Latvijas krieviem būs jānožēlo padomju okupantu rīcība?

Ir skaidrs, ka daudzi no šiem apgalvojumiem bija emociju uzplūda rezultāts un šobrīd, iespējams, nav vērts spriest par to atbilstību. Bet cilvēks, kurš  ļoti precīzi aprakstīja notikumus, kuri sekos pieminekļa nojaukšanu un kuru es personīgi neignorētu, ir aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Runa ir par Pabrika tvītu no 25.augusta.

Pabriks ļoti skaidri un nepārprotami saka, ka nākamie soļi pēc pieminekļa nojaukšanas būs pazudušu krievu dvēseļu integrācija sabiedrībā, kas tiks veikta caur publisku grēku nožēlu. Tulkojot saprotamā valodā, Pabriks, iespējams, runā par civiliedzīvotāju segregāciju, kurā Latvijas krievvalodīgie tiks sadalīti tajos, kuri publiski atvainojas par saviem tēviem/vectēviem, un tajos, kuri to nedarīs.

Pabriks visticamāk runā konkrēti par segregāciju, jo, kā jūs paši saprotat, ne krievu politiķi, ne krievu cilvēki nekur vēl vairāk integrēties netaisās un vēl jo vairāk netaisās kaut ko nožēlot.  Tāpēc, lai Pabrika pieminētais nožēlas process noritētu pareizajos apjomos un tempā, nožēla no krieviem būs jāizsit pašiem. Tostarp izmantojot sociālo un psiholoģisko spiedienu, draudus, pazemojumus, administratīvos resursus, plašsaziņas līdzekļus un likumdošanu.

Bez labi izplānotas programmas, kurai ir gan politisks, gan finansiāls atbalsts, nevar būt ne runas par nožēlu, un Pabriks to labi apzinās, bet pieeja visiem šiem resursiem noteikti nodrošinās Pabrika deklarēto mērķu sasniegšanu.

Tā kā pasaulē šādi projekti tikai 21. gadsimtā tika īstenoti jau daudzas reizes, mēs ar diezgan augstu precizitāti varam prognozēt, no kā šāda programma hipotētiski varētu sastāvēt jau mūsu dzimtenē. Tālāk ir mans personīgais viedoklis par to, kā kaut kas līdzīgs varētu hipotētiski izskatīties pie mums, un šis viedoklis ir balstīts uz līdzīgu programmu īstenošanas analīzi citās valstīs.

Sāks darbu pie pazudušo krievu atgriešanas uz taisnā ceļa brīvprātīgie un patriotiskie aktīvisti, kas darbosies vai nu individuāli, vai patriotisko/brīvprātīgo organizāciju aizbildniecībā. Kā liecina starptautiskā pieredze, šādu organizāciju biedriem parasti ir ļoti apšaubāma reputācija, un viņi jau iepriekš ir pierādījuši savu gatavību pārkāpt sarkanās līnijas.

Tieši šī reputācija ir nepieciešama nožēlas pasūtītājiem, pret kuru viņi puišiem ar lieliem muskuļiem un ne pārāk lielām smadzenēm piedāvās daļēju vai pilnīgu imunitāti pret kriminālvajāšanu. Dažreiz nonāks pie tā, ka, kad kāds īpaši strādīgs brīvprātīgais saņems grēku nožēlu no kāda īpaši svarīga krieva, tad mapes ar senām krimināllietām pret šo brīvprātīgo ļoti mīklainos apstākļos pazudīs.

Šīm organizācijām un cilvēkiem būs galvenā loma to krievu “integrācijā”, kuriem ir nauda un/vai ietekme - politiķiem, uzņēmējiem, žurnālistiem, ierēdņiem. Galu galā kādu Urbanoviču iebiedēt naktī mājas pagalmā tik vienkārši iespējams nebūs, jo savā dzīvē viņš ir pieredzējis gandrīz visu iespējamo. Bet uzlaist viņam aktīvistu bandu, kas katru dienu bez pusdienu pārtraukuma izdomās idejas, kā Jāņa dzīvi padarīt nepanesamu, var bez problēmām. Diez vai jūs šādā veidā izsitīsiet no Urbanoviča nožēlu (lai gan, kas zina), taču noteikti novedīsiet viņu emocionālā stāvoklī, kurā viņš nevēlas būt, kā arī rādīsiet piemēru viņa līdzstrādniekiem un atbalstītājiem (daži vārdi par to, cik svarīgi ir rādīt piemēru, tiks teikti zemāk).

Kā liecina tā pati prakse citās valstīs, nožēlas izspiešanas pasākumu sarakstā var iekļaut tādas lietas kā ietekmīgu krievu radinieku kapu apliešana ar krāsu, piketu rīkošana pie viņu mājām un darba vietām, nomelnojošu rakstu koordinēšana un radīšana, ar šo politiķi saistīto uzņēmumu darba sabotēšana, publiska pazemošana. Nereti aktīvisti ietekmēs tiesas un tiesībsargājošajās iestādes gadījumos, kad krievu politiķis vai uzņēmējs vēlēsies, lai kāds no šādas organizācijas biedriem atbildētu par savam darbībām likuma priekšā.

Protams, būs daļa krievu, kuriem veselība, stingrība un nauda ļaus ar spēka palīdzību atvairīt aktīvistus. Taču šāds scenārijs, iespējams, jau arī ir izklāstīts Pabrika un Co. nožēlas programmā - vardarbīgu sadursmju gadījumos starp krievu politiķiem un aktīvistiem notikuma vietā ieradušies pareizie policisti ierosinās administratīvo lietu pret politiķi par uzbrukumu brīvprātīgo organizācijas biedram.

Lai aktīvistu darbs neizskatītos pretlikumīgs, viņus visādi atbalstīs un lobēs politiskajā un informatīvajā telpā. Būs intervijas ar šo organizāciju biedriem, par viņiem tiks rakstīti skaisti un daiļrunīgi raksti, viņu sejas parādīsies televīzijā, viņus varētu pat apbalvot un iecelt amatos valsts iestādes.

Interesanti, ka viens no šiem aktīvistiem Latvijā jau darbojas, un tas ir krimināllietā par miesas bojājumu nodarīšanu iesaistītais  Kristaps Zutis. Šis patriots, kurš sievietes sauc par kucēm un veicina narkotiku legalizāciju, tagad nodarbojas ar nožēlas izspiešanu no sportista un partijas Saskaņa biedra Maira Brieža.

Pašlaik, kad nožēlas un integrācijas programma tikko sākusi uzņemt apgriezienus, Zutis nav tā  spožākā zvaigznīte. Bet tas ir tikai tagad, un darbs pie Zuša popularizēšanas valstiskā līmenī jau notiek ļoti aktīvi, piemēram, šeit. Ir vērts atzīmēt, ka intervija saitē nav kaut kāds tur rakstiņš ziņu plūsmas beigās, bet gan dārgs un pēc pasūtījuma izgatavots MVP materiāls, kurā portāla Delfi gaišākie prāti apbrīno krimināllietas figurantu.

Līdztekus aktīvistiem un brīvprātīgajiem politiķi un ierēdņi paši centīsies palielināt nožēlojošo krievu skaitu. Acīmredzamāko metožu vidū ir krievu valodas lietošanas aizliegums darbavietās, VID reidi firmās, kas ir saistītas ar krievu politiķiem, bezgalīgi daudzu tiesu un administratīvo lietu ierosināšana, public shaming.

Protams, ka visas šīs noskaņas nevarēs nepamanīt arī parasti cilvēki, un apetīte pieprasīt no krieviem nožēlu modīsies  arī starp strādnieku šķiras pārstāvjiem. Tiesa, lai lietas nenonāktu līdz etniskām sadursmēm, valdība zināmā mērā kontrolēs nožēlas programmas agresivitāti un neļaus mums novest situāciju līdz atklātai un plašai vardarbībai.

Taču troļļošana, psiholoģiskais spiediens un ņirgāšanās par krieviem tiks ne tikai atļauti, bet arī veicināti. Piemēram, restorānu īpašnieki, kuriem ir paziņas Nacionālajā apvienībā, piedāvās divu veidu ēdienkartes krievu valodā - tiem, kas nožēlojuši (parastas cenas), un tiem, kas nav nožēlojuši (divreiz dārgāk). Tiem, kuri grēkus nožēloja, tiks pasniegti arī īpaši trauki, uz kuriem krievu valodā būs rakstīts "Atvainojos par vectēva noziegumiem".

Vai arī intervijā, piesakoties darbā uzņēmumā, kas apkalpo Ārlietu ministrijas pasūtījumus, krieviem tiks lūgts rakstiski apstiprināt nožēlu par okupantu  rīcību un prasīts ievietot šo dokumentu savos sociālos tīklos.

