Iesaki rakstu: 
Mēs aicinām Latvijas likumdevējus un valdību nodrošināt to, lai Latvijas meži, jo īpaši Latvijas valsts meži, tiktu apsaimniekoti saprātīgi, ievērojot visas sabiedrības intereses, kas neaprobežojas tikai ar peļņas gūšanu.
Latvijas mežs nav tikai koksnes kubikmetri, tikai biešu lauks, ko rudenī novākt un pavasarī sēt no jauna. Meža nozīme ir daudz lielāka – tas ir dzīves telpa ne tikai augiem un dzīvniekiem, bet arī mums – Latvijas iedzīvotājiem. Mežs vienmēr ir bijis daļa no Latvijas ainavas, kas veido mūsu dzīvesveidu, kultūru un identitāti. Tas ir mūsu – Latvijas – mežs. Tas nav ne Amazones, ne Krievijas, ne Somijas mežs. Mēs varam smelties mežu apsaimniekošanas pieredzi no citiem, kā darām to dažādās jomās, taču nedrīkstam zaudēt Latvijas mežu unikalitāti, nozīmi dabā un saistību ar Latvijas cilvēku.
Mums nav pieņemami, ka arvien biežāk kādreizējo mežu vietā plešas kailcirtes, jo izcirtumu platības, kas aug tik strauji, liek domāt, ka šobrīd cērtam, nedomājot par rītdienu. To apliecina arī plāni ļaut jaunāku mežu izciršanu, un mēs pret šiem plāniem iebilstam. Zinām, ka izcirtumos atkal tiks stādīti koki, bet paies vēl daudzi gadu desmiti, līdz to vietā atkal zaļos liels mežs.
Un kāds šis mežs būs? Vai tajā būs lieli un veci koki? Vai tajā būs putniem, zvēriem un augiem nepieciešamie apstākļi? Vai tā būs vieta, kur cilvēkiem atpūsties, uzlādēties un iedvesmoties? Vai tas būs tāds mežs, kādu saņēmām no saviem senčiem? Tas, kā tiek saimniekots šobrīd, liek domāt, ka mežs drīzāk būs "koku lauks", kam pēc iespējas ātrāk jāizaug un pēc iespējas ātrāk atkal jātiek novāktam.
Mūs nepārliecina iemidzinošā retorika un reklāmiskās akcijas, ko sabiedrībai piedāvā meža nozares priekšstāvji.
Ja apgalvojums, ka Latvijas meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi, būtu patiess (t.i., tā, kā saimniekojam šobrīd, varēsim saimniekot vienmēr), tad kāpēc nepieciešams grozīt koku ciršanas noteikumus?
Ja tiek apgalvots, ka Latvijā ir izveidojies “pāraugušu” mežu uzkrājums, kāpēc jāļauj cirst jaunākus mežus?
Ja AS “Latvijas valsts meži” nemaz neinteresē iespēja cirst jaunākus mežus, kāpēc noteikumu grozījumi tomēr jāattiecina arī uz valsts mežiem?
Izsakoties pavisam vienkārši, vai vēlme tikt pie tādu mežu ciršanas, kas šobrīd nav cērtami, neliecina par to, ka cērtamu mežu sāk trūkt?
Mēs nenoliedzam meža nozīmi Latvijas tautsaimniecībā un peļņas gūšanu no meža, taču tas nedrīkst notikt uz Latvijas dabas, Latvijas iedzīvotāju labklājības, uz mūsu bērnu un mazbērnu rēķina. Mežu ciršanai jānotiek ilgtspējīgas mežsaimniecības ietvaros, sabalansējot ekonomiskās, vides un sociālās intereses. Pat, ja būtu iespējams pierādīt, ka šāds līdzsvars pastāv jau šobrīd, tad kā tas tiks nodrošināts turpmāk, ja Latvijas mežu izciršana tiks vēl vairāk pastiprināta?
Mēs prasām, lai Jūs nepieļautu, ka tiek pieņemti likumu un noteikumu grozījumi, kas mežu apsaimniekošanu, kurā jau šobrīd dominē ekonomiskās intereses, nosvērtu vēl vairāk par labu peļņas gūšanai, nevis ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai Latvijas sabiedrības kopējās interesēs.
* Inese Zandere
Uģis Rotbergs
Viesturs Ķerus
Jānis Kinna
Ieva Akuratere
Maima Grīnberga
Ēriks Ešenvalds
Māris Sirmais
Sigvards Kļava
Dace Meiere
Dace Rukšāne-Ščipčinska
Valters Sīlis
Dainis Īvāns
Elita Mīlgrāve
Guna Zariņa
Raitis Ābele
Lauris Ābele
Mārcis Ābele
Gustavs Terzens
Ilma Čepāne
Pēteris Apinis
Pēteris Vasks
Ainars Mielavs
Juris Kursietis
Mārtiņš Sirmais
Vestards Šimkus
Elīna Šimkus
Evelīna Strazdiņa
Linda Olte
Valdis Svirskis
Nils Īle
Maija Sējāne-Īle
Ilga Reizniece
Linda Leen
Ēriks Dreibants
Jānis Lūsēns
Sergejs Jēgers
Una Ulme
Haralds Sīmanis
Lelde Stumbre
Dagnija Blumberga
Atis Klimovičs
Inga Ābele
Kaspars Znotiņš
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
