Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Atkl 2:1-5 “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos un pārbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, bet nav tādi, jo tu pieķer viņus melos. Tev ir pacietība, tu daudz esi cietis mana vārda dēļ un neesi paguris. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību. Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies. Bet, ja ne, es nākšu un nogrūdīšu tavu gaismekli – ja tu neatgriezīsies.”

Vispirms daži vārdi angļu mēlē. Ladies and gentlemen, I congratulate you most cordially with the 99th anniversary of the Republic of Latvia! Relationships with your countries are precious to Latvia and we are glad and honoured to celebrate togeter with you. I really hoped to provide the text of my sermon in English and offer my sincere apologies for not being able to do so. I hope however, that this will be a joyful day for you and for all people of Latvia – as says the first line of our National Anthem – Dievs svētī Latviju, God bless Latvia. We wish the same also for you and your people.

Un tagad latviski. Godātā svētku draudze, klātesošie, televīzijas skatītāji un radio klausītāji, sveicināsim un apsveiksim cits citu Latvijas valsts gadadienā! Šī gan ir nedaudz savāda gadadiena. Tā ir, un tās it kā nav. Latvijas Republikai paliek 99 gadi, taču visapkārt redz simboliku ar skaitli 100. Visas acis raugās uz simtgadi, un 99 šķiet tikai starpstacija, kur sagatavoties īstajiem svētkiem. Varbūt labi, ka tā, jo varam bez steigas un bez dekorācijām padomāt, kādi esam simtgades priekšvakarā? Kā mums tai sagatavoties? Ko Latvijai dāvināsim lielajā jubilejā?

Jā, kādi esam? Vai 99 un 100 gados Latvija ir veca vai jauna? To nevar nolasīt svētku simbolikā. 99 vai 100 ir tikai cipars. Vecums un jaunība ir cilvēku domās un sirdīs. Kāda Latvija mājo mūsu domās un sirdīs? Veca vai jauna? Kā to atšķirt?

Kāds latviešu karavīrs, kurš nu jau mūžībā, reiz teica tā: “Kad es biju jauns, es piedalījos 1. pasaules karā un Brīvības cīņās. Gāju sīvās kaujās, nāve bija visapkārt, bet man bija pārliecība, ka es izdzīvošu. Tagad man ir 90 gadu. Visapkārt ir miers, un man arī ir sajūta, ka es izdzīvošu, bet es zinu, ka neizdzīvošu.”

Lūk, atšķirība starp jaunību un vecumu – pārliecība, ka dzīvošu un apziņa, ka neizdzīvošu. Kāda ir Latvija 99 gados, gaidot savu simtgadi – jauna vai veca? Ar pārliecību “Es dzīvošu un nemiršu!” vai ar apziņu, ka nedzīvošu vis?

Viena lieta, kas pieder tikai jaunībai, ir pirmā mīlestība. Tā pati, par kuru Atklāsmes grāmatā runā Cilvēka Dēls, Pirmais un Pēdējais, un Dzīvais. Viss, kas Latvijai pieder, ir radīts pirmajā mīlestībā, un Latvija pati ir izcīnīta pirmās mīlestības karstumā. Pirmās mīlestības iedvesmā jaunekļi un vīri gāja cīņā, tauta stājās Baltijas ceļā un cēla barikādes, veidoja un atjaunoja savu valsti.

Pirmās mīlestības kvēlē Latvijas tauta ar latviešiem kodolā ir paveikusi neticami daudz. Tikai vienai no desmit tautām ir bijis pa spēkam vispār iegūt savu valsti. Un vēl joprojām, kad skaistie un talantīgie Latvijas cilvēki ar pirmās mīlestības sparu ķeras pie darba, tad Latvija uzmirdz – gan zinātnē, gan uzņēmējdarbībā, gan kultūrā, gan sportā gan daudzās citās jomās. Mums ir uz ko varētu atskatīties un teikt – es redzu tavus darbus un tavus pūliņus. Taču draudzei Efesā Kristus saka: man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji šodien saka, mēs esam pievīlušies – vai varbūt domu precīzāk izteiks neliterārais vārds “aplauzušies” savā pirmajā mīlestībā, jo tā ir tikusi atmesta un pārdota. Kā tas notika? Kad tas notika?

Jāņa Dombura un Antras Cilinskas dokumentālā filma “4. maija republika” cenšas izsekot norisēm politikā, biznesā un to savstarpējā mijiedarbībā. Neatkarības atjaunošanas gaitā iezīmējas kāds lūzuma punkts – kad cīņa par brīvību Latvijai pārtop cīņā par varu un naudu sev. Tas arī bija brīdis, kad Latvijas valsts vairs netika veidota pirmajā mīlestībā. “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību”

Atcerēsimies jaunību, cik briesmīgi bija pievilties pirmajā, tīrajā un naivajā mīlestībā! Varbūt jutāmies uz mūžu vīlušies visās sievietēs, vai visos vīriešos un mīlestībā vispār. Ne mazāk traumatisks ir pirmās mīlestības zaudējums savas valsts veidošanā. Liels solis pretī vecumam. No tās pašas dokumentālās filmas faktiski ir secināms, ka Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda būs brīvā Latvija, šķir astoņi prihvatizēti miljardi. Vairāk, nekā pasaulē iedzīvotāju.

Taču vislielākais zaudējums ir bijis nevis nauda, bet cilvēku cerības, viņu iespējas dzīvē un uzticība savai valstij. Tas Latvijai ir maksājis visdārgāko – daudzus simtus zaudētu dvēseļu, kuras ir papildinājušas latviešu rindas svešumā.

Gribas cerēt, ka līdz ar privatizācijas procesa beigām mežonīgaā kapitālisma tikumi ir palikuši pagātnē. Ja ne, tad Latvija turpina tuvoties vecumam. Latvijas valsts var izdzīvot bez daudz kā, bet ne bez iedzīvotājiem, sevišķi latviešiem.

Diemžēl notikušo pagriezt atpakaļ nav iespējams. Var pat teikt Lutera vārdiem - tikai tādā rūgtā nozīmē – te nu mēs stāvam un citādi nevaram. Ko iesāksim tālāk? Kā gaidīsim Latvijas simtgadi? Ko tai dāvināsim?

Latvija šogad atzīmē 99 gadus. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca šogad atzīmē 495 gadus. Kristīgā baznīca ir vairāk nekā divus tūkstošus gadu veca. Kā vecākā māsa tā var ar Latviju dalīties pieredzē un ne jau tādēļ, ka pati vēstures gaitā būtu bijusi nevainojama. Drīzāk tādēļ, ka nav bijusi nevainojama un ir piedzīvojusi to, kas jādara.

Šogad pasaule atzīmē Reformācijas piecsimtgadi. Pirms piecsimt gadiem baznīcas dzīvē bija pienācis laiks, kad tā bija atmetusi pirmo mīlestību un pārāk iepinusies cīņās par varu un naudu. Tas izraisīja Reformāciju, kas deva grūdienu jaunai attīstībai ne tikai reliģijas jomā, bet visur – izglītībā, zinātnē, mākslā, mūzikā, politikā, tautsaimniecībā un, un, un… Tā tas bija tādēļ, ka reformācija bija pavērsiens cilvēku domāšanā. Pārmaiņas visās dzīves jomās sākās ar pārmaiņām cilvēku apziņā. Pieredze, kurā baznīca var ar Latviju dalīties ir tā, ka viss sākas no cilvēka prāta un sirds sakārtošanas. Ja gribam, lai kaut kas mainās, ir jāsāk ar to.

Nesen Latvijas sabiedrībā izraisījās diskusija par to, vai ir pareizi, ka skolās obligātajā literatūrā jaunatnei tiek likti priekšā tādi jūtīgi, trausli un savā ziņā vārgi literārie varoņi kā Cibiņš, atraitnes dēls vai dullais Dauka. Diskusija par to vairāk ievirzījās aizrādījumos, ka skolās vairs nav tādas obligātās literatūras, taču jautājums vienalga ir interesants – kādi varoņi ar savu priekšzīmi mūs iedvesmo?

Nesen par īsti iedvesmojošu personību kļuva viens no latviešu sportistiem – Mairis Briedis. Viņa uzvaras daudziem lika justies pacilātiem un priecīgiem. Taču es to šodien nepieminētu, ja tur nebūtu bijis kas vairāk. Esmu redzējis, kā bokseri pēc čempiona jostas iegūšanas sauc mikrofonā – es valdu pār planētu! Mairis turpretī teica – mēs to izdarījām! Tā ir Latvijas uzvara.

Tas ir tiešām ievērības cienīgi, ka savā zvaigžņu stundā latvieša pirmā doma bija nevis par iegūto slavu un naudu, bet par Latviju. “Es to darīju Latvijas dēļ, lai pierādītu, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju un dejotāju tauta, bet cīnītāju tauta!”, Mairis teica. Ar viņa muti runāja pirmā mīlestība.

Es nevaru pat iedomāties, cik daudz darba jāiegulda un sviedru jāizlej, lai kļūtu par pasaules čempionu, taču Mairis Briedis paveica kaut ko vēl grūtāku – viņš apgāza uzskatu, ka tauta ienīst miljonārus. Nevaru iedomāties, ka ziņas par izcīnīto, lielo naudas balvu kāds uztvēra ar dusmām vai rūgtumu. Domāju, ka visi novēl Mairim jaunas uzvaras un vēl lielākas balvas. Tas rāda svarīgu patiesību – tauta mīl un atbalsta savus miljonārus, kuri par tādiem kļuvuši smagā darbā, ar sviedriem un asinīm un, galvenais, ar vēlēšanos caur pašu panākumiem iedvesmot tautu un likt tai noticēt savām spējām.

Kaut vairāk būtu tādu pirmās mīlestības cīnītāju, kas, paši tiecoties pēc izcilības, gribētu parādīt, ka Latvijā dzīvo izcilu cīnītāju, uzņēmēju, valstsvīru, zinātnieku, skolotāju, amatnieku, zemkopju un jūrasbraucēju tauta. Mūsu čempiona priekšzīmei vajadzētu daudziem būt par klikšķi galvā un par pavērsienu domāšanā.

Taču ne mazāk zīmīgi bija tas, ka uzvara, kuru Mairis veltīja Latvijai, daudziem deva iemeslu izklaigāties par to, kā viņiem kauns par Latvijas valsti un cik ļoti viņiem tā riebjas. Jo, lūk, lai cīņu noskatītos, bija drusku jāpapūlas un jāsamaksā 10 eiro par telekanāla abonementu. Nu kā te lai cilvēks neienīst Latviju?!

Cik krasi var atšķirties cilvēku izturēšanās viena un tā paša notikuma dēļ. Viens dodas cīņā, lai pagodinātu Latviju un iedvesmotu savu tautu. Otrs viņa uzvaru un jebkuru citu ieganstu izmanto, lai Latvijas valsti noniecinātu un no tās atteiktos. Vieni lej sviedrus un pūlas, lai Latviju celtu. Citi runā par tās nožēlojamo eksistenci un apsola neraudāt tās bērēs. Un visi taču no latviešu mātēm dzimuši. Visi ir redzējuši tos pašus Latvijas laukus un dzīvo tajā pašā 4. maija republikā ar tās sasniegumiem, neveiksmēm un pagātnes ievainojumiem.

Ar pirmā veida latviešiem Latvijai ir nākotne. Ar otra veida latviešiem nav nākotnes. Ar vieniem Latvija savos simt gados ir jauna, ar otriem – veca un norietoša.

Runa nav par to, ka nebūtu notikušas nejēdzības un pat noziegumi. Runa ir par to, ka Latvijas valsts ir mūsu, latviešu Noasa šķirsts, kurā patverties no nogrimšanas pasaules okeānos. Nebūs nacionālas Latvijas valsts, drīzi vien nebūs arī latviešu. Aizmest Latvijas valsti prom sarūgtinājumā, pat ja pamatotā sarūgtinājumā, nozīmē aizmest savu tautu, valodu un visu, kas latviešiem ir bijis dārgs. Šai apziņai vajadzētu disciplinēt mūsu rīcību nākotnē.

Kā lai gatavojamies Latvijas simtgadei? Ko lai tai dāvinām lielajos svētkos. Tam noteikti vajadzētu būt kaut kam latviskam, vai ne? Taču varbūt mēs varētu būt globalizēti un dāvināt Kin-cu-ku-ori? Kas tas tāds? Kincukuori jeb kincugi ir japāņu vārds, kas nozīmē – salabot ar zeltu. Kad saplīst kāds trauks, lauskas lūzuma vietās savieno ar zeltu vai sudrabu, un trauks ne tikai ir vesels, bet pat skaistāks nekā iepriekš. Šī mākslas veida filozofija ir nevis noslēpt lūzuma faktu, bet padarīt to par priekšmeta vēsturi, kura ceļ tā vērtību.

Ar mūsu dzīvi var notikt tāpat kā ar trauku, kad pakrītot tā saplīst lauskās. Taču, ja spējam piecelties un to salabot ar zeltu vai sudrabu, ar jaunu dzīves pieredzi un iegūtām atziņām, ar jaunām izvēlēm un citādu rīcību – tad tā var būt skaistāka un vērtīgāka nekā pirms tam.

Atmodas laika sapnis par to, kādu celsim brīvo Latviju, šis nākotnes cerību trauks ir bijis nomests zemē un, kaut arī pārspīlē tie, kuri teic, ka tas ir lauskās, taču ieplaisājis tas ir gan. Kur ņemsim zeltu un sudrabu, ar ko to salabot? Kristus vēstīja Efesas draudzei: “Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies.”

Latvija savu 99 gadadienu sagaida Reformācijas piecsimtgades jubilejas gadā. Reformācija arī bija Kincukuori. Re-formācija. Sākotnējās formas atdošana kaut kam deformētam. Izklausās tieši pēc tā, kas mums šodien vajadzīgs. Zīmīgi, ka šis nozīmīgais vēstures notikums, kurš izmainīja civilizācijas gaitu, sākās ar viena cilvēka, Mārtiņa Lutera ļoti personīgu un neviltotu jautājumu: “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?”

Ceļu no šī brīža uz Latvijas simtgadi arī vajadzētu mērot ar to pašu jautājumu. “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?” Visiem reiz tur būs jāstāv un Dievs jautās kā reiz jautāja Kainam: “Ko Tu esi darījis?”. Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš zina visu un ir dzirdējis ne tikai Rīdzenes sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebūs nekādu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Par to ir jānodreb līdz dvēseles dziļumiem.

