Legalizētās parazitēšanas politekonomika

Zemes reformu pilsētās likums paredzēja veikt trijās kārtās: pirmā kārta — zemes pieprasījumu pieņemšana; otrā kārta — zemes īpašuma tiesību atjaunošana, zemes izmantošanas plānošana un zemes lietošanas tiesību piespiedu izbeigšana; trešā kārta — zemes nodošana īpašumā un piešķiršana lietošanā. Turklāt zemes reformas trešās kārtas pasākumi jāveic pēc iespējas vienlaikus ar otrās kārtas pasākumiem.

Tātad likumā tika ierakstīts solījums, ka reforma tiks īstenota sabiedrības interesēs un ar nolūku zemes izmantošanu padarīt racionālu. Kurš gan var būt pret tādiem principiem? Ar sabiedrības interesēm acīmredzot jāsaprot nevis dažu indivīdu intereses, bet vismaz sabiedrības vairākuma intereses. Atcerēsimies to.

Brīvību un neatkarību sagribējās, lai... dzimto zemi iztirgotu

Zemi pilsētās bija paredzēts gan privatizēt, gan denacionalizēt, t.i. atdot bijušajiem īpašniekiem. Lai gan likuma tekstā tas nav uzsvērts tieši tādiem vārdiem, būtībā reforma paredzēja pilsētu zemi pārvērst par pērkamu un pārdodamu preci, kas ir ļoti radikāls risinājums pat pēc klasiskajiem kapitālisma standartiem. Piemēram, pirmskara Latvijā pilsētu zemes lielākā daļa piederēja pašvaldībām vai valstij. Arī mūsdienu Rietumeiropas pilsētās, varbūt izņemot Lielbritāniju pēc M. Tečeres privatizācijas kampaņas, pastāv plaši sabiedrisko mājokļu sektori, kuru pastāvēšana vien atstāj labvēlīgu ietekmi uz dzīvokļu īres maksām, tās pazeminot.

Bijušais zemes īpašnieks šā likuma izpratnē bija “fiziskā vai juridiskā persona, kurai piederēja zemes īpašums Latvijas Republikā 1940. gada 21. jūlijā”. Tiesa, šiem bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tika dota izvēle – pieprasīt un atgūt konkrēto zemes gabalu, vai arī saņemt kompensāciju (līdzvērtīgu zemes gabalu citā vietā vai vērtspapīrus – t.s. kompensācijas sertifikātus).

Te mēs saskaramies ar populāriem, ideoloģizētiem mītiem. 1990. gadu sākumā politiķi un inteliģences pārstāvji daudz runāja par “vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanu, privātīpašuma svētumu un tiesisku valsti. Taču šie argumenti bija bez nopietna seguma. Tad jau arī vācu baronu pēcteči varētu pieprasīt atjaunot “vēsturisko taisnīgumu” un privātīpašuma svētuma vārdā Latvijā restaurēt veco muižu, ordeņu un cunftu īpašumu sistēmu. Vēl XX gadsimta 20. – 30. gados viņi patiešām tā darīja, rakstot sūdzības Tautu Savienībai. Vai arī lībiešu cilšu virsaišu pēcteči varētu sev pieprasīt visu Rīgas zemi, nojaukt visas celtnes un atjaunot XI gadsimta apmetnes atjaunotajos mežos un purvos. Nemaz nerunājot par indiāņu tiesībām uz Amerikas kontinentu vai Austrālijas aborigēnu tiesībām.

Ak, šie banālie kapitālisma mīti

Arī tiesiskā pēctecība nebija nopietns arguments, jo pirmskara Latvijā lielākā Rīgas zemes īpašumu daļa piederēja pašvaldībai un valstij, pastāvēja dalītais īpašums. Atšķirībā no mūsdienām maksu par dalītā īpašuma lietošanu tolaik nesaņēma privileģēti indivīdi, bet tā tika ieskaitīta pilsētas vai valsts budžetā. Tikai 1938. gada 15. decembrī stājās spēkā Ministru kabinets pieņemtais likums “Par dalīta īpašuma tiesību atcelšanu”, ēku īpašniekiem uzdodot piecu gadu laikā izpirkt zemi. Šis izpirkšanas process gan iesākās, bet nenobeidzās, jo 1940. gadā mainījās sabiedriskā iekārta.

Savukārt liela daļa to zemes lietotāju, kuru īpašuma tiesības pirms 1940. gada bija nostiprinātas, savus īpašumus bija ieķīlājuši bankās, lai saņemtu hipotekāro (tātad ilgtermiņa) kredītu. Tiesiski šī ieķīlātā zeme līdz kredīta atmaksāšanai skaitījās banku īpašums. 1940. gadā padomju vara hipotekāros kredītus “piedeva”, bet zemi privātīpašumā neatdeva, – to nacionalizēja kopā ar bankām, zemi atstājot tikai lietošanā. Tātad lielum lielais vairākums “bijušo īpašnieku”, kuri 1990. gados pieprasīja un atguva zemi, 1940. gada 21. jūlijā nemaz nebija šīs zemes īpašnieki!

Zemes reformas racionalitāti un atbilstību sabiedrības interesēm katrs racionāli domājošs cilvēks varēja apšaubīt jau tad. Kopš 1940. gada Latvijas pilsētās bija notikušas milzīgas pārmaiņas: mainījušās divas paaudzes, notikusi sabiedriskās iekārtas maiņa un postošs karš. Simti tūkstoši cilvēku – pārsvarā turīgo kārtai piederīgie – bija atstājuši Latviju, viņu vietā iebraucis gandrīz miljons citu PSRS republiku iedzīvotāju, notikusi masveida tautas staigāšana (no laukiem uz pilsētām un citādi), Latvijas pilsētas 50 gados bija būtiski izaugušas (tur, kur agrāk bija pļavas, purvi un meži, uzcelti lieli daudzstāvu dzīvojamie rajoni, rūpnīcu un dažādu iestāžu korpusi, infrastruktūras objekti, kā arī jaunas privātmājas).

Kas gan tur racionāls, ja tagad šīs jaunbūves apgrūtinātas ar zemes atdošanu īpašumā kādreizējiem īpašniekiem, no kuriem lielākā daļa pat nedzīvo Latvijā, bet kuriem jāmaksā piespiedu zemes nomas maksa? Un kāds labums pašiem bijušajiem īpašniekiem, ja viņi ar atgūto zemi nevar rīkoties pēc saviem ieskatiem, jo viņu zeme apgrūtināta ar padomju gados uzbūvētām celtnēm un objektiem? Racionalitātes un vispārējā labuma vietā esam ieguvuši vispārēju sadārdzinājumu, nebeidzamu tiesāšanos un sociālo spriedzi. Tātad racionalitāte kā zemes reformas mērķis atkrīt.

Infantilie kapitālisma labumu apjūsmotāji pieņem neokoloniālo “Vašingtonas konsensu”

Līdz ar to varam secināt, ka 1991. gadā iesāktā zemes reforma Latvijas pilsētās balstījās uz ideoloģizētiem mītiem, tai nebija un arī nav nekāda racionāla vai tiesiska pamatojuma. Zemes reformas likums bija politisks un ideoloģisks lēmums, kuram bija politiski un ideoloģiski mērķi.

Galvenais mērķis bija noārdīt padomju varas gados izveidojušos sabiedrības struktūru, sabiedrību sadalot privileģētos īpašniekos (kam ir un rodas vēl) un beztiesīgos tukšiniekos, lai “tirgus reformas kļūtu neatgriezeniskas”. Sociālisma utopija padomju versijā tika nomainīta ar neoliberālisma utopiju “Vašingtonas konsensa” versijā. Zemes un citu nekustamo īpašumu privatizācija un denacionalizācija bija ļoti svarīgs, bet tikai viens no “liberālo tirgus reformu” instrumentiem.

“Vašingtonas konsensu” uzsvēru tāpēc, ka pasaulē ir pazīstamas arī citas, daudz mērenākas un humānākas neoliberālisma versijas, kuras raksturīgas globālās kapitālisma sistēmas kodola valstīm – t.s. rietumvalstīm. Piemēram, pēckara Rietumvācijai raksturīgais ordo-liberālisms, ko sauc arī par sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft), Japānas egalitārais liberālisma modelis, skandināvu sociāldemokrātijas modelis u.c.

Vācijas ordo-liberālisms patiešām ir saudzīgs pret maziem uzņēmumiem un maziem īpašumiem. Turpretī neoliberālisma “Vašingtonas konsensa” versija veicina kapitāla koncentrēšanos aizvien šaurāka oligarhiska slāņa rokās, noplicinot pēckara Trente Glorieuses (kapitālisma zelta trīsdesmitgades) laikmetā radīto vidusslāni un pauperizējot mazturīgāko sabiedrības masu. Tīrā, ortodoksālā veidā “Vašingtonas konsensu” uzspiež kapitālisma perifērijas valstiņām, kuras faktiski ir neformālas kolonijas.

Latvija un gandrīz visa Austrumeiropa (arī Krievija) izvēlējusies “Vašingtonas konsensa” modeli, kurš līdz 1990. gadam jau bija ar paredzamām sekām izmēģināts gandrīz visās Latīņamerikas un Āfrikas valstīs jeb t.s. Trešās pasaules valstīs. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka arī Latvijā “bijušajiem īpašniekiem” atdotā zeme ātri vien pāriet dažu zemes baronu īpašumā.

Vienus iebaro uz citu rēķina jeb – “viens likums visiem”?

Lai “bijušie īpašnieki” vispār būtu pamudināmi pieprasīt tik apgrūtinātu zemi, likumā tika iestrādāta garantēta peļņa no piespiedu zemes nomas – 5%, vēlāk 6% no zemes kadastrālās vērtības. Šāds tirgus ekonomikai neraksturīgs stimuls sākotnēji tika attaisnots ar to, ka bijušie īpašnieki esot tik šausmīgi cietuši no padomju varas, viņiem 50 gadus bijusi atņemta zeme, tāpēc viņi, lūk, pelnījuši tādu kompensāciju par ilgajām mokām un ciešanām.

Taču, zemei nonākot arvien šaurāka zemes lielīpašnieku slāņa rokās, zūd jēga arī šim attaisnojumam, jo veidojas parazitārs zemes baronu, magnātu jeb rantjē slānis, kuram nav nekādu pienākumu, bet kuram peļņa ir garantēta ar likumu!

Te nu sabrūk vēl daži liberālisma mīti, piemēram, mīts, ka privātīpašums ir efektīvāks, un mīts, ka privāts saimnieks rūpējas par sava īpašuma uzturēšanu vislabākajā kārtībā. Patiesībā noticis tieši pretējais. Apejot privatizēto namu iedzīvotāju pirmpirkuma tiesības, izmantojot dažādas puslegālas shēmas, manipulācijas un maldināšanu, savu darbību sāka zemes uzpircēji un spekulanti. Sadarbībā ar ārvalstu bankām (arī Parex un Hipotēku banka pašas Rietumos aizņēmās t.s. sindicētos aizņēmumus) nākamie zemes baroni XXI gadsimta sākumā sāka uzpūst nekustamā īpašuma burbuli, kas jau 2008. gadā Latviju noveda līdz finanšu krīzei, privāto un valsts parādu krasam pieaugumam, būtiskai dzīves līmeņa pazemināšanai un t.s. strukturālajām reformām, kuru rezultātā tika likvidēti neskaitāmi sociālās infrastruktūras objekti, samazinātas algas un budžeta izdevumi, simti tūkstoši lieko un parādu verdzībā nonākušo cilvēku bija spiesti atstāt Latviju.

Otrkārt, zemes īpašnieki vispār neko nedara, lai viņu zeme tiktu uzturēta kārtībā un pienācīgi apsaimniekota. Sētniekus algo un remontdarbus par saviem līdzekļiem spiesti veikt privatizēto namu dzīvokļu īpašnieki un iestādes, kurām “palaimējies” būt piesaistītiem pie jauno īpašnieku zemes. Viens no ietekmīgākajiem zemes lielīpašniekiem Normunds Šlitke neuzskata par nepieciešamu pildīt pat likumā noteikto pienākumu “noslēgt zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku”. Viņa arsenālā ir arī citi naudas izspiešanas instrumenti.

Vispār nav skaidrs, kāpēc arvien tiek uzturēts spēkā likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”? Vai tad reforma (visas trīs kārtas) 25 gadu laikā vēl nav pabeigta? Un kāpēc ar likumu garantētā zemes nomas maksa (6% kadastrālās vērtības), kura sākotnēji bija domāta “bijušajiem zemes īpašniekiem”, tagad tiek piemērota tādām lielām komercstruktūrām kā AS “Pilsētas zemes dienests”, AS “Reversed”, SIA “Lieldamme” un AS “Zemes īpašnieku ģilde”? Vai nebūtu pareizāk, ja šo komercstruktūru darbību regulētu tas pats likums, kurš regulē citu uz peļņas gūšanu orientētu komersantu darbību – proti, Komerclikums?

Izrādās, zemes baroni ir privileģēti ne vien salīdzinājumā ar pārējiem mirstīgajiem, bet arī – salīdzinājumā ar citām komercstruktūrām. Pat tiem komersantiem, kuri gūst labumu, pateicoties draugu būšanai un korupcijas saitēm, peļņa nav garantēta ar likumu, un viņi tomēr spiesti dot lielāku vai mazāku labumu sabiedrībai vai citiem cilvēkiem.

Lai kļūtu vēl saprotamāk, izdomājaties, ka jūs gribat iznomāt savu privatizēto dzīvokli. Vai tad kāds likums jums garantē noteiktus procentus no dzīvokļa kadastrālās vērtības? Nē taču – ja jūs iznomāsiet pusizdemolētu graustu, nekāda dižā nomas maksa nesanāks. Lai saņemtu pieklājīgu īres maksu, jums vispirms jāiegulda – dzīvoklis pienācīgi jāizremontē, jālabiekārto, jāiegādājas stilīgas mēbeles un pēc tam vēl jāprot kaulēties ar potenciālo īrnieku. Taču zemes baroni no tādām rūpēm ir pilnīgi atbrīvoti.

Nauda maina cilvēku, daudz naudas – cilvēku pārvērš par maniaku

Pirms kadastrālās vērtības aktualizēšanas (t.i. pielīdzināšanas tirgus vērtībai) 6% no kadastrālās vērtības nebija nekas liels. Bet kad ar pašu nākamo zemes baronu aktīvu līdzdalību īpašumu tirgus vērtība tika uzpūsta, Zemes dienests atbilstoši uzpūta arī kadastrālo vērtību, un tad 6% izrādījās jau kaut kas!

Kad nekustamo īpašumu burbulis likumsakarīgi pārplīsa, īpašumu tirgus vērtība būtiski nokrita, bet atbilstoši samazināt arī kadastrālo vērtību Zemes dienests nesteidzās – gluži otrādi. Tas atkal bija politisks lēmums, jo krīzē nonākušai un lēni mirstošai perifērijas valstiņai nepieciešams ar kaut ko aizpildīt nepatīkami tukšo budžetu. Jo lielāka kadastrālā vērtība, jo lielāki nodokļu maksājumi, un lielāka arī zemes baronu peļņa. Tikai baronu zemei piesaistīto dzīvokļu tirgus vērtība no tā krītas, jo kurš gan gribēs pirkt dzīvokli, kurš apgrūtināts ar tādu zemes obroku? Pirmais jautājums, ko potenciālais dzīvokļa pircējs uzdod, ir: “Vai zeme ir sava?”

Kamēr dzīvokļu īpašnieki un īrnieki nezina, kā galus savilkt kopā, taupa uz pārtiku, medikamentiem un elektrību, tikmēr zemes baroni burtiski pampst, un savus miljonus reizē ar citiem oligarhiem glabā ārzonu kontos, lai izsūkto un mirstošo valstiņu neapgrūtinātu ar saviem nodokļiem. Vai tā mūsu likumdevēji un viņu mūžīgie atbalstītāji (t.s. elektorāts) iztēlojās “racionālu zemes izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm”?

Droši vien būsiet ievērojuši, kā nauda maina cilvēku, it sevišķi, ja naudas daudz un paliek vēl vairāk. Viņi jūtas kā dievi, kā izredzētie, kā īpaša kasta, kurai nav saistoši parastiem mirstīgajiem (t.s. reņģēdājiem) piemērotie likumi, tikumi un normas. Un nekad tāds naudas maniaks neatzīs, ka nu jau tās naudas pietiek – gana gan manam, gan bērnubērnu mūžam. Jo, lūk, tam tur miljonāram vai miljardierim ir vēl vairāk, un es vēl neesmu iegādājies jaunāko Lexus modeli, arī jahta jau par šauru šķiet, bet pie Londonas var nopirkt vienu stilīgu pili vai iegādāties futbola klubu.

Protams, arī “pasaules valdniekiem” nauda nav galvenais, tie tikai cipari ārzonu kontos. Bet nauda kapitālisma sistēmā dod kaut ko vairāk – varu pār citiem cilvēkiem, iespēju iznomāt sev kādu partiju ar augstu reitingu vai vairākas, nodibināt sakarus elitāros klubos, kur var šaurā lokā vienoties par darījumiem un kopīgu stratēģiju, finansiāli atbalstīt kādu tiesību profesoru, lai viņš uzrakstītu radošas atziņas par kādu likuma normu ekskluzīvu interpretāciju, uz ko vēlāk atsaukties, nopirkt sev tīkamus likuma grozījumus... lai naudas un varas kļūtu vēl vairāk.

Kas pagaršojis daudz naudas un izjutis šī stāvokļa sniegto varu pār citiem cilvēkiem, tas vairs neapstāsies. Ja vajadzēs, viņš ies pār līķiem, pārdos verdzībā savus tuvākos..

Tāpēc nelolojiet cerības, ka gan jau ar laiku viss kaut kā nokārtosies. Ja kopējiem spēkiem neapturēsim šos maniakus un sociopātus, ne tikai visa zeme, bet arī viss, kas uz šīs zemes, drīz vien nonāks viņu īpašumā, un jūs visā pilnībā izbaudīsiet, ko nozīmē oligarhijas dzelzs zābaks, kas bradā pa jūsu seju.

Atcerieties, ka latvieši vēl visai nesen bija revolucionāra nācija, no kuras vārda pieminēšanas vien – baroni drebēja!

Novērtē šo rakstu: