Iesaki rakstu: 
Šā gada 27. janvāri tika publicēts Edgara Jaunupa māsas Daces Bargās (attēlā) raksts “Vai diskriminācija ir viedoklis?”. Politiski ietekmīga persona, partijas “Latvijas attīstībai” valdes locekle, interneta žurnāla “Satori” kādreizējā projektu vadītāja, tagad Eiropas Parlamenta deputāta Ivara Ījaba palīdze, kuru ar rakstā minētās diskusijas moderatoru literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu saista arī privātas attiecības (pēc publiski pieejamām ziņām, viņa ir J. Ozoliņa bērna krustmāte viņa “divu tētu un divu mammu ģimenē”) savā publikācijā ar vairākiem nepatiesiem apgalvojumiem cenšas apklusināt filoloģes un intelektuāles Agneses Irbes pasaules uzskatu, to dēvējot par diskriminējošu. Tas Latvijā līdz šim ir kas nebijis. Pievēršam sabiedrības uzmanību ne vien šim bīstamajam precedentam, bet arī sabiedrību maldinošajiem publikācijā paustajiem uzstādījumiem.
Atgādinām, ka šā gada 21. janvārī “Satori” notika tiešsaistē vērojama diskusija “Ģimenes nemieri”, kas bija veltīta NA rosinātajiem grozījumiem Satversmes 110. pantā, paplašinot ģimenes definīciju. To moderēja Jānis Ozoliņš, kuram piepalīdzēja turpat blakus sēdošais dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Diskusijā piedalījās arī filozofs Raivis Bičevskis un dzejniece Anna Auziņa, kura publiskajā telpā allaž uzsvērusi, ka ar moderatoru atrodas tuvās draudzīgās attiecībās.
Vispirms būtu jāuzsver aksiomātiska patiesība, ka pats par sevi viedoklis nav un nevar būt kādas personas vai personu grupas diskriminācija, jo diskriminācija attiecas uz citu cilvēku tiesību ierobežošanu, savukārt neviens viedoklis nevar ierobežot citu cilvēku tiesības, kuras regulē likumi. Diskusija ir brīva domu apmaiņa par kādu tēmu. Ja akceptēsim politiķes Daces Bargās redzējumu par viedokli, kas var būt diskriminējošs, mums ir jāpieliek punkts iespējai Latvijā rīkot publiskas diskusijas, vārda un izteiksmes, kā arī cilvēka domas brīvībai.
Brīvas domu apmaiņas aizliegums ir raksturīgs totalitārām iekārtām, un līdz šim neviena varas partija nav atļāvusies Latvijā netieši aicināt uz demokrātijas izbeigšanu. Turklāt ieviest cenzūru, no izdevuma satura izslēdzot netīkamus viedokļus, Dace Bargā mudina arī žurnāla “Rīgas Laiks” redakciju: “Jāsaka, ka es vienmēr esmu augstu vērtējusi Agneses Irbes intelektuālo kapacitāti un arī šobrīd to neapšaubu, tomēr mani kā ilggadēju žurnāla lasītāju pirms diviem gadiem visai izbrīnīja šī viedokļa publicēšana, jo radīja jautājumu, ar kādu mērķi redakcija to iekļāvusi saturā.”
Pēc pamudinājumiem Latvijā ieviest viedokļu cenzūru Dace Bargā dalās ar savu izpratni par valsts un baznīcas šķirtību: “Cik man zināms, Latvijā baznīca ir nošķirta no valsts, tāpēc būtu tikai dīvaini, ja mēs šobrīd sāktu tās uzskatus ņemt par pamatu likumdošanā tikai tāpēc, ka tā rakstīts Bībelē. Sarunā Irbe uzsvēra, ka likumam jābūt vērstam uz ideālu (kristīgo, protams), nevis jāpielāgojas tam, kā cilvēki reāli dzīvo.”
Jāsecina, ka raksta autorei necik daudz nav zināms par valsts un baznīcas šķirtības nozīmi un jēgu. Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka valsts un baznīca ir šķirtas. Mag.iur. Ringolds Balodis izdevumā “Latvijas Vēstnesis” skaidrojis, kāpēc valsts ir jāšķir no baznīcas, atgādinot: “Ja vienkāršotā variantā ar vārdu “reliģija” tiek saprasta ticība vienam vai vairākiem dieviem, tad plašākā traktējumā tā ir ticība jebkādam pielūdzamam objektam.”
Turpat arī uzsvērti četri šķirtības baušļi: 1) indivīda tiesības ticēt ir tā personīgā lieta; 2) sabiedrība nedrīkst apspiest indivīda apziņas brīvību; 3) indivīds nedrīkst ar savu ticību traucēt saviem līdzcilvēkiem; 4) indivīds ar savu ticību nedrīkst kaitēt valstij.”
Savukārt romiešu tiesības, kuru sistēmā tika iekļautas arī cilvēka dabiskās tiesības (ius naturale) un kuras veido pamatu Latvijas Civillikumam, ir viens no eiropeiskās civilizācijas stūrakmeņiem līdz ar sengrieķu filozofiju un kristietību.
Dace Bargā pati nemaz neslēpj, ka ir radikāli noskaņota: “Protams, es saprotu, ka, sakot: "Diskriminācija nav viedoklis", esmu diezgan radikāla. Demokrātijā tas ir ļoti sarežģīti, jo tiesības izteikties ir visiem, un tā nebūtu demokrātija, ja netiktu iesaistītas visas puses. Bet es nesaprotu, kā šajā gadījumā vispār var veidoties īsta saruna ar ieklausīšanos otra viedoklī un argumentos, ja viena puse automātiski pieņem un skaļi sauc otru par "nepareizu", "nepilnīgu" un "nedabisku".”
Ir mazākais dīvaini uz polemisku diskusiju aicināt no sava pasaules uzskata atšķirīga redzējuma pārstāvi, bet pēc tam viņu publiski apsūdzēt “nepareiza” viedokļa paušanā, piesavinoties kaut kāda “pareizā viedokļa” scepteri. Turklāt tāda, kurš ir pretrunā gan ar Satversmē, gan Civillikumā iestrādāto, no dabiskajām tiesībām izrietošo izpratni par laulību.
Dace Bargā savā publikācijā arī apgalvo, ka "tādas ģimenes, kurās bērni aug bez likumiskās aizsardzības, pastāv jau šobrīd, tieši tagad. Un mēs pametam šīs ģimenes zem riteņiem tikai tāpēc, ka tās neiekļaujas novecojušā ideālā, ko viena sabiedrības daļa joprojām uzskata par subjektīvi pareizo pasaules kārtību”.
Pirmkārt, Latvijā katrs bērns ir likumiski aizsargāts, otrkārt - vecāku izvēle nestāties laulībā viņiem saglabā brīvību jebkurā brīdī pamest dzīvesbiedru bez pienākumiem, kas viņiem jāgarantē laulībā. Latvijas Civillikumu Dace Bargā dēvē par “novecojušu ideālu”, un tas patiešām ir visai vieglprātīgi teikts, ņemot vērā, ka autore nav pazīstama kā tiesību eksperte. Latvijas demokrātija mums līdz šim garantējusi viedokļu un uzskatu daudzveidības pastāvēšanas iespēju.
Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas diemžēl nepietiekami izdiskutētie padomju totalitārisma mehānismi cilvēka brīvības apspiešanā un vāja izpratne par totalitārisma būtību ļauj atgriezties bīstamām tendencēm, par kurām var pārliecināties Daces Bargās publikācijā. Varas partijas valdes locekles spekulācijas ar vārda un uzskatu brīvību, kuras vedina tās ierobežošanas un samazināšanas virzienā, nav pieņemamas un pieļaujamas, jo apdraud demokrātiju.
Ņemot vērā politiskās kultūras vājināšanos, esam spiesti parakstīties anonīmi, jo nevēlamies saskarties ar politisku vajāšanu vai pat personisku izrēķināšanos, piemēram, ziņojot mūsu darba devējiem, ka publiski paužam "diskriminējošu viedokli". Diemžēl šādi "diskusijas paņēmieni", kas jau aprobēti pasaulē, pamazām ienāk arī Latvijā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
