Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas Universitāte administratīvajā tiesā ir izcīnījusi tiesības neatklāt nu jau arī tāpat faktiski droši zināmo – ka tagadējā Saeimas deputāte Juta Strīķe savulaik, dzīvojot un ejot skolā Maskavā, ir saukusies Anna Potapova, vārdu mainījusi nezināmu iemeslu dēļ un pēc tam publiski melojusi, ka vienmēr esot saukusies Juta. Pietiek šodien publicē tiesas spriedumu, kas rāda, ar kādiem argumentiem augstskola un pati Strīķe ir argumentējušas nevēlēšanos šo informāciju atklāt.

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā Rīgā 2019.gada 5.jūlijā

Administratīva rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese M.Romanova,

piedaloties pieteicējam /pers. A/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Latvijas Universitātes pilnvarotajām pārstāvēm /pers. B/ un /pers. C/ un trešās personas /pers. D/ pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Ilonai Jirgenai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Latvijas Universitātei sniegt atbildes pilnā apjomā uz /pers. A/ 2018.gada 19.septembra iesniegumu Nr.3-1/79.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/ ar 2018.gada 19.septembra iesniegumu Nr.3-1/79 (lietas 11.lapa) (turpmāk - iesniegums) vērsās Latvijas Universitātē, lūdzot sniegt informāciju par Latvijas Universitātes absolventi trešo personu /pers. D/. Minēto iesniegumu pieteicējs pamatoja ar to, ka viņam nepieciešama informācija par trešo personu, lai viņa pārstāvētais laikraksts „/Nosaukums/” lasītājiem sniegtu precīzus datus gan par deputātu kandidātiem, gan par nākamajiem iespējamajiem valdības locekļiem vai valsts drošības iestāžu vadītājiem.

Latvijas Universitāte 2018.gada 28.septembra vēstulē Nr.LU-A-A20/796 (lietas 20.lapa) pieteicējam apstiprināja masu medijos izskanējušo faktu, ka trešā persona ir studējusi Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē no 1988.gada līdz 1993.gadam, iegūstot tiesību zinātņu bakalaura grādu un jurista kvalifikāciju, kā arī norādīja, ka nav tiesiska pamata sniegt atbildes uz pārējiem jautājumiem vai ļaut pieteicējam iepazīties ar dokumentiem klātienē.

[2] Ar Latvijas Universitātes rektora 2019.gada 25.janvāra lēmumu Nr.LU-7-41/184 (turpmāk - pārsūdzētais lēmums) (lietas 7.-10.lapa) tās iepriekš sniegtā atbilde atstāta negrozīta. Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pieteicēja pieprasītā informācija traktējama kā iejaukšanās trešās personas privātajā dzīvē, un tā nav saistīta ar konkrētās personas tiesībām kandidēt un tikt ievēlētai par Saeimas deputātu.

[2.2] Latvijas Universitātes rīcībā esošie personu dati un cita informācija ir izmantojama un apstrādājama tikai tās vajadzībām, proti, lai nodrošinātu studiju procesa īstenošanu atbilstoši tiesību aktu prasībām. Personai, piesakoties studijām un iesniedzot Latvijas Universitātē pieprasīto informāciju un dokumentus, ir tiesiskā paļāvība, ka šie dati ir nepieciešami un tiks izmantoti tikai un vienīgi, lai izvērtētu personas atbilstību Latvijas Universitātes izvirzītajāmprasībām studēt konkrētajā programmā, un tie netiks apstrādāti citiem mērķiem vai izpausti trešajām personām.

[2.3] Pieteicēja pieprasīto datu apstrāde, izsniedzot tos, būtu nesamērīga sabiedrības interešu apmierināšana, ņemot vērā negatīvās ietekmes risku uz datu subjektu (trešo personu) un viņas vecākiem.

[3] Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums (lietas 4.-5.lapa), kas pamatots ar to, ka pārsūdzētajā lēmumā minētie normatīvie akti ir piemēroti nepamatoti, jo tie ir piemērojami automatizētai datu apstrādei. Savus Latvijas Universitāte pamatoja ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (turpmāk - Regula) 2.pantu Savukārt pieteicēja informācijas pieprasījuma apmierināšana nav saistīta ar automatizētu datu apstrādi.

[4] Latvijas Universitāte paskaidrojumā tiesai (lietas 16.-19.lapa) norādīja, ka pieteikums ir nepamatots un lūdza to noraidīt, atsaucoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem. Papildus norādīja, ka pieteicējs atsaucies tikai uz daļu no Regulas 2.panta tvēruma un nepamatoti ignorējis, ka Regula piemērojama arī gadījumiem, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem, proti, ja apstrādāti dati, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas. Latvijas Universitātes arhīvs un tajā glabātā informācija atbilst Regulas 4.panta 6.punktā norādītajai kartotēkas definīcijai, tādējādi pārsūdzētajā lēmumā minētie normatīvie akti ir piemēroti pamatoti.

[5] Trešā persona paskaidrojumā tiesai (lietas 14.lapa) norādīja, ka pieteikums ir nepamatots, un lūdza to noraidīt, pievienojoties pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem.

[6] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja uz tajā norādīto argumentu pamata.

Tiesas sēdē Latvijas Universitātes pārstāves un trešās personas pārstāve pieteikumu neatzina, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā un paskaidrojumos minētajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[8] Iestāžu rīcībā esošas informācijas pieejamību detalizēti reglamentē Informācijas atklātības likuma normas. Atbilstoši šā likuma 2.panta otrajai un trešajai daļai likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kas ir iestāžu informācijas apritē, un šāda informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumos nav noteikts citādi. Likuma 3.pants iedala informāciju vispārpieejamā un ierobežotas pieejamības informācijā, paredzot, ka vispārpieejamu informāciju persona var pieprasīt bez īpaša pamatojuma. Savukārt attiecībā uz ierobežotas pieejamības informāciju likums paredz konkrētu kārtību gan tam, kā ir nosakāms ierobežotas pieejamības informācijas statuss, gan tam, kā un kuros gadījumos šādu informāciju var atklāt trešajām personām. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 1. un 4.punktu par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kurai šāds statuss noteikts ar likumu, kā arī informācija par fiziskās personas privāto dzīvi

Atbilstoši Informācijas atklātības likuma regulējumam pamats ierobežot pieejamību iestādes rīcībā esošai informācijai ir vienīgi likumā noteiktajos gadījumos, kad pastāv objektīva nepieciešamība aizsargāt konkrētas un identificējamas intereses (likuma 5.pants). Vienlaikus informācijai piemītošs ierobežotas pieejamības informācijas statuss neizslēdz iespēju, ka arī šādu informāciju var izsniegt trešajām personām. Attiecībā uz šīs informācijas pieprasīšanu un saņemšanu likums paredz, ka informācijas pieprasītājam jāpamato nepieciešamība jeb mērķis, kādam informācija pieprasīta, un informācijas izsniegšana ir pieļaujama gadījumā, ja informācijas saņemšanas nepieciešamības interese prevalē pār to interesi, kuras aizsardzībai informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss (likuma 11 .panta ceturtā daļa).

Arī Eiropas Savienības Tiesas un Senāta judikatūrā uzsvērts, ka ar to vien, ka informācija ir ierobežotas pieejamības informācija, nepietiek, lai attaisnotu informācijas neizsniegšanu. Katrā konkrētā gadījumā ir jānovērtē, pirmkārt, vai iespēja iepazīties ar konkrēto informāciju var faktiski apdraudēt aizsargātas intereses, un, otrkārt, vai nepastāv primāras sabiedrības intereses, kas tomēr attaisno attiecīgās informācijas izpaušanu (Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010.gada 9.jūnija sprieduma lietā T-237/05 41.punkts, Senāta 2011.gada 21.marta sprieduma lietā Nr.SKA?254/2011 9.punkts, 2018.gada 31.oktobra sprieduma lietāNr.SKA?394/2018 7.punkts).

Tādējādi, lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, jāapsver, kurai no interesēm - tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka (piemēram, Senāta 2017.gada 20.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-463/2017 11.punkts, 2018.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-244/2018 8.punkts).

[9] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 10.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neapstrīd Valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.

Konvencijas 10.pants garantē tiesības uz vārda brīvību ikvienam, tajā skaitā žurnālistiem. Vārda brīvība attiecas arī uz masu mediju brīvību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir uzsvērusi, ka masu medijiem ir svarīga loma informācijas nodošanā sabiedrībai un prese pilda savu demokrātijas „sargsuņa” funkciju. Leģitīms mērķis šo brīvību īstenošanas ierobežošanai ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, savukārt ierobežojumu nepieciešamība var tikt pamatota ar svarīgām sabiedrības vajadzībām, kas ir aplūkojamas demokrātiskās sabiedrības interešu kontekstā (skat. The European Convention on Human Rights. A commentary by William A.Schabas, Oxford university press, 455.-458., 473.-474.lpp.).

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 100.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

Tādējādi sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai uzskatāms par vispāratzītu principu gan Eiropas Savienības tiesībās, gan nacionālā līmenī Latvijā šīs tiesības nostiprinātas konstitucionāla ranga normās - Satversmes 100. un 104.pantā. Šo tiesību nozīme demokrātiskā sabiedrībā konsekventi uzsvērta arī Senāta un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā (piemēram, Eiropas Savienības Pirmās instances tiesas 2006.gada 6.jūlija sprieduma apvienotajās lietās T-391/03 un T-70/04 83.punkts, Senāta 2011.gada 21.marta spriedums lietā Nr.SKA- 254/2011, 2012.gada 10.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-606/2012 10.punkts, 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-917/2019 7.punkts). Senāts uzsvēra, ka žurnālistu darbība, īstenojot vārda un preses brīvību, ir fundamentāla vērtība demokrātiskā valstī, jo tieši ar tās palīdzību lielā mērā tiek nodrošinātas sabiedrības tiesības iegūt informāciju par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem [..] (skat. Senāta 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-917/2019 12.punktu).

No Satversmes 116.panta izriet, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes simtajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Atbilstoši likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 5.pantam masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām. Minētā likuma 6.pants noteic, ka valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonas var atteikties sniegt informāciju tikai tad, ja tā nav publicējama saskaņā ar šā likuma 7.pantu. No minētā panta ceturtās daļas izriet, ka aizliegta un saskaņā ar likumu tiek sodīta masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos personu personiskajā dzīvē.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atzina: „Likumā ir jāsabalansē pamattiesību aizsardzība un, paplašinot vienas pamattiesības, jāraugās, lai citas pamattiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazākā mērā. " Tādēļ, lai gan vārda brīvībai ir fundamentāla nozīme demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanā un indivīda pamattiesību īstenošanā, Satversmes 100.pantā garantētās tiesības nav absolūtas. Kā secinājusi Satversmes tiesa: „ Valsts var noteikt vārda brīvības ierobežojumus gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai. " Tiesību uz vārda brīvību īstenošanas ierobežošanu pieļauj arī Latvijas Republikai saistošie starptautiskie cilvēktiesību avoti. Tomēr vārda brīvības ierobežošana nedrīkstētu kļūt par valstu ikdienišķu praksi. Kā uzsvērusi Satversmes tiesa: „Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, turklāt ievērojot samērīguma principu. Tādējādi vārda brīvības ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu; 2) attaisnojumiem ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāliem jeb samērīgiem ar šo mērķi. " Arī ECT ir noteikusi, ka „vārda brīvības ierobežojumi valstij ir jātulko iespējami sašaurināti un ierobežojumu nepieciešamībai ir jābūt pārliecinoši pierādītaf’. Ir jābūt veiktai rūpīgai analīzei un izvērtēšanai, lai secinātu, ka konkrēto informāciju ir nepieciešams ierobežot. Satversmes tiesa arī paudusi atziņu, ka: „Satversme vārda brīvības ierobežojumus noteikusi vispārīgi, savukārt Konvencija dod konkrētākus kritērijus. Tāpēc attiecībā uz pieļaujamajiem plašākajiem vārda brīvības ierobežojumiem Satversmes normas jēga jāinterpretē Konvencijas 10.panta izpratnē" (sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 363.lpp.).

No minētā izriet, ka tiesības uz vārda brīvību, tajā skaitā sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības. Ir jāsabalansē pamattiesību aizsardzība, tulkojot vārda brīvības ierobežojumus iespējami sašaurināti.

Konkrētajā gadījumā pieteicējs, būdams žurnālists, pieprasīja informāciju no Latvijas Universitātes, lai laikraksta „/Nosaukums/” lasītājiem sniegtu precīzus datus gan par deputātu kandidātiem, gan par nākamajiem iespējamajiem valdības locekļiem vai valsts drošības iestāžu vadītājiem Secīgi pieteicējs vēlās realizēt tiesības uz vārda brīvību, un šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, tulkojot vārda brīvības ierobežojumus iespējami sašaurināti.

[10] Konvencijas 8.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību. Sabiedriskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai valsts labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai morāli, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.

Tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību ir plaši interpretējamas. Privātā dzīve ietver personas tiesības uz identitāti, tajā skaitā indivīda sociālo identitāti, ieskaitot vārdu un izskatu, reliģiju, tautību un seksuālo orientāciju (skat. The European Convention on Human Rights. A commentary by William A.Schabas, Oxford university press, 375.lpp.) . Tāpat tiesības uz privāto dzīvi aptver personas tiesības iegūt informāciju par tās izcelsmi un vecāku identitāti (skat. ECT 2003.gada 13februāra sprieduma lietā Odievre pret Franciju 28.-29.punktu, 1989.gada 1.jūlja sprieduma lietā Gaskin pret Lielbritāniju 39.punktu). Tiesības uz privātu dzīvi līdzīgi aptver personas tiesības uz tās vārdu. Vārds ir svarīgs, jo tas saista indivīdu ar viņa ģimeni, kopieni, vārds, tāpat kā uzvārds, attiecas uz privāto un ģimenes dzīvi (skat. ECT 1996.gada 24.oktobra sprieduma lietā Guillot pret Franciju 21.un 22.punktu, kā arī The European Convention on Human Rights. A commentary by William A.Schabas, Oxford university press, 376. lpp.). Tiesības uz privāto dzīvi kopumā aizsargā personu telpu, kurā tās attīsta un pilnveido sevi kā personības (skat. Vadlīnijas par Konvencijas 8.pantu, aktualizētas 2019.gada 30.aprīlī, 197.-198.punkts, https://www.echr.coe.int/Documents/Guide_Art_8_ENG.pdf)- Tās aptver arī personas datus, kas attiecas uz tās privāto un ģimenes dzīvi, piemēram, dati par personas vārdu, vecumu, skolu, vecākiem, izcelsmi, bērnības un agrīnās attīstības aspektiem, un šādu personas datu izpaušana ir arī aplūkojama Konvencijas 8.panta gaismā (skat. Vadlīnijas par Konvencijas 8.pantu, aktualizētas 2019.gada 30.aprīlī, 157., 162. un 163.punkts, https://www.echr.coe.int/Documents/Guide_Art_8_ENG.pdf).

Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Valstij personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir maksimāli jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās attaisnojama tikai stingri noteiktos gadījumos, kad to prasa īpaši svarīgas sabiedrības intereses (Satversmes tiesas 2011.gada 8.marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2010-52-03 14.3.punkts).

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver visdažādāko personas tiesību spektru Tās aizsargā personas fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārda un identitātes izmantošanu, personas datus, kā arī skar citus ar privāto dzīvi saistītus aspektus. No Satversmes 96.panta izriet personas tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver arī personas iespēju būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē (Satversmes tiesas 2005.gada 26.janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10.punkts). Satversmes tiesa un Senāts vairākkārt norādījis, ka personvārds ir viens no cilvēka privātuma kodola elementiem, kurš ietilpst Satversmes 96.pantā noteikto tiesību tvērumā. Vārds un uzvārds nodrošina cilvēka kā patstāvīgas sabiedrības daļas eksistenci. No vienas puses, cilvēka vārds un uzvārds visciešākajā veidā saistīts ar cilvēka identitātes izjūtu, tātad arī ar viņa privāto un ģimenes dzīvi. No otras puses, vārdu un uzvārdu lieto ne tikai pats tā īpašnieks. Personas vārdam un uzvārdam sabiedrībā ir arī svarīga sociālā funkcija - tie dod iespēju personu identificēt (sal. skat. Senāta 2018.gada 16.aprīļa sprieduma lietā NrSKA-528/2018 10.punktu, 2017.gada 4.oktobra sprieduma lietā NrSKA-424/2017 12.punktu, Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra sprieduma lietā Nr.2001-04-0103 secinājumu daļas 1.punktu). Personas vārds skar tās privāto un ģimenes dzīvi kā personiskās identifikācijas un ģimeniskās saiknes apliecināšanas līdzeklis. Cilvēka vārds atšķir viņu no citiem cilvēkiem, savukārt uzvārds ir ģimenes vārds, ko pārmanto paaudzes un kas norāda arī uz radnieciskām saitēm. Vārds un uzvārds nodrošina cilvēka kā patstāvīgas sabiedrības daļas eksistenci. Personas vārds plašākā nozīmē aptver gan vārdu (vārdus), gan uzvārdu (sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 252.-253.lpp).

No minētajām normām izriet, ka dati par personas vārda un uzvārda maiņas apstākļiem, laiku un motīviem, dati par to, ko persona rakstīja par saviem vecākiem, dati par vidusskolu, personas vēlmi un plāniem par studijām, dati par to, kurā fakultātē un plūsmā persona vēlējās studēt, un kādus iestājeksāmenus kārtoja, ietilpst personas tiesībās uz privāto dzīvi.

Konkrētajā gadījumā pieteicējs vēlās saņemt sekojošo informāciju par trešo personu: ar kādu vārdu un uzvārdu trešā persona ir uzsākusi studijas Latvijas Universitātē; uz kāda vārda un uzvārda trešajai personai izsniegts dokuments (atestāts un sekmju lapa) par vidējo izglītību un kurā gadā; kura mācību iestāde izdevusi šo dokumentu; vai šajā dokumentā izdarīti kādi labojumi un kādi labojumi; kāds vārds un uzvārds minēts trešās personas pases kopijā; ar kādu vārdu trešā persona rakstījusi savu autobiogrāfiju; ko viņa raksta par saviem vecākiem; kāds vārds minēts raksturojumā; kura iestāde izsniegusi raksturojumu; kurā fakultātē un kurā plūsmā persona vēlējās studēt; kādus iestājeksāmenus viņa kārtoja; kāds vārds un uzvārds figurē Latvijas Universitātes lietvedībā (piemēram, sekmju lapās) saistībā ar trešo personu; ja vārds tiek mainīts, tad kurā gadā; ar kādu vārdu trešā persona pabeidza Latvijas Universitāti.

Tā kā minētie dati ir par trešās personas vārda un uzvārda maiņas apstākļiem, laiku, motīviem, dati par to, ko trešā persona rakstīja par saviem vecākiem, vidusskolu, trešās personas vēlmi un plāniem par studijām, to, kurā fakultātē un plūsmā trešā persona vēlējās studēt un kādus iestājeksāmenus kārtoja, šo datu izpaušana pieteicējam ir iejaukšanās trešās personas tiesībās uz privāto dzīvi

[11] Secīgi minētā informācija par personu privāto dzīvi bauda īpašu aizsardzību. Minētais izriet ne tikai no Konvencijas 8.panta un Satversmes 96.panta, bet arī speciālajām tiesību normām - Fizisko personu datu apstrādes likuma, kas bija spēkā konkrētā informācijas pieprasījuma iesniegšanas laikā, kā arī no Regulas.

[11.1] Vispirms tiesa atzīst, ka Latvijas Universitāte pamatoti piemēroja Regulu konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem.

Saskaņā ar Regulas 2.panta pirmo daļu šo regulu piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem. Regulas 4.panta 6.punkts noteic, ka „kartotēka” ir jebkurš strukturēts personas datu kopums, kas ir pieejams saskaņā ar konkrētiem kritērijiem, neatkarīgi no tā, vai datu kopums ir centralizēts, decentralizēts vai izkliedēts, pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju.

Latvijas Universitātes arhīvs un tajā glabātā informācija atbilst Regulas 4.panta 6.punktā norādītajai kartotēkas definīcijai.

[11.2] Regulas mērķis ir aizsargāt fizisku personu pamattiesības un pamatbrīvības, un jo īpaši to tiesības uz personas datu aizsardzību. Savukārt Fizisko personu datu apstrādes likuma mērķis ir radīt tiesiskus priekšnoteikumus fiziskās personas datu aizsardzības sistēmas izveidošanai nacionālajā līmenī un datu apstrādes un brīvas aprites noteikumus.

Saskaņā ar Regulas 4.panta 1) un 2) apakšpunktā doto definīciju personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu, un to apstrāde ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, tai skaitā datu izpaušana. Viens no pamatprincipiem, kas nostiprināts Regulas 5.panta pirmās daļas a) punktā, ir likumības princips. Likumības princips cita starpā sevī ietver nepieciešamību jebkuru fizisko personu datu apstrādi pamatot ar kādām no normatīvajos aktos noteiktām vai normatīvajos aktos noteiktā veidā sabalansētām datu subjekta, pārziņa vai trešās personas interesēm jeb tiesiskiem pamatiem.

Līdz ar to pieteicēja pieprasītā informācija atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 1. un 4.punktam uzskatāma par tādu ierobežotas pieejamības informāciju, kurai šāds statuss noteikts uz likuma pamata un kuras pieejamības ierobežojuma mērķis ir aizsargāt fizisko personu tiesības uz privāto dzīvi.

[11.3] Vienlaikus minētais nenozīmē, ka tādējādi pieteicēja pieprasītā informācija automātiski atzīstama par neizsniedzamu. Arī informācija par fiziskas personas datiem un privāto dzīvi var tikt izsniegta trešajām personām, ja konkrētā gadījumā ir konstatējami tādi apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā interese bauda lielāku aizsardzību, nekā konkrētās personas datu aizsardzības interese (kal. Senāta 2019.gada 22.marta sprieduma lietā Nr.SKA-232/2019 7.punkts).

[11.4] Tas tieši izriet arī no fizisko personu datu aizsardzības regulējuma. Proti, Fizisko personu datu apstrādes likuma 32.panta pirmā daļa paredz, ka personai ir tiesības apstrādāt datus žurnālistikas vajadzībām, ja tas tiek darīts ar mērķi publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses, savukārt šā panta otrā daļa nosaka - apstrādājot datus žurnālistikas vajadzībām, Regulas noteikumi (izņemot 5.pantu) netiek piemēroti, ja ir konstatējami visi šādi nosacījumi:

1) datu apstrādi veic, lai īstenotu tiesības uz vārda un informācijas brīvību, ievērojot personas tiesības uz privāto dzīvi, un netiek skartas tādas datu subjekta intereses, kurām nepieciešama aizsardzība un kuras ir svarīgākas par sabiedrības interesēm;

2) datu apstrādi veic ar mērķi publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses;

3) datu regulas noteikumu ievērošana nav savietojama vai liedz īstenot tiesības uz vārda un informācijas brīvību.

Regula (6.panta pirmā daļa) nosaka sešus vispārīgos tiesiskos pamatus, kas paredz veidu, kā sabalansēt pārziņa, sabiedrības un datu subjektu intereses, lai datu apstrāde būtu likumīga. Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no pantā minētajiem pamatojumiem:

1. datu subjekts ir devis piekrišanu savu personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem;

2. apstrāde ir vajadzīga līguma, kura līgumslēdzēja puse ir datu subjekts, izpildei vai pasākumu veikšanai pēc datu subjekta pieprasījuma pirms līguma noslēgšanas;

3. apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu;

4. apstrāde ir vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta vai citas fiziskas personas vitālas intereses;

5. apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras;

6. apstrāde ir vajadzīga pārziņa vai trešās personas leģitīmo interešu ievērošanai, izņemot ja datu subjekta intereses vai pamattiesības un

pamatbrīvības, kurām nepieciešama personas datu aizsardzība, ir svarīgākas par šādām interesēm, jo īpaši ja datu subjekts ir bērns.

[11.5] Ņemot vērā minēto, gan Konvencija, gan Satversme, gan arī nacionālās speciālās tiesību normas prasa datu apstrādes gadījumā

sabalansēt visu iesaistītu pušu intereses. Konkrētajā lietā ir jāsabalansē pamattiesību aizsardzība.

[12] ECT savos spriedumos, sabalansējot tiesības uz privāto dzīvi un tiesības uz vārda brīvību, atsaucās uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju Nr.1165 (1998) „Par tiesībām uz privātumu” (skat. ECT 2004.gada 24.jūnija sprieduma lietā Von Hannover pret Vāciju 67.un 70.punktu). Minētās rezolūcijas 14.punktā norādīts, ka daži fakti, kas attiecas uz publisko personu, īpaši politiķu, privāto dzīvi var interesēt sabiedrību. Tāpēc lasītājiem, kas ir arī vēlētāji, ir leģitīma interese būt informētiem par attiecīgajiem faktiem (https://assembly. coe. int/nw/xml/XRef/Xref- XML2HTMLen.asp?fileid=16641&lang%20=en).

ECT norādīja, ka politiskās aktivitātes ir publiskā dzīve (skat. The European Convention on Human Rights. A commentary by William A.Schabas, Oxford university press, 375., 377.lpp.). Tajā pašā laikā ECT akcentēja, ka ir nepieciešams fundamentāli nošķirt ziņu faktus - pat strīdīgus un diskutablus -, kas iespējami varētu izvērst debates demokrātiskā sabiedrībā attiecībā uz politiķiem un viņiem uzticēto funkciju izpildi no individuālās privātās dzīves detaļu nodošanas sabiedrībai, vēl jo vairāk attiecībā uz tādām personām, kam nav uzticēta oficiālu valstisku funkciju izpilde, jo preses un citu masu mediju nozīmīgā „sargsuņa” loma demokrātiskā sabiedrībā ir piešķirama un attiecināma tikai un vienīgi uz tādu informāciju un priekšstatiem, kam objektīvi pamatota interese demokrātiskas valsts sabiedrībā. Tiesai jāvērtē, vai iejaukšanās privātajā dzīvē pamato un dod pienesumu sabiedrības interesēm. Piemēram, preses pārstāvjiem pieprasot informāciju par valsts amatpersonu atalgojumu, tiek īstenotas visas sabiedrības tiesības iepazīties ar informāciju par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izlietojumu. Savukārt baumas par valsts galvas laulības krīzi neizpilda kritērijus par sabiedrības interesi (Senāta 2010.gada 1.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-347/2010 17.punkts, Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 250.lpp., The European Convention on Human Rights. A commentary by William A.Schabas, Oxford university press, 377.-378.lpp.). Sabalansējot strīdus intereses, jāņem vērā arī pašas personas uzvedība un publikācijas saturs un forma, kā arī personas piekrišana iejaukšanai tās privātajā dzīvē.

Konkrētajā gadījumā trešā persona ir atzīstama par publisko personu, jo viņa ir politiķe, kas bija arī vairākus gadus /amatu uzskaitījums/. Secīgi sabiedrībai ir interese par trešās personas privāto dzīve, kas ir saistīta ar viņas publisko funkciju izpildi.

Tajā pašā laikā pieteicēja pieprasītie dati neattiecas uz trešās personas publisko funkciju izpildi, bet attiecas uz viņas uzvārda maiņas datumu, motīviem, iespējamu vārda maiņu un motīviem, vidējās izglītības iegūšanas gadu un vietu, dokumentiem par vidējās izglītības apgūšanu, ziņām par viņas vecākiem, trešās personas plāniem attiecībā uz fakultātes un plūsmas izvēli, kā arī iestāšanās apstākļiem, proti, pieteicēja pieprasītie dati attiecas gan uz trešo personu, gan uz viņas vecākiem, kā arī viņas bērnības un jaunības profesionālajiem un akadēmiskajiem plāniem.

Tiesa uzskata, ka konkrētajā gadījumā trešās personas tiesībām uz privāto dzīvi ir dodama priekšroka salīdzinājumā ar pieteicēja tiesībām uz vārda brīvību turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

Kā jau tiesa minēja iepriekš, pieprasītās ziņas nav saistītas ar trešās personas kā politiķes publisko funkciju izpildi. Daļa pieprasīto ziņu attiecas uz viņas vecākiem, kas nav publiskās personas. Daļa datu attiecas uz trešās personas personības tapšanu laikā, kad viņa pabeidza vidusskolu un stājās Latvijas Universitāte, proti, informācija tika pieprasīta par notikumiem pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad trešā persona vēl nebija publiskā persona, datu izpaušana nevar kalpot valsts drošības interesēm, jo trešās personas identitāte un ar viņu saistītie riski valsts interesēm, tajā skaitā valsts drošībai, tika vairākas reizes pārbaudīti, stājoties amatos tiesībsargājošajās iestādēs. Saeimas deputātu amata kandidātu datus, ziņas un informāciju, kas nepieciešama, lai pretendentam būtu tiesības kandidēt, izvērtē Centrālā vēlēšanu komisija, attiecīgi Saeimā ievēlēto deputātu tālāku atbilstību kļūt par Ministru kabineta locekļiem vai valsts drošības iestāžu vadītājiem izvērtē citas kompetentās iestādes.

Papildus minētajam trešā persona ne tikai nepiekrīt attiecīgo datu izpaušanai, bet arī publiski neatspoguļo strīdus aspektus no viņas privātās dzīves (atsauces uz trešās personas intervijām no /tīmekļa vietne/ tika pārbaudītas 2019.gada 5.jūlijā). Ziņas, kurām būtu sabiedriska nozīme un kuras izgaismotu viņas kā politiķes saistību ar laulāto un vecākiem, trešā persona atklāja, norādot un apstiprinot viņas uzvārdu pirms laulībām.

Turklāt neatkarīgi no tā, vai trešā persona mainīja vai nemainīja viņas vārdu, par trešās personas identitāti, proti, par to, ka trešā persona pirms uzvārda maiņas un trešā persona pēc uzvārda maiņas, ir viena un tā pati persona, kura ir ieguvusi augstāko izglītību Latvijas Universitātē, strīds nepastāv. Trešās personas uzvārda maiņas apstākļi un datums, kā arī iespējama vārda maiņa un tās apstākļi un datums nav saistīti ar trešās personas kā politiķes karjeru, jo par politiķi trešā persona kļuva pēc vairākiem gadiem pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas, vēl jo vairāk interese par trešās personas vārda maiņu ir saistīta vienīgi ar trešās personas privāto dzīvi, jo vārds atšķirībā no uzvārda nav ģimenes vārds, ko pārmanto paaudzes un kas norāda arī uz radnieciskām saitēm, kā arī tas, kā personu sauc ģimene un draugi var atšķirties no vārda, kas ir ierakstīts pasē.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 325.pantu, Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daļu, tiesa nosprieda noraidīt /pers. A/ pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Latvijas Universitātei sniegt atbildes pilnā apjomā uz /pers. A/ 2018.gada 19.septembra iesniegumu Nr.3-1/79.

Spriedumu var pārsūdzēt Senātā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese M.Romanova

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Protestēšanas nosacījumi

Foto2019.gada 31.augustā internetā tika ievietota informācija par socioloģiskās aptaujas rezultātiem. Sociologi noskaidroja tautas velmi protestēt pret politiski sliktiem lēmumiem.
Lasīt visu...

12

Viedoklis un fakti par mūsu labklājību

FotoJautājums: kas notiktu, ja šodien beigtos Eiropas Savienības (ES) fondu nauda? Atbilde: Latvijas ekonomika sabruktu pilnībā, un 2008. gada krīzi mēs atcerētos kā "treknos gadus".
Lasīt visu...

15

Ņemot vērā aizturētā Saeimas deputāta stulbumu, viņam tika sasolīti zelta kalni, kā Juta un Juris viņu izglābs…

FotoKāda pasaka. Pirms aptuveni pusotra gada notika skaļākā Saeimas deputāta aizturēšana valsts vēsturē. Uz Saeimas kāpnēm, ar milzīgām kratīšanām un pasēdēšanu “Septītajās debesīs”. Šīs operatīvās darbības veica tā saucamā Jutas grupa jeb cilvēki, kuri daudzus gadus ir bijuši Jutas un Jura ietekmē.
Lasīt visu...

12

Ko VDK darīja pēc 1986.gada?

FotoŠobrīd masu medijos tiek izplatīts viedoklis, ka "neko". It kā ķerstījuši ārzemju spiegus un vietējos liela mēroga zagļus. Politiskās vajāšanas esot pārtrauktas. Patiesībā tie ir meli. Politiskās vajāšanas turpinājās, tikai jau "smalkākā" manierē - izmantojot psiholoģisko teroru.
Lasīt visu...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par atkritumu krīzi

Esmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela......

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā

Brīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana...

Foto

Vai par šāda veida balagāna organizēšanu valsts iestādē, kāda ir Valsts robežsardze, kādam nav jāsaņem bargs sods?

Kā izriet no publikācijas par centralizēto parakstu vākšanu robežsardzē...

Foto

Karteļa dēļ tā dalībniekiem - lielajiem būvniekiem - vairs nav tik lielas vajadzības pirkt politiķu “pakalpojumus”

Karteļa pazīmes Latvijas būvniecības tirgū bija redzamas jau sen -...

Foto

Par Timati un viņa putinkrekliņiem „Alfā”: kas ir kas

Ceturtdien tirdzniecības centrā “Alfa” Rīgā, tika atklāts “Black Star Wear” apģērbu veikals.(1) (2) Zīmola īpašnieks un reklāmas...

Foto

Tvaiks

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk....

Foto

Perversā solidaritāte

Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie...

Foto

Mēs Latviju pārvaldām koleģiāli: valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas 2019. gada rudens sesijas atklāšanā

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!...

Foto

Atklāta vēstule par notiekošo „Olainmed” un arī „Olainfarm”

2019. gada augusta mēnesī pret mūsu gribu esam ievilkti nesaskaņās starp "Olainfarm" valdi un "Olainmed" bijušo vadību Darju...

Foto

Godīgums kā cilvēkus vienojoša ideja

Klausoties valstsvīru runas par to, kas cilvēkiem būtu jādara, lai dzīve kļūtu labāka, atmiņā visvairāk iespiedušies negatīva rakstura ieteikumi un spriedumi...

Foto

Jaunā konservatīvā partija cīnās par ietekmi valdībā

Visās valdošajās koalīcijās ir bijusi partija, kas darbojas kā iekšējā opozīcija. Daudzās valdībās šo lomu pildījusi Nacionālā apvienība, regulāri...

Foto

Aicinām iedzīvotājus neslēgt līgumus ar AS „Tīrīga”

Rīgas Apkaimju alianse kategoriski iebilst pret atkritumu apsaimniekošanas monopola izveidi Rīgā Iedzīvotāji aicināti neslēgt līgumus ar AS "Tīrīga"...

Foto

Ikonu nomaiņa - vissāpīgākais process

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki....

Foto

Absurds ap Rimšēviču

Par valstiskās suverenitātes trūkumu un latviešu necienīgo stāvokli savā zemē, kā arī par šī necienīgā stāvokļa izraisītajām nelietībām uzskatāmi liecina absurds ap Ilmāru...

Foto

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi,...

Foto

Eiroparlamentārieša aicināšana uz inaugurāciju, neievērojot viņa rīcību, kas neatbilst LR Satversmē noteiktajam, ir šādas antikonstitucionālas rīcības faktiska atbalstīšana

Valsts prezidents ir valsts amatpersona, bet inaugurācija ar...

Foto

Sākušies Burova laiki Rīgas domē

19.augustā par “Gods kalpot Rīgai” pārstāvi Oļegu Burovu kā Rīgas domes mēru nobalsoja 35 no 60 deputātiem. Tas nozīmē, ka vismaz...