Kristus saka “Atceries, no kā tu esi atkrities un nožēlo grēkus!” Zelts, ar kuru salabot Atmodas cerību trauku vispirms ir savas vainas apzināšanās un grēku nožēla. Turklāt grēknožēla nav kas tāds, kur ar pirkstu rāda uz citiem. To, ja vajadzīgs, lai dara tiesībsargājošās iestādes un lai nevelk garumā. Bet grēki katram jāapzinās savējie. Bīskapam savi un politiķim savi, ierēdnim savi un uzņēmējam savi. Arī t.s. parastajam cilvēkam savējie. Kā grēksūdzes lūgšanā – man par tiem ir no sirds žēl un gauži sāp. Tas ir tāds svarīgs iekšējs pagrieziens, bez kura nesākas atlabšana. Dievam un savai tautai es izlūdzos piedošanu par to, ko esmu darījis ļauni un aplam. To Kristus nosauc kā pirmo.

Grēknožēla nav formāls akts vai vienkārši lūgšanas noskaitīšana. Grēknožēla ir dziļa un sāpīga savu grēcīgo motīvu apzināšanās un palūkošanās uz tiem ar Dieva acīm. Tam seko ierasto, bet aplamo rīcības modeļu mainīšana. Dzīves izlabošana. Atgriešanās. Apustulis Pāvils raksta tiem pašiem efesiešiem:

Atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko;

Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā;

No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas;

Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.

Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.

Pāvils to saka tik vienkāršiem vārdiem, ka nav kur izlocīties. Es tos lasu nevis jums priekšā, bet kopā ar jums. Tā nav pamācība no kanceles augstumiem, bet visiem kopā darāms uzdevums.

“Dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies!” Atgriezies pie pirmās mīlestības. Tā Dieva acīs ir vislabākā un vajadzīgākā gatavošanās Latvijas simtgadei. Zelts un sudrabs, ar ko izlabot plīsumus Latvijas nākotnes traukā.

Pāvils Efesiešus arī brīdina: “Nedodiet vietu velnam!” Kā reiz teica mācītājs Roberts Feldmanis: “Velnam visnoderīgākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Viedi vārdi! Atcerēsimies tos: “Velnam visnoderīgākie ir tie, kas labo neatbalsta un ļaunam nepretojas.” Nedodiet vietu velnam – velns nav tā saistviela, ar kuru trauks top vesels un vērtīgs.

Kā jums šķiet, vai nav tā, ka vietas došana velnam, nepretojoties ļaunajam, izpaužas arī prom braukšanas noskaņojumā? Es nerunāju par grūtām situācijām, kur kādam jādodas peļņā uz citām zemēm, lai nomaksātu parādus un varētu atgriezties dzimtenē. Taču par aizbraukšanu no Latvijas uz neatgriešanos mēdz runāt kā par personīgo veiksmes stāstu, nevis ar skumjām, bet ar vieglumu un un pat ar bravūru kā par kaut ko stilīgu. Mēdz teikt, ka Latvijā nav nākotnes un nekas jau tāpat nemainīsies. Latvijā paliekot tikai zaudētāji. Ar viņu muti runā Latvijas sakāve un beigas.

Tomēr dzīvē un īpaši jau demokrātijā ir tā, ka sakāve iestājas tikai tad, kad zaudējošā puse to pieņem. Vai tiešām pirms doties uz lidostu nevar mēģināt ko citu? Apgūt kādu Latvijā vajadzīgu arodu? Doties politikā un īstenot to gudro un taisnīgo valsts pārvaldi? Kaut vai iziet ielās, protestējot pret ļauno un atbalstot labo? Varbūt skan augsti, taču, ja tu spraud augstu mērķi un tajā netrāpi, tā nav tik liela nelaime kā tad, ja tu spraud sev zemus mērķus un tajos trāpi. Klusā un spītīgā aizbraukšana, neko nesakot un nedarot? Spīts nav zelts, un sarūgtinājums nav sudrabs, nedz arī labi padomdevēji, dzīves ceļu meklējot.

No otras puses, dot vietu velnam var arī, sarūgtinājumu un spītu vairojot ar savu attieksmi. Stāsta, ka trakajos deviņdesmitajos kāds reketieris esot gribējis legalizēt savu biznesu un nopicis govju fermu. Sākumā visi smīnējuši, taču izslaukums esot bijis neticami labs. Kad nu apkārtējie zemnieki vaicājuši, kā viņam tas izdodas, viņš paskaidrojis – es katru rītu ieeju pie tām govīm un saku: “Nu, gotiņas, ko šodien dosim? Pienu? Vai gaļu?” Un gotiņas dara, ko spēj.

Taču tā ir anekdote un gaidīt panākumus pēc tādas formulas būtu anekdotiski. Dzīvē tādos apstākļos govis ātri noveco un mirst. Ja valsts tāpat attiecas pret saviem uzņēmējiem, ja uzņēmēji tā attiecas pret saviem strādniekiem, ja latvieši tā attiecas cits pret citu un pret citiem, tad vairojas sarūgtinājums un spītība, un Latvija noveco. Dauzi latvieši Īrijā man teica, ka aizbrauca no Latvijas ne tik daudz trūkuma vai bezdarba dēļ kā sarūgtinājumā par piedzīvoto attieksmi. Risinājums daudzām nopietnām Latvijas problēmām būtu rodams pat bez budžeta pozīcijām. Ko tas maksā – mainīt attieksmi? Tas ir lēmums ko pieņem ar sirdi un prātu. Kristus teica: “Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu.” Tā mums vajadzētu gatavoties Latvijas simtgadei.

Regeja dziesminiekam Bobam Mārlejam ir dziesma:

Tu saki, ka mīli lietu, bet, kad tas līst, tu atver lietussargu,

Tu saki, ka mīli sauli, bet, kad tā spīd, tu meklē ēnu,

Tu saki, ka mīli vēju, bet, kad tas nāk, tu aizver logu.

Tādēļ es baidos, kad tu saki, ka mīli mani.

Šī dziesmiņa varētu mūs pavadīt ceļā uz simtgadi. Kā jūtas Latvija, kad, svētkiem nākot, mēs sakām, ka to mīlam? Kā mīlēt arī tādu Latviju, kurā viss nav ideāli, kur lietus mērcē, saule apsvilina un vējš izdrebina? Mīlēt Latviju ar pirmo mīlestību – nemeklējot zelta lietussargu par 8 miljardiem, nebēgot ēnu ekonomikas ēnā un neaizverot logu no otras puses?

Citam Latvija ir svarīga, lai būtu uz kurieni reizi gadā aizbraukt. Cits to mīl kā vietu, kur strādāt un realizēt sevi, kur iekārtot ģimenes ligzdu un audzināt bērnus. Cits stājas zemessardzē un ir gatavs par Latviju atdot dzīvību. Katrs pēc sava mēra ceļam no tā, kas mums ir – zeltu, sudrabu, koku, sienu vai salmus. Galvenais, lai pamats mūs vienotu Latvijai. Lai patiešām vienotu. Ir par maz, ka mēs dzīvojam vienās robežās. Nepietiek pat arī ar to, ka visi vairāk vai mazāk saprotam latviešu valodu. Vajadzīgs kas vairāk. Ir vajadzīga īsta, būtiska kopība.

Vistas, kuras pēc austrumnieku modes nēsā sasietas kopā aiz kājām ir savienotas, bet ne vienotas. Kamēr Latvijas sabiedrībā faktiski līdzās pastāv divas kopienas ar ļoti atšķirīgu vēstures uztveri un ģeopolitisko ievirzi, tā atgādina tādas savienotas vistas. Tās varbūt vaino viena otru un knābj viena otrai, padarot vēl neērtāku jau tā visai bezperspektīvo stāvokli. Laimīga nav ne viena, ne otra, taču kādam citam gan ir ērti tās ņemt un nēsāt apkārt pēc sava prāta un nolūkiem. Gatavojoties Latvijas simtgadei, vajadzētu nākt pie apjēgas, ka šāds stāvoklis ir bez izredzēm abām pusēm. Izeja no tā nebūs atrodama ne Latgales autonomijā, ne skolu autonomijā, bet kopīgā savas valsts celtniecības darbā uz kopīga pamata, lūkojoties vienā virzienā, atmetot katru sarūgtinājumu, spītību un ļaunvēlību. Starp citu, arī lielajai un sāpīgajai nepilsoņu problēmai risinājums ir atrodams ar vienu sirds un prāta lēmumu – kļūt par Latvijas pilsoņiem.

Kristus baznīca arī šeit var ar jaunāko māsu Latviju dalīties pieredzē. Ne tādēļ, ka ir bijusi nevainojama, bet drīzāk tādēļ, ka pati gadu simtus ir bijusi sašķelta un meklējusi ceļu uz vienotību. Ekumeniskajā procesā baznīca ir sapratusi, ka kristiešu vienotībai citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus.

Dziļāk to izprast palīdz Dieva atklāsmes patiesība, ka baznīca nav kaut kāda reliģiska organizācija, bet Kristus inkarnācijas turpinājums. Baznīca ir Kristus ķermenis, kurā viņš mūsu dienās dzīvo zemes virsū. Pats lielākais svētums baznīcai ir svētā vakarēdiena sakraments, kurā cilvēki saņem Kristus miesu un asinis. Aizejot no dievgalda katrs nes sevī gabaliņu Kristus, kurš dod viņiem uzdevumu – salieciet no šiem gabaliņiem mani kopā vienā ķermenī, vienā Baznīcā. Tas dziļi un būtiski attēlo baznīcas vienotības procesa būtību un jēgu. Uzceliet no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu namu!

Līdzīgi tas ir ar Latvijas uzcelšanu. Katram, kas to grib darīt, ir jānes sevī gabaliņš ideālās Latvijas. Tās, kura dzimst no pirmās mīlestības, bez lietussargiem un saulessargiem. Latviešu valsts, kurā visu tautību pilsoņi var justies kā savējie. Demokrātiska valsts, kas seko patiesajām Eiropas vērtībām – brīvība, brālība, vienlīdzība. Ticība, cerība, mīlestība. No sevis pašiem uzcelt sev valsti uz kopīga pamata.

Ja baznīcas gadījumā, Sv. Pāvila vārdiem runājot, citu pamatu neviens nevar likt kā Jēzu Kristu, tad par Latviju es uzdrošinos teikt – labāku pamatu tai neviens nevar likt kā Jēzu Kristu. Tas jau ir likts iepriekšējās paaudzēs. Kas nejūtas saistīts ar baznīcu, kam nepatīt kristīgās dogmas – raugieties uz Jēzus Kristus personu! Viņš patiesi ir ideālais varonis, no kā iedvesmoties un kam līdzināties. Cīnītājs, kurš izlēja savus sviedrus un asinis, lai atbrīvotu cilvēci no nāves un ļaunuma varas. Dieva svētais, kura dzīvē un personā varam ieraudzīt Dieva laipno un tēvišķo sirdi.

Kā teica profesors Harijs Tumans, kultūra pastāv tikai tik ilgi, kamēr tai ir ideāls, kuram tā kalpo. Eiropai un Latvijai tāds ir bijis Kristus. Augošā saskarē ar islāma civilizāciju, mums nāksies atcerēties, kas mēs esam, vai arī norietēt un atbrīvot vietu. Patiesi lāča pakalpojumu savai tautai un valstij izdara tie, kuri nupat, Latvijas simtgades priekšvakarā, ir nodomājuši vēl vairāk izskaust no izglītības satura iespēju iepazīt Kristus personu. Mērķtiecīgi būt taisni radīt lielākas iespējas viņu saskatīt skaidrāk, iemīlēt pilnīgāk un viņam sekot tuvāk.

Lasot medijos savu svētku uzrunu atstāstus, man bieži ir bijis jāsaviebjas par virsrakstiem – arhibīskaps aicina uz šo vai aicina uz to… Parasti jau es necenšos aicināt, bet drīzāk rosināt apdomāt dzīvi Dieva vārda gaismā. Taču šoreiz, gatavojoties Latvijas simtgadei, es tiešām gribētu aicināt – aicināt uz valsts sagrābšanu. Uz tādu valsts sagrābšanu, kas ir radikāli pretēja valsts nozagšanai. Uz tādu valsts sagrābšanu, kā Emīla Dārziņa dziesmā: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, To turi ciet ar visu savu sirdi.” Kā Bībeles stāstā par Jēkabu, kurš teica – es tevi neatlaidīšu, iekāms tu mani nesvētīsi.” Jo Latvijas valsts ir mūsu dārgā iespēja, bez kuras arī Latvijas zeme nekad nevar būt mūsu. Nekādos apstākļos mēs nedrīkstam savu valsti atdot un atmest, bet visos apstākļos mums jācenšas kaut sviedriem un asinīm izveidot labāko no tā, kas mums ir dots. Šodien mums taču ir dots daudz vairāk, nekā bija mūsu vectēviem un vecvectēviem pēc 1. pasaules kara vai arī 1991. gadā, atjaunojot Latvijas neatkarību pēc izraušanās no ļaunās impērijas ķetnām. Ķersimies tad klāt pie dārgās tēvu zemes un posīsim to simtgadei – jaunu, vitālu un skaistu. Ar Dieva palīgu – Āmen!

* sprediķis valsts svētkos Rīgas Domā

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Kāpēc medaļa tikai Bondaram? Lavents, Zaharjins, Gerčikovs un Meroni arī pelnījuši

FotoSakarā ar Krājbankas bijušā vadītāja Mārtiņa Bondara apbalvošanu ar Finanšu ministrijas goda zīmi, kā pamatojumu uzrādot “nozīmīgu personīgo ieguldījumu Latvijas Republikas finanšu sistēmas attīstībā” (tas nekas, ka no viņa vēl nav piedzīti 15 miljoni par naudas aizpludināšanu no šīs pašas Latvijas finanšu sistēmas), tā vien šķiet, ka citi līdzīgi darboņi arī būs nopelnījuši savus apbalvojumus!
Lasīt visu...

6

Varbūt visi „stupid people” nemaz nav „stupid people”, bet tikai daļa, un ar tiem citiem es solidarizēšos

FotoZinu, ka tūlīt sāksies kārtējais ķengu vilnis, tādēļ uzreiz uzrakstu savu nostāju. Tātad, uzskatu, ka mediķi ir malači, ka izgāja ielās. Sen jau vajadzēja un vajag vēl. Ne tikai viņiem, arī skolotājiem, policistiem, visiem, kam solīts gadiem. Mēs paši Re:Baltica esam neskaitāmi daudz rakstījuši par mazām algām, katastrofālo medmāsu trūkumu, budžeta ačgārnībām. Radot spiedienu, ir iespējams radīt arī pārmaiņas.
Lasīt visu...

21

Atlajst sajmu?

FotoEs ar visām četrām iestājos par brīvību. Piemēram, mūsu valsts iedzīvotājiem ir brīvība rosināt Saeimas atsaukšanu. Taču, manuprāt, brīvu izvēli var izdarīt tikai tas, kurš apzinās, ko dara, un ir informēts par visiem notikuma aspektiem, nevis ļaujas histērijai. Es zinu, ka ir forši spēlēties priekšniekos, bet te būs pāris fakti domas rosināšanai:
Lasīt visu...

18

Kaspars Dimiters: Mātes Latvijas vēstule

FotoKur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda.
Lasīt visu...

12

Vienvērtīgs ir katrs cilvēks (lai ko tas arī nozīmētu): runa pie Brīvības pieminekļa 2019. gada 18. novembrī

FotoMīļie latvieši! Latvijas cilvēki Rīgā, Latgalē, Vidzemē, Zemgalē, Kurzemē un visā pasaulē!
Lasīt visu...

21

Valstsgribas valstsnegribas ēstgriba

FotoSaruna par reālo “valstsgribu” un “valstsgribas” iluzoriskumu ir aktuāla visu laiku. Taču 18. novembra kontekstā tāda saruna ir īpaši aktuāla, atsedzot patiesību un melus nošķirot no patiesības. Pašlaik šajā procesā valdnieks ir “nācijas tēvs” ar savu ārēji izskaistināto, bet mazsaturīgo daiļrunību. Tā palīdz atgādināt par patiesību un nosodīt melus. 
Lasīt visu...

10

Mucā

FotoPadomju valstī dzīvojušie izstrādāja tikai šim režīmam atbilstošu «dzīvesziņu». Šodien mēs to dēvētu par «Kā labāk dzīvot». Kā labāk, kā gudrāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk un citus «kā» padomju pilsoņi apvienoja vienā, un oriģinālvalodā tas skanēja tā: «Солдат спит, а служба идет!» «Kaut kareivis guļ, tā dienesta laiks virzās uz priekš un tuvojas beigām».
Lasīt visu...

21

Politiskai intrigai – birokrātisks restarts

FotoCitur Latvijā šo ziņu pat nepamanīja, taču jūrmalniekus tā nervozē: oktobra sākumā ģenerālprokuratūra atjaunoja apsūdzību Gatim Truksnim par Zaļo un zemnieku savienības "iespējamu nelikumīgu finansēšanu”.
Lasīt visu...

18

Gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka

FotoPadsmit gadus nostrādājot PR jomā un daļēji tieši tādēļ no tās aizejot, šādas metodes (skat. zemāk), protams, nepārsteidz. Tomēr gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka. Neba nu žurnālists pats iedomājās. Kuram šķiet, ka tiem, kas var glābt veselību un pat dzīvības ikvienam no mums (tai skaitā arī ikvienai no 100 "gudrajām galvām"), nevajadzētu nodrošināt jau apsolīto? Jo šis jau nav stāsts par to, ko dara un kā ārstē kāds konkrēts ārsts, bet gan pretsitiens tam, par ko Dr. Aizsilniece cīnās visu mediķu vārdā. Un tas ir nožēlojami.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

Nav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras”...

Foto

Atraktīvā politiskā hronika: novembra sākums

1.novembrī “nācija” varēja priecāties par “nācijas tēva” kancelejas vadītāja Teikmaņa atraktīvo sprēgāšanu. Citāts no teksta par Valsts prezidenta budžeta palielināšanu 2020.gadā: ""Tad,...

Foto

Ko varbūt teiktu Olivers Kromvels par “liberālo” Latviju

Karavadoņa un politiķa, tālākā Lorda protektora Olivera Kromvela runas, 1653.gada 20.aprīlī padzenot parlamentu, lokalizējums. Neļausim Latvijas “demokrātijai” nonākt...

Foto

Kas ir Latvijas Universitāte - Muižnieka brigādes dzīres vai augstskolas izcilība?

Jau drīzumā tiesai būs jālemj, vai bēdīgi slavenās Latvijas Universitātes (LU) pagaidu rektora Indriķa Muižnieka...

Foto

Populistu rotaļas: uz kārts likta Latvijas nākotne

Ceturtdien pie Saeimas notika vieni no lielākajiem protestiem pēdējo gadu laikā, kuros piedalījās vairāki tūkstoši mediķu un viņu atbalstītāju....

Foto

Kas notiks, kad visi sāks visu vērtēt pēc komerciālās atdeves?

Reti kurš nepamanīja Latvijas Radio darbinieku skaļo sacelšanos par zemajām algām. Tā ir tikai aisberga redzamā...

Foto

Lembergs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu

2019.gadā esmu vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības...

Foto

LNT Ziņu dienesta kolektīvā vēstule

1.decembris būs pēdējā diena, kad ēterā iziesim mēs - LNT Ziņu dienesta komanda, un pēc tam beigs pastāvēt LNT Ziņu dienests...

Foto

Unikālais izaicinājums

Vai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku...

Foto

Vai tieslietu ministrs apšauba tiesu varas autoritāti

Latvijas Tiesnešu biedrība vairākkārt paudusi nostāju par Ekonomisko lietu tiesas izveidi, kas kopumā atbilst Tieslietu padomes viedoklim - jaunas...

Foto

Cilvēkiem šobrīd tiek atņemtas fundamentālas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu bez korupcijas

Otrdien, 5. novembrī, Ministru kabineta sēdē tika skatīts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tiesu...

Foto

Sabiedrībai ir radīts nepareizs priekšstats, mūsu tiesu sistēma darbojas labi: uzruna Latvijas tiesnešu ikgadējā konferencē

Mūsu sabiedrības un kopējās identitātes pamats ir kopīgu vērtību kopums, kas...

Foto

Mazais brālis ir apjucis

Kā jau ierasts, uzreiz pēc “Saskaņas” kongresa savu kongresu rīkoja arī “Gods kalpot Rīgai”. Līdz šim šī partija bija “Saskaņas” mazais brālis,...

Foto

Kāpēc Krievijas mūziķim Grigorijam Ļepsam sen bija jāaizliedz iebraukt Latvijā?

Ir gana daudz iemeslu. Viņš pats nekad nav noliedzis senas un tuvas draudzīgas pazīšanās ar Krievijas...

Foto

Pārdomas par nāvi

Par eitanāziju, medicīniski asistētu pašnāvību un tiesībām uz cieņpilnu nāvi diskutē politiķi, prese, sabiedrība un mediķi, turklāt diskutē laiku pa laikam. Šīs diskusijas...

Foto

Garkalnes domes priekšsēdētājam steidzami jāsniedz paskaidrojumi par Valsts kontroles pārbaudē atklātajiem pārkāpumiem

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP!) pieprasa Garkalnes domes priekšsēdētājam Mārtiņam...

Foto

Humānisma sagraušana

2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu...

Foto

Iespējams, ka koalīcija ir pārpratusi slaveno pirmsvēlēšanu saukli “Valstij jāsāk ar sevi”

Aicinām finansējuma partijām no valsts budžeta būtisko pieaugumu atlikt kā minimums līdz nākamās Saeimas...

Foto

Padomju spiegi Bulgārijā un tepat Latvijā – „quo vadis Europa”?

No neilgās padomju bērnības man atmiņā ir palikušas tikai pāris lietas – ta,s kā nesu pirmās...

Foto

Nauda veselības aprūpei ir, bet nav politiskās gribas

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) ir veikusi padziļinātu Latvijas un kaimiņvalstu budžetu analīzi un secinājusi, ka ir iespējams nodrošināt...

Foto

Aizkustinošas pieticības ekselence

Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim,...

Foto

“Saskaņa” izvēlas stagnāciju

Sestdien notikušajā kongresā “Saskaņa” neizmantoja iespēju jaunam restartam un izlēma saglabāt esošo situāciju, izvēloties stagnāciju. Par “Saskaņas” jauno līderi tika ievēlēts smagsvars un...

Foto

VARAM „neapbižo(t)” Zemgali

Šobrīd nozīmīgākās un ilgtermiņā lielāko ietekmi uz Latviju kā valsti nesošās pārmaiņas ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Reformai būtu jāsaved kārtībā valsts reģioni,...

Foto

Teātris nav „Rimčiks”: atklātā vēstule teātra sabiedrībai

Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: "animal symbolicum"

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst...

Foto

Privāto automobili no 2021. gada nevarēs atļauties iegādāties ļoti liela iedzīvotāju daļa

Latvijas Transportlīdzekļu tirgotāju asociācija (LATTA) aicina Latvijas sabiedrību pievērst uzmanību un iestāties pret valdībā...

Foto

Vai tiek bruģēts ceļš uz kārtējo Satversmes tiesas spriedumu?

2019. gada 11. oktobrī Valsts kanceleja publicējusi jauno valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības likumprojektu “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu...

Foto

Apdraudēta daudzu pamatskolu pastāvēšana

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) nosūtījusi vēstuli visām Saeimas frakcijām, paužot bažas par apdraudējumu bērnu tiesībām apmeklēt pamatskolu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai un...