Vai arī pie ieejas veikalā, kas pieder kāda īpaši patriotiska deputāta radiniekam, karāsies zīme "Ieeja ar dzīvniekiem, alkoholiskajiem dzērieniem un nenožēlojošiem krieviem ir aizliegta”. Radošās aģentūras, kas apkalpo koalīciju partijas, veidos t-kreklus, uzlīmes un mēmus ar saukļiem no sērijas "Labs okupants - nožēlojošs okupants", "Ko nenožēloja vectēvs, nožēloja  mazdēls", "Nožēlo vai vācies prom".

Skaidrs, ka nožēlas programma kļūst par instrumentu, ar kuru īpaši patriotiski noskaņoti valsts iestāžu darbinieki centīsies kāpt pa karjeras kāpnēm. Jo, saprotot, ka kāds Ivans Ivanovs, kura vectēvs bija 5. strēlnieku divīzijas majors, stāv tavā ceļā uz lielāku algu, daudzi tiks kārdināti informēt tiesībsargājošās iestādes, ka Ivanova kungs ne tikai nenožēloja vectēva noziegumus, bet arī glabā tālrunī viņa fotogrāfijas.

Kaut kas līdzīgs notiks ar lieliem privātiem uzņēmumiem, kas pieder krieviem, kuri nebūs gatavi nožēlot vectēvu rīcību.

Brīvā piekļuvē “nejauši”  tiks nopludinātas datubāzes. Piemēram, Krievijas veterānu, kuriem Latvijā tiek izmaksāta pensija, dzīvesvietu datubāze. Vai datubāze ar vatņiku politisko partiju biedru tālruņa numuriem.

Trešo reizi atsaukšos uz šādu programmu īstenošanas starptautisko praksi - teorētiski visas iepriekš minētās un pilnīgi hipotētiskas aktivitātes ietekmēs aptuveni 1-2% Latvijas krievu dzīves, kas no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc sīkuma, kuram var pat uzmanību nepievērst. Bet šeit svarīgs ir nevis apjoms, bet nemitīgā spiediena plūsma, kas turēs zem stresa un baiļu stāvoklī atlikušos 99% krievu. Tas notiks vienkārši tāpēc, ka, kad krievi redzēs, kā visādi zuši ar nūju rokās izsit nožēlu no kāda krievu deputāta, viņi noteikti domās, ka nākamie rindā uz grēksūdzi varētu būt jau viņi paši.

Daudzi, kas tagad lasa manu Pabrika vārdu interpretāciju, iespējams, domā, ka tāda rakstura "akcija" fiziski nevar notikt demokrātiskā Eiropas valstī, it īpaši zem Briseles deguna. Šajā sakarā es gribētu atgādināt divas lietas.

Pirmkārt, lielākā daļa no mums vēl ne tik sen uzskatīja, ka pilna mēroga karš Ukrainā arī nav iespējams. Un, otrkārt, tieši tikpat daudz cilvēku ar tieši tādu pašu pārliecību uzskatīja, ka piemineklis parkā nekad netiks nojaukts. Tas viss skaidri norāda, ka esam iegājuši laikmetā, kad politiķi beidzot ir sākuši pildīt savus solījumus un ka mums visiem labāk iespējami rūpīgāk ieklausīties katrā valdības vārdā.

Noslēgumā nebūs lieki visu iepriekš teikto saistīt ar vēsturisko kontekstu. Pirmkārt, jāatzīmē, ka pašreizējā satraukumā daudzi no mums reti atceras, ka mūsu valsts "stratēģiskais partneris" pēdējo 100 gadu laikā dažādos apstākļos ir mainījies 3 reizes. Ņemot vērā, ka līdz 2022. gadām mūsu valsts nav apguvusi ne sociāli ekonomisko, ne dabas, ne politisko resursu, kas spētu nodrošināt nozīmīgo  ģeopolitisko autonomiju, varam droši sagaidīt vairākas lietas. Precīzāk, ka "jaunākā brāļa" statuss pasaules ģeopolitiskajā arēnā mums būs vēl kādu laiku un ka nākotnē mēs, visticamāk, redzēsim vairākus jaunus “stratēģiskos partnerus”. 

Runas par stratēģiskā partnera maiņu ir aktuālas ne tikai tāpēc, ka ES budžets laika posmam no 2021. līdz 2027.gadam (€ 1074,3  miljardi) ir mazāks nekā pēdējo 6 gadu budžets (€ 1082,5 miljardi) un tas ir, neņemot vērā bezprecedenta inflācijas un pašreizējo energoresursu cenu ietekmi, kā arī līdzekļus, kas neatgriezeniski aizceļo uz Ukrainu. Par to ir aktuāli runāt arī tāpēc, ka jebkāda ģeopolitiskā savienība un veidojums turpina transformēties nevis reizi 50 gados, bet burtiski visu laiku un bez pārtraukumiem. 

Tajā pašā laikā transformācija notiek gan šo savienību paplašināšanās, gan ietekmes mazināšanas virzienā, un Eiropas civilizācijas  vēsture ir labākais apstiprinājums tam.

Jāpiebilst, ka par daļu no mūsdienu Eiropas mēs kļuvām diezgan vēlu, kā arī tas, ka mūsu saules tēvi ar  politiķu palīdzību nepārtraukti  izdzēš savas tautas vēsturisko atmiņu. Tāpēc ļoti retais no mums pilnībā izprot, kas notika ar Eiropu pirms 70, 100 un 150 gadiem, un rezultātā tikai retajam ir iespēja ar vismaz 5% precizitāti spekulēt par ES nākotnes perspektīvām.

Piemēram, ļoti maz cilvēku atceras, ka Eiropas Savienības ideoloģijā aptuveni divas trešdaļas aizņem vidēja termiņa ekonomiskie sasniegumi un tikai trešdaļu - pasaules uzskati un ideāli. Vai ka Eiropas Savienībai viens no galvenajiem mērķiem  bija neļaut Vācijas ekonomikai pārsprāgt no pārāk strauja IKP pieauguma un dot tai iespēju nolaist ekonomisko un finanšu tvaiku kaimiņvalstu teritorijās. Vai ka šo un daudzu citu iemeslu dēļ ES augt, attīstīties un piesātināt savienības dalībniekus ar gandrīz bezmaksas naudu mūžīgi nevarēja.

To visu saprotot, nav nekāds noziegums paredzēt iespējamās nākamās attīstības kārtas (radošās vai destruktīvās) variantus, īpaši to valstu iedzīvotājiem, kuri šīs attīstības rezultātā būs spiesti pārorientēties uz jaunu “stratēģisko partneri”.

Bet kā Pabrika paziņojums un ļoti iespējamā segregācijas programma ir saistīti ar ES transformāciju un, iespējams, ar jaunu mūsu valsts "stratēģisko partneri"? 

Iespējams, Pabriks un Co. mēģina izveidot modernu Kārļa Ulmaņa latviskas Latvijas variantu.

Iespējams, Brisele, vienojoties ar Krieviju par savas ietekmes atsaukšanu no Baltijas, mēģina glābt seju pasaules sabiedrības acīs un, lai Latviju neatdotu Putinam par velti, tēlo cīņu. Cīņu, kurā Pabrikam un Co. ir rusofobu loma, bet Putins savas ietekmes paplašināšanu Latvijas virzienā attaisnos, spēlējot  krievu pasaules glābēju.

Turklāt, atceroties, ka Latvijas stratēģiskā partnera funkcijas pagājušā gadsimta sākumā vairākkārt pārgāja no viena ģeopolitiskā centra uz otru, tad patiesībā scenāriji var būt vairāki un tie visi viens pēc otra var tikt īstenoti tuvāko 5-10-20 gadu laikā. 

P.S. Vai jums nešķiet dīvains šīs bardaks Rīgā ar tiltu un ceļu remontiem, grafiti, bomžiem, faktisku  policijas neesamību, gandrīz pilnīgi tukšajām mājām centrā un nokaltušiem kokiem kastēs? Nē, es visu saprotu - covid sekas, zagļi pie varas, darbaspēka trūkums, inflācija, Ušakova mantojums, Kremļa aģenti, Merkūrs retrogradā. Bet Rīga tā neizskatījās pat Ārgaļa laikos, un pilnīgi visi zina, ka nauda paveikt 600 metru Ģertrūdes ielas remontu ātrāk par 3 gadiem pilsētas budžetā noteikti ir.

Raugoties uz šo ar loģiku un veselo saprātu absolūti neizskaidrojamo postu, vai jums nešķiet, ka valdība nevēlas noturēt Rīgu dzīvotspējīgā stāvoklī, jo zina, ka drīz no tās nepaliks slapja vieta? Jo arī tāpēc, ka zina, ka Rīgai (kā arī valstij) tuvākajā laikā būs jauns “stratēģiskais partneris”, kuram galvaspilsētas vietā plāno nodot miskasti, vienlaikus izzogot pēc iespējas vairāk Eiropas un budžeta naudas?

Novērtē šo rakstu: