeka-piesaisti-un-administrativo-skerslu-mazinasanu?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F

Pārpublicēts no austsaule.lv

Novērtē šo rakstu: