Ļaunuma vakcīna: ja mēs paši kļūstam līdzīgi tam, ar ko cīnāmies, tumsa ir dubultojusies
Indulis Paičs15.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lieldienas ir ļoti seni svētki. Kā visos saulgriežos simboliskais stāsts ir par līdzsvaru starp gaismu un tumsu, dzīvību un nāvi.
Daba ir kontrastu pilna. No vienas puses, esam nākuši no tās un piederīgi tai. Tomēr tā vairāk līdzinās nevis gādīgai mātei, bet valdzinošai raganai. Vienā brīdī dzīve reibina ar tās sniegtajām iespējām, bet jau nākamajā nežēlīgi atņem mums to, ko pati devusi.
Lai aizsargātos no šiem nevaldāmajiem spēkiem, mēs veidojam civilizāciju. Tās mērķis ir pasargāt mūs no tiem realitātes aspektiem, kas visvairāk sāpina. Ļaunums - situācija, kurā man tiek kaut kas atņemts. Veselība, dzīvība, brīvība. Iespējas, sirdsmiers. Kaut kas ir bijis mans, bet tagad tā vairs nav... Nē, to negribam pieļaut! Darināsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim, celsim pilsētu ar torni, kas sniedzas debesīs, - pasargāsim sevi no visa, kas mums nepatīk!
Diemžēl nevaram aizbēgt paši no sevis, no savām ēnas pusēm. Līdz ar to iedomātās ideālās pasaules vietā reizēm nonākam situācijā, kurā ļaunums vienkārši kļūst rafinētāks. Bīstamākie vairs nav dabas spēki, bet cilvēku rīcība un attieksme. Ļaunums iegūst ļoti personiskus vaibstus.
Bābele - pilsēta ar zikurātu centrā... Divi galvenie instrumenti cīņā ar ļaunumu - valsts un reliģija...
Šajā shēmā valsts svarīgākais uzdevums ir nodrošināt taisnīgumu, skaidrus spēles noteikumus. Nevis vienkārši atriebt, bet novērst ļaunumu, iegrožot to, likt ikvienam saskarties ar savas rīcības sekām. Bet reliģijas uzdevums - izmainīt cilvēka domāšanu, izdzēst liesmu pašā saknē. Jo tieši no domāšanas veida ir atkarīga rīcība un attiecību veidošanas modeļi.
Vislabāk būtu, ja abas šīs institūcijas varētu sadarboties, vai ne? Divgalvainais ērglis ir skumja liecība par šīs utopijas likteni. Sākotnējā iecere izskatās lieliska: patriarhs pakļaujas imperatoram kā valsts pilsonis, bet imperators pakļaujas patriarham kā baznīcas loceklis. Iespēja vienam otru līdzsvarot, papildināt, koriģēt.
Realitāte izrādījās cita. Sakrustojot ērgli ar balodi, rodas hibrīds ar divām plēsoņas galvām. Divkārt bīstams savā aklumā pret paša patieso dabu.
Eiropa no šī hibrīda mēģināja atbrīvoties jau sen. Trīsdesmit gadu karš uzskatāmi parādīja, ka reliģija var pārvērsties par monstru, kas pamato bezjēdzīgu iznīcināšanu. Tobrīd sekulāra, no reliģijas attīrīta, valsts likās kā patvērums. Veidosim sabiedrību, kuras vienīgais vadmotīvs būs humānisms un rūpes par cilvēku. Kas gan varētu noiet greizi?
20. gadsimtā ateistiskie režīmi kļūst par liecību, ka arī valsts un politiskā vara var kļūt par represīvu un vardarbīgu veidojumu, kas vēsturiskā taisnīguma vai tautas interešu vārdā ir spējīga postīt un graut dzīves, veselas paaudzes.
Agresija nav reliģisks un pat ne politisks, bet vispārcilvēcīgs fenomens.
No dabas varam mēģināt sevi izolēt, attīstot tehnoloģijas. Bet vai varam paslēpties paši no sevis?
Savu aklumu ir ļoti grūti pamanīt. Protams, cilvēki mēdz ticēt muļķībām un rīkoties neprātīgi! Bet mēs - mēs taču redzam realitāti tādu, kāda tā ir!
20. gadsimta otrās puses filozofijā šī ir centrāla tēma: apzināties, cik bīstami ir visaptveroši un šķietami nepretrunīgi stāsti par pasauli - labo un ļauno. Viens mirklis, un tam noticam nedalīti. Un tad jau ir tikai viens solis līdz koncentrācijas nometnēm, kurās meklējam «galējo risinājumu» tiem sabiedrības «elementiem», kuri rūpīgi veidotajā ideoloģijā neiederas.
Vai ir kādas zāles? Vakcīna pret agresijas impulsu?
Kristīgais stāsts par Jēzus nāvi sākotnēji darbojās kā šāda vakcīna. Jēzus tuvākajiem mācekļiem radās iespēja ļoti personiski pārliecināties, kāds milzīgs spēks ir ļaunumam kā struktūrai, kas caurauž visu sabiedrību.
Tuva cilvēka nāve ļoti sāpīgā veidā atver acis. Uz ļaunuma būtību. Uz patieso bīstamību. Bet arī uz savu gļēvumu un gatavību noslīdēt ēnā - lai tikai pasargātu savu dzīvību un labklājību no nepieciešamības konfrontēties. Lieldienas un iknedēļas svētā vakarēdiena sakraments kļūst par iespēju atcerēties šos notikumus, lai atjaunotu sevi imunitāti pret vēlmi tos atkārtot.
Pēc Otrā pasaules kara holokausta notikumu pieminēšana kļuva par Rietumu sabiedrības «politisko sakramentu». Pieminot to pie katras izdevības, trenējam spēju pamanīt līdzīgus procesus. Pamanīt brīdi, kad saule griežas uz tumsu, pirms vēl iestājusies ziema, kas visu sasaldē.
Ar laiku atmiņas pagaist, iespaids mazinās. Rodas vēlme revidēt priekšstatus par notikušo.
Sākumā nekas ļauns nenotiek. Diena vēl pietiekami gara. Ko velti satraukties, pat ja kāds dabas vērotājs ziņo par saulgriežu iestāšanos, kas nebeigsies ne ar ko labu?
Ukrainas notikumi, lai cik tie būtu traģiski (patiesībā tieši tāpēc, ka tie ir tik traģiski), ir jauns patiesības mirklis. Vai tiešām mēs šādi gribam redzēt savu nākotni? Vai tiešām uzskatām to par labu veidu, kā risināt domstarpības?
Senie stāsti palīdz interpretēt to, kas noticis, un arī mudina ieraudzīt vienīgo atbildi: ļaunuma priekšā nepieciešams nepiekāpīgi palikt uzticīgiem citādai domāšanai un attieksmei. Ja mēs paši kļūstam līdzīgi tam, ar ko cīnāmies, tumsa ir dubultojusies.
Tāpēc mums vajadzīgi iedvesmojoši piemēri. Kā palikt uzticīgam patiesībai, drosmīgi nostāties pret netaisnību, bet pašam nekļūt par tās spoguli. Tāds ir Lieldienu stāstu uzdevums. Palīdzēt mums būt cilvēkiem šī vārda īstajā nozīmē.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
